PUSAUDŽU FIZISKĀ AGRESIJA

Anete (25) šodien strādā apkalpojošā sfērā. Skolā esot bijusi klusa, noslēgta meitene, kura nevienu neaiztika, tāpēc izjuta lielu diskomfortu, ja aiztika viņu. Meitene atceras, ka, mācoties pamatskolas jaunākajās klasēs, ceļā uz skolu un mājup bija iemanījusies uzmanīgi vērot ceļu. “Šad un tad nācās piedzīvot nepatīkamus atgadījumus. To dēļ ikdienā centos izvairīties sastapt vairākus vienaudžus ārpus skolas, jo tad kāda vardarbības izpausme (verbāla pazemošana vai retāk fiziska vardarbība - piez.) bija ļoti paredzama. Man noteikti ir paveicies, jo no diviem puišiem, ar kuriem nācās mērot ceļu vienā virzienā, esmu saņēmusi tikai sniega pikas un kliedzienus. Paralēlā klasē gan bija nopietnāks gadījums, kur puiši, kas pēc skolas biežāk klejoja pa pilsētu kā devās mājās mācīties, bija fiziski diezgan nepatīkamā veidā pazemojuši savu klases meiteni. Toreiz tika iesaistīta arī policija. Pēc šī notikuma tā meitene vairs netika manīta mūsu skolā.”

Viņa atminas arī kādu “pagrūstīšanās” epizodi ar klasesbiedreni, kas turpinājās uz ielas mājupceļā. “Konflikta risināšanā bija iesaistīts skolas direktors un mūsu mātes. Tajā dienā es atgriezos no skolas ļoti sarūgtināta un nevēlējos atgriezties [skolā], jo vairs neuzskatīju skolu par drošu vietu. Man paveicās, jo mana māte uzskatīja manus saraustītos skaidrojumus par pietiekami nopietniem, lai tos aiznestu līdz skolas vadībai un atrisinātu situāciju. Toreiz viņa bija pat noskaidrojusi, ka otras meitenes ģimenē esot problēmas, kā arī meitenei nebija tēva.” Tam sekoja atvainošanās no otras meitenes.

Nils Sakss Konstantinovs, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs, pusaudžu un jauniešu psihoterapeits, uzskata, ka sabiedrībā par vardarbību tiek runāts noteiktā cilvēktiesību kontekstā.

“

Kopumā vardarbība tā ir cilvēku centrālā dzīves pieredze līdz ar seksualitāti. Šobrīd mēs nezinām, ko ar to darīt. Mums sabiedrībā ir izveidojušās tādas parādības, bet reizēm mūs tās pārsteidz, šokē, un mēs kā sabiedrība esam pazaudējuši tādu kā naratīvu vai veidu, kā to skaidrot un kā pret to attiekties. Tas, protams, ir saistīts arī ar dažādiem sociāliem faktoriem.”

Ieva Bašinska, sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, norāda, ka uzvedības traucējumi bieži vien lie- cina par to, ka bērnam nav iemācītas kādas prasmes kontrolēt sevi vai savu spriedzi, vai izreaģēt emocijas, izteikt savas dusmas vai neapmierinātību tādā veselīgā veidā, kā saru- nas vai dusmu laikā paņemt pauzīti un pēc kāda laika atgriezties. “Dusmas ir ļoti spēcīga emocija, un arī pieaugušie diezgan grūti tiek ar to galā. Arī pieaugušie mācās, kas ir pilnīgi normāli. Bieži vien tā neadekvātā uzvedība var būt iemācīta ģimenes vidē: varbūt ir bijušas grūtības ar robežām, vai vecāki bijuši konfliktējoši, un, iespējams, šajos konfliktos ir bijusi fiziska vardarbība. Bet ne vienmēr ģimenes vide ir tā vieta, kur bērns iemācās agresiju.

Mums ir jāatceras, ka bērni, pusaudži atrodas ģimenes vidē, skolā, un tur arī pa vidu ir tie draugi, viņu vienaudži. Šīs ir trīs vides, kur viņi iemācās kas viņi ir, kādi viņi vēlas būt. Iemācās uzvedību, sociālās normas: kas ir pareizs, kas ir nepareizs, ko viņi var atļauties darīt, ko viņiem nevajadzētu darīt. Un tā ir tāda konstanta attīstība, ko pusaudžiem vajag sevī ieintegrēt, likt sevī iekšā. Reizēm uzvedības traucējumus ir grūti pamanīt, tā kā tie var būt dažādās formās, un tas nesākas vienā dienā.”

Agresīvs jau piedzimstot?

