11 minute read
Intervija ar Jāni Gesti
Lielā intervija
Jānis Geste
Advertisement
Izspiest visu “sulu” no piedāvātā
Žurnālistu un LTV1 ziņu diktoru Jāni Gesti satikām svētdienas pēcpusdienā Latvijas Televīzijas ēkā. Nākot iekšā, gaidījām lielāku rosību, taču tā vietā nāca svētdienai tipiskais klusums un šķietamā nesteidzība. Jānis mūs sagaidīja redzama darbīguma pārņemts. Tajā brīdī vēl nezinājām, ka šī būs ne tikai intervija, bet arī ekskursijas un “ēnu dienas” apvienojums, kurā redzēsim visu – sākot no gatavošanās procesa līdz ziņu tiešraidei.
Intervēja: Annija Krūmiņa, Marta Krīgere Raksta autore: Annija Krūmiņa Foto: Roberts Vīksne, Marta Krīgere
2016. gadā pabeidzi Latvijas Universitāti, kurā studēji komunikācijas zinātni. Kāds kopējais iespaids tev radās par jaunajiem komunikācijas speciālistiem?
Tāds ļoti tricky jautājums… (Apmulsis smaida.) Viena gada laikā es apguvu trīs mācību gadu vielu, tāpēc man bija iespēja iepazīties ar trīs dažādu kursu studentiem. Šobrīd vairāki no viņiem strādā Latvijas Televīzijā. Jebkurā cilvēku grupā vai kolektīvā kopā sapulcējas ļoti dažādi cilvēki. Ir tādi, kuri dara kaut ko tikai formalitātes dēļ, taču ir arī studenti, kuri dara tāpēc, jo viņiem interesē. Otrie strādā medijos, jo ir pierādījuši savas darba spējas un attieksmi. Studiju laiks bija interesants, jo dažbrīd pie saviem kursabiedriem es nācu arī kā vieslektors. Viņu ceļš līdz Latvijas Televīzijai ir bijis ļoti īss. Studenti bija aktīvi un zinātkāri, tāpēc nonāca tur, kur vēlējās. Interesanti ir tas, ka cilvēka motivāciju visvairāk var novērot grupu darbos. Šobrīd studēt ir citādāk nekā tad, kad pabeidzu ģimnāziju. Tagad es saprotu to, ka ir jāpaņem no studijām viss, ko tās dod. Jāsaprot, ka studijas ir nepieciešamas pašam, nevis pasniedzējam vai vecākiem. Maksimāli jācenšas izspiest visu “sulu” no piedāvātā. Es sāku studēt juristos 2001. gadā un divus gadus vēlāk sāku darbu Latvijas Televīzijā. Vasarā bija trīs praktikanti – es, Sandra Kropa un Līga Ulmane. Atšķirībā no viņām man nebija nekādas pieredzes. Man bija jāizvēlas starp darbu televīzijā un darbu apdrošināšanas kompānijā, kur man labi veicās un priekšā būtu veiksmīgs un visai paredzams karjeras ceļš. Vecāki ar mani kādu laiku nerunāja, jo nesaprata izvēli par labu žurnālistikai. Pirmos divus prakses mēnešus Latvijas Televīzijā man nemaksāja algu. Kopš laika, kad nācu šeit strādāt praksē, tā arī vēl tagad te strādāju.
Kāda bija sajūta būt “jauniņajam” televīzijā?
Patiesībā man nebija laika saprast un apdomāties, kas vispār notiek. Tāda “iešūpošanās” laika jau nebija. Pirms tam es biju strādājis kā brīvprātīgais Eirovīzijas dziesmu
konkursā, rakstīju ziņas konkursa mājaslapā. Šo komandu vadīja Arta Ģiga. Pēc tam viņa mani aicināja pamēģināt vadīt ziņas. Pirmajā darbdienā man bija jāveido sižets par Vidzemes olimpiskā centra būvniecības iepirkuma lietu, kurā bija aizdomas par krāpšanos. Vakarā jau bija jābūt gatavam sižetam. Iepirkumu uzraudzības birojs… otrā pusē advokāti… Tas tā sagrozīja galvu, ka beigās neko no tēmas vairs nesapratu. Panorāmas producentei Dacei Stirānei bija uzdevums pārraudzīt manu darbu, taču, kad atbraucu pēc intervijām uz televīziju, viņa jau bija aizbraukusi uz mājām un aizmirsusi par mani. (Smejas.) Mana metode tajā
brīdī bija atcerēties citu žurnālistu vadītos ziņu raidījumus, lai pēc tam to varētu imitēt. Par spīti starpgadījumiem, viss beigās tomēr izdevās.
