Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 37 Maldi Un Patiesība Izglītībā

Ļaunuma sazvērestības iedvesmotājs vienmēr aktīvi darbojas, lai nomāktu Dieva Vārdu un cilvēku viedokļos iesētu tikai viņu pašu uzskatus. Tas grib, lai mēs nedzirdētu Dieva balsi sakām: “Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jes. 30:21) Ar sagrozītas izglītības sistēmas palīdzību tas dara visu iespējamo, lai aptumšotu Debesu gaismu.

Tūkstoši kļūst par skeptiķiem, jo ir ļoti daudz filozofisku prātojumu un zinātnisku pētījumu, kuros Dievs netiek atzīts. Mūsdienu skolās rūpīgi māca un pamatīgi izskaidro secinājumus, ko zinātnieki izdarījuši savos pētījumos, nepārprotami radot iespaidu, ka tad, ja viņiem ir taisnība, Bībelei tās nevar būt. Cilvēka prātam skepticisms ir pievilcīgs. Jaunatne tajā redz neatkarību, kas sagūsta iztēli, un viņi tiek maldināti. Sātans gavilē. Tas atbalsta katru jauniešu sirdīs iesēto šaubu sēklu, palīdz tai augt un nest augļus, un drīz vien tiek ievākta bagātīga neticības raža.

Cilvēka sirds tiecas uz ļaunu, tādēļ ir bīstami jauno ļaužu prātos iesēt skepticisma sēklas. Kas vien vājina ticību Dievam, tas nolaupa dvēselei spēku, ar kuru pretoties kārdinājumiem, un atņem vienīgo patieso drošību pret grēku. Mums vajadzīgas skolas, kurās jaunatnei mācītu, ka diženums ir Dieva paaugstināšana, atklājot Viņa raksturu ikdienas dzīvē. Lai mūsu dzīve piepildītu Viņa nodomu, mums par Dievu jāmācās no Viņa Vārda un Viņa darbiem.

Neticīgie autori

Daudzi uzskata, ka, iegūstot izglītību, svarīgi ir pētīt neticīgu autoru darbus, jo tie saturot daudzus gaišus domugraudus. Bet kas bija to autors? Tas bija Dievs un tikai Dievs. Viņš ir visas gaismas Avots. Kādēļ tad mums vajadzētu iziet cauri šiem daudzajiem maldiem, kurus satur neticīgo darbi, lai uzzinātu nedaudzas intelektuālas patiesības, ja mums pieejama visa patiesība?

Kā var būt, ka cilvēkiem, kas atrodas karastāvoklī ar Dieva varu, ir tāda gudrība, ko viņi dažreiz pauž? Debesu pagalmos taču izglītojās pats sātans, un šī būtne zina gan to, kas ir labs, gan arī to, kas ļauns. Tas sajauc vērtīgo ar nevērtīgo, un tā spēj maldināt. Ja sātans ir ietērpies Debesu gaismas tērpā, vai mēs to uzskatīsim par gaismas eņģeli? Kārdinātājam ir savi aģenti, kas iemācījušies viņa metodes, tos iedvesmojis viņa gars un tie ir piemēroti viņa darbam. Vai mēs sadarbosimies ar tiem? Vai pieņemsim sātana starpnieku darbus kā izglītības iegūšanai būtiskus?

Ja neticīgo autoru gaišo ideju apgūšanai veltītās pūles un laiks būtu izmantots Dieva Vārda dārgumu pētīšanai, tad tūkstoši, kas tagad atrodas tumsībā un nāves ēnā, priecātos Dzīvības Gaismas godībā.

