Avantūra. Maijs 2022

LU SZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS

APRĪLIS/MAIJS 2022 #10

Baiba Sipeniece-Gavare:

“Es esmu ļoti pašpietiekama”

Mašīnas aizlido

un rodas pilsēta cilvēkiem

Ieteikumi pārgājieniem

Gaisma, kas spēj vienot un saliedēt tautu

KRIEVIJAS NEATKARĪGIE MEDIJI PAR PROPAGANDAS FENOMENU

Pirmie soļi grāmatvedībā 1

REDAKTORES SLEJA

Klāt desmitais “Avantūras” numurs!

‘‘A

vantūrai” ir mazie svētki, jo esam nonākuši pie nozīmīga atskaites punkta – iznācis jau desmitais žurnāla numurs! Tas tikai pierāda to, ka žurnāls ir kļuvis par ilgtspējīgu un veiksmīgu projektu, kurā LU SZF studenti, neskatoties uz studiju apjomu un citām ikdienas rūpēm, atrod laiku savu radošo ieceru realizēšanai un vēlmi iegūt jaunas zināšanas. Šī numura lielās intervijas varone ir personība, kas komentārus vai paskaidrojumus neprasa – Baiba Sipeniece-Gavare.

Ar viņu runājām gan par jokiem, humoru un amizantiem notikumiem darbā, gan arī par karu Ukrainā – ukraiņiem, kas no tā bēg, kā arī tiem, kas nezina, kura pusē nostāties. Tāpat šajā numurā uzzināsi, kādos gadījumos meklēt grāmatveža palīdzību, kādēļ nelietot terminu “veloceliņi” un kur pilsētā sastapt Ukrainas krāsas. Īpaši iesaku izlasīt arī intervijas ar Krievijas neatkarīgo mediju pārstāvjiem, lai apzinātos, cik patiesi svarīgs ir mediju darbs un kā informācija un tās pieejamība spēj pārvērst skatījumu uz pasauli. Šogad pavasaris ir tāds savāds – parasti asociējas ar nedaudz muļķīgiem 1. aprīļa jokiem, spīdošu sauli, smaidīgiem cilvēkiem un plaukstošiem krokusiem, taču internets un sociālie mediji ar katru dienu atgādina: Ukrainā šopavasar (un noteikti vēl ilgi pēc tam) cilvēki nesmaidīs. Savukārt Krievijas režīma veidotie ziņu sižeti par Ukrainas “atbrīvošanu” šķiet kā visļaunākais joks.

Lai gan kalendārs liecina, ka vasara – tātad arī studiju gada beigas - tuvojas straujiem soļiem, taču laikapstākļi ārā aiz loga par to nepavisam neliecina – te pārsteidz cīruļputenis, te – krusa.

Izturību visiem šajā saspringtajā pārmaiņu laikā, sargājam sevi un apkārtējos!

Gaidot saulainu pavasari un mierīgākus laikus,

Annija Krūmiņa 2

Avantūras redakcija Anastasija Rebezova rakstu autore, maketētāja IG: pui_de_rechin

Alīse Savina rakstu autore IG: ali_sa2k21

Paula Jaunslaviete rakstu autore

IG: paula.jaunslaviete

Letija Odrija Bedforda rakstu autore

Līga Runčis sponsoru piesaistītāja IG: ligucic123

Helēna Plotičkina maketētāja, fotogrāfe IG: helenaploti

Agnese Kloja Glorija rakstu autore, sponsoru piesaistītāja IG: klojaglorija

Una Zvejniece rakstu autore, maketētāja IG: una_zvejniece

Polīna Miķelsone rakstu autore, maketētāja IG: polina.mikelsone

Anna Luīze Ruskule rakstu autore, maketetāja IG: ruskuleeaaaaa

Sabīne Plauka rakstu autore IG: sabineplauka

Sindija Kiršteine korektore, maketētāja IG: sindijaak

SAZINIES AR REDAKCIJU redakcija@avantura.lv IG:zurnals_avantura FB:www.facebook.com/zurnalsavantura Žurnāla producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv 3

Saturs

5

Meklē ideju pārgājienam?

Propagandas fenomens

6

Baiba Sipeniece-Gavare: “Es esmu ļoti pašpietiekama“ Gaismas, kas vieno, krāsas, kas saliedē

22

Mašīnas aizlido un rodas pilsēta cilvēkiem

Gribu būt uzņēmējs pirmie soļi grāmatvedībā

4

12

26 30

Meklē ideju pārgājienam?

Iepriekšējā numurā varēji lasīt sarunu ar Latvijas Radio 5 “pieci.lv” rīta balsi un raidieraksta “Kā ir būt” veidotāju Elīnu Baltskaru un šķietami būtisku daļu no viņas dzīves - pārgājieniem. Šajā numurā esmu Elīnai sagatavojusi arī nelielu uzdevumu – novērtēt manis atrastos galamērķus vai pastaigu/pārgājienu maršrutus. Uzdevuma noteikumi ir pavisam vienkārši – izvēlētos galamērķus Elīna vērtē ar atzīmi no 1 līdz 10 un pēc tam arī dalās savā pieredzē.

10

Ogres Zilie kalni Man patīk, ka uz turieni var viegli aizbraukt ar vilcienu. Īstenībā tas arī ir baigi vērtīgi, ja ir viegla pieejamība. Pati esmu tā darījusi, ka iesēžos vilcienā, aizbraucu, izstaigājos un tad braucu tālāk.

Tur ir gan tornis, gan karjers, skaisti koki.

Es sen neesmu tur bijusi. Tā ir laba vieta, brauciet uz Ogri!

8

Līgatnes dabas takas Patiesībā Līgatnē ir dažādi maršruti, kur staigāt. Ārpus Līgatnes dabas takām var izstaigāt tik fantastisku Līgatni! Kāpēc es likšu astoņi, tāpēc, ka tur [Līgatnes dabas takās] ir jāmaksā.

Manuprāt, pārgājienu viena no labākajām lietām ir tā, ka tas neprasa daudz resursu, tas prasa vienkārši kājiņas un kustību uz priekšu, bet citādi Līgatnē ir ļoti skaisti meži, tur ir dažādi interesanti maršruti, kuros doties - gan Līgatnes upes krasti, gan nostaigāt gar papīrfabriku, un klintīs izstaigās vecās ciema mājiņas, un tad, ja gribas arī zvēriņus, tad var arī samaksāt un aiziet uz Līgatnes dabas takām.

10

Ķemeru tīreļa taka Es to, protams, sauktu par pastaigu vietu, ne pārgājiena vietu, jo tur tomēr ir labiekārtots, tev ir taciņa un viss ir forši un ļoti skaisti. Nu, protams, brauciet uz turieni!

7

Pārdaugava Kas tur ir forši, tur ir mierīgāk, klusāk. Pa ceļam uz Pārdaugavu var izstaigāt Zaķusalu un Lucavsalu. Piemēram, Zaķusalā aiz televīzijas mājas [Latvijas Televīzijas ēkas Zaķusalā], tur ir pilnīgi džungļi. Es nezinu, cik daudz cilvēku ir izstaigājuši tos džungļus, un tur ir arī tas dabiņas aspekts. Pārdaugava jau vispār ir zaļāka.

Pilnīgi cita pasaule un Pārdaugava ir milzīga, tur tik daudz ko var redzēt un piedzīvot!

6

Rīgas centrs Es pati arī, protams, ka staigāju pa centru. Ar pastaigas vērību tu pēkšņi ieraugi lietas, ko tu nekad neesi redzējis. Ieejiet iekšpagalmos, kuros jūs nekad neesat bijuši, un paceliet acis augšā, cik skaista tomēr ir arhitektūra!

Es domāju, ka Rīgas centrs ir laba pastaigu vieta. Protams, iztrūkst zaļumu un svaiga gaisa, klusuma, ko sniedz dabiņa, bet citādi Rīgas centrs ir laba pastaigu vieta.

10

Gaujas Nacionālais Parks Gaujiņai vienmēr desmit!

Tur var iet pa abām Gaujas pusēm visos virzienos. Var iet ziemā, vasarā, pavasarī, rudenī, un katrreiz būs citādi. Es pati to Gauju, kas ir ap Cēsīm, esmu izstaigājusi krustu šķērsu, man tāda sajūta, bet noteikti tāpat turpināšu iet, jo tur joprojām ir ko iepazīt.

...

Kolka – Dubulti Es pati neesmu vēl gājusi, es esmu aizgājusi tikai līdz Kolkai. Šis posms man ir plānā nākamajā gadā, līdz ar to es noteikti ciparu nevarēšu iedot, jo tiešām es nevaru komentēt. Bet vienkārši komentējot, man šķiet, ka jūra ir ļoti laba vieta arī tiem, kuri ir mazāk staigājuši. Vienīgais, atcerieties, ka pat ja nedaudz, bet tomēr krasts ir šķībs, līdz ar to tā visu laiku būs lielāka slodze vienai ķermeņa daļai, vienai kājai. Ar to esiet prātīgi, bet visādi citādi gar jūru var iet ļoti vienkārši - nav kartē jāskatās, vienkārši ej, ja nu vienīgi kādu upīti jāšķērso.

