būt aktīvistei.”

Vai Twitter ir tas sociālais tīkls, kuru tu visbiežāk izmanto?

Tviteris ir sevi parādījis kā milzīgu spēku, tur ir dažādas auditorijas, tas ir kanāls, kur var ļoti labi ietekmēt un “cepties”. Paralēli vienlīdz intensīvi izmantoju arī Instagram, jo tur var ļoti daudz salikt “storijos”. Katrā ziņā, ļoti daudz kas ir atkarīgs no algoritmiem, un algoritmus ir jābaro, ko es tviterī pietiekami daudz nedaru. Savukārt, Instagram platformā tas algoritms strādā labāk.

Ieskatoties tavos Twitter ierakstos, rodas sajūta, ka tev patīk cīnīties pret jebkāda veida netaisnībām un absurdiem. Kā tu komentētu tā saukto “tvitertiesas” fenomenu? Cik tam ir spēcīga ietekme uz notiekošajiem procesiem sabiedrībā?

Man ir tā laime un privilēģija būt aktīvistei, jo neesmu ne no viena atkarīga, es nevienam nepiederu, esmu tikai pati par sevi un varu izvēlēties, kad es aktivizēšos un kad to nedarīšu. Tad, kad es strādāju, piemēram, ANO, tad gan es nevaru būt aktīviste, jo man ir darba devēja atrunas, bet periodos, kad neesmu ANO vai kāda cita darbinieks, apstākļi man ļauj brīvi runāt, un es ar lielāko prieku to daru. Ir lietas, kuras man ir svarīgākas – Rīga, vide, pilsētvide un sieviešu tiesības – par tām es ļoti labprāt iestājos, bet, protams, jāņem vērā, ka uz visu fokusēties nevar. Ir jāizvēlas, caur kurām konkrētām tēmām runāt. Tvitertiesas fenomens izpaužas kā spēja ātri par kaut ko aizdegties un “sacepties,” bet šī tvitertiesa ir ļoti instinktīva, un personīgi es uz to nekad nepavelkos, jo šobrīd ir tā, ka cilvēki ļoti daudz lasa virsraks- tus, neiedziļinoties, kas ir saturā. Ir skaidrs, ka tviterī var notikt ļoti labas tiesas un mēs varam panākt ļoti daudzas lietas, jo ļoti daudzi lēmumu pieņēmēji regulāri skatās un lasa tviteri. Jārēķinās, ka tvitertiesa varbūt arī netaisna. Man ir tā laime būt “krokodilam”, jo man no kaut kādiem interneta troļļiem vai tamlīdzīgajiem patiesībā ne silts, ne auksts – nepievēršu uzmanību. Mans ieguldījums bieži vien ir nozīmīgs ar to, ka es viņus uzkurbulēju, “sacepinu” un vienkārši aizeju staigāt, bet viņi turpina “cepties,” tvītojot un ņemoties, un manu algoritmu tas ceļ uz augšu. Es viņiem nepievēršu nekādu uzmanību, pat neiesaistos, tā teikt – netērēju laiku.

2021. gada maijā aizsākās iniciatīva “Sievietei paveicās”, un tu esi idejas iniciatore. Vai šo nepilno divu gadu laikā ir izdevies panākt būtiskas pārmaiņas? Vismaz man šķiet, ka šobrīd sievietes ir visai aktīvas un pamanāmas gandrīz visās jomās.

