Dziedinošā Kalpošana

Tabakas lietošana

Tabakas iedarbība ir lēna un mānīga, bet tā tomēr ir viskaitīgākā inde. Lai kādā veidā to lietotu, tā atstāj postošu ietekmi uz organismu; tā ir jo bīstamāka tādēļ, ka iedarbojas gausi un sākumā tikko manāmi. Tā uzbudina un tad paralizē nervus. Tā vājina un aptumšo smadzenes. Tā ietekmē nervu sistēmu vairāk nekā reibinoši dzērieni, turklāt šī viela ir viltīga, un tās lietošanas sekas grūti izskaust no organisma. Tā izraisa kāri pēc stipriem dzērieniem un daudzos gadījumos veicina dzeršanas ieradumu, citiem vārdiem, alkoholismu.

Tabakas lietošana ir apgrūtinoša, dārga un netīra izprieca, kas piesārņo smēķētāja organismu un ir pretīga un kaitīga apkārtējiem. No tās atkarīgi ļaudis sastopami visur. Reti var iziet cauri pūlim, lai kāds smēķētājs neiepūstu savu saindēto elpu garāmgājēja sejā. Ir nepatīkami un neveselīgi atrasties dzelzceļa vagonā vai telpā, kur gaiss piesātināts ar alkohola un tabakas smaku. Ja cilvēki paši turpina lietot šo indi, kādas gan tiesības viņiem ir piesārņot citu cilvēku elpojamo gaisu?

Tabaka nodara neizsakāmu ļaunumu bērniem un jauniešiem. Iepriekšējo paaudžu neveselīgie paradumi ietekmē mūsdienu bērnus un jauniešus. Vājas prāta spējas, fizisku nevarīgumu, traucētu nervu sistēmas darbību un nedabiskas tieksmes bērni pārmanto no vecākiem. Bērni, turpinādami šo pašu dzīvesveidu, vairo un saglabā šīs rīcības ļaundabīgās sekas. Šī netikuma dēļ fiziskā, mentālā un morālā izvirtība lielākoties kļuvusi par parastu lietu. Mums ir pamats uztraukties!

Zēni jau agrā bērnībā sāk lietot tabaku. Kad organisms vēl nav fiziski nobriedis un prāts ir sevišķi uzņēmīgs pret dažādiem iespaidiem, šī atkarība smagi iedragā fiziskos spēkus, kavē augšanu, notrulina prātu un grauj morālo stāju.

Taču ko gan var mainīt, ja vecāki, skolotāji un mācītāji, kuriem būtu jāstāsta bērniem un pusaudžiem par tabakas ļaunumu, paši nerāda priekšzīmi? Mazi zēni, tikko pārkāpuši bērnības slieksni, smēķē cigaretes. Ja kāds viņiem par to aizrāda, skan atbilde: “Mans tēvs arī smēķē.” Viņi norāda uz svētdienas skolas vadītāju vai mācītāju un saka: “Ja smēķē tāds cilvēks, kāds gan ļaunums, ja es daru tāpat?” Daudzi atturības kustību darbinieki arī ir atkarīgi no tabakas. Kā gan šādi cilvēki var apturēt tāda graujoša ieraduma progresu?

Es uzaicinu visus tos tabakas lietotājus, kas saka, ka tic un paklausa Dieva Vārdam, pārdomāt, vai viņi kā kristieši drīkst ar baudu nodoties paradumam, kas paralizē intelektu un laupa spējas pareizi novērtēt mūžīgās patiesības? Vai drīkst ik dienas laupīt Dievam to kalpošanu, kas Viņam pienākas, un atraut citiem cilvēkiem palīdzību un piemēra spēku?

Vai, būdami Dieva namturi, esat domājuši par savu atbildību attiecībā uz līdzekļiem, kas atrodas jūsu rokās? Cik daudz Kunga naudas jūs izdodat par tabaku? Parēķiniet, cik