Vēstures un teoloģijas zināšanas

Daudzi, gatavodamies kristīgajai darbībai, domā, ka ir svarīgi iegūt plašas vēstures un teoloģisko rakstu zināšanas. Viņi iedomājas, ka šīs zināšanas palīdzēs labāk mācīt Evaņģēliju, bet nogurdinošie cilvēku uzskatu pētījumi kalpošanu drīzāk vājinās, nevis stiprinās. Kad redzu ar garlaicīgiem vēstures un teoloģijas mācību sējumiem pārpildītās bibliotēkas, es domāju, kādēļ jāizdod nauda par to, kas nav maize? Jāņa evaņģēlija 6. nodaļa stāsta mums daudz vairāk, nekā atrodams šajos darbos. Kristus saka: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.”

“Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” “Kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:35,51,47,63)

Tomēr ir kāda vēsture, kas nebūtu atzīstama par nederīgu. Svētā vēsture bija viens no mācību priekšmetiem praviešu skolās. Rakstos par Jehovas izturēšanos pret tautām un rīcību varēja saskatīt Viņa pēdas. Tāpat arī šodien mums jāņem vērā tas, kāda ir Dieva izturēšanās pret pasaules tautām. Vēsturē mums jāsaskata pravietojumu piepildījums, jāpēta Providences rīcība lielajā reformācijas kustībā un jāsaprot notikumu attīstība, tautām nostājoties ierindā pēdējai lielajai cīņai beigu konfliktā.

Tādi pētījumi sniegs plašu, visaptverošu dzīves redzējumu. Tie palīdzēs saprast kaut ko par attiecībām un saistībām tajā, saprast, cik brīnišķi esam vienkopus saistīti lielajā sabiedrības un tautu brālībā, cik daudz viena tās locekļa apspiešana un pazemošana nozīmē zaudējumu visiem.

Tradicionāli mācītā vēsture parāda tikai cilvēku sasniegumus, viņu kauju uzvaras, viņu panākumus varas un diženuma sasniegšanā. Dieva vadību cilvēku darījumos nepiemin. Tikai nedaudzi pēta Viņa nodomu īstenošanos tautu augšupejā un krišanā.

Teoloģijas mācīšana un pētīšana mūsdienās būtībā ir tikai cilvēku prātojumi, kas “aptumšo Dieva nodomus ar vārdiem, kuriem nav jēgas”. (Īj. 38:2; Glika tulk.: “Padomu aptumšo ar neprātīgiem vārdiem.”) Pārāk bieži šādu grāmatu krāšanas motīvi nav tik daudz vēlēšanās iegūt uzturu prātam un dvēselei, bet gan godkāre iepazīties ar filozofiem un teologiem, vēlme iepazīstināt cilvēkus ar kristietību gudros terminos un izteicienos.

Ne visas uzrakstītās grāmatas var kalpot svētas dzīves mērķim. “Mācieties no Manis,” teica lielais Skolotājs, “ņemiet uz sevi Manu jūgu. Mācieties Manu lēnprātību un pazemību.” Jūsu garīgais lepnums nepalīdzēs jums saskarsmē ar dvēselēm, kas iet bojā dzīvības maizes trūkuma dēļ. Savos šo grāmatu pētījumos jūs ļaujat tām ieņemt praktisko mācību vietu, kuras jums būtu jāmācās no Kristus. Ar šādās studijās apgūto nepietiek. Šie pētījumi, kas tā nogurdina prātu, ļoti maz sniedz kādam palīdzību kļūt par sekmīgu darbinieku dvēseļu darbā.

Dziedinošā Kalpošana

Pestītājs atnāca “sludināt prieka vēsti nabagiem”. (Lūk. 4:18) Savās svētrunās Viņš lietoja visvienkāršākos terminus un visparastākos simbolus. Ir teikts, ka “lielais ļaužu pulks viņu labprāt klausījās”. (Marka 12:37) Tiem, kas šajā laikā vēlas darīt Viņa darbu, vajadzīgs dziļāks ieskats Viņa sniegtajās mācībās.

Dzīvā Dieva Vārdi ir pārāki par visām citām izglītības sistēmām. Tiem, kas kalpo cilvēkiem viņu vajadzībās, vajag baudīt šo dzīvības maizi. Tā viņiem sniegs garīgu spēku, un tie būs gatavi kalpot visām ļaužu šķirām.