Es kaut kādā pareizajā mirklī uzķēru to kaut kādu pareizo sajūtu. Tas laiks ir pareizais, un tāpēc arī tas viss tik viegli ir aizgājis, jo relatīvi augsne ir gatava “cepieniem” par šo tēmu. Piemēram, centrs “Marta” fokusējas tieši uz vardarbības jautājumiem, bet par sievietes tiesībām kopumā un sievietes vietu sabiedrībā bija palikusi brīva niša. To, kas ir panākts, ir ļoti grūti izvērtēt komunikācijā un sabiedriskajās attiecībās, ja vien neveic pētījumus. Uz sajūtu to nevarēšu pateikt, bet tas, ka mēs, piemēram, esam panākuši, ka mediju ombuds sniedz plašu skaidrojumu saistībā ar mūsu nosūtīto vēstuli (2022. g. aprīlī nosūtītā Rasmas Pīpiķes un vēl 111 citu cilvēku parakstītā atklāta vēstule “Par sieviešu pārstāvniecību sabiedrisko mediju saturā” – aut.) un nostāju par to, kāda ir situācija ar dzimumu līdztiesību medijos, manuprāt, tas ir burvīgs panākums. Mediju vidē pilnīgi noteikti, pateicoties šim, ir radusies apziņa, ka tas ir jādara, bet pats pa sevi tas nemaina neko, jo, piemēram, raidījumu producenti atbild, ka viņiem ļoti grūti tās sievietes dabūt… Un es arī saprotu, kāpēc. Tāpēc, ka diemžēl vēl joprojām tā sievietes vieta sabiedrībā ir tāda, ka viņa ir galvenā aprūpētāja. Strādājošai sievietei tas ir tas dubultais slogs, jo vīrietis jau arī iet uz darbu, bet no viņa sabiedrība šobrīd gaida stipri mazāk kā no vecāka. Piedevām mums ir procentuāli ļoti augsts solo vecāku cipars, un tieši solo mammu visbiežāk, starp kurām ir arī ļoti labi izglītotas sievietes – ekspertes –, bet viņas uz raidījumu nevar atnākt tāpēc, ka viņām ir bērni. Auklītes dārgi maksā, un atrast auklīti uz sitiena ir ļoti grūti. Tas viens vakars pie [Jāņa] Dombura [raidījumā “Kas notiek Latvijā?] viņai izmaksās 25 – 30 eiro.

Tā pati problēma ir arī ar sievietēm politikā. Lai varētu kandidēt un nokļūtu sarakstā, ir jābūt iesaistei, jābūt redzamam un aktīvam partijas biedram. Un kā tu kā sieviete ar 3 bērniem, nedod Dievs, solo mamma, būsi aktīva, redzama un atpazīstama biedre? Kad tu piedalīsies darba grupā, valdes sēdē un tā tālāk? Par to vienkārši ir jāturpina ļoti daudz runāt, sievietēm jāturpina cīnīties par to, lai būtu pieejami bērnudārzi, bērnu aprūpe un lai bērnam ir divi vecāki. Bet nu tur paies laiks. Tagad ir sākusies tendence, ko arī analizēja raidījums “Aizliegtais paņēmiens” – ja ilgi nenotiks tās pārmaiņas, tad vienā brīdī mēs teiksim: “Eu, nu klausieties draugi, ja tos bērnus nevienam nevajag, ja – tad man arī viņus nevajag.” Demogrāfijā mēs jau tagad redzam, ka vieni ir tādi, kas vienkārši vairāk nedzemdē, un tad ir nākamais solis, ka daži vienkārši izvēlas dzīvot vispār bez bērniem, īpaši jau sievietes.

Prieks, ka Twitter konta “Sievietei paveicās“ sekotāju vidū ir arī vīrieši. Ja tev būtu jāmin kāds piemērs, kad skaidri varētu teikt “vīrietim paveicas”… Jāsāk ar to, kāpēc vispār ir tas šausmīgais vīriešu “cepiens” par feminismu un visu pārējo. Viņiem ir ļoti paveicies, jo šobrīd situācija ir tāda: tā kā viņi ir bijuši ļoti iedomīgi un slinki, tā brutāli sakot, tad sievietes ir apgriezušās mazliet ap savu asi, liekot viņiem sajust: “Klau, draudziņi, ja jūs nemākat draudzēties, tad jūs mums neesat vajadzīgi.”

Protams, nevar jau arī noliegt, ka ir arī vīrieši, kuri ļoti stipri jūt to vēlmi turpināt dzimtu vai, kā “Nacionālās apvienības” pārstāvji uzsver, turpināt nāciju un tā tālāk. Un to viņi nekādi nevar realizēt bez sievietes, un tā ir tā viņu lielā traģēdija. Mēs visu kaut ko varam izfunktierēt.