Indra (vārds mainīts) dalās ar savu pieredzi. “Dēlam piecu gadu vecumā bija agresijas epizode - kāds viņam bērnudārzā bija aizrādījis, un viņš toreiz dusmās meta ar krēslu tam bērnam. Pēc tam sekoja mazākas agresijas epizodes, bet tās visas bija izprovocētas. Toreiz mums ģimenē piedzima otrs bērns, mēs pārgājām ar dēlu uz citu bērnudārzu, un tā visa viņam bija par daudz. Viņš nonāca tādā lielā emociju uzplūdā, kuru nespēja regulēt. Vērsāmies pēc palīdzības un ar mums, [bērnu un vecākiem], strādāja klīniskais psihologs, bija mūzikas terapija utt. Arī pats bērns mācās, kā tās emocijas kontrolēt. Speciālisti skaidroja, ka bērnam ir kaut kādas emocionālas grūtības, ar kurām viņš netiek galā, un viņš nespēj regulēt tās tādā pieņemamā formā, izpaužot to agresijā. Jāatzīst, ka tagad pēc pāris gadiem ir krietni labāk.”

“Bērns ir visagresīvākais tad, kad viņš ir zīdainis,” atklāj Nils Konstantinovs.

“Tas ir brīdis, kad viņš ir piesūcināts ar testosteronu, viņā vardarbības impulsi ir visvairāk. Kāpēc tas mūs īpaši neuztrauc? Jo viņš nevar nodarīt pārāk lielu kaitējumu. Bet, ja mēs pavērojam, tad zīdainis sit ar kājām, sper, kož. Tad hormoni mazinās, un ap trīs - četriem gadiem viņam atkal ir otrais vilnis. Tā līkne normālā gadījumā ir tāda, ka visagresīvākais ir mazākais bērns, un tad tas visu laiku arvien samazinās. Un ne tikai bērniem, kas nāk no sliktām ģimenēm vai kas [ir] īpaši traumēti. Tas nav tā, ka bērns piedzimst tīrs un gaišs kā eņģelītis, un tad kaut kas slikts notiek. Mēs visi piedzimstam ar tādu milzīgu potenciālu. Sabiedrība iegulda lielu darbu, lai to mazinātu. Tas ir nemitīgs darbs ar agresiju, visādos veidos mācīt viņam draudzēties un socializēties pienācīgos veidos. Tur, kur mēs redzam kaut ko šādu, varētu būt, ka kāds - vecāki, sabiedrība, skola vai viss kopā - nav izdarījis savu darbu, un tā socializēšanās nav notikusi. Ja bērns kaut kādu iemeslu dēļ nav socializēts, šī te agresija velkas līdzi. Tas iedod tādu perspektīvu par to, ka mums nepietiek ar to, ka, ja mēs visi būsim labi, viss būs labi. Nē, [tā nav].” Viņaprāt, skolās tam netiek pievērsta uzmanība. “Visi sagaida, ka tas būs pats par sevi. Tomēr tas nav nekas pašsaprotams. Un tas attiecas uz visiem.”

“Ir arī jāsaprot: pusaudžu posmā mēs nevaram sagaidīt, ka jaunieši būs super pieklājīgi, ka izdosies izvairīties no pārpratumiem,” papildina Bašinska. “Pusaudzis un uzvedības grūtības - tā ir ļoti savienojama lieta, un ļoti reti, kad tā nav. Viņi mācās, kā viņiem vajag uzvesties. Līdz ar to, nodrošinot viņiem iespēju par to runāt drošā vidē, kad kaut kas ir “nogājis greizi”, ir labākais veids, kā mēs varam iemācīt, lai viņi nedara pāri, pirmām kārtām, sev, un, otrām kārtām, arī citiem cilvēkiem. Jo tas, ka bērni ir fiziski agresīvi, patiesībā var norādīt, ka viņi ir lielās ciešanās.” absolūti skaidrs. It sevišķi tāpēc, ka, piemēram, puišu ķermenis, bioloģija nosaka to, ka viņš ir vērsts uz fizisko vardarbību. Tāpēc viņiem diezgan agri jāiemācās, kā viņš nedrīkst fiziski uzvesties, jo tas nav veids, kā akceptējami risināt lietas. Viens no veidiem, kā puiši to saprot, ir ar fizisko kontaktu un to, ka viņi paši arī var saskarties ar fizisku vardarbību no citu puses,” tā Konstantinovs.

Laila (vārds mainīts), vidusskolas fizkultūras skolotāja ar 20 gadu darba pieredzi, dalās savos novērojumos, ka biežāk “kautiņos” skolā iesaistās bērni, kam esot kādas mentālas problēmas, tā kā pēdējos gados esot likts uzsvars uz iekļaujošām klasēm, un pasniedzējiem šādiem bērniem bija jāizstrādā arī speciāli apmācības plāni. Biežāk konfliktos iesaistās septītās, astotās un devītās klases pusaudži, un, redzot kādu no šādām “saķeršanās epizodēm”, viņa sauc kādu kolēģi vīrieti, lai iesaistītos jauniešus izšķirtu.