Patiesībā šie vērtējumi ir tikai skaitļi mūsdienu lielajā un ciparu apmātajā pasaulē. Tas, kas ir svarīgs realitātē, ir mūsu labsajūta. Arī sarunā ar Elīnu bija viņai jāpiekodina, lai nevērtē visus galamērķus ar izcilnieku atzīmi, bet pēc šīs sarunas sapratu, ka vērtējums šajā stāsta daļā vairs nav būtisks. Žurnāla “Avantūra” vārdā, aicinu tevi, lasītāj, dodies kādā pastaigā vai pārgājienā, sajūti pasauli un telpu ap sevi, jo tā tiešām ir unikāla! Ja iemācīsimies ieskatīties tajā, kas mums ir apkārt, sajutīsim jutekliskās detaļas, kuras līdz šim vienmēr klusībā atradušās mums līdzās un nemanāmi gaidījušas mirkli, kad tās pamanīsim!

Tiekamies ceļā! #PJ 5

RAKSTA AUTORE: POLĪNA MIĶELSONE FOTO: PERSONĪGAIS ARHĪVS/ THE GUARDIAN

P R O PA G A N D A S F E N O M E N S Laikā, kad runājām ar mediju pārstāvjiem, pasaule piedzīvoja fenomenu, kad paši tuvākie izvēlējās ticēt Krievijas televīzijā teiktajam, ne saviem tuviniekiem Ukrainā. Tikmēr “Novaja Gazeta” paziņoja par savas darbības pārtraukšanu līdz kara beigām Ukrainā.

Laikraksts bija viens no pēdējiem neatkarīgajiem medijiem, kas vēl pauda kritisku attieksmi pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un viņa politiku. Četri neatkarīgo mediju pārstāvji piekrita dalīties pārdomās, vai pārmaiņas maz ir iespējamas.

portāla “Meduza” pārstāve. Viņa

režģītāk. Īpaši pēdējos gados, kad

nogurums, jo nepārtraukts darbs

un kāpēc tādā ātrumā – “Len-

rumā. “Mēs mēģinām viens otru

nekad neesam slēpuši, ka esam

ksies.” Redakcijai, fiziski un juridiski

nodokļus gan Latvijā, gan Krievi-

ar Krieviju, neraugoties uz to, ka

strādā citas, trešās valsts intere-

Arī marta sākumā pieņemtais li-

jo mēs strādājam sava lasītāja

mērošanu gadījumos par nepa-

Viena veiksmīga risinājuma šī brī-

“Mēs, protams, negribējām ticēt,

Krievijas bruņoto spēku darbībām

ka visi žurnālisti un mediji, kas šo-

“nakts dežūras”. Tāpēc vieno-

Arī darbs ar regulāriem projek-

piemēram, “Doždj”, to turpinās. Ir

redaktoru, kurš atrodas citā laika

na atklāj, ka bija nepieciešams

par karu, lai varētu turpināt rakstīt

zvanīs. Tad pēc ķēdes principa arī

bez ārvalstu aģenta statusa pie-

tēm, piemēram, sociālām prob-

sim ārā telefonus. Kad tu sapro-

izdzīvot. Par sevi līdz galam pār-

jo rakstīt patiesību nedrīkst, bet

Telegramā, saproti, ka nekas labs

žurnālistam Krievijā nekad nav

darbiniekiem Krievijā nav iespē-

atminas Jekaterina Obramova,

“piegriezts skābeklis”, jo kļuva sa-

ļus, tad turpināt darbu ir bīstami.

atzīst, ka šobrīd redakcijā jūtams

neviens īsti nesaprata, kas notiek

bez brīvdienām jau ir mēneša ga-

ta.ru”, Navaļnijs un tā tālāk. Mēs

mainīt, jo saprotam, ka tas ievil-

ārvalstu uzņēmums, maksājam

atrodoties Latvijā, darbs ir saistīts

jā. Tev tiešā tekstā tiek pateikts, ka

saites darbība Krievijā ir bloķēta.

sēs. Kuras valsts? Nav saprotams,

kums par kriminālatbildības pie-

interesēs.”

tiesu ziņu izplatīšanu saistībā ar

ža situācijai neesot. “Es ļoti ceru,

ka karš ir iespējams. Mums nav

Ukrainā jūtami ierobežo mediju.

brīd savu darbību ir apturējuši,

jāmies ar versijas angļu valodā

tiem ticis ietekmēts. Jekateri-

mediji, kas izvēlējušies nerakstīt

zonā, ka viņš sekos līdzi; ja nu kas,

nodalīt vairākus projektus, kam

par citām nozīmīgām aktualitā-

pārējiem. Norunājām, ka neslēg-

mērošanas šķita vairāk iespēju

lēmām. Citi izvēlējušies būt slēgti,

ti, ka tev zvana naktī, īpaši, ja ne

liecināti nebija. “Būt neatkarīgam

melot nav iespējams. Ja saviem

nav atgadījies,” tā 24. februāri

bijis viegli, līdz ar ko, jo vairāk tika

jams nodrošināt drošus apstāk-

NAV VIENA VEIKSMĪGA RISINĀJUMA

6

Tāpēc nav pareizi noteikt, kas ku-

minimums nozīmē pašcenzūru,

Kāds cenšas apiet [likumu], pie-

ir apgrūtināta objektīvu iemeslu

ram būtu vai nebūtu pienākums.

uzskata Taisija. Medija darbība

mēram, “Novaja Gazeta”, kas it kā

dēļ, piemēram, nav iespējas do-

raksta par karu, it kā raksta par

ties reģionālos izbraukumos, bet

karadarbības sekām, turpinot šo sociālo jautājuma virzienu. Cilvēkiem nepieciešams lasīt starp rindiņām.”

“Ir ļoti žēl un aizvainojoši – cilvēki, kas saņem ziņas no turienes [propagandas kanāliem] un tic, ka

ukraiņi paši sevi bombardē, nacisti nogalina bērnus un tā tālāk...

Es nepiekrītu, ka pie vainas ir vecuma sadalījums. Situācija Krievi-

jā ir daudz sarežģītāka. Ir vecāka gadagājuma cilvēki, kas lieliski

saprot notiekošo un neatbalsta Putinu, un ir jaunieši, kam vai nu ir

vienalga, vai viss apmierina. Tam vairāk ir sociāla, kulturāla, izglītī-

bas un vērtību nozīme, kas nav tik

ļoti saistīta arī ar Maskavu, Sanktpēterburgu un citām Krievijas pilsētām. Aizsniegt cilvēkus īsti nav

mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums ir sniegt informāciju, ziņas, stāstus. Ja tu savu darbu dari labi, tad

palīdzēt piekļūt šai informācijai

var draugi, radi, paziņas – kāds, kas mūs jau lasa. Viss, ko varam

darīt, ir kvalitatīvi veikt savu darbu, stāstīt patiesību, neradīt la-

sītājā šaubas par informācijas patiesumu, kā arī attīstīt jaunas

platformas. Lai, nejauši uzduroties uz informācijas, lasītājā kaut kas

“aizķertos”,” pārliecināta ir Jekaterina.

tas esot risināms. “Es nejūtos at-

CILVĒKAM IR GRŪTI ATZĪT, KA IR KĻŪDĪJIES

rauta no informācijas lauka, jo jau

“Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai mans darbs būtu sabiedrībai noderīgs, citādāk ātri zaudēju jēgu darītajam. Savukārt bez jēgas strādāt īsti nemāku. Visdrīzāk tāpēc izvēlējos žurnālistiku. Vienmēr var izvēlēties citu ceļu – vairāk aktīvu, politisku -, bet tie man nebija tuvi. Man tuvāka ir tā cilvēka loma, kurš novēro un analizē, nekā cilvēka, kurš pats cenšas kādu vadīt,” tā Taisija Bekbulatova, mediju projekta “Holod” veidotāja un galvenā redaktore. Holod (tulk. no krievu val. aukstums) ir vairākas nozīmes. Krievijā ir ļoti daudz vietu, kur patiešām ir auksti. Nosaukums raksturo esošo situāciju Krievijas politiskajā un sabiedriskajā vidē, arī dzīves apstākļus Krievijā. Pēc Taisijas vārdiem, cilvēki arvien vairāk tiecas dzīvot individuāli, saglabāt distanci no visa. “Mūsu cilvēkiem vienmēr ir nācies izdzīvot, cīnīties ar ierobežojumiem, režīmiem, represijām, kariem. Pēdējo simts gadu laikā ir bijis maz periodu, kad cilvēki varēji dzīvot mierīgi. Arī tagad ir līdzīgi – atkal ir karš, atkal ir problēmas, nabadzība.”

monitorēju ziņas. Ietekme vairāk

Pēdējā mēneša laikā no Krievijas ir izbraukuši visi, kas vēlējušies saglabāt profesiju. Palikt Krievijā kā

iepriekš Krievijā strādāju attālināti, atrodoties Tbilisi – sēžu dzīvoklī, jūtama korespondentiem, taču

domāju, ka radīsim risinājumu.”

