REDAKTORES SLEJA

Kopš pagājušā gada manam pavasarim ir zudusi ierastā hiacinšu smarža. Tā vietā visos nostūros salīda ziņu virsraksti un nepārvarama iekšējā trauksme. Prāta atspulgos bija fotogrāfijās dokumentētās Krievijas armijas pastrādātās zvērības Bučā. Par to sarunā ieminējās arī ukraiņu medija “Kyiv Independent” reportieris Aleksandrs Hrebets - lai kā censtos aizmirst, patiesību neaizmiglot. Nevar noslēpt patiesību aizblūrētos (aizmiglotos - tulk.) attēlos vai izņemtos izstāžu eksponātos pat, ja tā ir neērta, nesaprotama un liek novērst skatienu.

Neērtas patiesības dēļ, saskaņā ar organizācijas

“Coalition for Women in Journalism” datiem, pērn tika nogalinātas 12 žurnālistes, kas ir lielākais vienā gadā nogalināto žurnālistu - sieviešu skaits. Ieslodzījumā ir 73 žurnālistes. Divām no tām - Baltkrievijas opozīcijas tīmekļa izdevuma “Tut.by” galvenajai redaktorei Marinai Zolotovai un ģenerāldirektorei Ludmilai Čekinai - 17. martā piesprieda 12 gadus cietumā par “satura izplatīšanu, kas aicina uz rīcību veikt valsts drošību graujošus pasākumus”. 2020. gada decembrī vietne zaudēja medija statusu, jo, kā apgalvots Baltkrievijas Informācijas ministrijas iesniegtajā prasībā, tā izplatīja “neprecīzu informāciju” par 2020. gada prezidenta vēlēšanām, kuru rezultāti izraisīja masveida protestus valstī.

Šo sleju es rakstu īsi pēc 8. marta, Starptautiskās sieviešu dienas, kur caur tulpju pušķiem runājam par to, cik brīnišķīgi un skaisti ir būt sievietei. Man gan šķiet, ka būt sievietei tā ir drosme. Drosme uzdrīkstēties, drosme pateikt neērto. Lai arī mans pavasaris vairs nav tāds pats, kā ierasts, tas tomēr ir guvis drosmi, spēku un dzīvību.