PRETOŠANĀS BALSS

Kopš 2022. gada 24. februāra ir mainījusies katra ukraiņa dzīve, un līdz ar tām mūsējās. Dzīvojam līdzi kara uzvarām, sakāvēm un stagnācijai, civiliedzīvotāju apņēmībai un karavīru drosmei. Šo vēsturisko notikumu laikā mēdzam aizmirst par tiem, kas stāv aiz rakstiem, fotogrāfijām un reportāžām. Ukraiņu žurnālistu un mediju darbinieku darbs ir kļuvis kas daudz vairāk kā vienkārši peļņas avots, un tiek turpināts pašaizliedzīgi, neskatoties uz personīgo cenu. Šoreiz raksts par vienu no viņiem –“KyivIndependent” korespondentu Aleksandru Hrebetu – un to, kā viņa pieredze iederas Ukrainas mediju ainā.

Aleksandrs negrasījās kļūt par žurnālistu. Viņš studēja politikas zinātni ar uzsvaru starptautiskajā politikā. Darba gaitas viņš uzsāka mediju pētniecības kompānijā, un tieši tur saprata, ka vēlas izmēģināt roku “īstā” žurnālistikā, tāpēc kopš 2010. gada strādā Ukrainas medijos. Kad jautājām, vai šo izvēli nožēlo, Aleksandra atbilde bija skaidrs noraidījums: “Varbūt, protams, es veltītu vairāk uzmanības apmācībām un vairāk prasītu vecajiem kolēģiem, kuri tobrīd bija pieredzējušāki, bet kopumā es neko nemainītu. Šis ir visskaistākais darbs!”

Karš Ukrainā Aleksandram sākās jau 2014. gada maijā, kad pār viņa māju laidās iebrucēju lidmašīnas ceļā uz Doņeckas lidostu. “Manā dzimtajā pilsētā maijā ir jau visai karsti, un logi bija atvērti. Es gulēju, un šis troksnis mani pamodināja. Tam sekoja pirmā trauksmes sirēna un sprādziens manā dzīvē,” atceras Aleksandrs.

Kopš tās dienas viņš ne reizi vien ir pabijis frontē un atbrīvotās teritorijās, piemēram, Gorlovkas pilsētā, kas bija sadalīta starp ukraiņu un krievu spēkiem kā šodien Bahmuta, tolaik vēl tālu no frontes. “Faktiski viņus (prokrieviskos spēkus - piez.) varēja ļoti skaidri saredzēt caur binokli. Pat kādu cigareti vai cigaretes paciņu tie tur,” redzētajā dalās žurnālists.

Visi Ukrainas žurnālisti kļuva par kara korespondentiem 2022. gada 24. februārī. “Šodien karš notiek visā Ukrainas teritorijā, tai skaitā neokupētajos apgabalos, jo katru dienu kaut kur var kaut kas atlidot –kāda raķete, drons kamikadze utt. Tāpēc, diemžēl, maniem kolēģiem, kuri ir mana vecuma vai pat jaunāki par mani, nācās kļūt par kara korespondentiem un braukt redzēt iznīcību, just līķu smaku, kas “nāca” no krievu bumbu iznīcinātajām dzīvojamām mājām un veseliem kvartāliem.” Lai arī cilvēki pie kara apstākļiem ir pieraduši, Aleksandrs uzsver, ka mediju pārstāvjus neviens nespiež doties uz notikumu vietām. Ir žurnālisti, kuriem tā ir sava veida privilēģija – dokumentēt un izplatīt informāciju par karu visā pasaulē. Šajā ziņā viņš īpaši izceļ šībrīža darba vietu “Kyiv Independent”, kas, viņaprāt, godam iemieso savu saukli “Mēs esam pretošanās balss!”. Lai arī medijs radās vien četrus mēnešus pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma,

2021. gada 11. novembrī, izdevums jau saņēmis starptautiska mēroga apbalvojumus un tiek augstu vērtēts arī ārzemju kolēģu vidū. “Esmu pārliecināts, ka mēs tos tāpat sasniegtu, bet šo atzinību mums atgrūda karš, izdarot “lāča pakalpojumu”, kuru mēs, protams, neprasījām,” tā Aleksandrs. “Kyiv Independent” dibinājuši žurnālisti, kurus atlaida no “Kyiv Post”, kad izdevuma īpašnieks mēģināja pārņemt kontroli pār ziņu dienastu. Ietekmīgu cilvēku vara pār Ukrainas medijiem diemžēl nav reta problēma, tomēr domājams, ka valdības rosinātais karš pret korupciju palīdzēs to samazināt.

T Ir M Su

REALITĀTE, UN CILVĒKI

Visdr Z K Ir Pieradu I Pie

TĀ. VARBŪT PIE

TĀ NAV LABI PIERAST, BET MUMS NAV CITAS IZVĒLES.

