Žurnālistikas nākotne

Žurnālistikai ir nākotne

Autore: Elza Elizabete Vanaga Foto: Sandija Megi

Laura Selīna Puķe ir komunikācijas zinātnes trešā kursa studente, kura nešaubīgi atrodas īstajā nozarē. Otrā kursa sākumā viņa ieguva DELFI stipendiju, kas tika piedāvāta topošajiem žurnālistiem ar mērķi veicināt Latvijas mediju izcilību. Savu karjeru Laura Selīna sāka reģionālajā medijā “Zemgales Ziņas”, bet nu jau ir daļa no portāla Delfi.lv nacionālo ziņu žurnālistu komandas un raksta kriminālās ziņas. Tu biji viena no divām studentēm, kas 2019. gadā ieguva DELFI stipendiju. Kas, tavuprāt, deva priekšroku konkursā? Man liekas, ka mana priekšrocība bija tā, ka es jau strādāju medijā. Pēc pirmā kursa es gribēju uzzināt par mediju vidi, tāpēc es aizgāju uz “Zemgales Ziņām”. Tā bija tāda kā prakse, ko es sāku iet, pirms prakse vispār bija vajadzīga. Domāju, ja man nemaksās, tāpat iešu, ja man maksās – forši. Mani pieņēma un maksāja autoratlīdzību. brīdī laikam biju pirmajā vietā kursā pēc atzīmēm. Ļoti skatījās atzīmes. Interesanta sakritība arī bija, ka mana studiju mentore bija Lita Lūse, kas tagad ir mana kolēģe Delfos. Arī viņa gadu iepriekš bija stipendiāte. Es varēju ar viņu apspriesties.

Vai tu aizgāji uz interviju ar pārliecību, ka iegūsi stipendiju? Man bija liels stress intervijas dienā. Ar vilcienu atbraucu ātrāk uz Rīgu, un man bija brīvs laiks. Es aizgāju uz kafejnīcu “RB Cafe”, tur strādā mana draudzene. Viņas tajā

dienā tur nebija. Kafejnīca bija ciet, jo Bruņinieku ielā bija būvdarbi, bet man durvis atvēra īpašnieks. Viņš prasīja, kā man iet. Es teicu, ka man būs Delfi.lv intervija. Viņš teica: “Taisīsim izmēģinājumu!”

Viņš man uzdeva jautājumus. Prasīja, kāpēc es esmu pelnījusi stipendiju un kas mani padara īpašu. Šis pilotizmēģinājums mani nedaudz iedrošināja. Man nebija pārliecības, ka es stipendiju iegūšu, bet man bija doma, ka es varētu dabūt.

Vai zināji, ka gribi strādāt žurnālistikā, piesakoties “Zemgales Ziņās”? Pēc pirmā kursa ir jāveic moduļu izvēle, un es domāju pamēģināt žurnālistiku. Gribēju saprast, kā tur ir, un pieteicos [darbam “Zemgales Ziņās” – Red.]. Man tur patika, tāpēc arī izdomāju iet uz žurnālistikas moduli. Lai gan medijs nav nekāds lielais, tas laikam bija pietiekami, lai es saprastu, ka tā ir mana nozare.

Vai “Zemgales Ziņās” ieguvi prasmes un zināšanas, kas tev tagad noder Delfos? Jā. Tā pieredze varbūt bija saistīta ar reģionālajām ziņām, bet tāpat tā ir rakstīšana un intervēšana, acs ietrenēšana uz ziņām un svarīgām lietām. Man vairs nav grūti piezvanīt kādam un kaut ko paprasīt.

Bet lielāks medijs dod lielāku varu. Ja es piezvanu un saku: “Šeit Selīna no portāla “Delfi.lv”,” attieksme ir citādāka nekā, kad es piezvanu kā studente vai “Zemgales Ziņu” pārstāve. Atkarīgs arī no tā, kam zvana.