Taisija ir pārliecināta - pastipri-

noties propagandai, patiesas informācijas vērtība ir pielīdzināma

ūdenim, vietai, kur dzīvot. “Ir grūti būt žurnālistam apkārt esošās

propagandas apstākļos. Kad apzinies, ka nevari aizsniegt visus,

īpaši tos, kuri ir “saindēti” ar propagandu. Mēs esam viens no pēdējiem neatkarīgajiem medijiem,

kas šobrīd Krievijā nav bloķēts. Ja pārtrauksim savu darbu, tad cil-

vēkiem vairs nepaliks neatkarīgas informācijas avotu.”

Taisija atceras, ka laikā no 2014.

līdz 2019. gadam nepārtraukti

pieauga spiediens uz medijiem,

palika ļoti maz vietas iespējām.

“Lielākoties tika mēģināts ietekmēt “lielo” mediju darbu, piemē-

ram, “Komersant”, “Vedomosti”.

Kādu brīdi mazos projektus, tādus kā “Projekt”, “Vazhnie istoriji”, “Holod” un citus, neaiztika, viņi tikai

sāka rasties, līdz ar ko bija vairāk drosmes atļauties vairāk. Ne visi

izdzīvoja, tomēr tā bija mūsu tiekšanās izaugt tur, kur vēl bija ie-

spējams. Mēs centāmies aizņemt brīvo telpu, lai arī tā bija niecīgā lielumā.”

7

Vislielākais spiediens bija jūtams

sajūsmu par Krimas aneksiju un

ārvalstu aģenta statuss, palika

ir grūti pārorientēties, jo nāksies

pērn – medijiem tika piedēvēts

ļoti maz neatkarīgu informācijas avotu. “Principā brīvības telpa

sāka izzust, šobrīd tā ir praktiski iznīcināta. Kad sākās karš, sākās arī neatkarīgu mediju bloķēšana ik dienu, daudzi nespēja izdzīvot

šādos apstākļos un pārtrauca

darbību.” Taisija ir pārliecināta,

ka nākotnē varēsim vērot trimdā esošās žurnālistikas uzplaukumu.

“Mūsu mērķauditorijā neietilpst vecāka gadagājuma, reģionos

dzīvojoši cilvēki, līdz kuriem ir vissarežģītāk aizsniegties. Šādi cil-

vēki visdrīzāk nav gatavi saņemt informāciju, meklēt to. Viņi ir ne-

aizsargātākais slānis propagandas priekšā, nemākot spriest par

informāciju kritiski. Cilvēkos ir saglabājies priekšstats par medi-

jiem – ja televīzijā tiek pateikts, tad tā ir patiesība.” Šādos apstākļos

pārliecināšana ir atstāta tuvinieku ziņā. “Rodas fenomens, kad tu-

vinieki no Ukrainas zvana radiniekiem Krievijā un saņem pretī vien

“Pārstāj melot! Tā nemaz nav, kā tu šobrīd stāsti! Patiesībā tiek no-

galināti tikai nacisti, pārējos neaiztiek.” Agrāk pastāvēja uzskats, ka propagandai tic informācijas trūkuma dēļ. “Šobrīd mēs redzam,

ka informācija ir pieejama, īpaši jaunākajai paaudzei – jebkurā laikā viņš var paņemt telefonu un

ieguglēt.” Jautājums ir par cilvēka

vēlmi redzēt citu pasaules ainu, jo

katrs no mums dod priekšroku atrasties savos informācijas “bur-

buļos”. “Cilvēkam psiholoģiski nav

patīkami atzīt, ka ir kļūdījies. Piemēram, ja 2014. gadā viņš pauda

8

pievienošanu Krievijai, tad šobrīd atzīt, ka arī tad nebija taisnība.

Līdz ar ko nākas ne tikai atzīt, ka

esi kļūdījies šobrīd, bet arī, ka pē-

dējos gadus esi dzīvojis nepareizu uzskatu vadīts. Ļoti maz cilvēku ir

spējīgi uz šādu rīcību.” Izvēlētajai informācijai ir jāiekļaujas arī viņu priekšstatos par pasauli. “Cilvēki savu zemo dzīves kvalitāti skaidro ar to, ka cilvēki apkārt grib tev

sliktu, nevis ar to, ka ir slikta valdība vai prezidents. Ir viegli tam

ticēt, jo cilvēki tiešām dzīvo slikti.

Cilvēks pielāgojas, vainojot tos, par ko tevi neiesēdinās – attiecī-

gi nevis Putinu, bet gan Rietumu valstis. Tāds, lūk, savāds propagandas raksturojums.”

J

o žurnālists ir neatkarīgāks, jo bīstamāk atrasties Krievijā. Šobrīd ir saraksts ar likumiem, kurus var piemērot pret ikvienu. Gluži kā padomju teicienā – ja ir cilvēks, ir arī pants.

TIKAI PIE MUMS IR ŠĀDS FORMULĒJUMS – “NEATKARĪGS ŽURNĀLISTS” 24. februārī televīzijas kanālā “Doždj” sākās “ētera drudzis” četru

dienu garumā. Kolēģi viens otru nomainīja nepārtrauktā ētera lai-

kā, daudzi izvēlējās pārnakšņot ofisā. Pēc lēmuma par darbības pārtraukšanu uz laiku Deniss Ka-

tajevs, žurnālists un raidījumu

vadītājs TV kanālā “Doždj”, devās prom no Krievijas. “Biju jau iepriekš pieņēmis lēmumu – ja sāksies

karš, došos prom no valsts.” Šobrīd Deniss atrodas Parīzē, gaida

dokumentu noformēšanu, palīdz

kolēģiem “Radio France” un gatavojas strīmiem “Youtube” plat-

formā ar kolēģiem no “Doždj”, no

kuriem vairākums atrodas Gru-

zijā. “Katram žurnālistam ir sava programma. Kopā ar Bogdanu

Bakaleiko veidojam savu, kas iznāk reizi nedēļā, piektdienās.”

Deniss atklāj, ka, lai runātu par

notiekošo Krievijā, ir jābūt uz vietas. “Objektīvu informāciju nevar gūt, atrodoties ārpus Krievijas

teritorijas. Šī iemesla dēļ daudzi mani kolēģi ir izlēmuši palikt Krie-

vijā, piemēram, Tatjana Felgen-

gaugere no “Eho Moskvi”, arī ko-

platformu. Tagad visos TV kanā-

dai vairs nebūs vietas. Šie cilvēki

kas pāris dienas strādāja arī “No-

visi izmanto “Youtube”. Kopš kara

“pēdējo rubli”, līdz ar ko viņi ir no-

lēģis no “Doždj” Vasīlijs Polonskijs,

vaja Gazeta”. Uzskatu to par vīrišķīgu rīcību. Es vēlu viņiem veiksmi,

lepojos ar viņiem, bet tajā pašā laikā baidos par viņiem.” Deniss neticēja, ka “Novaja Gazeta” ilgi

spēs turpināt darbību. “Viņi attei-

cās rakstīt par karu. Pat saucot to par speciālo operāciju, tāpat sa-

ņēma brīdinājumu. Vēlāk tiks pieņemts likums par sankciju izraisītām sekām, to, ka nedrīkst runāt

par valsts ekonomisko stāvokli,

un viss.” Arī “Doždj” būšot pavi-

sam cits, noteikti ne tāds, kāds bija iepriekš. “Tas būs globālāka mēroga medijs, vairāk ar ekspertu viedokļiem, Rietumu skatījumu, lielāku starptautisko kontekstu.”

Pēc izglītības Deniss ir politologs.

“Mani aizrauj tēma par valsts politiku, kas savā ziņā ir līdzīga ar

televīziju, jo tur arī var izteikt savu redzējumu. Tā arī ir sava veida iespēja izteikties un ietekmēt. Tā kā

mums valstī nav iespējams būt publiskam politiķim un tikt izvēlētam godīgā ceļā, paužot savus uzskatus, neatkarīgus no partijas

un varas, man īsti neatlika izvēle kā tikai televīzija. Bija acīmre-

dzami, ka man paliek šī ceturtā vara.” Uz “Doždj” atnācis 2010. gadā, laikā, kad televīzijas kanāls

los intervijas notiek caur “Skype”, sākuma mūs skatījās 25 miljoni cilvēku, kas ir ļoti liela auditorija.”

Kopš 2010. gada ir parādījušies

daudz neatkarīgu mediju. “Tad mēs bijām vieni no pirmajiem

neatkarīgajiem masu medijiem.

Parādījās auditorija, līdz ar to arī

pieprasījums pēc alternatīvas informācijas. Parādījās domājoši

cilvēki, pieprasījums pēc kvalita-

tīvas žurnālistikas. Tāpēc valsts iestājās pret to, ieviešot cenzūru.

Ir pieprasījums, ir auditorija, attiecīgi ir arī draudi esošās varas pastāvēšanai.”

Ī

sts žurnālists... Īsts žurnālists jau arī ir neatkarīgs žurnālists!

Tikai pie mums Krievijā ir šāds formulējums - “neatkarīgs žurnālists”. It kā mēs teiktu, ka ir sviestains sviests...

