Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 29 Ģimenes Dibinātāji

Dievs, kas Ādamam par palīgu deva Ievu, savu pirmo brīnumdarbu veica kādās kāzu svinībās. Atklātu kalpošanu Kristus iesāka svinību zālē, kur kopīgi priecājās jaunā pāra draugi un radi. Tā Viņš atzina laulību par pareizu, novērtēdams to kā iestādījumu, kuru pats bija dibinājis. Viņš bija noteicis, ka vīriešiem un sievietēm jāsavienojas svētā laulībā, lai rastos ģimenes, kuru locekļus, ar godu vainagotus, varētu atzīt par Debesu ģimenes locekļiem.

Kristus cienīja laulības attiecības, izraugoties tās pat par simbolu vienotībai starp sevi un saviem atpirktajiem. Viņš pats ir Līgavainis; līgava ir draudze, par kuru, kā savu izredzēto, Viņš saka: “Tu arvien esi skaista, Mana draudzene, un tev nekur nav nekādas vainas!” (Augstā dz. 4:7)

“Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to šķīstītu un tā darītu svētu (..), lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt.” (Ef. 5:25-28)

No visām zemes saitēm visciešākās, sirsnīgākās un svētākās ir ģimenes saites. Tām bija jābūt par svētību cilvēcei. Laulības derība ir svētība tur, kur to noslēdz saprātīgi un dievbijībā, pareizi izprotot uzticēto atbildību.

Tiem, kas vēlas stāties laulībā, ir jāpārdomā savas mājas dzīves raksturs un ietekme; viņiem kā vecākiem būs uzticēts svēts pienākums. Galvenokārt no viņiem būs atkarīga bērnu labklājība šajā pasaulē un laime nākotnes valstībā. Lielākoties viņi nosaka fiziskās un arī morālās iezīmes, ko iegūs viņu mazuļi. Stāvokli sabiedrībā nosaka mājas dzīves pamatiezīmes; ikkatras ģimenes ietekme noteiks svaru kausa nosvēršanos augšup vai lejup.

Dzīves līdzgaitnieks jāizvēlas tāds, kas vislabāk spēj nodrošināt vecāku un bērnu fizisko, prāta un dvēseles labklājību, tāds, kas vecākus un bērnus darīs par svētību citiem cilvēkiem un godinās savu Radītāju.

Pirms jaunekļi un jaunavas uzņemas atbildību par laulību, viņiem vajadzīgas praktiskās dzīves iemaņas, kas sagatavo laulības pienākumiem un vajadzībām.

Nevajadzētu veicināt agras laulības. Svarīgajās un tālejošajās laulības attiecībās nevajadzētu iesaistīties steigšus, bez nepieciešamās sagatavotības, pirms nav nobrieduši prāta un fiziskie spēki.

Partneriem var nebūt laicīgu bagātību, bet viņiem vajadzētu būt daudz lielākai svētībai veselībai. Vairumā gadījumu nav ieteicama liela gadu starpība. Šīs normas neievērošana var nopietni vājināt jaunākā veselību, turklāt bērniem bieži tiek laupīts fiziskais un garīgais spēks. No padzīvojuša tēva vai mātes viņi nespēj saņemt tās rūpes un biedriskumu, ko viņu jaunās dzīves prasa, un nāve tiem var atņemt tēvu vai māti tieši tad, kad visvairāk nepieciešama mīlestība un vadība.

Vienīgi Kristū droši var veidot laulības savienību. Cilvēku mīlestības vienotājspēks ir dievišķā mīlestība. Tikai tur, kur valda Kristus, var būt dziļas, patiesas un nesavtīgas jūtas.

Mīlestība ir dārga Jēzus dāvana. Skaidra un svēta pieķeršanās nav jūtas, bet pamatprincips. Patiesas mīlestības ietekmētie nav nedz neapdomīgi, nedz arī akli. Svētā Gara mācīti, tie mīl Dievu vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi.

Tiem, kas iecerējuši dibināt ģimeni, rūpīgi jāapsver visas savas jūtas un redzīgi jāsaskata tā cilvēka rakstura izpausmes, ar kuru tie vēlas saistīt savu dzīvi. Ikvienam solim uz laulības savienību jāraksturojas ar atturību, vienkāršību, nopietnību un patiesu nodomu patikt Dievam un godāt Viņu. Laulība ietekmē dzīves tālāko ritējumu šajā un arī nākamajā pasaulē. Nopietns kristietis neplānos neko tādu, ko Dievs nevar atzīt par pareizu.