Kā nozīmīgākās pārmaiņas savā žurnālista darbā Aleksandrs min pāreju uz angļu valodu no ukraiņu vai krievu, kurām ir pavisam cita uzbūve, pastiprinātu ceļošanu pa Ukrainu un gandrīz pilnīgu brīvdienu iztrūkumu. Vissmagāk esot bijis dzirdēt spīdzināto tautiešu stāstus un pirmo saturu no Bučas. Plašāk Aleksandrs par mentālo stāvokli nerunā, bet gan pastāsta par kādu pētījumu, ko veicis kopā ar kolēģi Annu Miroņuku. Izpētes laikā atklājās, ka leģiona vadība sūta karavīrus bezcerīgās un bīstamās misijās, draud ar ieroci, diskriminē un apsaukā savus padotos, kuru sūdzības netiak sadzirdētas. Šāds raksts potenciāli bojātu Ukrainas armijas reputāciju, tāpēc tā publicēšana bija nopietni jāapsver. Pēdīgi viņi nolēma, ka neatkarīgi mediji ir demokrātijas stūrakmens, un viņu publicētais darbs nesa vērtīgus augļus –arī citi mediji pievērsās šī leģiona izpētei, un to atklātās problēmas tika risinātas jau Aizsardzības ministrijas un Ukrainas valdības līmenī. Vēl viens lauks, kurā notiek sadarbība starp valsts institūcijām un medijiem, ir Krievijas propagandas apturēšana un neitralizēšana, proti, tā tiek uzskatāmi atmaskota un tad publicēta vietējos, ārzemju un arī konkrētos krievu kanālos. Aleksandrs uzskata, ka šis darbs ir ļoti veiksmīgs, bet atzīst, ka medijpratībā vāji vai lētticīgi cilvēki joprojām ir Krievijas propagandas varā, ko varētu teikt arī par situāciju Latvijā.

“Ukraina ir viena no pirmrindiecēm attiecībā uz piekļuvi informācijai. Līdz pagājušā gada 24. februārim bija atvērti ja ne simtiem, tad desmitiem reģistru, kur viegli, ar pāris klikšķu palīdzību un māku izmantot šos reģistrus, varēja piekļūt informācijai, kas bija nepieciešama,” atklāj Aleksandrs. Lai arī pēc 24. februāra piekļuve atsevišķiem reģistriem tika slēgta, žurnālists norāda, ka, izmantojot noteiktus interneta instrumentus, piekļūt tiem tāpat bija iespējams.

Bet kur tad smelties spēkus šiem nozīmīgajiem darbiem? Kā sevi atjaunot?

“Nekā,” godīgi atbild Aleksandrs. “Gribam mēs to vai nē, mums atliek tikai pārstrādāt šo informāciju. Katram ir savādāk. Es nekā netieku ar to galā. Vienkārši domāju par to, ka nepieciešams strādāt vēl labāk, lai šādi notikumi neatkārtotos, jo piekļuve patiesībai var palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri potenciāli var atrasties tādā situācijā, kurā atradās iedzīvotāji Bučā – glābties uz vietas vai aizbraukt, vai pareizi uzvesties konkrētajā situācijā, piemēram, satiekot krievu karavīrus. Tikai tā – strādājot.” Citi gan mēģina noslēpties atkarībās, miegā vai bēgšanā, bet Aleksandrs uzskata, ka izejas nav nevienam, kas redzējis kadrus no Bučas. Ieskaitot viņu. #AS #PM

APRĪLIS |

Avant Ra Apmekl

Rakstu autori: Zelma Līva Purviņa, Odeta Ozoliņa Foto: Latvijas Leļļu teātris, Matīss Markovskis

LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRIS: “BEZ MORĀLES. AR LELLĒM.”

Izdzirdot vārdus “leļļu teātris”, pirmās asociācijas ir par bērniem un to vecākiem, kuri dodas uz bērnu izrādēm skatīties pasaku iestudējumus. Tā nebūt nav vienīgā patiesība, un šī izrāde ir tam pierādījums. Ik pa laikam Latvijas Leļļu teātris uzved izrādes, kuras nav domātas bērniem, tieši pretēji - tikai pieaugušajiem. Tāda ir arī ziemā pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Bez morāles. Ar lellēm.”