šobrīd mēģina izdzīvot, nopelnīt guruši, viņiem nav stimula do-

māt. Tas viss [propaganda] tiek piedāvāts cilvēkiem, kas negrib domāt ne par ko citu kā par sava

ledusskapja papildināšanu. Vi-

ņiem var stāstīt jebko! Piemēram, rīt atlidos citplanētieši valdīt pār

jums, tas ir labi. Viņi to pieņems.

Ir nepieciešams virzīties pa Ma-

slova piramīdu tālāk, tad cilvē-

kiem parādīsies kritiskā domāšana, vēlme dzīvot citādāk. Tam ir

izstrādāti mehānismi, alternatīvi

informācijas avoti. Tādēļ esam

mēs, žurnālisti, lai paskaidrotu. Ir tāds teiciens: “Sargi godu kopš jaunības!” Piemēram, daudz gai-

šu galvu ir palicis, neskatoties uz

to, ko centās ieskaidrot cilvēkiem Padomju Savienībā. Vairāki rakstnieki, disidenti ir beiguši padomju skolas. Iedomājieties, ko tur centās ieskaidrot! Beigu beigās viss ir atkarīgs no tā paša cilvēka, veida,

kā viņš domā, attīstās un mēģina analizēt situāciju,” pārliecināts ir

Deniss. “Ja cilvēks vēlas saņemt informāciju, viņš atradīs veidus, kā to paveikt. To nekāds “dzelzs priekškars” neapturēs. Cilvēki lasīs ārzemju Telegram kanālus, skatī-

sies mūsu veidotos kanālus, strī-

mus, ārzemju saites, izmantojot

tikai uzsāka darbību. Kopš tā laika

Tam, ka cilvēki piekrīt propagan-

konteksts, jo iepriekš galvenokārt

sociāli ekonomiski. Deniss uzska-

lu skatījās kā uz citplanētiešiem,

vātu citu dienaskārtību, viņi lieliski

iespēja Krievijai mainīties. “Cau-

“Skype”. Pāris gadus vēlāk, kad

labumu. “Tad, kad būs iekļauti Ei-

pirmām kārtām pret Ukrainu un

ķēja, mēs sākām apgūt “Youtube”

sies dzīves līmenis un propagan-

tijas valstīm, kam toreiz Padomju

VPN. Neviens specdienests nevar

daudz kas ir mainījies. “Ir mainījies

dai, esot dažādi iemesli, tai skaitā

bija tikai televīzija. Uz mūsu kanā-

ta, ka, ja šiem cilvēkiem piedā-

Deniss uzskata, ka karš Ukrainā ir

kas tiešraidē intervē, izmantojot

tajā spētu iederēties un rast sev

ri neizbēgamām grēku nožēlām,

mūsu kanālu kabeļtelevīzijā blo-

ropas tirgū, vienotā vidē, uzlabo-

arī citām valstīm, tai skaitā Bal-

uzveikt tehnoloģijas!”

9

Savienība un tagad Putins ir no-

redaktors. “Mēs negribējām pie-

jau ir ierosinātas vairākas lietas

kurā atgriezīsies tie cilvēki, kas šo-

atrašanos

[Aleksandru] Ņevrozovu, Veroni-

darījis postu. Tā būs cita valsts, brīd atrodas ārpus Krievijas teritorijas, tā sauktā intelektuālā elite.

ļaut rakstīt par mūsu darbinieku pirmsizmeklēšanas

izolatoros un pieprasīt viņu brīvī-

bu.” Sergejs nešaubās, ka likums

pirmām kārtām vērsts ir pret ne-

Jaunā konstitucionālā padome.

atkarīgiem medijiem, tai skaitā

tiks eiropiskas, īstas vēlēšanas,

telpa. Šāds sods var tikt piemē-

ja ne 2024., tad 2034. gadā. (sme-

likāciju, kas var nepatikt varai.”

attīstības ceļu, jo tas bija mūsu

neatkarīgu žurnālistiku ir arī re-

simtiem. Putins, iestājoties pret

desmiti aizturētu cilvēku šobrīd

“kāpj uz grābekļiem”.”

cība, ko esam guvuši: represijas

Esmu pārliecināts, ka tur jau no-

blogeriem. “Tā ir vienota mediju

kurās varēšu kļūt par prezidentu,

rots ikkatram par jebkuru pub-

jas) Krievija izvēlēsies eiropisku

Pieredze par šobrīd notiekošo ar

izvēlētais ceļš pirms pāris gad-

dakcijai Baltkrievijā, kur vairāki

to – mūsu vēsturisko izvēli, šobrīd

atrodas cietumā. “Galvenā mā-

ir haotiskas, to loģika nav sapro-

tama. Arī Krievijā tās nav sapro-

tamas. Mēs nezinām, kā strādāt,

ko drīkst rakstīt – nav jau nekādas prakses! Viņus pašus nesaprast.

Baiļu vadīti ātri pieņēma likumu, bet kā tas strādās realitātē... Tāda

klasiska šodienas Krievijas iezīme:

tiek ātri, haotiski pieņemti likumi, bet, kā tas strādās realitātē, izdomā tikai laika gaidā.”

Arī līdz kara sākumam būt žurnālistam

Krievijā

nebija

droši,

taču Sergejs uzskata, ka vismaz

CILVĒKI ZINA, KA APCIETINA KOMENTĀRU DĒĻ

attieksme pret žurnālistiem bija

Lēmumu pamest Krieviju ietek-

piešķirts šis ārvalstu aģenta sta-

likums par viltus ziņu publicēšanu,

cijas – sodi lielā apmērā, pēc

Likumā par viltus informācijas iz-

ierosināšana. Spēles noteikumi

izpilde jautājumus redakcijā ne-

nepatīkami. Ziniet, gribas ieviest

tādu vārdu lietošanas kā “karš”,

draudiem, kur ir dažādi līmeņi:

jas” un tā tālāk. Tā jau būs ņirgā-

rāk šis līmenis bija oranžs – pa-

žurnālistiku,” pārliecināts Sergejs

tas būtu starp oranžo un sarkano

saprotama. “Žurnālistiem, kas viņiem nepatika, pakāpeniski tika

mēja marta sākumā pieņemtais

tuss, kam seko attiecīgās sank-

kas paredz 15 gadu cietumsodu.

trešās reizes jau krimināllietas

platīšanu publicēto nosacījumu

bija plus mīnus saprotami, lai arī

izraisīja. “Ir neiespējami izbēgt no

tādu skalu kā par teroristiskiem

“iebrukums”, “bojāgājušie”, “kau-

dzeltens, oranžs, sarkans. Ja ag-

šanās par veselo saprātu, nevis

stāvēja nosacīts risks -, tad tagad

Smirnovs, “Mediazona” galvenais

– tūlīt sāks apcietināt žurnālistus,

10

pret žurnālistiem. Piemēram, pret

ku Belocerkovskuju.” Arī Sergejs

pats ticis aizturēts pērn uz 15 un 25 diennaktīm.

Krievijā ir grūti

noteikt, kur beidzas individuālas un kur sākas varas intereses. “Ir vairāki prokremlisku organizāciju aktīvisti, kuri uzbruka gan protestu laikos, gan tam pašam Navaļni-

jam. Viņi aktīvi sadarbojas ar politikas “policiju”, tā saukto “Центр Э”. Tāpat [Jevgeņijs] Prigožins, tā

saucamais Putina pavārs, kam

pieder kopējais fonds un kurš ļoti

ilgu laiku centās tikt skaidrībā ar retoriku par neatkarīgu žurnālis-

tiku saistībā ar “Novaja Gazeta”.

Lūk, jautājums: viņi darbojas indi-

viduālu interešu vadīti vai varas interesēs? Nav skaidri saprotams.

Problēmas būtība ir draudi no cil-

vēkiem, kas saistīti ar valsts iestāžu struktūrām, jo nav iespējams atšķirt, vai tā ir esošā vara vai tie ir viņi personīgi. Ja viņi pielie-

tos fizisku vardarbību, valsts tevi

neaizsargās, par to nav nekādu šaubu.”

Par piemēru ņemot prokremliskā Krievijas sabiedrības viedok-

ļa izpētes centra “VCIOM” veikto statistiku, kas norāda – 70% res-

pondentu atbalsta Krievijas karaspēka militārās darbības Ukrainā,

Sergejs norāda, ka miljoniem cilvēku karu neatbalsta un pieturas

opozicionāriem viedokļiem, pat

2014. gadā. “Ja daļa no atlikušajiem 30% ir neitrālā pozīcijā, mēs

iegūstam apmēram 15%, abso-

lūto mazākumu. Tomēr Krievijā

15% ir 25-30 miljoni cilvēku, kas ir milzīga auditorija! Valsts baidās, jo viņu propagandas mediji ir

daudz neveiklāki, strādā sliktāk un galvenais – viņi saņem ļoti lielu

negatīvismu interneta vidē. Īpaši novērojams ir, kad tiek ievietoti

absolūti bezsakarīgi teksti – uz-

reiz liels daudzums cilvēku raks-

ta pretīgas lietas. Tas patiešām varētu kaitināt, nemaz nešaubos

par to. Tāpēc viņiem bija sava

troļļu “fabrika”, kas atbildēja uz šiem komentāriem.”