Reizēm konfliktu var apturēt tā aculiecinieki, bet vienmēr nepieciešams atcerēties, ka pastāv riski arī pašam. “Tieši tāpat ir ar jebkuru vardarbību uz ielas, jo ir jābūt reālistiskam un jāizvērtē savas spējas: pusaudži var būt ļoti spēcīgi. Bet tas, ka apkārtējai sabiedrībai ir tas (konflikts - piez.) jānosoda, un ir pret to jāvēršas, tas ir

Psihoterapeits norāda, ka mūsdienu sabiedrībā fiziski kontakti ir būtiski samazinājušies. “Viens - ir mazinājušies kontakti starp pieaugušajiem un bērniem (mazāk tēvu vai vīrieša figūru - piez.). Otrs - mēs esam sākuši izvairīties no kontaktēšanās rotaļās un spēlēs. Un trešā lieta - zēniem ļoti ātri un uzstājīgi māca, ka nedrīkst – tu nedrīksti fiziski neko darīt! To jau māca tad, kad viņi ir mazi. Un tad rodas konkrētas situācijas, kā, piemēram, ceturtās klases puisis, kuru jau kopš pirmās klases citi bērni mobingo un dara to diezgan nelāgi, ir depresīvs un negrib iet uz skolu. Viņam ir zilumi uz ķermeņa, un mamma redz, ka viņš skolā tiek sists, ko dara viņa vienaudži. No otras puses, viņš iet karatē, viņš māk diezgan labi kauties, bet mamma viņam ir pateikusi, ka nedrīkst kauties skolā, jo tad viņš būs slikts, ka tā nav pareiza rīcība, tu vari kādu savainot. Un viņš tagad ir uzņēmis to ideju, ka viņš kādu var ļoti savainot, un nesit nevienam pretī, taču viņam visi sit. Viņam ir iestāstīts, ka viņam jāiet pie skolotājas, jo tā ir pareizā rīcība. Protams, tā ir pareizā rīcība, ja tas strādā. Bet viņam četrus gadus tā nestrādā. Un mēs dabūjam šeit situāciju: tās ir mammas bažas droši vien, vai kaut kas par agresiju, kāpēc mēs mācam puikam, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst sevi aizstāvēt fiziski, lai arī viņš tam ir pilnībā sagatavots. Mums reāli nav tādas problēmas, ka pirmajā, otrajā, ceturtajā klasē puikas grūstītos vai kautos un ka viņi viens otru kaut kā milzīgi savainotu. Šeit vienā pusē ir šis upuris, kuram ir uztaisīta trauma, kurš visticamāk nespēj vairs par sevi pastāvēt, kuram iekšā ir agresija, kuru viņš nezina, kā izlikt, un no otras puses mēs dabūjam puikas, kas netraucēti vienkārši var uzvesties agresīvi, un viņi nedabū nekādu signālu pretī. Jo skolotājs jau arī viņiem neko nevar pateikt, nedarīs. Un šīs divas lietas, man šķiet, dzen viena otru diezgan uz augšu.”

No upura par agresoru

19 gadus vecā Lāsma (vārds mainīts) dalās pieredzē, cik nelāgs tai izvērties kāds vakars, kad ar draugiem devās uz klubu atpūsties. “Viss bija labi. Mēs nedaudz iedzērām, mums bija jautri. Taču tad nošķīros no draugiem un attapos starp četrām, apmēram mana vecuma, meitenēm, kuras es nepazinu. Viņas uzsāka strīdu ar mani, vairs pat neatceros par ko, un sāka mani grūstīt. Un tad viena no tām, pēc izmēra pati lielākā, stipri sita man pa plecu, divām citām turot mani uz vietas. Sajutu stipras sāpes plecā un dziļu neizpratni. Par ko?”

