Dziedinošā Kalpošana

un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli, zina to un atmaksā cilvēkam pēc viņa darba?”

Un “Ko tu teiksi, kad Viņš iecels tev par kungiem tos, ko tu pati biji pie sevis pieradinājusi kā draugus?”

(Angļu tulk. “Ko tu teiksi, kad Viņš tevi sodīs?”)

(Sal. pam. 24:11,12; Jer. 13:21)

M Ja Un Imene

Dzīve ir skola, no kuras vecākiem un bērniem jāpāriet augstākā skolā Dieva mājokļos. Nodaļa 28 Mājas Pienākumi

Cilvēces atjaunošanās un augšupeja sākas mājās un ģimenē. Visu citu darbu pamatā ir vecāku paveiktais. Sabiedrība sastāv no ģimenēm, un tās ir tādas, kādas tās izveido ģimeņu galvas. No sirds “rosās dzīvība” (Sal. pam. 4:23), un sabiedrības, draudzes un tautas sirds ir ģimene. No ģimenes ietekmes atkarīga sabiedrības labklājība, draudzes panākumi un nācijas uzplaukums.

Mājas dzīves svarīgums un iespējas atspoguļojas Jēzus dzīvē. Viņš, kas atnāca no Debesīm, lai būtu mūsu paraugs un mācītājs, trīsdesmit gadus pavadīja Nacaretē kā savas ģimenes loceklis. Par šiem gadiem Bībeles vēstījums ir ļoti īss. Nekādi vareni brīnumdarbi nesaistīja masu uzmanību. Nekādi dedzīgi pūļi nesekoja Viņa pēdās un neklausījās Viņa vārdos, tomēr visā šajā laikā Viņš pildīja savu mesiānisko sūtību. Viņš dzīvoja kā ikviens no mums, piedalījās mājas dzīvē, pakļaujoties tās disciplīnai, izpildot tās pienākumus, nesot tās nastas. Nepārtraukti atrodoties vienkāršas ģimenes lokā un daloties ikdienas rūpēs, Viņš “pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”. (Lūk. 2:52)

Visos šajos klusībā pavadītajos gados Viņa dzīve ritēja līdzjūtības un izpalīdzības pilnu darbu straumē. Viņa nesavtība un pacietīgā izturība, drosme un uzticība, Viņa pretošanās kārdinājumiem, nezūdošais miers un rimtais prieks bija nepārtraukta dievišķa atklāsme. Mājās Jēzus radīja gaišu, patīkamu atmosfēru, un Viņa dzīve līdzinājās raugam, kas darbojas sabiedrībā. Neviens neteica, ka Viņš būtu paveicis kādu brīnumdarbu, tomēr dziedinošs mīlestības spēks no Viņa plūda uz kārdināto, neveselo un mazdūšīgo. Jau kopš bērnības Viņš neuzbāzīgi kalpoja citiem, un šī iemesla dēļ daudzi labprāt klausījās Viņā, kad Viņš iesāka savu atklāto darbību.

Pestītāja agrīnie dzīves gadi ir vairāk nekā priekšzīme jaunatnei. Tie ir paraugstunda, kurai jābūt visu vecāku iedrošinājumam. Ģimenes loks un kaimiņattiecības ir pats pirmais darbības lauks tiem, kas strādās, lai nestu gaismu citiem cilvēkiem. Nav svarīgāku pūļu par tām, kas uzticētas ģimenes dibinātājiem un sargiem. Neviens cilvēkiem uzticētais darbs neietver lielākus un tālejošākus mērķus kā tēva un mātes veiktais.

Nākotnes sabiedrību veidos mūsdienu jaunatne un bērni, un tikai no ģimenes ir atkarīgs, kādi šie jaunie ļaudis būs. Nepareiza audzināšana ģimenē veicina vairumu slimību, ciešanu un noziegumu, kas ir cilvēces nelaime. Ja mājas dzīve būtu skaidra un patiesa, ja bērni, no tās paspārnes iziedami dzīvē, būtu sagatavoti gaidāmajai atbildībai un briesmām, kādu gan pārmaiņu tad varētu vērot pasaulē!

Lielas pūles, daudz laika, līdzekļu un enerģijas tiek ziedots dažādām aktivitātēm un iestādēm, lai rehabilitētu ļauno ieradumu upurus. Taču pat šīs pūles nav pietiekamas lielo vajadzību apmierināšanai. Tomēr cik necils iznākums! Cik maz ir to, kas atgriezti dzīvei pilnībā!

Daudzi cilvēki ilgojas pēc labākas dzīves, bet viņiem trūkst drosmes un apņēmības izrauties no ieradumu varas. Viņi vairās no pūlēm, cīņām un upuriem, un šo ļaužu dzīve ir izpostīta un sabojāta. Tā daudzi no mums pat ar visgaišāko prātu, augstiem mērķiem un cēlām spējām, pēc dabas un izglītības piemēroti atbildīgiem amatiem, ir degradēti un zuduši šai un nākamajai dzīvei.

Cik grūta cīņa ir tiem, kas pakļaujas pāraudzināšanas procesam, lai atgūtu savu vīrišķību! Ilgu gadu ritumā, kad jau ir iedragāta veselība, prāts kļuvis svārstīgs, intelekts un dvēseles spēki vājinājušies, daudzi ievāc savas kļūdainās sējas ražu. Cik daudz vairāk būtu paveikts, ja ļaunums tiktu apkarots no paša sākuma!