Nav vienas konkrētas atbildes tam, kāpēc cilvēki izvēlas ticēt

propagandai. “Ziniet, kāpēc Krie-

vijā neseko līdzi politikai? Ir iesakņojies uzskats, ko atbalsta arī pie varas esošie: cilvēks nekādā

veidā nevar ietekmēt politiku.”

Propaganda ir kļuvusi aizsargāta – tiek atvēlēti līdzekļi vairāku miljardu vērtībā, tiek piesaistīti

augsti kvalificēti speciālisti. “Propagandu

nevajag

nenovērtēt.

Kad alga propagandas medijos ir desmit reižu lielāka nekā neat-

karīgā medijā, jūs taču saprotat, kur ir problēma? Cilvēkiem, kuri

īpaši neinteresējas par politiku,

ir ērti ticēt propagandai. Ar kvalificētu speciālistu palīdzību visa

mediju vide ir “iztīrīta”.” Televīzija esot bijusi pirmā, kas tika pakļau-

ta cenzūrai vēl 2000. gadu sākumā, pēc tam lielās avīzes un ziņu portāli. Alternatīvi avoti ir papildus

risks. “Cilvēki taču zina, ka apcietina komentāru dēļ, par nepareizi pateiktiem vārdiem, ka ir sodi

un tā tālāk. Viņiem vieglāk ir ticēt

propagandai, nevis riskēt ar savu

drošību. Diemžēl tāda ir realitāte.”

T

as ir tāpat kā apvainot cilvēkus Padomju Savienībā, ka viņi ir vainīgi padomju režīma esamībā. Vienkārši izejiet, pasakiet Staļinam, ka viņam ir laiks aiziet!

Kā jūs to iedomājaties?

pirkt cukuru un griķus. Represijas

Sergejs nav pārliecināts, ka paši

totalitārā režīmā, uzskata Sergejs.

rai. Diemžēl ir bijusi ļoti maza in-

spējamo, lai jauniešus novērstu

tiek mērīts pēc demokrātiskiem

šim brīdim tas nebija tik ļoti ma-

vās valstīs. Mums viss ir pavisam savādāk, tiešām. Cilvēkiem ir vēs-

cenšas panākt zaudēto, saprotot,

Krievijas teritorijā divdesmit gadus bija nepavisam pamanāmas ārpus valsts. Kad arestēja par bil-

dītēm Vkontakte un visi par to zi-

nāja... Protams, bija izdarīts tā, lai

visi par to zinātu! Tas samazina

protestu potenciālu un lemšanu par iziešanu ielās. Neviens negrib,

lai pie viņiem no rīta ierodas pārbaudē, kā tas ir bijis cilvēkiem, kas bijuši protestos. Parasta, saprotama cilvēka reakcija.”

Valsts cenšas pāriet autoritārā,

iedzīvotāji varētu stāties pretī va-

“Šobrīd viņi mēģina izdarīt visu ie-

terese par notiekošo Krievijā un

no neatkarīgiem medijiem. Līdz

režīmiem, cilvēku aktivitātes sa-

nāms, tomēr šobrīd valsts aktīvi

turiskā atmiņa, protesti notiek, bet vairākums baidās, klusē. Pat ne

visi tie, kas nepiekrīt, iziet protestos. Pašsaglabāšanās instinktam ir visnotaļ liela nozīme. Paskatīsi-

mies, kas būs tālāk, jo tomēr karš

un straujas izmaiņas ekonomikā...

Es neesmu gatavs paredzēt, kas Krievijā būs pēc gada, kāds tad būs noskaņojums. Varbūt viņi būs

daudz izlēmīgāki savu tiesību aizstāvēšanā. Viens ir tad, kad kaut

kur tālu arestē kaut kādus neat-

karīgus žurnālistus. Pavisam kas

cits, kad cilvēki veikalā nevar no-

ka ir palaiduši garām kontroli pār jauniešu daļu. Tā ir liela bīstamība, un netiek slēpts, ka viņi mēģi-

na atgūt kontroli pār jauniešiem. Žurnālista pienākums vairāk ir

publicēt šos metodiskos mate-

riālus, lai par viņiem uzzinātu pēc iespējas lielāka daļa cilvēku. Lai viņi saprastu, ka pār viņiem kon-

trolē no Maskavas, ka ne skolotāji paši ir izdomājuši. Skolotāji nerunā saviem vārdiem. Mēs nevaram nekā savādāk reaģēt kā tikai

ar labu, kvalitatīvu darbu, maksi-

mālu šo dokumentu publicēšanu.

Cita scenārija nav.” #PM

11

Baiba Sipeniece-Gavare: “Es esmu ļoti pašpietiekama” Raksta autore: Sabīne Plauka Foto autore: Helēna Plotičkina

Satiekoties ar TV raidījumu un pasākumu vadītāju un radio balss personību Baibu Sipenieci-Gavari, tā nebija parasta intervija, kurā apsēdāmies kādā klusā stūrī un pārrunājam visus jautājumus, tā bija vairāku stundu gara Ēnu diena, kurā kopā paviesojāmies Latvijas Televīzijas ēkā, paralēli daudz runājot un iegūstot jaunu pieredzi. Spēks, bezbailība un atklātība. Cilvēks ar ļoti lielu dzīves pieredzi. Atklāta saruna par jaunības gadiem, mūziķu nodevību, mājās uzņemtajiem bēgļiem un skarbo dzīves realitāti.

12

13

- Jūs šobrīd esat devusi mājas septiņām ukrainietēm un viņu sunim. Lūdzu, pastāstiet, kā izmainījās jūsu ikdiena?

- Ja mēs atbildam par septiņu cilvēku iejušanos svešā vietā un ja viņiem jau ir trauma no kara, tad ikdiena ir būtiski mainījusies.

Pirmkārt, pirmās nedēļas pagāja, kamēr mēs viņas saģērbām un nodrošinājām viņām visu, kas ir nepieciešams sadzīvei. Palīdzējām nokārtot bēgļa statusu, kā arī vienai sievietei vispār nebija ārzemju pase, jo viņa nekad nebija bijusi ārzemēs. Plus vēl viņas raudāja, jo viņām bija šausmīga trauma no tā visa, ko viņas bija piedzīvojušas. Katru vakaru vajadzēja mēģināt likt viņām kaut vai uz mirkli aizmirst par to visu, runāties ar viņām, izklaidēt. Es jau neesmu nekāds psihologs, kas zina, kas jādara, vienīgais, ko es zinu, ir, ka vajag būt klāt un daudz runāt un radīt apstākļus tādus, lai viņas jūtas brīvi un lai viņām ir māju sajūta. Viņām ir sava virtuve, viņas reizēm pagatavo kādu ukraiņu nacionālo ēdienu un tad reizēm mēs ejam vakariņās pie viņām, reizēm viņas nāk pie mums. Brīvdienās es viņas vedu, piemēram, uz Vecrīgu. Ģimenē ir pienākuši klāt cilvēki. Tā ir atbildības sajūta. Es viņām palīdzu meklēt darbu. Viņas jau visu laiku cer, ka varēs atgriezties savās īstajās mājās, taču tad atkal saprot, ka Ukrainā sākas uzlidojumi.

Viņām īsziņā atnāk paziņojumi, ka jāslēpjas bumbu patvertnē, un tad viņas saprot, ka mājas atgriezties nevarēs, un atkal pārdzīvo.

- Jūs jau agrāk esat teikusi, ka māksla nevar būt atdalāma no politikas, lai gan daļa sabiedrības sliecās domāt pretējo. Vai, Jūsuprāt, karš Ukrainā cilvēkiem ir iemācījis to, ka daudzas cilvēka darbības jomas ir savā starpā saistītas un viena otru ietekmē?

- Pasaulē nav tādu lietu, kas ir

14

atrauta viena no otras, gandrīz nav. Viena lieta aizved pie citām un ietekmē, un kur nu vēl māksla. Tāpēc ir jāmācās vēsture un tāpēc ir jāmācās cilvēku biogrāfijas, slavenu cilvēku biogrāfijas un pat traģisku cilvēku biogrāfijas, koķetēt ar ienaidnieku nav galīgi prātīgs darbs. Piemēram, norvēģiem ir Knuts Hamsuns, viņš ir slavens ar saviem brīnišķīgajiem darbiem, un viņš atļāvās koķetēt ar nacistiem. Viņš viņus nenosodīja, līdzīgi kā Mairis Briedis, gribēja nostāties neitrālā pozā.

Tas nekad nav gājis cauri. Tad,

kad notiek karš - tu esi vai nu par mieru, vai nu par karu. Hamsunam tas beidzās tā, ka norvēģi nāca viņam pār žogu mest viņa grāmatas. Tāds fakts ir pasaules vēsturē un no tādām lietām ir jāmācās un jāizdara secinājumi.