Klasiķi

Tūkstošiem jauniešu koledžās un universitātēs velta daudzus savas dzīves labākos gadus grieķu un latīņu valodas studijām. Nodarbinot domas ar tām, prāts un raksturs veidojas pagānu literatūras ļauno ideju ietekmē. Šīs literatūras lasīšanu vispār uzskata par svarīgu daļu minēto valodu mācīšanā.

Tie, kas labi pārzina klasiku, atzīst, ka “grieķu traģēdijas ir pilnas ar ainām par asinsgrēku, slepkavībām un cilvēku upuriem, kas domāti iekāres pilniem un atriebīgiem dieviem. Pasaulei būtu daudz labāk, ja izglītības ieguvē iztiktu bez šiem avotiem.” “Kā varētu kāds staigāt pa kvēlošām oglēm, lai nesadegtu viņa kājas?“ (Sal. pam. 6:28) “Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne!” (Īj. 14:4) Vai tad mēs varam cerēt, ka jaunatne veidos kristīgu raksturu, ja tās izglītošanu virza tādu cilvēku mācības, kuri neievēro Dieva likumu pamatprincipus?

Atsakoties no ierobežojumiem un veltot laiku vieglprātīgām izpriecām, izvirtībai un netikumiem, audzēkņi atdarina to, ar ko šajās studijās baro viņu prātus. Ir profesijas, kur nepieciešamas grieķu un latīņu valodas zināšanas. Dažiem šīs valodas jāmācās, bet zināšanas, kas ir būtiskas praktiskai lietošanai, varētu iegūt, nestudējot literatūru, kas ir demoralizējoša un samaitā tās lasītāju.

Daudziem nav vajadzīga grieķu un latīņu valodu prasme. Seno valodu studijām būtu jāseko pēc to priekšmetu apguves, kas māca par ķermeņa un prāta spēju pareizu izmantošanu. Nav saprātīgi, ja studenti savu laiku velta seno valodu vai arī grāmatu zināšanu apguvei kādā nozarē, ja tie ignorē dzīves praktisko pienākumu izpratni.

Ko studenti paņem sev līdzi, skolu atstājot? Kurp viņi dodas? Kas viņiem jādara? Vai viņiem būs atziņas, kas palīdzēs tiem mācīt citus? Vai viņi tiks audzināti par īstiem tēviem un mātēm? Vai viņi varēs būt ģimenes vadītāji un gudri padomdevēji? Vienīgā izglītība šī vārda īstajā nozīmē ir tā, kas jauniešus un jaunietes veido par kristiešiem, kas māca viņiem dzīves atbildību un to, kā vadīt savas ģimenes. Šādu izglītību neiegūst, mācoties pagānu klasiķus.

Sensāciju literatūra

Daudzi populāri preses izdevumi ir pilni sensacionālu stāstu, kas ieaudzina jaunatnē ļaunumu un aizved to pa posta ceļu. Pat mazi bērni ļoti daudz zina par noziegumiem. Viņu lasītie stāsti pamudina tos uz ļaunu. Iztēlē viņi darbojas līdzi aprakstītajiem notikumiem, un tad viņos pamostas vēlēšanās pārbaudīt savas spējas izdarīt noziegumu un pēc tam izvairīties no soda.

Bērnu un jauniešu rosīgie prāti šādos sižetos ietērpto uztver kā īstenību. Daudzus savaldzina veids, kā iepriekš tiek paredzēti apvērsumi un aprakstītas visādas mahinācijas, kas sagrauj likuma robežas un pašsavaldīšanos. Viņi varbūt tiek pamudināti uz vēl ļaunākiem noziegumiem, kādus nevar atrast sensācijas mīlošu autoru darbos. Šādu iespaidu sekas ir tās, ka sabiedrība demoralizējas. Nelikumību sēkla tiek kaisīta visai plaši. Nav jābrīnās, ka notiek tik ārkārtīgi daudz noziegumu.