Pirms biļešu iegādes iepazīstoties ar paša teātra piedāvāto aprakstu, virs virsraksta izcelti vārdi “politiski erotisks kabarē”, kas tāpat kā vārdu salikums “leļļu teātris” piedāvā skatītājiem sava veida stereotipu. Abi stereotipi gan ir pilnīgi pretstati, līdz ar to intriga vien aug, apdomājot, kā gan tos ir iespējams apvienot vienā. Taču kabarē patiesībā ir kas vairāk par filmās stereotipizēto seksuālo tēlu. Kabarē ir teātra izklaides veids, kurā tiek atskaņota mūzika, dziedātas dziesmas, dejots, stāstīti stāsti vai attēlota drāma. Pēc šī apraksta jau rodas idejas, kā varētu apvienot leļļu teātri ar kabarē, bet “politiski erotisks” joprojām paliek kā mistērija.

Izrāde ir sadalīta divos cēlienos, kuri ir tikpat dažādi kā tikko pieminētie stereotipi. Pirmais cēliens piedāvā skatītājiem nesteidzīgu un jautru atmosfēru, nedomājot ne par ko un vien smejoties, vēderu turēdamiem. Tas izveidots kā talantu konkurss, kuru vērtē vakara galvenā dīva un vēl četri žūrijas locekļi - divas laumiņas un divi rūķi. Pirms talantu šova sākuma konferansjē brīdina par saturu, kas potenciāli varētu izraisīt negatīvas emocijas. Brīdinājumi tiek nobērti kā pupas, jo tie ir pārpārēm. Beigu beigās vien piebilde, ka, iespējams, nekas no tikko pieminētā nemaz netiks rādīts. Priekšnesumos tiek iztirzāti dažādi aktuāli jautājumi, sākot ar Covid-19, pa vidu pavīd mīlestības tēma, tās aizspriedumi un tiek pat runāts un smiets par dažādām sabiedrības grupām. Intriga, ko iespējams lasīt mājās teātra izsludinātajā aprakstā, turpinās arī, pirmajam cēlienam beidzoties uz negaidīta notikuma, bet viss, kas atliek skatītājam, ir doties neilgā pauzē un prātot, kā gan izrāde attīstīsies tālāk.

Otrais cēliens nebūt nelīdzinās pirmajam. Ja pirmais cēliens bija talantu konkurss, tad otrais ir kā koncerts “uzvarējušajiem” dalībniekiem. Tajā joprojām dzied, dejo un joko, bet visam pa starpai ir iepītas dziļākas mūsdienu sabiedrības problēmas. Arī politiskā daļa izrādē pasniegta kā uz paplātes. Šajā cēlienā tiek apspēlēta mazās nāriņas pasaka, kurā apzināti izcelti absurdie pasakas aspekti, papildināti ar izteiksmīgo konferansjē pamācību. Visas izrādes laikā ik pa brīdim tiek ielūgts skatītājs uz kādu savdabīgu rotaļu vai komentāru.

Piedzīvot izrādi bija kā atrasties starp zaļumballi, mājas ballīti un nopietnām pārrunām par sabiedrības mūsdienu stāvokli. Jānorāda, ka šī izrāde ir ar ļoti savdabīgiem jokiem, un daži no izrādes sākumā minētajiem brīdinājumiem ir jāsaprot kā reāls brīdinājums. Joki ir mūsdienīgi, un ne visas paaudzes būs spējīgas tiem izsekot līdzi. To varēja spriest pēc situācijām, kur smejas vien daļa no zāles. Kopumā lielisks darbs no aktieru un režisoru puses, kā arī jauns virziens Latvijas Leļļu teātrim, kuru, cerams, tas turpinās izpētīt. #ZLP

MUSEUM LV: JŪLIJA ERESKO PERSONĀLIZSTĀDES “SOS. DZĪVEI IR NOZĪME” II DAĻA. INSTALĀCIJA “CILVĒKU PAMESTĀ PILSĒTA”.

Balanss starp realitāti un iedomām vai pat tomēr gluži tuvu nākotni, ja cilvēce nemainīsies. Tā vienā teikumā var raksturot Jūlija Eresko personālizstādes “SOS. Dzīvei ir nozīme” II daļas instalāciju “Cilvēku pamestā pilsēta” mākslas galerijā “Museum LV”.

Dodoties uz mākslas galeriju sniega vētras augstākajā pīķī, kad no mājas siltuma un miera izkāpt uzdrošinās vien retais, bija iespēja iekāpt paralēlā pasaulē. Instalācija sastāv no vairākām telpām, kur katra no tām stāsta savu stāstu un rosina apmeklētājos dziļas pārdomas par dzīves vērtību. Vienatnē dodoties no telpas uz telpu, sajūta ir kā burtiski staigāt pa reiz apdzīvotām vietām, kur viss pēkšņi acumirklī ir atstāts un aizmirsts.