Vēl, teiksim Izraēlā, ir aizliegts atskaņot Vāgnera mūziku, tāpēc ka Hitleram Vāgners bija mīļākais komponists. Ne sports, ne māksla un neviena kultūra nav atrauta no politikas, un politiķi to zina, un viņi manipulē. Kāpēc tad, piemēram, brīdī, kad Krievija iebruka Krimā 2014. gadā, viņi tik

ļoti gribēja, lai vēstuli atbalsta un paraksta mākslinieki, kas māksliniekiem bija milzīgs izaicinājums un nenormālas mokas. Viens parakstīja tāpēc, ka aiz viņa stāv kolektīvs, viens parakstīja, jo viņš vienkārši nobijās no represijām, bet bija arī drosmīgie, kas neparakstījās, piemēram, Andrejs Makarevičs, slavens mūziķis.

Viņš neparakstīja un pret viņu sākās represijas. Viņam aizliedza koncertēt, pret viņu tika vērstas dažādas nomelnojošas kampaņas, bet viņš stāvēja ciets kā klints un pateica, ka nosoda Krievijas rīcību. Krima nekad nav bijusi Krievija un nebūs, jūs viņu okupējāt, un es te stāvu un saku: “Dariet ar mani, ko gribat.” Tas, kas notiek Krievijā, es to nevaru komentēt, es tikai varu sajūsmināties par Makareviča drosmi, jo tā ir drosme. Viņš manās acīs ir ļoti drosmīgs cilvēks. Bet mēs esam no valsts, kura ir izcīnījusi neatkarību, kura ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kurai ir skaidri noteikti principi, pēc kuriem mēs vadāmies, tātad mēs esam demokrātiska valsts ar savām vērtībām, un nekad un nekāda veidā mūsu valsts neatbalstīs agresorus. 2014. gadā mūsu valsts oficiālā nostāja bija, ka mēs to nosodām. Bija arī ekonomiskas sankcijas, taču tās skāra mazu daļu, dažus biznesa cilvēkus, kuriem iesaldēja bankas kontus un pārstāja tirgoties ar konkrētām preču grupām. Principā sankcijas bija, bet galvenais bija tas, ka visa pasaule nosodīja to iebrukumu, tai skaitā arī mūsu valsts, un bija arī mākslinieki, kas atteicās braukt uz Krieviju Guna Zariņa, Alvis Hermanis - tie bija pirmie, kas pateica: “Nē, mēs nebrauksim uz agresoru valsti,” bet bija arī tādi, kas pastīvējas, mazliet nokaunējās un paziņoja, ka māksla nav jājauc ar politiku, un turpināja braukt uz Krieviju un sniegt tur koncertus, un apkalpot eliti.

15

- Pēc skandāla ar Prāta Vētru un Intaru Busuli, kur nosodījāt viņu regulāro uzstāšanos uz dažādām Krievijas skatuvēm, kādas ir jūsu attiecības tagad?

- Intars Busulis un grupa “Prāta vētra” apkalpo Kremļa eliti, tie ir cilvēki, kas patlaban ir izraisījuši šo karu, viņi viņiem spēlēja, un viņi viņiem deva sajūtu, ka viņi tur Krievijā visi ir normāli cilvēki, jo viņus apkalpoja mūziķi no Eiropas valstīm, tādā veidā viņi arī speciāli viņus aicināja, lai rādītu pasaulei vidējo pirkstu un pateiktu: “Lūk, kur jūsu sankcijas”. Viņi piedalījās propagandas šovos un kanālos. Televizors ir lielākais ļaunums, un man ir jāteic, žēl, ka es strādāju televīzijā visu savu apzināto mūžu, un man ir kauns to teikt, bet tā ir viena elles mašīna, kas varēja panākt to daudzu gadu garumā, ko mēs patlaban redzam, cilvēkam iestāsta to, ka balts ir melns un melns ir balts, un tas ir pateicoties televizoram. Lielākajai daļai cilvēku analītiskās spējas ir absolūtā nullē, parastais cilvēks nav spējīgs nodarboties ar faktu apstrādi un analīzi, tam ir dažādi iemesli - izglītības trūkums un tas ir sarežģīti. Busulis un “Prāta vētra”, vairāk jau Busulis, piedalījās pilnīgi visos šovos, kur bija sakars ar dziedāšanu. Busulis nav slikts dziedātājs, viņš ir ļoti talantīgs , bet nu tā jau nav, ka pa visu Krieviju nevarētu atrast kādus pāris Busuļis, viņu ņēma speciāli. 15. decembris, visa pasaule kliedz, ka būs karš, un tiek saukti konkrēti kara datumi, un kur 15. decembrī atrodas Busulis - ne vairāk, ne mazāk Kremlī. Viņš Kremlī uzstājās, un viņš Instagramā ievietoja bildi ar Filipu Kirkorovu, kuram uz pirksta ir gredzens ar Putina ģīmi. Viņš foto atrodas kopā ar cilvēku, kurš slavina slepkavu. Un paralēli “Prāta vētra” brīdī, kad visa pasaule zina, ka tie nelieši uzbruks Ukrainai, viņi mierīgi organizē koncerttūri pa Krieviju, kuru reklamē pa visiem televīzijas kanāliem. Tajā dienā, kad sākās karš, Busulim zvanīja no portāla “Delfi” un prasīja, vai viņš turpinās koncertēt Krievijā, un viņš saka jā, un “Prāta vētra” neatceļ savus koncertus, viņi pārceļ. Tad viņi rāpjas uz skatuves pie Kongresu nama un dzied, iespējams, to pašu dziesmu, ko dziedās Krievijā, un tas ir nevis vienkārši cinisms, bet tā ir atklāta maucība, un to īstenībā nedrīkst atstāt bez ievērības. Jā, un es zinu, ka viņiem ļoti nepatika tā mana uzruna, kur es teicu - klau, puiši, jums tagad neliekas, ka jūs bijāt daļa no propagandas un ka jūs esat līdzvainīgi, un par to Krievijā tagad runā arvien vairāk un vairāk opozīcijas žurnālisti, viņi saka, ka kolektīvā atbildība būs jāuzņemas. Bet tā kažoku mešana uz otru pusi, tas ir kaut kas… Tas ir tas, kas mani stindzina, un tā ir klaja bezkaunība, bet no otras puses, kur viņi liksies.

16

Viņiem ir jāturpina dzīvot, un, protams, tagad viņi meklē visus caurumus, kur viņi var ielīst, ieskaitot Ukrainas protestu koncertus.

- Jūs medijos izpelnījāties kritiku pēc tam, kad pateicāt, ka neatbalstāt feminismu. Kas Jūs neapmierina feminisma kustībā?

- Es savā stāvizrādē arī diezgan daudz par to runāju. Es piedzimu Jaunpilī, kas ir skaista vieta, ar aktīvu kultūras dzīvi, un visos svarīgajos amatos visapkārt bija sievietes - skolas direktore, ciema priekšsēdētāja, lauku brigādē sievietes, korī diriģente un vēl citur. Mūsu galā tās visas sievietes bija tādas spēcīgas, ar viedokli, ļoti enerģiskas.

Tad, kad es atnācu uz Rīgu, es pirmo reizi izdzirdēju tādu vārdu kā feminisms. Līdz tam man tas vārds bija tāds attāls jēdziens, kaut kur tālu ārzemēs, ka it kā kaut kur Amerikā sievietes cīnās par savām tiesībām, un līdz mums tas vēl nebija atnācis. Man pašai tad bija raidījums “Zvaigžņu stunda”, apmēram pirms 25 gadiem. Katru dienu nāca kāda slavenība un bija stundu gara intervija.

Vienu dienu man piezvanīja kāda meitene un teica, ka viņa ir Latvijas feminisma kustības vadītāja un ka gribot atnākt uz raidījumu. Es gribēju redzēt, kā

izskatās feministe un kādas idejas viņa nes, tāpēc teicu viņai, lai nāk. Atnāca sieviete, kura izskatījās, godīgi sakot, traki. Viņai nebija ne grama kosmētikas, viss ļoti dabisks, nekrāsoti mati. Viņa apsēdās un viņai kājās bija gan vīriešu kurpes, gan zeķes, un viņa sāk stāstīt, kas ir feminisms viņas izpratnē, ka sievietēm jābeidz šitā izdabāšana vīriešiem.

Feministe saka, nav ko izdabāt vīriešiem un skūt kājas, paduses, un viņa tajā brīdī paceļ roku, un viņai tur ir tāds nenormāls mežs, padušu spalvas, kurās ir ieķērušies sviedru kristāli, tas pasākums pat tāds diezgan antisanitārs bija. Tad viņa pavelk bikses augšā un tur tādas melnas spalvas uz kājām, un tad es sapratu, ja tas ir tas feminisms, tad ejiet jūs ratā. Tā ir nesakoptība un antisanitārisms.

Man personīgi nekad neviens vīrietis nekādus šķēršļus nav licis. Viss, ko vīrieši ir darījuši manā dzīvē, ir devuši man iespēju. Vēruši ceļu. Es nejūtu sievietes tēla nospiestību Latvijā. Manuprāt, darba vietā nav sievietes un vīrieši, ir cilvēki, kas var un kas nevar, un tam nav nekāda sakara ar dzimumu.