Piedzīvojumu romāni un vieglprātīgi, uzbudinoši stāsti lasītājam ir ne mazāks posts. Autors var teikt, ka sniedz kādu ētisku mācību, un viscaur savā darbā iepīt reliģiskas domas, taču bieži tās kalpo, lai apklātu šo sacerējumu muļķību un nevērtīgumu.

Pasaule ir pārpludināta ar grāmatām, kas pilnas pavedinošu maldu. Jaunieši kā patiesību pieņem to, ko Bībele dēvē par maldiem, viņiem patīk šie maldi; un tas nozīmē dvēseles bojāeju.

Ir arī tādi stāsti un romāni, kas uzrakstīti ar nolūku mācīt patiesību vai atklāt kādu lielu ļaunumu. Dažas no šīm grāmatām ir darījušas labu. Tomēr to vairums sagādājis arī neizsakāmu postu. Tajās ir informācija, kas ļoti izsmalcinātā veidā kairina fantāziju un rosina tādu domu gaitu, kas jauniešiem ir sevišķi bīstama, jo domās viņi atkārtoti izdzīvo aprakstītās ainas. Tāda lasīšana padara prātu garīgām studijām nederīgu un nespējīgu. Tā iznīcina interesi par Bībeli. Domās paliek maz vietas Debesu lietām. Domājot par neķītrajiem skatiem, cilvēkus pārņem kaisle, un tai seko grēks.

Kaitīga ir pat tāda daiļliteratūra, kas nesatur nekādus ierosinājumus uz neķītrībām, bet domāta teicamu pamatprincipu mācīšanai. Tā veicina steidzīgu un paviršu lasīšanas paradumu tikai tādēļ, lai uzzinātu saturu, iznīcinot saistošas un dzīvīgas domas spēku; tā dvēselei neļauj pārdomāt augsto dzīves uzdevumu un likteņa problēmas.

Veicinot tieksmi izklaidēties, daiļliteratūras lasīšana rada nepatiku pret praktiskiem dzīves pienākumiem. Tās uzbudinošā, apreibinošā ietekme nereti ir kā garīgo, tā arī fizisko slimību iemesls. Daudzas nelaimīgas un novārtā pamestas mājas, daudzi invalīdi mūža garumā, daudzi psihiatrisko slimnīcu pacienti par tādiem ir kļuvuši romānu lasīšanas dēļ.

Cilvēki bieži iedomājas, ka tādēļ, lai jauniešus atrautu no sensacionālas vai nevērtīgas literatūras, ir jānodrošina viņiem labāka. Tas ir tas pats, kas dziedināt dzērāju, dodot tam dzert nevis viskiju vai degvīnu, bet vājākus reibinošos dzērienus vīnu, alu vai sidru. To pastāvīga lietošana nemitīgi veicinās vēlmi pēc vēl stiprākiem uzbudinošiem līdzekļiem. Gan dzērāja vienīgais drošais sargs, gan arī atturībnieka vienīgā drošība, ir pilnīga un absolūta atturība. Šis pats noteikums attiecas arī uz literatūras baudītāju. Viņa vienīgā drošība ir pilnīga atturība.

Mīti un pasakas

Bērnu un jaunatnes audzināšanā tagad lielu vietu ierāda pasakām, teikām un izdomātiem stāstiem. Šādas grāmatas izmanto skolās, tās atrodamas arī daudzās mājās. Kā kristīgi vecāki var atļaut saviem bērniem lasīt grāmatas, kas pārpilnas maldu? Bērnam vaicājot pēc stāstu nozīmes, tik pretējas vecāku mācītajam, atbilde ir, ka šie stāsti nav patiesība. Taču tas neiznīcina to lasīšanas ļaunās sekas. Šajās grāmatās paustās domas maldina bērnus, veido nepareizus dzīves uzskatus, rada un veicina vēlmi pēc nereālā.