Vaicāju Nilam Konstantinovam, kas varētu būt iemesli uzbrukumam, ja nav bijis provocējošs konflikts. “Starp citu, un to mēs zinām ļoti labi, reizēm tas ir ļoti apzināti - pusaudži savācās grupā, un viņi vienkārši gaida pirmo izdevību. Viņi ir noskaņoti, ka to darīs, kādam “sados”. Reizēm ar mērķi kaut ko paņemt, reizēm nē,” norāda speciālists. Viņš atminas, ka arī pie viņa ir vērsušies šādi jaunieši. “Pašam ir bijuši tādi “pandēmieši”. Puisis, kurš stāstīja: “Sēžu mājās, un “jumtu rauj nost”. Zinu - tas, ko man vajag ir, [ka] tūlīt iziešu ārā un “iedošu” pirmajam, kas nāks pretī.” un viņu “atlaidīs”. Kad tie jaunieši nonāk grupas dinamikā, viņi var kļūt diezgan atavistiski. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kā mēs tos jauniešus kultivējam līdz tam. Turklāt mēs zinām, kādās situācijās šādi riski var tapt, tāpēc ir ļoti svarīgas drošas vietas, kur jaunieši pulcējas. Un ir reizēm ļoti vienkārši risinājumi. Kā, piemēram, izgaismot jauniešu laukumu, nolikt kādu pieaugušo tad, kad skolā ir garais starpbrīdis, uzmanīt viņu aktivitātes. Risinājumi, kur mēs pēc iespējas samazinām kam tādam (agresijai - piez.) izpausties.”

Interesējoties par to, cik bieži tas, kurš ir bijis agresijas upuris, pats kļūst par agresoru, Konstantinovs norāda, ka precīzi pateikt nevarot, bet korelācija esot diezgan bieža. “Loģiska upura pozīcija parasti, bet ne vienmēr, ir ļoti nepatīkama un vissliktākā, un tad veids, kā var izkļūt no tās, ir iespēja to apgriezt otrādāk. Un otrs: ja es esmu bijis upuris, es esmu iemācījies šāda veida attiecības, un es pietiekami labi saprotu, kā tādas darbojas.”

“Tā kā pusaudzis neprot tā īsti kontrolēt impulsus, tas varētu liecināt arī par kādu varas pozīciju,” skaidro Bašinska. “Cilvēkiem patīk kontrolēt lietas. Pusaudžiem ir ļoti svarīgi just, ka viņš ir piederīgs, svarīgs. Ka tas, ko viņš dara, ir novērtējams un jēdzīgs. Diemžēl ne vienmēr izdodas izcelties ar labiem darbiem. Tādejādi fiziskā agresija pusaudzim ir vara pār kādu, ko tas var kontrolēt, un citi vienaudži paslavē: “Cik tu esi “kruts” un varens!”. Tāds pievelk pusaudžus, kuri uz to skatās kā uz bara vadoni.”

Kur meklēt palīdzību?

Kā izrādās, ne vienmēr agresiju piedzīvojušie meklē palīdzību, norāda Nils Konstantinovs. Tam esot vairāki iemesli - kauns, neziņa, kur vērsties. “Reizēm viņi nezina, ka tā ir lieta, par kuru vajadzētu kaut ko darīt, jo, iespējams, tā ir norma viņu sociālajā vidē. Un bērniem tas ir raksturīgi, ka viņi pieņem visu kā normu. Arī, ja mēs runājam par puišiem, viņiem jau īsti nav kur meklēt palīdzību, tāpēc, ka visi, nepārspīlējot, vardarbības pasākumi ir piemēroti sievietēm. Mums ir resursu centrs sievietēm, kas sniedz pakalpojumu vardarbībā cietušajiem. Un vardarbība bieži ir pret sievieti. Bet kurš puisis ies uz resursu centru sievietēm runāt ar speciālisti sievieti par to, ka, piemēram, man ir nodarījusi pāri sieviete? Nu, protams, neies! Un pat, ja zvana uz uzticības tālruni, tur atbild speciālists sieviete. Loģiski, ka ir grūti par to runāt.”

Ieva Bašinska, kas pati konsultē telefoniski, informē, ka Latvijā ir pieejami vairāki pakalpojumi atbalsta saņemšanai, piemēram, Pusaudžu resursu centra mentālās veselības tālrunis 25737363,

Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111

“Esam pieejami jebkuram cilvēkam, kuram ir bažas par viņa bērnu vai pusaudzi - vecākiem, skolotājiem, policistiem, darbiniekiem no krīžu centriem, ģimenes locekļiem. Tas ir ļoti labs resurss, jo ir bezmaksas, bieži vien ir arī anonīms –tu vari vienkārši piezvanīt un pastāstīt, ka man ir bažas par to un to, un tad jau speciālists otrajā pusē to sarunu vadīs. Sarunas var būt īsas vai pat ļoti ilgas, pat stundu un vairāk. Mēs nekad nesteidzamies, mums nav kaut kāds laika limits. Jā, ir darba laiks, kas ir normāla lieta. Taču mēs cenšamies neatstāt pusaudžus, vecākus vienus pašus. Un parasti zvanītāji ir apmierināti, viņi jūtas uzklausīti, jo speciālists ir detalizēti iedziļinājies.” #LOB