Ja tu nevari, tad tu sāc meklēt attaisnojumus. Manuprāt, Latvijā šī problēma ir izgudrota. Tas ir kaut kur, bet Latvijas ārēs un kontekstos tā ir izdomāta lieta, lai tikai būtu, ar ko nodarboties sievietēm, kurām nav, kur likt enerģiju.

- Vai Jums kā citas paaudzes pārstāvei mūsdienu paaudzē un mūsdienu jauniešos ir kaut kas nepieņemams vai grūti saprotams?

- Tāpat kā manā paaudzē, arī jūsu paaudzē ir baigais kokteilis. Es pēc savām meitām noteikti nevaru tā uzreiz spriest par paaudzi, bet es varu spriest pēc tiem draugiem, kas atnāk pie mums mājās. Citādāk noteikti ir tas, ka mūsdienu jaunieši ir brīvāka paaudze. Ja agrāk kāds atnāktu pie maniem vecākiem un paziņotu, ka viņš ir gejs, tad mana māte būtu ar tādu vieglu sirdstrieku, bet tagad man ir pilna māja ar visādiem spektriem. Brīvs cilvēks no aizspriedumiem, un tas ir forši, tas man patīk - tas, ka pasaule jauniešiem ir vaļā.

- Kas bija tas brīdis vai tas atspēriena punkts, kad sapratāt, ka taisīsiet savas stāvizrādes?

- Tad, kad man tuvojās 50 gadi, man no tiem cipariem bija ļoti bail. Es arī izrādē par to daudz runāju, jo es domāju, ka pēc 50 nekas tālāk vairs nebūs.

Viss, beigas, kapi. Es uzaugu ilgi ar tādu domu, un tad man piesitās klāt viens producents, kurš man nāca virsū kā melna rūgta nāve, un teica, ka vajag kādu koncertu vai kādu pasākumu, jo man paliek 50 un to vajag atzīmēt. Sākumā mēs domājām, ka tas būs dziesmu dueļa koncerta brauciens, kur es ar saviem mīļajiem mūziķiem braukšu pa Latviju, bet beigu beigās nospriedām, ka jāpamēģina stā-

vizrāde. Man ļoti palīdzēja Jānis Skutelis, jo es ar viņu kārtīgi izrunājos. Viņš man izstāstīja visu ļoti sīki, kā to vajadzētu darīt. Tā ir nenormāla apņemšanās, vajag lielu dūšu, lai to saprastu, lai noticētu sev, jo patiesībā tas ir stāsts par noticēšanu sev.

- No kurienes rodas jūsu joki?

- Tad, kad cilvēks piedzimst un aug, viņam jāpiedzimst ģimenē, kurā cilvēkiem ir spējas ironiski skatīties uz lietām. Man kaut kā visu laiku mājās bija tāda atmosfēra, kur viens otru mēģināja izjokot. Tētis man bija ļoti jautrs cilvēks un arī mamma ir viegla uz smiešanos, viņu nav grūti sasmīdināt.

Es domāju, ka tas ir kaut kā ģimenē, gēnos. Arī, kad tu audz un attīsties, tad tu meklē tādus draugus, ar kuriem tev kopā ir viegli, līdz ar to tu pats atlasi sev to vidi un trenējies. Man arī rados ir ļoti spēcīgi cilvēki, un es, uz viņiem skatoties, mēģināju izdarīt secinājumus, kāpēc ap viņiem pulcējas cilvēki, kāpēc ar viņiem kopā ir viegli. Es ļoti ātri sapratu, ka cilvēkiem neinteresē čīkstēšana.

Speciālu jokošanu stundu nav, tas ir jāiemācās, vai jāmeklē cilvēki, kas ir svarīgi, ar kuriem kopā ir komfortabli. Ir ļoti svarīgi, kas tev ir apkārt un kas ir tie tavi orientieri.

Man nav tādas formulas, no kurienes rodas joki. Ja būtu, es to pārdotu par lielu naudu.

- Tikko bija Oskara balvu pasniegšanas ceremonija, kur Vils Smits iecirta pļauku komiķim Krisam Rokam pēc tam, kad viņš uz skatuves pajokojis par Smita sievas skūto galvu, kas radusies slimības rezultātā. Vai, jūsuprāt, ir tēmas, par kurām nevajag jokot?

- Nevis nevajag jokot, bet, kā jokot. Es esmu runājusi ar Latvijas un arī Krievijas stāvizrādes vīriešiem. Viņi apgalvo, ka var smieties par jebko, tikai jāsaprot, kā un kādā kontekstā, un, ja tu neesi pārliecināts, ka tu varēsi šo joku iznest, tad labāk nejokot. Var jokot par nāvi, slimībām, invalīdiem, par visu kaut ko, bet tad tam jokam ir jābūt tādam, lai nevienam nebūtu nekādu jautājumu, lai neviens negribētu iedot pa muti.

- Vai ir tā, ka komiķi pasaka tās lietas, ko citi baidās teikt?

- Jā, bet tāpēc, ka viņi lēnām ir uzaudzinājuši muskuļus. Viņus var uztrenēt, tas ir jautājums tikai, kā. Vai tev ir dotības, vai ir dūša stāvēt publikas priekšā, un ne tikai jokot, bet arī rēķināties ar to, ka tevi nesapratīs, ka nebūs smieklu, un tā sajūta ir biedējoša. Es šo sajūtu redzēju sapnī pirms

17

izrādes, pamodos slapja, pārsvīdusi, pārbijusies. Tajā dienā, kad man bija pirmizrāde, es tiešām gribēju, lai ēkā sākas ugunsgrēks mirkli pirms izrādēs, jo man bija ļoti lielas bailes, ka mana stāvizrāde nesanāks.

- Kā latvieši pieņem stāvizrādes?

- Ļoti labi, tāpēc ka latvietis īpaši neatšķiras no citu tautu cilvēkiem. Mūsu mentalitāte ir tā, ka mēs esam mazliet noslēgti, mēs bieži neizrādām savas emocijas, bet viss iet uz labo pusi. Tāpēc arī man ir izrāde ar bufetes elementiem. Izrādē pirms tam ir bufete, kur var iesildīties. Tad tas pirmais saspringums paiet, un man ļoti nākas secināt, ka manu izrādi uzņem ļoti labi, un tieši tā, kā es to biju iedomājusies.

- Vai jūs gribētu iesaistīties politikā?

- Man nav vajadzīgās dotības.

Pirmkārt, politiķim ir jābūt ļoti labi izglītotam, kā minimums divām augstākajām izglītībām, juridiskajai izglītībai ir obligāti jābūt, un jābūt arī labam politologam. Jāmāk orientēties pasaules notikumos un kontekstā saredzēt sevi un savu valsti. Man nav tādu zināšanu, es visu mūžu esmu darījusi pavisam kaut ko citu. Es interesējos par politiku, un es arī saprotu ģeopolitiku, piemēram, tagad Krievijā viss ir aizgājis galīgi garām, pateicoties tam, ka kopš Putins ir pie valdīšanas, viņš ir pazaudējis realitātes sajūtu, viņam kontroles nav nekādas. Viņš visu savu karjeru ir būvējis kā diktators, lūk, ir rezultāts. To es saprotu un patiesībā, lai es labāk saprastu, es arī lasu grāmatu, kā ir uzbūvēts Kremlis pēdējos 20 gadus. Bet ar to nepietiek. Manuprāt, Latvijā, lai cilvēks būtu politiķis, viņam ir jābūt Vairas Vīķes-Freibergas līmenī. Ir jāprot vairākas svešvalodas, jābūt labam oratoram, jāmāk diskutēt

18

par jautājumiem, jābūt plašam zināšanu lokam. Nevar kaut kāds Antons no Mazpizdāniem, kuram mājās ir uzvalks un šlipse, iet deputātos. Tā patlaban notiek, tāpēc es adekvāti novērtēju savu varēšanu, lai vai arī kā es gribētu, nevis tāpēc, ka es gribu būvēt karjeru, bet es esmu ļoti noraizējusies par Latvijas nākotni, par to, kādi cilvēki ir starp deputātiem.

Es ļoti gribētu, bet es saprotu, ka es nevaru. Es labāk būšu noderīga tur, kur tagad esmu.

- Kādas ir jūsu domas par Instagram nozīmi kā platformu sabiedrības informēšanai?

- Sākumā es pret to izturējos ar diezgan lielu skepsi, tāpēc ka to bija okupējuši tie saucamie ietekmeļi - meitenes, kas atklāti demonstrē sevi, kam es vispār neredzēju jēgu. Viņas rādīja savu pasauli, kas neeksistēja. Tajā brīdi, kad Instagramā ienāca ne tikai glamūrs, bet gan tie, kas rāda savu dzīvesveidu, izsaka savu viedokli, tas šo platformu padarīja brīnišķīgu. Manuprāt, no Instagram šobrīd ir ļoti liela jēga. Es esmu piesekojusi daudziem ukraiņu māksliniekiem, politiķiem, žurnālistiem, un no pirmavotiem es uzzinu, kas notiek Ukrainā. Ukraiņu mākslinieki katru dienu uzrunā savu auditoriju. Patlaban es tur saņemu ļoti daudz informācijas, varu saprast, kā cilvēks sevi pozicionē un arī nodod. Kā tu dzīvē vari stāstīt vienu, bet, ieejot Instagramā, ieraugu pavisam citu cilvēku. Bet es arī sekoju sev interesantām lietām, piemēram, dārzkopībai, jo man pašai ir dārzs.

