Intars Rešetins: “Kara laikā darbības vārdam ir spēks”

Autore: Sabīne Plauka

Pēdējais gads mūsu dzīvēs ir bijis dažādu emociju, sajūtu un pārdomu pilns. Mēs pa jaunam iemīlējām savu zemi un novērtējām to, ka šeit varam justies droši un brīvi. Šis ir arī laiks, kad mums ir jābūt ar ukraiņiem, kuri ne tikai šobrīd cīnās par savu zemi un savām mājām, bet arī lej asinis par mums. Saruna ar aktieri un režisoru Intaru Rešetinu, kurš jau no sākta gala ir publiski runājis un aktīvi iesaistījies palīdzībā Ukrainai. Saruna par karu Ukrainā, situāciju Latvijā, teātri un režisora darbu.

- Kopš kara sākuma Ukrainā ir pagājis gads. Kāda ir jūsu galvenā atziņa, kas gūta šajā laikā?

- Nezinu, vai tā ir galvenā atziņa, taču, ja runājam par Latviju, ir sajūta, ka mēs daudz ko vēl neesam izdarījuši. Ir daudz mājasdarbu, kas ir jāizdara. Kaut vai jautājums par milzu sašķeltību starp latviešiem un Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Plaisa kļūst aizvien lielāka. Arī “piektā kolonna” (valsts iedzīvotāji, kas kara gadījumā ir gatavi sadarboties ar ienaidnieku - piez.) nesnauž. Protams, skatīsimies, kā attīstīsies karš, taču šis jautājums mani satrauc.

- Publiskajā telpā aizvien vairāk runā par to, kāda ir mūsu sagatavotība x stundas gadījumā, un kas būtu jādara, ja tā sāktos pie mums. Kā jūs vērtējat Latvijas sabiedrības sagatavotību?

- Domāju, ka kādi 20% [iedzīvotāju] aizbēgtu. Tas bez nosodījuma. Taču tie, kuri paliktu, cīnītos līdz galam, aizstāvot savu zemi, tautu un ģimeni. Kopš iestājos Zemessardzē, esmu guvis vēl lielāku piederību latviešu tautai, ticību un pārliecību tam, ka mēs, lai arī maza tauta, tomēr esam milzu spēks, jo mums visiem ir viena motivācija, vērtības, pārliecība un ticība tam, ka mūsu bērniem nevajadzēs piedzīvot tās šausmas, kuras šobrīd piedzīvo ukraiņu tauta. Mēs būsim gatavi. Šobrīd apmācībās mēs plecu pie plecu “ēdam zemi” un mācāmies x stundai, gatavojamies, bet es domāju, ka vēsturiskās kļūdas, kuras tika pieļautas pirms Otrā pasaules kara, mēs vairs nepieļausim.

- Intervijās esat minējis, ka jums bija liels kauns no ukraiņiem par to, kādus apmešanās apstākļus bēgļiem piedāvā Latvija. Kā jūs vērtējat šī brīža sabiedrības un valsts attieksmi pret ukraiņiem un Ukrainā notiekošo?

- Manu izbrīnu un kauna sajūtu noteikti radīja konkrētie piemēri, ar kuriem saskāros. Es pieļauju, ka noteikti bija arī ļoti labi piemēri, tikai es tos redzēju vai nu salīdzinoši maz atspoguļotus, vai vispār nemaz. Tos mitekļus, ko piedāvāja pašvaldība, par tiem tiešām bija kauns. Tādā vidē es pats negribētu atrasties, ne kādu citu tur ļaut izmitināt, bet bija tā kā bija, un bēgļu bija daudz, un noteikti pašvaldība darīja ko varēja. Es domāju, ka mums ir jābūt iejūtīgiem, pacietīgiem ilgtermiņā. Karš nebeigsies ne rīt, ne pēc mēneša, ne diviem. Šis atbalsts ir jāsniedz, jo šobrīd ukraiņi lej asinis arī par mums. Lai pie mums tas nenotiek, mums ir jāatbalsta, cik maksimāli mēs to spējam izdarīt. Man ir liels prieks par to, kas notiek militārajā jomā, ka drošība šobrīd ir prioritāte numur viens.

- Arī jūs pāris mēnešus devāt mājas ukraiņu bēgļiem. Kā tas mainīja jūsu ikdienu?