Ko tu esi iemācījusies, strādājot Delfos? Mazāk kā mēneša laikā par žurnālistiku es iemācījos darbā tikpat daudz, cik augstskolā pa diviem gadiem.

“Tā ir patiesība, ka darbs vienkārši iemāca.”

Man šķiet, ka līdz šim man trūcis vispārēju priekšzināšanu par politiku. Iepriekš es neinteresējos un neizpratu to lauku. Tagad man vienkārši nav variantu, un es sāku mācīties par tieslietām.

Kas, tavuprāt, netiek iemācīts universitātē? Universitātē it kā viss ir labi, bet te ir tāds kā konveijers. Pirmais kurss bija ļoti visaptverošs – ievads te, ievads tur. Varētu būt vairāk prakses, Latvijas mediju vides apgūšanas. Lai gan tagad, trešajā kursā, mums ir diezgan daudz prakses, līdz tam no pirmā kursa ir diezgan ilgs laiks.

“Ja es studētu universitātē bez papildu prakses, es nejustos pārliecināta par to, ka esmu īstajā jomā.”

Bet šis ir akadēmiskais bakalaurs, varbūt tā jābūt. Universitātē tomēr var iegūt labas fona zināšanas žurnālista darbam, bet prakse ir pavisam kaut kas cits.

Kas tevi pārsteidza jaunajā darbavietā? Tas, ka es vispār aizgāju uz Delfiem. Tas, ka ir daudz kas jāmācās un jāzina, lai varētu vispār kaut ko uzrakstīt, jo tēmas ir tik dažādas.

“Vienu dienu es rakstu par advokātiem, nākamajā BMW ir sabraucis 20 aitas.”

Tā nesen notika. Pārsteidza arī informācijas plūdums un lasīšanas ātrums. Es nespēju vēl tik ātri to informāciju sagremot, kā to dara mani kolēģi. Izlasa, un viņiem uzreiz viss ir skaidrs – to, to un to liekam iekšā rakstā. Man tas vēl iet lēnām. Citas iemaņas, piemēram, izvēlēties pareizās bildes vai ievietot kādu tvītu rakstā, arī man vēl ir jaunas. Mums ir diezgan daudz jaunu kolēģu, bet es tur noteikti esmu zaļais gurķis. Es uzreiz visiem teicu, ka kritīšu uz nerviem un visu jautāšu. Jo kļūdas varētu maksāt diezgan dārgi. Mani kolēģi ir ļoti pieredzējuši savā jomā, no kuriem es varu ļoti daudz mācīties.

Vai tu esi vienīgā, kas atbild par kriminālajām ziņām Delfos? Iepriekš bija iekšlietu/tieslietu žurnālists, kurš aizgāja prom. Tad atnācu es un vēl viens jauns kolēģis kurš iepriekš ziņu aģentūrā LETA bija tieslietu žurnālists. Tagad viņš ir nacionālo ziņu redaktora amatā un apmāca arī mani par šo tēmu. Pamazām visu apgūstu, bet tas ir laikietilpīgi. Man ir pilna laika darbs un pilna laika studijas. Galvenais ir laika menedžments.

Kā tev sokas ar tava laika menedžmentu? Pagaidām labi. Es vēl mācos spāņu valodu, braucu ar vilcienu un ietaupu laiku, jo man nav jāsēž pie stūres 40 minūtes. Vilcienā caur Duolingo, kaut ko papildu pamācos, izlasu ziņas, kas man tajā dienā būs aktuālas. Protams, universitāte tagad nedaudz ir otrajā vietā, bet tāda ir dzīve. Kaut kā jau pabeigšu.