Ar laiku satraukšanās kļūst citādāka. ”
Lai gan skolas laikā darbojies laikrakstos, tomēr pēc vidusskolas absolvēšanas izvēlējies studēt jurisprudenci Latvijas Universitātē un tomēr žurnālistika atrada ceļu pie tevis, rodas jautājums – kādēļ toreiz tika veikta tāda izvēle?
Toreiz man pašam šķita, ka es negribu būt žurnālists. Vidusskolas beigās es biju tādā situācijā, kā daudzi jaunieši, jo mani interesēja dažādas lietas, tāpēc brīdī, kad bija jāveic lielā izvēle, es aizgāju to ceļu, kur mani veda. Manā gadījumā tā bija mana krustmāte. Viņa teica, ka tiesību zinātne ir ļoti daudzpusīga un tā noderēs jebkurā profesijā, un es paklausīju viņas padomam. Vēlme kļūt par žurnālistu man radās, skatoties vienu no pirmajiem ārzemju seriāliem – “Glābējzvans”. Tā galvenie varoņi bija skolēni, kuri veidoja savu laikrakstu. Zinot šī seriāla ietekmi uz maniem uzskatiem par žurnālista profesiju, mana vēlēšanās kļūt par žurnālistu nešķita nopietna. Nonākot Rīgā un studējot jurisprudenci, jau pēc pirmā studiju gada meklēju veidus, kā strādāt medijos. Tajā pašā laikā apzinājos, ka mācos citu nozari universitātē, tāpēc sāku domāt, vai mana izvēle nebija feils. No šī brīža situācijas raugoties, varu teikt, ka nenožēloju savu izvēli, jo viss notika tā, kā tam bija jānotiek.
Vai tev ārpus studijām noder jurisprudences zināšanas?
Jā, noteikti ir noderējušas. Es nevaru teikt, ka atceros pilnīgi visu studiju laikā apgūto vielu, taču žurnālista profesijā noder jebkura papildu izglītība, hobijs vai interese, jo tas sniedz detalizētāku ieskatu tematā.
Vai tev katru reizi pirms ziņu tiešraidēm ir uztraukums?
Ar laiku satraukšanās kļūst citādāka. Pašās pirmajās reizēs man bija uztraukums par ziņu vadīšanas procesu kā tādu – kā tas ir pareizi jādara, vai man izdosies. Tagad vairāk domāju par pašu ziņu sa-
turu, kur pareizāk salikt akcentus. Es vienmēr gatavojos ļaunākajam scenārijam. To, ka būs slikti, es tāpat zinu. (Smejas.)
Tu citā intervijā esi teicis, ka gribi lauzt stereotipu, ka no lauku jauniešiem nekas labs dzīvē nevar iznākt. Kāds faktors varētu šo stereotipu veicināt?
Es lepojos, ka nāku no maza pagasta un mācījos lauku skolā, kur vienā klasē bija tikai septiņi cilvēki. Šobrīd pēc visiem izglītības kvalitātes standartiem tik maza klase nedrīkstētu pastāvēt, jo netiek veicināta bērnu konkurētspēja. Deviņus gadus es jutos privileģētā statusā, it kā apgūtu privātstundas, jo klasē no septiņiem bērniem tikai divi gribēja mācīties. Paskatoties uz skolām, kas neatrodas pilsētās, rodas sajūta, ka tur jau kopš mazotnes bērnam noliek zināmu kastīti, kurā ietilpt. Man vienmēr šķitis, ka tā tam nevajadzētu būt.
Vai, dzīvojot Rīgā, piederība savai dzimtajai vietai nepazūd?