- Pirmkārt, pirmais jau bija šoks, ka atbrauca krievi. Gaidījām ukraiņus, bet atbrauca krievi. Tad es sapratu, ka tā ir tāda laba skola arī man - spēt nolikt malā antipātijas pret etnisko izcelsmi, ieraudzīt cilvēku, kurš alkst palīdzības. Viņi, lai arī ir krievu tautības cilvēki, kuri dzīvo Ukrainā, saprot, ka šis karš nešķiro - tās ir briesmas, šausmas, traģēdija. Tie ir cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība, jo brāļu tauta kurus, iespējams, attur bailes no iestāšanās? nogalina otru brāļu tautu. Krievijas agresīvais režīms ir prātam neaptverams. Jautājums - kur paliek cilvēcība?

Pie šīs atziņas es nonācu tad, kad es iepazinu tos cilvēkus, kas dzīvoja pie manis. Katja, Ļena un mazais Timurs. Mēs joprojām esam ļoti labā kontaktā. Viņi nesen bija atnākuši uz manu pirmizrādi, mācās cītīgi latviešu valodu un gaida, kad varēs atgriezties Harkivā. Pāri visam ir cilvēcīgais faktors, un, no šīs pieredzes raugoties, mums vajadzētu izdarīt secinājumus.

Arī Latvijā dzīvojošajiem krieviem, kuri dzīvo citā info[rmācijas] telpā, kuri joprojām atbalsta slepkavniecisko režīmu, neizprotot ne Latvijas vēsturi, ne kultūru, ne tradīcijas. Baidos, ka viņi nesaprot vienu - ja iebruks pie mums, “orki” viņus nešķiros. Par to pārliecināmies katru dienu, skatoties ziņas no Ukrainas.

- Jūs esat arī iestājies Zemessardzē. Kā jūs iedrošinātu citus to darīt,

- Nav jābaidās, ir jādara. Man arī ir ģimene. Es šobrīd mācos visas militārās iemaņas, lai es varētu pasargāt savu ģimeni, lai es būtu gatavs, lai es zinātu kā rīkoties. Tā ir pašaizsardzība. Mēs jau nemācāmies kļūt par slepkavām, agresoriem vai kādam uzbrukt. Mēs gatavojamies aizsargāt savu zemi, savas vērtības, ģimenes, draugus, kaimiņus, savu pilsētu un valsti. Tas ikvienam ir pašsaprotami: iet, apgūt un izrādīt šo iniciatīvu. Esot Zemessardzes rindās, tā pleca sajūta, tā vienu vērtību kopa, tie vīri un sievas, latvju dēli un meitas… Ar motivāciju tur nav problēmas nevienam. Visiem ir skaidrs, kāpēc viņi tur iet. Vienkārši vajag pateikt sev “Jā!”, un tas ir milzīgs spēks. Tā viena elpa, viens gars. Es esmu ļoti pateicīgs gan visiem kaprāļiem, gan seržantiem, gan kapteinim, gan leitnantiem, kas ir instruktori, kas mūs tur apmāca. Tas man ir pēdējās desmitgades viens no nozīmīgākajiem cilvēciskiem pagrieziena punktiem, jo tajās rindās ir brīnišķīga disciplīna. Tur tevi salauž, tu noliec malā savu ego, un mēs esam viens vesels. Es sev varu tikai pateikt, ka man ir žēl, ka neesmu iestājies Zemessardzē jau 2014. gadā.

- Jūsuprāt, vai vajadzētu sievietes iesaukt obligātajā valsts militārajā dienestā?

- Jā, obligāti. Tas nenozīmē, ka sievietēm būtu “jāēd zeme” ierakumos, kā mēs to sakām, bet tur ir daudzas un dažādas profesijas, kā sievietes var palīdzēt. Ēst gatavot, pārsiet, morāli palīdzēt. Lai arī meitenes nāk, piesakās un ir gatavas, jo tās ir tikai zināšanas! Tas nenozīmē, ka mēs visi tagad mirsim, vai, ka tās ir briesmas. Mēs apgūstam iemaņas, kas ir šajos platuma grādos, jo mēs dzīvojam blakus slepkavu nācijai. Es domāju, ka es arī savas meitas neatrunāšu. Es pat centīšos viņas pierunāt iet mācīties pamatzināšanas, jo tētis vienmēr nebūs blakus, tad vismaz sevi aizstāvēt ir jāmāk.

- Kas priekš jums ir latvietība?

- Piederība. Mana piederība cilvēku kopai, kuriem ir vienas vērtības.

- Kāda loma teātrim ir šodien?

