Dziedinošā Kalpošana

Jaunu uzskatu pieņemšana nesniedz dvēselei jaunu dzīvību. Maz labuma dod pašu par sevi svarīgu faktu un teoriju zināšanas, ja tās neizmanto praksē. Mums jāsajūt nepieciešamība dot savām dvēselēm to, kas uzturēs un veicinās garīgo dzīvību.

“Lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, (..)

meklētu to kā sudrabu, (..)

klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu. (..)

Tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un taisnība, kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz labu.

Jo īstenā atziņa ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos; Labs padoms tevi pasargās, un saprāts tevi paglābs.”

Gudrība “ir dzīvības koks visiem, kas pie tās tveras, un svētlaimīgi ir tie, kas to sevī glabā”.

(Sal. pam. 2:2-11; 3:18)

Jautājums, kas mums jāpēta, ir: “Kas ir patiesība patiesība, kura jātur prātā, jāmīl, jāgodā un kurai jāpaklausa?” Zinātnes dievinātāji ir uzvarēti un zaudējuši drosmi savos centienos izzināt Dievu. Tagad vajadzētu jautāt viņiem: “Kas ir tā patiesība, kura mūsu dvēselēm palīdzēs iegūt pestīšanu?”

Vissvarīgākais ir jautājums: “Ko tu domā par Kristu?” Vai tu Viņu pieņemsi par savu Pestītāju? Visiem, kas Viņu pieņem, Viņš sniedz spēku kļūt par Dieva bērniem.

Saviem mācekļiem Kristus atklāja Dievu tā, ka viņu sirdīs tika izdarīts sevišķs darbs to, kuru Viņš vēlas paveikt arī mūsu sirdīs. Daudzi cilvēki ir pārāk ilgi kavējušies pie teorijām un pazaudējuši no redzesloka Pestītāja piemēra dzīvinošo spēku, izlaiduši no acīm Viņu kā pazemīgo, pašaizliedzīgo darbinieku. Viņiem jāuzlūko Jēzus. Mums ik dienas vajadzīgas svaigas Viņa klātbūtnes atklāsmes. Daudz ciešāk jāseko Viņa pašaizliedzības un pašuzupurēšanās piemēram.