Nē, mans darba grafiks ir tāds, ka vienu nedēļu es strādāju un otra nedēļa man ir brīva. Brīvajā nedēļā es esmu Užavā, savos laukos. Vēl tagad esmu tur deklarēts, jo man patīk, kā tur tiek izmantota nodokļu maksātāju nauda. Es nezinu, kāds manu nodokļu liktenis būtu Rīgā. (Smejas.)
Intervijās esi minējis – ja nebūtu žurnālists, tad dzīvotu laukos un audzētu kartupeļus…
Tagad es mēģinu izaudzēt arbūzus.
Kā izdevās?
Šogad tā bija liela katastrofa, jo mani stādi aug Rīgas dzīvoklī uz palodzes. Pandēmijas dēļ es ilgu laiku nebiju dzīvoklī, lai parūpētos par stādiem. Pagājušogad gan man izdevās izaudzēt ļoti labus un saldus arbūzus. Lielākais arbūzs bija sešus kilogramus smags.
Runājot par kartupeļu vagām, tā ir lietu romantizēšana.
Lai gan dažreiz es paskatos sludinājumus. Tās iespējas, ko piedāvā lauksaimnieki, kad meklē darbiniekus, ir nesalīdzināmi konkurētspējīgākas par žurnālista iespējām.
Vai pirms katra raidījuma pārlasi tekstu?
Jā, protams. Tas ir ziņu diktora pienākums. Raidījuma vadītāji ir atbildīgi par kļūdām. Darba dienās televīzijā ir korektore, kura pārbauda visus tekstus un izlabo kļūdas. Kolēģe mums ir forša. Viņa dažreiz uzraksta uz lapiņas kādu vārdu, paslīdina to pa galdu un man jautā: “Jāni, kā tu to lasīsi?”
Vai esi gājis pareizas runas kursos?
Mana lielākā sāpe ir mans mīkstais “r” burts. Es skaidri apzinos, ka pirms gadiem trīdesmit vai četrdesmit es noteikti nevarētu strādāt televīzijā. Esmu mācījies pie Antonijas Apeles, Zanes Daudziņas. Arī televīzijā regulāri notiek dažādas apmācības, piemēram, aktiermeistarības nodarbības, jo tās veido pareizu izturēšanos kameras priekšā. Pie Ināras Sluckas esmu mācījies stumt iedomu sienas un tamlīdzīgi. Televīzijā nav variantu – agri vai vēlu ir kaut kas jādara, taču tā mūsdienās ir jebkurā profesijā.
Tu vadīji LTV Rīgas domes vēlēšanu debates. Raidījumā laikā bija arī Kristiānas Grāmatiņas un Roja Rodžera reportāžas. Kā tu vērtē šāda veida debates, kur nopietnais tiek sajaukts ar nenopietno?
Šāda veida debates bija liels eksperiments no Latvijas Televīzijas puses, taču tas pilnīgi attaisnojās. Sapulcē pārrunājām, ka šo raidījumu vajadzēja rādīt arī televīzijas ēterā, nevis atstāt tikai internetā. Man patika sadarboties ar LTV 16+ komandu. Viņi raugās uz lietām no nedaudz citādāka leņķa, taču
mums ir daudz kā kopīga. Kristiāna Grāmatiņa vienā no sapulcēm teica, ka politiķi jauniešus citreiz instrumentalizē. Viņi domā, ka tā ir kāda mistiska grupa, kura noteikti kaut kādā veidā jāuzrunā. Politiķiem šķiet, ka viņi zina, kas jauniešiem ir nepieciešams – sporta aktivitātes, veloceliņi un kaut kas saistībā ar koku stādīšanu. (Smejas.) Pēc Kristiānas sacītā, arī mēs, televīzijā strādājošie, sākām domāt, vai nedarām tieši tāpat kā politiķi.
Pēkšņi jaunieši kļūst svarīgi.