- Izplūdusi. Es gribētu teātra kā medija lomu mazliet mērķtiecīgāku, orientētu vairāk uz konkrētām lietām. Protams, mākslā ir jārunā par visu, kas katram māksliniekam deg. Varbūt es esmu pārāk radikāls, bet manī jau gadu mīt pārliecība, ka ir tikai balts vai melns, jo ir karš. Šīs ir tās tēmas, kas būtu, manuprāt, teātrī jāakcentē vēl vairāk. Pirmkārt, dodot aizmiršanās un patvēruma sajūtu, garīgi pabarojot, bet caur tēmām, kas stiprina un vieno mūs. Tēmām, kas pačukst mums priekšā, kā dzīvot tālāk. Teātris ir medijs. Līdzīgi kā žurnālisti dara savu darbu, tāpat arī garīgais lādiņš, ko teātrī mēs gūstam, manuprāt, ir vitāli nepieciešams, lai mēs nenojuktu un lai mēs sajustu garīgo balstu, ne tikai ejot uz baznīcu vai lūdzoties mājās.

- Vai teātris var risināt aktuālus sociālos un politiskos jautājumus?

- Jā, noteikti. Teātris var risināt ļoti daudz tēmu, tikai jābūt mērķtiecīgam fokusam, un tas, manuprāt, arī ir valstiski būtiski, ko mēs uzlādējam un kādu garīgo barību mēs dodam sabiedrībai.

- 17. februārī debitējāt kā režisors Latvijas leļļu teātrī. Vai uz izrādi būtu jānāk arī pieaugušajiem?

- Jā, es vienmēr, kad veidoju izrādes bērniem, domāju arī par vecākiem. Un, ja tas ir leļļu teātris, tad es domāju arī par vecvecākiem. Marijas Parras romāns “Vafeļu sirdis” brīnišķīgi iekļauj visas trīs paaudzes, un noteikti ieteiktu iet visām trim paaudzēm kopā. Gan bērniem, gan vecākiem, gan vecvecākiem, jo man bija ļoti būtiski runāt ar mazo paaudzi par pamatvērtībām, kas ir ģimene, kas ir draudzība un kas ir empātija. Katrā ziņā, lai mazajam mēs iedotu ģimenes sajūtu, pleca sajūtu un drošības spilvenu, jo arī viņiem šobrīd nāk pāri tas neprāts. Mēs pieaugušie esam stresaini, mēs sekojam līdzi karam, uztraucamies par sevi, savu nākotni un ģimeni. Visas energokrīzes mūs skar. Tās 48 minūtes pirmajā cēlienā un 43 minūtes otrajā cēlienā, iespējams, ļaus aizmirsties un nonākt pie brīnišķīgām atziņām, ka mīlam viens otru, draudzējamies un, ka cilvēku mīlestība ir pāri visam. Tas ir tas lielais fundamentālais iestudējuma mērķis.

- Kāpēc tieši Leļļu teātris?

- Leļļu teātris jau medīja mani salīdzinoši sen. Un šis bija ziemas periods, kad es piekritu šim projektam leļļu teātrī. Pirmkārt, jo gribēju realizēt šo darbu, un man kā režisoram šķiet, ka šis ir īstais mirklis, kad iedot bērniem to sajūtu, par kuru es runāju pirms tam. Otrkārt, leļļu teātris ir atšķirīgs teātris, teātra forma un veids. Mēs ar komandu iemācījāmies ļoti daudz kā jauna, kas man turpmākajā režijas ceļā noderēs.

- Kāds ir process, režisējot jaunu izrādi? Kā jūs sadarbojaties ar aktieriem, dizaineriem un citiem iestudējuma komandas dalībniekiem?

- Man tādā ziņā ir paveicies ar profesiju izvēlēm, jo pirmā profesija man bija aktieris. Tad es izmācījos Latvijas Kultūras akadēmijā, pabeidzot režijas maģistrantūru pie meistara [Mihaila]

Gruzdova. Es domāju, ka man tādā ziņā ir paveicies, ka es daru darbu, kas sniedz man gandarījumu. Varbūt es nepelnu miljonus un nebraucu ar pēdējā izlaiduma auto, bet es esmu gandarīts no tā, ka daru to, ko es mīlu, un lielākoties esmu kopā ar cilvēkiem, kurus es mīlu. Varbūt tie ir tādi klišejiski un spārnoti teikumi, bet es ieteiktu arī citiem strādāt nozarēs, kas sniedz gandarījumu, jo tad no darba rezultāta mēs iegūstam daudz vairāk, gan patērētājs, gan darītājs.