Šādu grāmatu plašā izplatība tagad ir viens no sātana viltīgajiem nodomiem. Tas mēģina novērst visu paaudžu ļaužu prātus no lielā rakstura veidošanas darba. Sātans grib, lai mūsu bērni un jaunieši aizrautos ar dvēseli iznīcinošiem maldiem, ar kuriem tas pārpludinājis pasauli, tādēļ viņš cenšas novērst to prātus no Dieva Vārda un tā aizkavēt tādu patiesību iegūšanu, kurām vajadzētu būt viņu drošībai.

Bērnu un jauniešu rokās nekad nedrīkst likt grāmatas, kas satur patiesības sagrozījumus. Jāraugās, lai mūsu bērni tieši mācību procesā neiegūtu priekšstatus, kas var izrādīties grēka sēklas. Ja tiem, kam ir nobriedis prāts, ar šādām grāmatām nekā kopēja nav bijis, viņi paši būs drošībā un arī jauniešus viņi ietekmēs un mudinās uz labu, tā pasargājot tos no kārdinājumiem.

Mums ir visa neviltotā un dievišķā pārpilnība. Tiem, kam slāpst pēc zināšanām, nav jāiet uz piesārņotiem avotiem. Kungs saka:

“Pievērs savas ausis un uzklausi īstenās atziņas glabātāju vārdus, un iespied dziļi savā sirdī Manu mācību! (..)

Lai tava cerība būtu likta uz to Kungu, to Es tev šodien atgādinu tevis paša labā.

Vai Es neesmu tev jau daudzkārt ar priekšā uzrakstītiem padomiem un pamācībām saprotamu darījis, ka Es tev rādu taisnus un patiesus vārdus, lai tu pareizi varētu atbildēt tiem, kas tevi vaicā.”

“Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem.”

“To mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.”

“Lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem, lai tie liktu savu cerību uz Dievu.”

“Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.”

(Sal. pam. 22:17-21; Ps. 78:5,4,6,7; Sal. pam. 10:22)

Kristus mācība

Patiesības pamatlikumus Kristus atklāja Evaņģēlijā. Viņa mācībā mēs varam iegūt veldzi no skaidrā avota, kas plūst no Dieva troņa. Kristus būtu varējis cilvēkiem sniegt zināšanas, kas pārspētu visus senākos atklājumus un nobīdītu sānis jebkuru citu atklājumu. Viņš būtu varējis atklāt noslēpumu pēc noslēpuma un iekļaut šajās brīnišķīgajās atklāsmēs visu nākamo paaudžu rosīgākos, nopietnākos prātus līdz pat laika noslēgumam, bet tomēr ne mirkli neiztika bez pestīšanas zinātnes mācīšanas. Viņš augstu vērtēja savu laiku, savas spējas un savu dzīvi, un Viņš to izmantoja, lai rūpētos par cilvēku dvēseļu pestīšanu. Viņš atnāca meklēt un glābt pazudušos, un no šī mērķa Viņu nevarēja novērst. Nekam Viņš neļāva sevi novirzīt no tā.

Kristus sniedza tikai izmantojamas atziņas. Viņa pamācības ļaudīm bija saistītas ar praktiskās dzīves vajadzībām. Viņš neapmierināja to cilvēku vēlmes, kuri gāja pie Viņa ar ziņkārīgiem jautājumiem. Šādi iztaujāšanas gadījumi Viņam deva iemeslu svinīgam, nopietnam un dzīvam aicinājumam. Tiem, kas dedzīgi vēlējās plūkt no atziņas koka, Viņš piedāvāja dzīvības koka augli. Tad viņi pārliecinājās, ka ikviens ceļš ir slēgts, izņemot to, kas ved pie Dieva. Ikviens avots bija aizzīmogots, izņemot mūžīgās Dzīvības avotu.