Varbūt, ka tie bioloģiskie pulksteņi nemaz nav, un mums to visu padarīšanu varbūt nevajag – mēs varam arī ar kaķiem sēdēt, ja kas. Protams, ka ir tā dēmonizācija – raganas vai vecmeitas ar kaķiem – nu, un kas par to – fine (labi - tulk.)! Līdz ar to vīrietim šobrīd “ir paveicies” tādā ziņā, ka viņš saprot: “Johaidī, tās trakās var iztikt arī bez mums.” Tas ir neapskaužami. Attīstībai ir jāiet uz priekšu, un vīrietim ir jāsaprot, ka tas nav par dzimumu, tas nav par “krānu”, bet tas ir par partnerību: “Vai nu tu esi man interesants draugs, vai nu tu neesi interesants draugs”. Pietiktu viņiem vienkārši saņemties un būt normāliem cilvēkiem. Man liekas, ka jaunie tēvi – tie paši tvitera tēti, kad paskatās

[mums tur kaut kad bija atkal kārtējais “cepiens”], ir daudz savādāki. Tie, kam tagad ir 30, viņi jau ir savādāki. Protams, ka tviteris ir burbulis.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā tu piecus mēnešus attālināti strādāji priekš Kijivas, pārstāvot ANO kā stratēģiskās komunikācijas speciāliste. Nojaušu, ka šis bezjēdzīgais un brutālais karš tevi ir īpaši spēcīgi ietekmējis. Kā tu ar to sadzīvo?

Es, godīgi sakot, biju pārliecināta, ka tas (karš - piez.) notiks. Jā, diemžēl es to zināju, uzticoties amerikāņu iegūtajai informācijai. Un atklāti jāsaka – ANO nebija gatavs. Ir skaidrs, ka šis karš ietekmēs mūs visus un visu vēsturi. Tagad uztraucošāk ir tas, ka ANO ir teicis, ka tas karš izplatīsies, bet, paldies Dievam, ANO nav amerikāņi, un viņi tik precīzi nespēj paredzēt. Es ļoti ticu pētnieciskajam spiegu darbam, un tie, kas labi šo darbu dara - tiem pilnīgi noteikti var ticēt.

Domājot par 8.martu un stiprajām Ukrainas sievietēm… Droši vien šīs sievietes ir pelnījušas daudz vairāk nevis rozes, šampanieti un konfektes?

Tas sieviešu aspekts ir šausmīgs, jo mēs jau arī redzam, kas notiek Latvijā, cik ilgi mēs netiekam galā ar Otro pasaules karu. Tas nozīmē, ka Ukrainas sievietes vēl potenciāli 80 gadus dzīvos ar sekām, jo tas viss paliek uz paaudžu paaudzēm. Kāpēc mēs kā latvieši ļoti pārdzīvojam – jo, diemžēl, mēs vēl joprojām atceramies savu mammu vai omīšu stāstus par krieviem un krievu brutalitāti. Es vidusskolas laikā lasīju Agates Nesaules grāmatu “Sieviete dzintarā”, kur ļoti labi aprakstīta seksuālā vardarbība kara laikā. Vienalga, vai tās ir grāmatas, vai omas – vienalga kas – mēs, diemžēl, tās ukraiņu sievietes saprotam, pilnīgi “epidermiski”, mēs zinām, kas tās ir par šausmām, un tā trauma vilksies ilgi līdzi. Par 8.martu runājot… Nesen Instagram redzēju vienu video, kas man likās kā naglai uz galvas, kur tā ideja apmēram bija: “Johaidī, ko mēs te tagad svinam? Ka 50 % cilvēces vajag tiesības? Kurš gads ir? Vai mēs svinam vīriešu tiesības vai kaut kādu dienu? Kas tas par cirku?” Man liekas, ka mēs jau esam pāri šai stadijai.

Vai neesi apsvērusi startēt nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas notiks 2024. gadā?

Tas būtu pagodinājums, ja es tajās atkal varētu startēt, bet tas ir atkarīgs no tā, vai kāds paņem sarakstā. Un man to variantu nav daudz. Tā ka redzēs. Pagaidām mani priecē fakts, ka ir pieņemta jaunā Eiropas direktīva, kas Latvijai līdz ar citām Eiropas Savienības valstīm jāievieš līdz 2026. gadam, un tā paredz stingru kvotu ieviešanu uzņēmumu valdēs. Pateicoties šai regulai, sieviešu īpatsvars vadošajos amatos lielajos uzņēmumos būs krietni lielāks. Sākumā šajā pašā priekšlikumā bija arī ierosinājums par kvotām vēlēšanu sarakstos, bet šī sadaļa kaut kā pazuda no priekšlikuma.

Saprast, ka runa ir par partnerību, nevis atrast sev verdzeni, kas piedzemdēs un tīrīs māju.