Ja esat aplaimoti ar dievbijīgiem vecākiem, meklējiet viņu padomu. Atklājiet viņiem savas cerības un plānus, mācieties no viņu dzīves pieredzes, un jums tiks aiztaupītas daudzas sirdssāpes. Galvenais lai Kristus ir jūsu padomdevējs. Ar lūgšanām pētiet Viņa Vārdu.

Lai šis ieteikums palīdz jaunietei izraudzīties par dzīves līdzgaitnieku tikai to, kam ir nevainojamas, vīrišķīgas rakstura iezīmes, to, kas ir centīgs, mērķtiecīgs un godīgs, to, kas mīl un bīstas Dievu. Lai jaunietis meklē tādu partneri, kas būtu viņam blakus un palīdzētu nest dzīves nastas, tādu, kas padarīs viņu cildenāku, pilnveidos un sniegs viņam savu mīlestību un laimi.

“Sapratīgu sievu manto no tā Kunga.” “Viņas vīra sirds var uz viņu paļauties (..). Viņa dara viņam tikai labu un nesagādā viņam nekādas ciešanas visu savu mūžu. Viņa ver vaļā savu muti ar gudru ziņu, un mīlīga pamācība ir uz viņas mēles. Viņa novēro, kā klājas viņas namam, un neēd savu maizi slinkumā. Viņas dēli pieceļas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam; viņas vīrs nāk un teic viņu: “Daudz meitu un jaunavu dzīvo tiklas un tikušas, bet tu pārspēj viņas visas!”” Kas ieguvis šādu sievu, “tas atrod sev tiešām ko labu un var līksmoties, ka žēlastības dāvanu dabūjis no tā Kunga”. (Sal. pam. 19:14; 31:11,12,26-29; 18:22)

Lai cik rūpīgi un gudri ir tikusi dibināta laulība, tomēr tikai nedaudzi pāri pēc laulības ceremonijas ir dziļi vienoti. Abu laulāto patiesas vienotības izveide ir nākamo gadu darbs.

Dzīves sarežģījumu un rūpju kalnam skarot jaunlaulātos, izgaist romantika, kas tik bieži ietērpj laulību. Vīrs un sieva iepazīst viens otra raksturu tā, kā nebija iespējams viņu sākotnējā draudzībā. Šis ir viskritiskākais laulības dzīves posms. Viņu turpmākās dzīves laime un vērtība atkarīga no pareizā virziena izvēles tieši tagad. Bieži viņi ierauga viens otrā negaidītas vājības un trūkumus, bet sirdis, ko savienojusi mīlestība, atklās arī līdz šim neapjaustas teicamas īpašības. Ir jātiecas ieraudzīt tieši tās, bet nevis trūkumus. Bieži vien mūsu attieksme, gaisotne, kurā dzīvojam, nosaka to, kas mums atklāsies otrā cilvēkā. Daudzi uzskata, ka mīlestības izrādīšana ir vājība, un saglabā atsvešinātību, kas citus atbaida. Šāda nostāja aiztur jebkuru simpātiju izpausmi. Nomācot draudzīgās un labestīgās ierosmes, tās izgaist, sirds kļūst nelaimīga un auksta. No tādas kļūdas jāvairās. Mīlestība nespēj ilgi pastāvēt, ja tai nav izpausmju. Ar jums saistītā sirds nedrīkst nonīkt laipnības un simpātiju trūkuma dēļ.

Rodoties grūtībām, sarežģījumiem un mazdūšībai, ne vīram, ne sievai nav jādomā, ka viņu savienība ir kļūda vai neizdošanās. Apņemieties būt viens otram viss iespējamais. Uzturiet sākotnējo uzmanību pret savu draugu, ar paša/-as piemēru iedvesmojiet to dzīves cīņās. Centieties sekmēt viens otra laimi. Jāvalda abpusējai mīlestībai, abpusējai iecietībai; tad laulība būs nevis mīlestības beigas, bet gan tās sākums. Patiesas draudzības siltums, mīlestība, kas saista sirdis, ir prieks par gaidāmo mūžīgo svētlaimi.