Tieši tā. Pēkšņi cilvēki vecumā 50+ mēģina izdomāt, kas jauniešiem ir nepieciešams. Šoreiz Latvijas Televīzija veidoja jaunu pieeju. Jauniešiem bija iespēja domāt saturu. Man ļoti patika šis process. Tas bija interesants, patīkams un viegls. Strādājot ar jauniešiem, es pats atcerējos to, kāds biju, kad sāku strādāt televīzijā.
Pēdējā laikā arvien vairāk internetā pie ziņu sižetiem parādās cilvēku komentāri par to, ka LTV1 ir paklausīgi valdībai un nesniedz sabiedrībai patiesu informāciju Kur, tavuprāt, rodas šāds viedoklis?
Šāds viedoklis sabiedrībā cirkulē jau ļoti sen. Pamatā tā jau arī ir, jo Latvijas Televīzijas budžetu katru gadu apstiprina valdība. Izskatās, ka arī jaunais sabiedrisko mediju likums šo jautājumu nekādā veidā arī neatrisinās. Izskan arī pārmetums, ka ziņu saturā ir pārāk daudz amatpersonu. Mūsdienās sociālie tīkli ļauj cilvēkiem izveidot savus informācijas “burbuļus”, pat es brīžam piefiksēju, ka izlasu tikai ziņu virsrakstus. Pandēmijas laiks ir mainījis to, kā cilvēki uztver ziņas un patērē informāciju. Cilvēki norobežojas un kļūst agresīvi no tā, kas viņiem šķiet neērts. Ir viegli Latvijas Televīzijas grimētavā.
atsekot tiem, kuru viedoklim nepiekrīt.
Viltus ziņas un dezinformācija šobrīd ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Kas vēl, tavuprāt, varētu būt lielākie izaicinājumi nākotnes žurnālistiem?
Pandēmijas stingro ierobežojumu laikā daudzi runāja par to, ka ir “atdzimusi” kvalitatīva pētnieciskā žurnālistika un sabiedrība to beidzot novērtēs. Man šķiet, ka nekas nav mainījies, vismaz raugoties no sabiedrības pieprasījuma viedokļa. Taču kvalitatīvas žurnālistikas loma pieaug. Šobrīd ir svarīgi kliedēt mītus un parādīt, ka viltus ziņas patiešām arī ir viltus ziņas.
Abrenes ielā. Mēs arī paspējām. ”
Tas ne gluži ir žurnālistikas pienākums, bet šobrīd tā ir viena no funkcijām. Tuvākajā laikā situācija arī labāka nekļūs, jo politiķi un viedokļu līderi viltus ziņas izmanto sev par labu, lai gūtu kādas sabiedrības daļas atbalstu.
Nākotne būs tikpat izaicinoša kā tagadne. Fakti ir sajaukti ar izdomājumiem, un žurnālisti tam visam atrodas kaut kur pa vidu, lai parādītu, ka paši tā nerīkojas. Mūsu lielākais izaicinājums ir pierādīt cilvēkiem, ka žurnālistika ir bezkaislīga, tās saturā ir pārbaudīti fakti un tiek iekļauti dažādi viedokļi, lai veicinātu vārda brīvību.
Vai tavā darbā netraucē tas, ka visu laiku sabiedrībai jāpierāda, ka “mēs esam tie, kuru informācijai ir jāuzticas”? Vai nevajadzētu veidot kādu institūciju, kas nodarbojas ar šī jautājuma risināšanu?
Šis laiks kopumā ir ļoti interesants, bet man šķiet, ka būtu traki, ja vajadzētu veidot speciālas institūcijas, lai risinātu šāda veida jautājumus. Tajā brīdī tiek ierobežota vārda brīvība. Cilvēki priecājas, ka viņi var ticēt tam, kam grib ticēt. Šo vērtību mēs tikai tagad mācāmies pareizi izmantot. Gaitenis, kas aizved uz LTV ziņu dienesta redakciju.
Esi teicis, ka žurnālistam ir tā retā iespēja būt uz vietas notikumos, par kuriem nākotnē rakstīs vēstures grāmatās. Kurš no visiem tavas karjeras laikā piedzīvotajiem notikumiem varētu būt tieši tāds?