Tu brauc no Jelgavas uz Rīgu katru darbdienu strādāt un studēt. Vai tas nav laikietilpīgi? Es zinu, ka laika ziņā tas būtu tas pats kā no viena Rīgas gala uz otru. Vienīgā problēma ir tā, ka vilcieni neiet tad, kad es gribu. Visādi citādi mani tas netraucē, jo es aizbraucu uz savām mājām laukos, kur izolējos no sabiedrības, cilvēkiem un trokšņa. Es braucu uz Rīgu kā uz darbu. Rīga mani nesaista kā pilsēta. Tas troksnis man asociējas ar darbu. Varbūt man ir pusmūža krīze. Jāsāk adīt! (Smejas.)

Vai Delfi žurnālisti mēdz strādāt arī no mājām? Es varētu strādāt arī no mājām, bet šobrīd es neesmu tik kompetenta, lai varētu pati kaut ko darīt. Darbā ir dežūras: strādā arī agri no rītiem vai naktīs. Kad man pienāks kāda dežūra, tad sanāks, ka man vienai 11

Ir jādara tas, kas patīk, pat tad, ja nemaksā daudz vai ir grūti atrast darbu.

pašai būs jāatbild par visu portālu. Par visām tēmām. Piemēram, ja kaut kas notiek sportā vai veselības jomā, man par to ir jāraksta. Tur arī laikam tās kļūdas top. (Smejas.) Es nesen tikai uzzināju, ka man arī kaut kas tāds būs jādara, biju šokā. Bailīgi. Interesanti.

Septembra sākumā tu piedalījies sarunu festivālā LAMPA diskusijā “Vai žurnālistikai ir nākotne”. Kādas ir tavas domas par šo jautājumu?

“Jā, žurnālistikai noteikti ir nākotne.”

Formāts mainās. Avīzes lasa pārsvarā pensionāri. Šobrīd informācijas plūsma tomēr ir šausmīgi ātra. Kaut kas notiek, es ierakstu to telefonā, un to publicē uzreiz. Tā ir tā žurnālistikas nākotne. Nākotne ir, bet laikam ne avīzēs. Pats pasākums bija ļoti interesants, vienreizīga pieredze. Publiska uzstāšanās, kas tiešraidē tika translēta Delfi TV un Rīga TV24. Pārsvarā gan saruna ievirzījās par žurnālistikas tagadni, nevis nākotni. Šobrīd par žurnālistiku ir jādomā, jo visādi influenceri var teikt, ko viņi grib.

“Žurnālistika ir kā viduspunkts, kas saliek kopā faktus, bet ne viedokļus.”

Ir arī cilvēki, kas domā, ka žurnālisti spēj visu atrisināt, ka viņi var pārstāvēt kādu tiesā. Man ir bijis, ka cilvēks saka: “Tu esi žurnāliste? Zini, manam kaimiņam miskasti neizveda…” Un es domāju, ko man ar to tagad vajadzētu darīt… Es jau neesmu pasaules lāpītāja. Šodien, piemēram, braucām taksī ar kolēģiem un šoferis teica: “Jūs no Delfiem? Vai varu jums iesūtīt rakstu? Jūs to publicēsiet? Honorāriņš būs?” Mans kolēģis teica: “Nē, jūs varat mūs informēt par kaut ko, žurnālisti to apstrādās un tad skatīsies! Honorāriņa nebūs.”

Vai tu spēj iedomāties sevi arī kādā citā nozarē? Es visu laiku domāju, ka būšu ārste. Manā ģimenē vispār visi ir eksakti. Jelgavas Valsts ģimnāzijā mācījos bioloģiju un ķīmiju. Liela daļa klasesbiedru aizgāja mācīties medicīnu vai farmāciju, bet es noliku eksāmenus un pēdējā brīdī sāku domāt, kur es vēl varētu studēt. Žurnālistika! Tiku budžetā un izlēmu. Ir cilvēki, kas aiziet uz smagajām nozarēm, jo tur var pelnīt un tas ir kruti. Bet viņiem tur nepatīk, viņi kļūst par pelēko masu nozarē, viņi neizsitas. #EEV