Tu pilnībā pārvaldi latviešu, krievu, angļu un franču valodu, kā arī esi mācījusies itāļu un spāņu valodu. Vai kādreiz tev ir bijusi situācija, kad tavas specifiskās valodas zināšanas tevi ir paglābušas?

Visu laiku. Visi tie mani darbi – tas ir tikai pateicoties valodām. Protams, ka ANO ir ļoti svarīgas angļu un franču valodas, bet tas, ka es runāju krievu valodā un spēju vēl arī kaut ko rakstīt – priekš ANO tas ir ārkārtīgi svarīgi. Arī, skatoties nākotnē diemžēl tā krievu valoda paliks svarīga tādā ziņā, ka mums būs jādara izpētes darbs attiecībā pret krievu medijiem, jo ir taču cilvēki, kas klausās, pēta un analizē dažādus krievu kanālus. Karjerā ārkārtīgi svarīgs faktors ir valodas.

Ar ko tev saistās jēdziens “pieticība”?

Es esmu tas pieticīgais. Tas, kurš ir laimīgs ar to, kas viņam ir – ar mazumiņu. Zviedriem ir termins lagom – kad nevajag daudz, tikai tik daudz, cik vajag. Ja mēs kā valsts iemācītos “tikai tik, cik vajag,” tad pirmā lieta, no kuras mēs tiktu vaļā, ir korupcija. Šobrīd mums ir tāds kleptomānijas līmenis. Tā pieticība ir tā brīvība, jo, ja es patērētu tik daudz, cik vidēji patērē citi cilvēki, tad es nebūtu tik brīva. Es varu būt finansiāli brīvāka nevis tāpēc, ka es daudz pelnu, bet tāpēc, ka es labi pelnu, un man pietiek ar mazumiņu.

Tu sniedz ļoti lielu pienesumu sabiedrībai, to aicinot pievērsties zaļākam dzīves veidam. Biedrība “Zero Waste Latvija” ir tavs darbs vai hobijs? Šī biedrība sākumā bija vairāk tāda, kas fokusējās tieši uz tādu vieglo saturu, uz dzīvesstila popularizēšanu. Vienā brīdī mēs kolektīvi sapratām, ka ar to popularizēšanu mēs nekur tālu netiksim, ka tās pārmaiņas jau nenāks. Līdz ar to tagad mūsu mērķis ir piedalīties sistēmiskās izmaiņās – gan Latvijā, ietekmējot dažādus likumdošanas procesus, un arī Eiropas līmenī. Mēs esam arī “Zero Waste Europe” organizācijā, kur piedalāmies ar viedokļa sniegšanu saistībā ar dažādām Eiropas regulām un tā tālāk. Tā ka šī mana darbošanās jau no hobija ir pārvērtusies par kaut ko stipri nopietnāku.

Pastardienas pulksteņa rādītāji pašreiz rāda 90 sekundes pirms pusnakts, kas simbolizē globālo katastrofu. Ko tu optimistisku varētu pateikt pesimistiem, kuriem šķiet, ka ir jau par vēlu kaut ko vēl izglābt?

Izbaudiet dienu. Tas saiet kopā ar to dzīvošanu bez bērniem un ar pieticību, tur viss ir ļoti loģiski un harmoniski. Kāda jēga ir radīt jaunu dzīvību uz šīs pasaules, ja mēs nezinām, kas potenciāli notiks ar mūsu pašu barības ķēdēm? Mēs esam visu piecūkojuši, visu maksimāli uzkarsējuši – nu kāda jēga? Tas, cik mēs ļoti bezatbildīgi šobrīd izturamies pret vidi, arī jaunā valdība, nedod nekādas cerības. Ir jācenšas novērst to katastrofu, bet tajā pat laikā ir jārēķinās, ka tas, iespējams, neizdosies.

Kam tev pašai dzīvē pietrūkst laika?

Man liekas, ka es esmu beigusi skriet pakaļ laikam. Man laika nepietrūkst. Es apzināti šobrīd neko nedaru darbā ar atlīdzību. Šis ir laiks, kuru es veltu tikai savām iniciatīvām – “zero waste”, “Sievietei paveicas” un citām saistītām. Arī baroju kaķus. #VA

Tā neskriešana pēc lietām, pēc grabuļiem, ir milzīga privilēģija.

Raksta autore: Alise Zālīte

Foto: “Garu pagrabs” personīgais arhīvs, Pexels.com