Pirmā telpa pirmajā acu uzmetienā šķiet gaiša un krāsām piepildīta. No grīdas līdz griestiem ar bērnu zīmējumiem noklātas sienas. Istabas vidū kaudze ar pamestu bērnību - daudz un dažādām rotaļlietām. Instalāciju aplūkojot tuvāk, gaišums un košums teju vai pazūd tulkojumā jebšu bērnības naivumu pārtrauc izvietotie rotaļu ieroči un tanki, rosinot iekšējās pārdomas par pasaulē un tepat kaimiņos notiekošo.

Dodoties tālāk caur garo gaiteni, uz nākamo telpu vilina viegla mūzika un balss, kas ik pa laikam pavīd kā noslēpums un tad jau atkal pazūd, beidzot savu runājamo. Tā ir pamesto tehnoloģiju telpa, kur kādreiz sakariem ir bijusi visaugstākā nozīme, bet tagad vien kaudze ar tehnoloģiju vēsturi.

Aiz saplosīta aizkara nākamā istaba atgādina parastu viesistabu. Tikai pēc brīža pie kājām imitēts ugunskurs un zaru brikšņi vien pāris metru attālumā sagrauj ikdienišķo idilli. Un galu galā vēl istaba ar velosipēdiem, skrejriteņiem un pāris domu raisošu rindiņu, uzrakstītu uz sienām.

Izstāde, kura atstāj dziļas pārdomas un savdabīgā veidā testē robežas starp normālo un neiedomājami skarbu iedomu par to kā būtu, ja nebūtu. It īpaši pēc nupat apritējušās gadadienas kopš briesmīgajiem notikumiem Ukrainā, kā sauciens tumsā pēc palīdzības, šī izstāde sauc atmosties cilvēci pirms ir par vēlu. #ZLP

Sarkans, dzeltens un zaļš – filmas “Sēklis” krāsu simbolika ir spilgti pamanāma jau pašās pirmajās aktiera, fotogrāfa un režisora Toma Harjo filmas ainās. Filmas tēli, kuros prasmīgi iejūtas Jaunā Rīgas teātra aktieri, vēsta sapņainu, vizuāli apburošu stāstu par mīlestību – pirmajām dzirkstelēm, tās uzplaukumu un, visbeidzot, norietu. Šīs filmas kontekstā izlecošās luksofora krāsas kalpo kā trīs pāru savstarpējo jūtu atspoguļojums, sniedzot ieskatu romantisku attiecību dažādos posmos.

Lai gan tēlu attiecību stāsti ir galvenokārt savstarpēji nesaistīti, tie norisinās vienā laikā un telpā – filmēšanas norises vietā, Pāvilostā. Viens no pāriem, kuru apģērbā spilgti caurvijas svaigā, jaunu sākumu iemiesojošā zaļā krāsa, pavada vairākas naktis, nakšņojot teltī pie jūras un mēģinot atklāt savas nesen uzplaukušās simpātijas. Otrs pāris, kuru blūzēs, svārkos un kleitās mirgo spilgtā, optimisma pilnā dzeltenā krāsa, ir darba kolēģi, kuru starpā pastāv nepiepildītas romantiskas jūtas. Savukārt trešais pāris, kas pavada pēdējās kopdzīves dienas pirms laulības šķiršanas, ir ģērbts sarkanā, tādējādi attēlojot emociju saasinājumu un kaisles izzudumu. Pateicoties prasmīgajai krāsu integrācijai pāru apģērbā un apkārtējā vidē, “Sēklis” viennozīmīgi ir vizuāli baudāma filma, kurā simbolika spēlē nozīmīgu lomu stāsta attīstībā.

Filmas gaitā vērojami arī apburoši priežu mežu, pludmales un jūras skati, kas, gluži kā aizraujošās krāsu paletes pielietojums, kalpo kā simbols pāru savstarpējo emociju dinamikai. Kamēr “zaļais pāris”, piemēram, rotaļīgi peldas ūdenī un spēlējas ar mālu, “dzeltenais pāris” tam nemaz nepieskaras. Tādējādi jūra tiek izcelta kā apliecinājums konkrētajam mīlnieku attiecību posmam, kas, papildinājumā ar virkni citām simboliskām parādībām, “Sēkli” padara par fascinējošu un daudzpusīgu filmu.

Interesanti, ka filmas scenārijs ir tapis kolektīvi, iesaistot visus filmas aktierus. Dialogu autori ir filmā attēlotie pāri, kas, iejūtoties lomās, veidojoši savu oriģinālo skatījumu par to, kā varoņiem jākomunicē. Neapšaubāma vizuāla pievilcība un unikāls filmas veidošanas princips – “Sēklis” ir radošs, estētisks un sirsnīgs skatījums uz dažādām mīlestības izpausmēm.

Filma “Sēklis” vērojama izklaides platformā “TET plus”. #OO

Autore: Kristīne Antāne

Foto: no privātā arhīva