Katru ģimeni apņem svēts loks, kas jānotur nepārrauts. Šajā lokā nevienam citam ienākt nav tiesību. Ne vīrs, ne sieva nedrīkst dalīties ar citiem tajos noslēpumos, kas pieder tikai viņiem abiem.

Ir labāk, ja katrs mīlestību dāvā, nevis to kategoriski pieprasa. Attīstiet sevī viscēlāko, nekavējieties atzīt viens otra labās īpašības. Brīnišķu rosinājumu un gandarījumu sniedz apziņa, ka cilvēks tiek novērtēts. Simpātijas un cieņa veicina centienus pēc krietnuma, un mīlestība vairojas, ja tā mudina uz cēlākiem mērķiem.

Ne vīram, ne sievai nav jāzaudē sava personība uz otra personības rēķina. Katram no viņiem ir sava saikne ar Dievu. Katram jājautā Viņam: “Kas ir pareizi?” “Kas ir nepareizi?” “Kā es vislabāk varu piepildīt dzīves uzdevumu?” Ļaujiet savas mīlestības pārpilnībai plūst uz Kristu, kas jūsu dēļ atdeva savu dzīvību. Izvēlieties Viņu par pirmo un pēdējo, par vislabāko visās lietās. Jūsu mīlestībai pret Viņu padziļinoties un paplašinoties, arī jūsu mīlestība vienam pret otru noskaidrosies un nostiprināsies.

Mums parādītais Kristus gars ir tāds, kāds savstarpēji jāatklāj arī vīram un sievai. “Dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis. Bet kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā.” (Ef. 5:2,24,25)

Ne vīram, ne sievai nevajag tiekties pēc despotiskas virskundzības vienam pār otru. Nemēģiniet piespiest viens otru pakļauties savām iegribām. Tā rīkojoties, nav iespējams saglabāt savstarpēju mīlestību. Esiet laipni, pacietīgi un saudzīgi, uzmanīgi un pieklājīgi. Dieva žēlastībā jūs spēsit darīt viens otru laimīgu, kā solījāties, laulību noslēdzot.

Laime nesavtīgā kalpošanā

Tikai atcerieties, ka laimi nevar atrast noslēgtā atšķirtībā, veltot savas jūtas tikai otram. Izmantojiet jebkuru izdevību, lai sekmētu arī citu cilvēku laimi. Atcerieties, ka patiess prieks rodams vienīgi nesavtīgā kalpošanā.

Draudzība un nesavtība raksturo visu to cilvēku vārdus un rīcību, kuri dzīvo atjaunotu dzīvi Kristū. Jūs gūsit uzvaru pēc uzvaras, ja centīsities dzīvot Viņa dzīvi, tiecoties pārvarēt sevi un patmīlību un kalpojot citu vajadzībām. Tā jūsu ietekme svētīs pasauli.

Pieņemot Kristu par savu palīgu, vīri un sievas spēj sasniegt Dieva izraudzīto ideālu. Ko nespēj cilvēku gudrība, to piepildīs Viņa žēlastība pret tiem, kas mīlestības pilnā uzticībā sevi nodod Viņam. Dieva providence var savienot sirdis ar saitēm, kuru sākums ir Debesīs. Mīlestība neizpaudīsies glaimos un tukšvārdībā. Debesu steļļu audums ir smalks, tomēr izturīgāks par pasaules stellēs austo. Tas nav šķidrauts, bet audums, kas izturēs valkāšanu, pārbaudījumus un grūtības. Sirdis būs saistītas ar izturīgas mīlestības zelta saitēm.

Par zeltu labāka ir māja,

Dieva Gars un miers kur valda,

Kur ģimenei plūst svētības no Dieva žēlastības galda.

Tā ir kā mīlestības templis, izveidots uz zemes šīs,

Kur vecāki un bērni jūtas it kā dzīvotu jau Debesīs.

Kaut arī pieticīga vien, bez ērtībām šī māja būtu, Un, ja Dievs ir lēmis ģimenei nest bēdu krustu grūtu,

Tad Debessvētībās, ko nevar pirkt un kuras nekad nepārdod,

Kas labākas par zeltu, ikviens sev vienmēr jaunu gara spēku, prieku rod.

Autors nezināms; tulkojusi Otīlija Feldmane)