Viennozīmīgi eiro valūtas ieviešana, Aivara Lemberga aizturēšana un aizvešana uz cietumu. Kad Aivaru Lembergu veda no proku-
ratūras uz drošības līdzekļu apstiprināšanu tiesā, bija pēcpusdiena, kad Rīgā ir vislielākie sastrēgumi, tādēļ, lai paspētu, mēs ar operatoru izdomājām skriet kājām no prokuratūras Kalpaka bulvārī līdz autobusa gala pieturai Abrenes ielā. Mēs arī paspējām. Piedzīvoto notikumu ir bijis daudz, piemēram arī simtgades Dziesmu svētki, 2009. gada Vecrīgas grautiņi, jebkuras Saeimas vēlēšanas. Man personīgi nozīmīgākā bija reize, kad Rīgā viesojās Hilarija Klintone. Es kopā ar viņu vadīju diskusiju Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tieši tajā vasarā es apguvu pētniecisko žurnālistiku Amerikā. Vienu rītu man zvanīja no Rīgas un jautāja, vai tad, kad es atgriezīšos no mācībām, gribētu novadīt šo diskusiju jauniešiem. Es tajā brīdī Amerikā gulēju un, protams, neapmierināti atteicos no piedāvājuma. Vēlāk man piezvanīja vēlreiz, kad biju izgulējies, un tad es, protams, piekritu. (Smejas.) Esmu priecīgs par iespēju televīzijā darīt dažādas lietas. Kādu laiku biju ziņu reportieris, tad De Facto vadītājs, De Facto redaktors, tagad lasu ziņas. Strādājot televīzijā, var piedzīvot plašu emociju amplitūdu – viens ir būt dziesmu svētku noskaņojumā, bet pavisam kas cits – vadīt priekšvēlēšanu debates.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Nezinu. (Smejas.) Man šobrīd ir mazi mērķi, jo dzīvojam laikā, kad nav skaidrs, kas notiks nākamajā nedēļā, tāpēc nav jēgas plānot lielas ieceres. Man ir konkrēti privātās dzīves plāni, kas attiecas uz studēšanu Latvijas Universitātē. Darbā ir konkrētas tēmas, kuras es vēlos papētīt dziļāk.
Tā kā tu būsi uz mūsu žurnāla vāka, kādu citātu tu gribētu pie savas vāka fotogrāfijas?
“Man te nebūtu jābūt”. (Smejas.) Patiesībā tā nav nekāda koķetēšana, bet, ja bērnībā ir mācīts, ka tālāk par diviem metriem nekur tālāk netikt, aiz līkuma tavs ceļš beidzas, tas iesējas galvā un paliek. Visu laiku domāju, vai patiešām esmu gana labs tam, ko es daru. Vēl trakāk tomēr būtu, ja es jums pretī sēdētu ar zvaigznīšu nimbu kā Eiropas Savienības karogā virs galvas un teiktu, ka mani sižeti ir paši labākie, esmu neaizstājams. Televīzija ir vieta, kur ātri var saslimt ar zvaigžņu slimību.
Šis ir žurnāla “Avantūra” pirmais numurs – kāda ir bijusi tava dzīves lielākā avantūra?
Televīzija. (Smejas.) Es sevi ik pa brīdim pieķeru pie domas, ka televīzijā strādāju jau 17 gadus. Tā ir liela avantūra visādā ziņā. Es redzu, cik profesionāli augstā līmenī ziņas vada citi mani kolēģi, un nesaprotu, kā es esmu šeit nokļuvis un varu darīt to pašu. Tā ir liela nejaušība, kas sākās pirms 17 gadiem un vēl joprojām turpinās. Ikvienam žurnālistam ir vēlme ne tikai veidot ziņas, bet arī tās pavēstīt citiem. Ja es nekad nestrādātu televīzijā, nekad nebūtu nokļuvis Irākā, Libērijā. Darba dēļ esmu nonācis situācijās, kurās citādāk nekad nebūtu iespējams nokļūt. #AK
Noskenē QR kodu un noskaties tās dienas ziņu izlaidumu ar diktoru Jāni Gesti. Ziņu diktora rutīna - teksta pārlasīšana, došanās uz studiju un ēters.