Šis darbs galvenokārt gulstas uz vecāku pleciem. Būtu sasniegti simtkārt labāki panākumi, ja centienos apturēt nesātību un citus ļaunumus, kas saēd sabiedrību līdzīgi vēzim, lielāka vērība tiktu veltīta vecākiem, pamācot tos, kā veidot bērnu ieradumus un raksturus. Vecākiem ir dotas pilnvaras šo varbūtējo ļaunuma spēku pārvērst derīgā ietekmē. Viņiem ir saskarsme ar pirmavotu, un viņu pienākums ir ievirzīt visu pareizā gultnē.

Vecāki saviem bērniem var izveidot veselīgas, laimīgas dzīves pamatu. Viņi var izlaist tos no mājām ar morālu izturību pretoties kārdinājumiem, ar drosmi un spēku sekmīgi cīnīties ar dzīves problēmām. Vecāki var nostiprināt viņos mērķtiecību un attīstīt spējas darīt krāšņu savu dzīvi par godu Dievam un svētību pasaulei. Viņi var līdzināt savu bērnu takas cauri ēnām un saules gaismai uz godības augstumiem.

Ģimenes misija sniedzas tālāk par tās locekļiem. Kristīgajai mājai jābūt uzskatāmam pierādījumam, kas apliecina dzīves patieso pamatprincipu pārākumu. Šāda liecība pasaulei dos lielu labumu. Īstas ģimenes ietekme uz cilvēku sirdīm un dzīvēm ir daudz stiprāka par jebkuru svētrunu. Jaunieši, aizejot no šādas mājas, gūtās mācības sniedz tālāk. Cēlāki dzīves pamatprincipi tiek ienesti citās ģimenēs, un sabiedrībā veidojas garīgs pacēlums.

Mūsu mājas var nest svētību arī daudziem citiem cilvēkiem. Mūsu sabiedriskie pasākumi nav jāpakļauj pasaulīgu paražu diktātam, tiem jābūt saskaņotiem ar Kristus Garu un Viņa Vārda mācībām. Israēlieši visos savos svētkos ielūdza arī nabagus, svešiniekus un levītus, kas bija gan svētnīcas priesteru palīgi un reliģijas skolotāji, gan arī misionāri. Pret tiem izturējās kā pret viesiem no tautas vidus, tie varēja baudīt viesmīlību visās sabiedriskajās un reliģiskajās aktivitātēs, par tiem vajadzēja saudzīgi rūpēties, ja tie

Dziedinošā Kalpošana

bija slimi vai trūkumā. Tieši šādus ļaudis mums jāielūdz savās mājās. Cik ļoti tāda viesmīlība spētu iepriecināt un iedrošināt medicīnas māsu misionāri vai skolotāju, norūpējušos, nopūlējušos māti vai nevarīgu sirmgalvi, kuram tik bieži nav savas mājvietas, bet ir jācīnās ar nabadzību un daudzām grūtībām.

“Kad tu taisi azaidu vai vakariņas,” saka Kristus, “tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu, un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšā.” (Lūk. 14:12-14)

Šādu viesu uzņemšana nerada lielas grūtības. Viņiem nav nepieciešams samākslots vai dārgs cienasts. Nevajadzēs arī pūlēties, lai izrādītos. Patiesas viesmīlības siltums, vieta pie tava kamīna, vieta pie tava galda, priekšrocība dalīties pielūgsmes brīžu svētībās daudziem būs kā ieskats Debesīs.

Mūsu simpātijām jāsniedzas pāri savtībai un ģimenes sienām. Tiem, kas atvērs savas mājas durvis par svētību citiem, radīsies dārgas izdevības. Draudzīgai ietekmei ir brīnišķīgs spēks, kuru varam izmantot, lai palīdzētu citiem cilvēkiem.

Mūsu mājām vajadzētu būt kārdināšanām pakļautās jaunatnes patvērumam. Daudzi stāv uz izšķiršanās ceļa. Ikviens iespaids, katra ietekme nosaka izvēli, kas veido viņu likteni gan šobrīd, gan arī nākotnē. Viņus vilina ļaunais. Tā pulcēšanās vietas ir spilgtas, pievilcīgas un uzņem katru ienācēju. Visapkārt mums ir jaunieši, kuriem nav māju; daudzi savās ģimenēs nesaņem atbalstu un spēcinošu palīdzību, tādēļ tie grimst ļaunumā. Viņi iet bojā tieši mūsu durvju priekšā.

Šiem jauniešiem vajadzīga līdzjūtībā pasniegta roka. Vienkāršībā pateikti laipni vārdi, neuzkrītoši parādīta maza uzmanība novērsīs dvēseli pārņēmušos kārdinājumu mākoņus. Patiesa, Debesīs dzimusi līdzjūtība spēj atvērt siržu durvis, tām vajadzīgs kristīgu vārdu patīkamais aromāts un vienkāršais, delikātais Kristus mīlestības Gara pieskāriens. Ja parādīsim interesi par jaunatni, ielūgsim to savās mājās un sniegsim tai nesavtīgu palīdzību un prieku, daudzi labprāt atgriezīsies uz ceļa, kas ved augšup.

Dzīves izdevības

Mūsu laiks šeit ir ierobežots. Pa šo dzīvi varam iet tikai vienu reizi, tādēļ izmantosim to iespējami labāk. Darbs, kuram esam aicināti, neprasa bagātību, izcilu sociālu stāvokli vai lielas spējas, bet gan laipnu pašuzupurēšanos un noteiktu mērķi. Lai cik maza ir kāda liesmiņa, ja tā degs pastāvīgi, tā var iedegt arī daudzus citus gaismekļus. Mūsu ietekme var šķist ierobežota, talants niecīgs, izdevības retas, iemaņas nelielas, tomēr mums ir brīnišķīga iespēja uzticīgi izmantot mūsu māju un ģimeņu iespējas. Ja atvērsim savas sirdis un mājas dievišķajiem dzīves pamatprincipiem, kļūsim par spēka un ierosmes