Dziedinošā Kalpošana

Mūsu Pestītājs nevienu neskubināja apmeklēt tālaika rabīnu skolas tādēļ, ka cilvēku prātus varētu maldināt pastāvīgie “tā runā”. Kādēļ mums būtu jāpieņem svārstīgie cilvēku apgalvojumi kā visaugstākā gudrība, ja ir pieejama lielāka un daudz pilnīgāka?

Tas, ko esmu redzējusi par mūžīgajām lietām, un tas, ko esmu redzējusi par cilvēces vājumu, ir ļoti ietekmējis manu prātu un līdz ar to arī manu dzīves darbu. Es neredzu neko, par ko būtu vērts cilvēku apjūsmot vai glorificēt. Es neredzu nekādu iemeslu, kādēļ laicīgā ziņā gudro cilvēku uzskatiem un tā saucamajiem ievērojamajiem ļaudīm vajadzētu uzticēties un viņus pārspīlēti slavēt. Kā gan tiem, kuriem trūkst dievišķā apgaismojuma, var būt pareizi uzskati par Dieva plāniem un ceļiem? Viņi vai nu pilnīgi noliedz Dievu un ignorē Viņa esamību, vai savā ierobežotajā izpratnē noliedz Viņa spēku.

Izvēlēsimies mācīties no Dieva, kas radījis debesis un zemi, no Viņa, kas zvaigznes licis izplatījumā to orbītās un norādījis saulei un mēnesim pildīt to uzdevumus.

Ir pareizi, ja jaunatne jūt, ka prāta spēks ir jāattīsta visaugstākajā pakāpē. Mēs negribam ierobežot izglītību, kuru nav ierobežojis Dievs, bet mūsu sasniegumi nedos nekādu labumu, ja tie netiks izmantoti Dieva godam un cilvēces labklājībai.

Nav pareizi apgrūtināt prātu ar studijām, kas prasa pārmērīgi saspringtu centību, ja zināšanas netiek lietotas praktiskajā dzīvē. Tāda izglītošanās būs zaudējums studentam, jo mazinās viņa vēlēšanos un tieksmi pēc mācībām, kas viņu varētu veidot par sabiedrībai derīgu cilvēku, kurš spēj uzņemties atbildību. Praktiskās mācības ir daudz vērtīgākas nekā kaila teorija. Ar zināšanām vien nepietiek. Mums vajadzīga prasme iegūtās atziņas likt lietā pareizi.

Laiku, līdzekļus un pētījumus, ko daudzi velta samērā nelietderīgām studijām, vajadzētu virzīt tādas izglītības iegūšanai, kas jauniešus audzinātu par praktiskiem ļaudīm, piemērotiem dzīves atbildībām. Tāda izglītība būtu visvērtīgākā.

Mums vajadzīgas zināšanas, kas stiprina prātu un dvēseli un dara mūs labākus. Sirds izglītība ir daudz svarīgāka par grāmatu gudrībām. Ir labi un pat svarīgi iegūt zināšanas par pasauli, kurā dzīvojam, bet, ja no saviem aprēķiniem izlaidīsim mūžību, mēs pieļausim kļūdu, ko nespēsim izlabot nekad.

Studējošais var veltīt visus savus spēkus zināšanu ieguvei, bet, ja viņam nav pareizas atziņas par Dievu, ja viņš nepaklausa likumiem, kas valda pār viņa būtni, tad iznīcina pats sevi. Nepareizu ieradumu dēļ viņš zaudēs pašcieņu un paškontroli, nespēs pareizi spriest par lietām, kas uz viņu attiecas visvairāk. Viņš bezrūpīgi un neprātīgi izturas pret savu prātu un ķermeni. Būdams nevērīgs pret pareizo dzīves pamatprincipu attīstīšanu, viņš zudīs šai un arī nākamības pasaulei.