- Kā jūs izvēlaties lugas, kuras vēlaties režisēt? Kādi kritēriji tiek izmantoti, lai noteiktu, vai scenārijs atbilst jūsu mākslinieciskajam redzējumam un auditorijai, kuru vēlaties sasniegt?

- Pirmkārt, man ir svarīgi , lai tas rezumē emocionāli, lai tas ir aktuāli laikmetā ar notikumiem pasaulē, un pamatjautājums, lai tas ir saistoši man, lai tā vibrācija ir man izprotama. Es domāju, ka mani pirmsākumi režijā bija ļoti piesardzīgi, bet šobrīd jau esmu gatavs atvēzēties uz lielākām formām un tēmu pieteikumiem.

- Kura Latvijas režisora darbam jūs sekojat līdzi?

- Es sekoju visiem līdzi. Vispār ar režiju Latvijā šobrīd notiek tāds pārmaiņu process. Ir jauni meklējumi, ir mēģinājumi radīt jaunu formu vai valodu. Ne viss tas ir sekmīgi, bet tā virzība šobrīd ir tāds pārmaiņu process. Nav tā, ka man būtu izteikts favorīts, bet man patīk saprast to režijas rokrakstu, un kā režisors domā un par ko viņš deg. Kas ir viņa svarīgās tēmas.

- Marta sākumā pirmizrādi piedzīvos režisora Jura Poškus filma “Saule spīd 24 stundas”, kur galvenais varonis Mārtiņš veiksmīgi pārdeva savu biznesu un pierunāja draugus doties kopīgā avantūrā – ceļojumā uz Ziemeļpolu. Vai arī jums ir bijis brīdis, kad gribētos pamest visu un doties vienam pašam uz Ziemeļpolu?

- Ziemeļpols man nav aktuāls, jo man vienmēr arī vasarā ir auksti. Ziemeļpols mani nevilina. Manuprāt, filmas naratīvs ir ļoti aktuāls. Juris Poškus, protams, caur savu prizmu, savu pieredzi ir veidojis stāstu par četrdesmitgadnieku krīzi, kad it kā tie pirmie sapņi dzīvē ir sasniegti. Tev ir bizness, sieva, ģimene, bet tad tu saproti, ka tūliņ būs pusmūžs un sāc domāt, ko darīt tālāk. Tad tu pārdod biznesu, pamet sievu un atgūsti tos iedomātos jaunos mērķus, lai nonāktu pie tā, ka patiesībā tas ir dzīves cikls, kur viss notiek pa spirāli un to ietekmēt nevar. Ja jaunībā izdomātās lietas it kā šķiet, ka ir sasniegtas, bet tā nebūt nav kļūda. Tā ir tāda cilvēka iekšējā izaugšana. Tas ceļš ir interesants, pat interesantāks nekā tas galamērķis, un par to arī varētu būt šī filma.

- Kādu dzīves mācību jūs esat sniedzis savām meitām? Un vai ir kas tāds, ko meitas ir iemācījušas jums?

- Uz pirmo jautājuma daļu es nevaru atbildēt, jo meitas aug joprojām, un tas gala rezultāts noteikti būs tad, ka es aizvēršu acis. Mēs jau visu laiku augam, nekad neapstājamies. Protams, notiek arī kaut kādi regresi, bet tas ir sarežģītākais uzdevums dzīvē

- izaudzināt dzīvē krietnus cilvēkus. Es nezinu vai man tas izdodas vai nē. Mēs ar sievu ļoti cenšamies, bet tas ir grūti. Es esmu mācījies atbildības sajūtu, pienākuma sajūtu. Interesanti, kad piedzima bērni, es sāku apjaust kaut kādas bailes. Bailes no aukstuma, no ātruma. Tā ir tā atbildība, kas “norauj rokas bremzi”. Bērni jau mūs audzina, nevis mēs bērnus.

- Ko jūs vēl gribētu ieviest savā dzīvē?

- Jā, ļoti daudz ko, bet ir tas teiciens: “Ja gribi sasmīdināt Dievu, tad pastāsti par saviem mērķiem”. Ir lietas, kuras ir iekšēji. Lai tie sapņi tur arī paliek. Ir daudz sapņu, ieceru un lietu, bet skriet ratiem pa priekšu negribas. #SP

Polīna Miķelsone, Agate Marija Smuidre

Foto: KyivIndependent; Arsen Petrov; Konstantin Liberov; Evgeniy Maloletka; Vlad Volodin; Tanya Sinya; personīgais arhīvs