- Ja jūs varētu pagriezt laiku atpakaļ, vai jūs kaut ko mainītu tajā, kā audzinājāt savas meitas?

- Nē, tad, kad viņas bija pilnīgi maziņas, es ļoti daudz strādāju, bet tad es arī varbūt tagad šeit nesēdētu. Es būtu māte klukste,

kura visu laiku uzmanītu, kur viņas ir, kur paliek, es viņām bojātu dzīvi. Mums ir ļoti liela uzticēšanas; es tiešām gribētu, lai viņas vakarā pārrodas mājās, bet es tā baigi nekontrolēju, kur un ar ko viņas ir. Manuprāt, ja tā notiek, tad tās ir tādas kā policistu attiecības. Es mēģināju viņām uzlikt aplikāciju, lai es redzētu, kur viņas atrodas, bet tas viss tika atcelts, un es beigās pati sapratu, kas tas par stulbumu, ko es spiegošu, kam man to vajag, es labāk viņām uzticos.

- Varbūt ir kāda dzīves mācība, ko jūs esat sniegusi savām meitām?

- Ja jūs ar viņām parunātu, viņas noteikti teiktu, ka nē. Tās mammas var novērtēt tikai pēc laika.

Es savu vecāko meitu kritizēju, ka viņa ir pārtraukusi studijas un kaut kā slīd ārā no tās programmas, jo viņa man apsolīja, ka vienu augstskolu pabeigs, jo bez izglītības nav labi. Nē, labi, ir cilvēki, kuri izsitās bez augstākās izglītības, es, piemēram, neesmu pabeigusi augstāko, bet tur bija ļoti jānoveicas, ka es biju īstajā brīdī, īstajā laikā, ar īstajiem cilvēkiem. Izglītība dod to, ka tu nokļūsti vidē, kur ir cilvēki, kuriem ir vēlēšanās savā dzīvē kaut ko sasniegt, tu nomaini vidi, un, kad tu nomaini vidi, tu nokļūsti mērķtiecīgu cilvēku sabiedrībā, kuriem ir kaut kādi mērķi un vēlēšanās, līdz ar to viņš jau ir virs vidējā. Vide ir ļoti svarīga. Mūsu lielākais strīds ar vecāko meitu bija par dzimšanas dienu. Viņa mums pavēlēja izvākties ārā no mājām, lai gan viņa jau Rīgā dzīvo pati, bet tas nekas, ka mums bija jāizvācas uz nedēļas nogali, mēs to pieņēmām. Es vēl braucu uz veikalu pirkt viņiem dzērienus, jo izrādījās, ka man ir jāpērk, nevis jāiedod tikai atlaižu karte, un viņa vēl man atļāvās pārmest, ka es bojāju viņai dzīvi ar saviem stul-

19

bajiem jautājumiem par izglītību.

Es saku viņām, ka par čaļiem var raudāt trīs dienas, nav vērts, tu nedrīksti pārmest cilvēkam, ka viņš tevi nemīl. Nemīl un viss, ko tur var izdarīt. Džeks ir vainīgs tikai tad, kad uztaisa bērnu un pazūd. Džeki nāk un iet, iet un nāk. Džekiem nevajag parādīt, ka tu gaidi un alksti viņu uzmanību, viņiem vajag, lai viņš var iekarot meiteni.

- Vai ir kas tāds, ko jūs nekad nedarītu?

- Vārdu nekad jau īsti nedrīkst pieminēt, bet es ļoti negribētu dzīvot ar sajūtu, ka es esmu kādu cilvēku nogalinājusi. Nāve man ir bijusi blakus ļoti daudz reizes.

Man ir aizgājuši tuvi cilvēki, labi draugi, kas man no visas sirds ir žēl. Bet 90. gadi bija ļoti jautri gadi. Man bija 20 gadi, mani gūstā paņēma bandīti uz divām dienām.

Mani sagūstīja viens vīrietis, kurš bija sēdējis cietumā par divām slepkavībām, viņam bija pistole, un viņš man draudēja ar to.

Pistole man bija pie galvas, un es nebiju vainīga, ka mani paņēma ķīlā, lai izdabūtu ārā īsto cilvēku, kas viņiem bija parādā naudu, bet tas īstais cilvēks tā arī neparādījās. Tajos brīžos tu pārdomā dzīvi un kaut kādas atziņas jau nāk.

Vēl es negribētu dzīvot ar kauna sajūtu, ka es esmu kaut ko izdarījusi, kādu nodevusi. Es esmu diezgan principiāla. Es Ventspilī pateicu, ka nevadīšu pilsētas svētkus, kamēr Lembergs tur būs, es nekāpšu ar viņu uz vienas skatuve, un es to arī nedarīju. Es nebraucu un nedarīju, lai viņš zina, ka ir kāds cilvēks, kas ar viņu pie viena galda nesēdēs, un man ir vienalga, cik viņiem ir nauda, viņš var būt pasaules bagātākais cilvēks, bet es viņam roku nedošu un uz skatuves nekāpšu. Tas ir mans mazā cilvēka

20

protests. Man ir piedāvāts reklamēt arī politiskos spēkus, partijas, bet es kategoriski atsakos, kaut arī piedāvā diezgan lielas summas, ka varētu nestrādāt kādu laiciņu, bet neviena pasaules nauda nav tā vērta. Man patīk strādāt un pelnīt naudu pašai.

Bet kosmosā ir kaut kādi likumi, kurus es īsti nemāku izskaidrot, ja tu atsakies no šitāda darījuma, kur piedāvā kosmiskas summas, tev tas atnāks citādā veidā pēc tam. Būt dāsnam ir labi, jo, ja tu dod naudu kādam vai kaut ko dod, tev atnāks atpakaļ, tāpēc es arī esmu sapratusi, būt labā noskaņojumā un būt jautram ir izdevīgi, jo cilvēkiem patīk personas, kuras ir jautras. Tevi vienmēr aicinās kompānijā ceļojumos, un es to arī visu laiku savām meitām saku - mēģiniet pasmaidīt, mēģiniet būt jautras, radīt jūsu klātbūtni patīkamu, jo tas ir izdevīgi.

- Vai jūs kādreiz esat bijusi tuvu izdegšanas robežai?

- Jā, īpaši, kad ir decembris. No rīta radio, pa dienu filmēšana, vakarā jāvada pasākums, un tad tu brauc mājās un zini, ka tev no rīta atkal ir radio un pa dienu atkal filmēšana, un tad tu brauc mājās un pie stūres miedz ciet. Es esmu braukusi mājās ar trīs pieturām, paguli un brauc. Tu nevari pabraukt, miegs nāk, tu vienkārši esi bez spēka. Tad, piemēram, nedēļas nogalē, svētdienā, kad nekā nav jādara, es vienkārši līķī guļu un mājinieki mani nav redzējuši. Es guļu, pat nevaru parunāt. Es esmu pilnībā tukša, un tad nāk bērns ar kādu lūgumu, piemēram, skolā Ziemassvētku pasākumā vajag kostīmu, un viss, ko es varu pateikt, ka man ir pilnīgi vienalga, jo es pat nevaru parunāt, kur nu vēl padomāt par kostīmiem. Tad jau nāk marts, pavasaris, visi pasākumi ir no-

skrējušies, un tad man ir obligāti jābrauc ārā no Latvijas slēpot. Es pie kalniem ateju. Ja neaizbrauc ārpus Latvijas, ja nenomainu vidi, tad tāpat mani kāds nepārtraukti meklē un zvana. Ir obligāti jābrauc ārpus valsts. Ja es to neizdarītu, tad es domāju, ka kaut kādā brīdi sabruktu čupā, beigtos spēki, imunitāte nokristos. Vajag sevi arī mazliet lutināt. Man ļoti patīk vienai iet uz kino. Es esmu ļoti pašpietiekama.

- Pastāstiet, lūdzu, kādu humoristisku stāstu, kas saistās ar jūsu darbu.

- Bija reize, kad darbā paliku pa nakti, jo biju ļoti nogurusi un bija jau vēls vakars. Iegāju iekšā un tur nenormāli skaļi skanēja radio, bet tā kā to pulti, ar kuru regulē skaļumu, baigi nesaprotu, es tur kaut ko nogriezu un pabīdīju nost.

Izrādās, es visai Latvijai biju nogriezusi radio, tikai tāpēc, ka man bija par skaļu un es gribēju gulēt.

- Cik liela nozīme ir izskatam, lai būtu publiska persona un strādātu, piemēram, televīzijā?

- Izskatam ir nozīme. Mums ir pietiekoši daudz tās saucamās smukās meitenes, kuras ir slaidas, ar smukām lūpām, krūtīm un pieliktiem matiem, bet tādas televīzijā neņem. Arī man ir viena kolēģe, kura ir ieguldījusi daudz sava labā izskata veidošanā, un viņa nesaprot, kas viņai ir vainas, jo viņu arī neņem televīzijā.

Cilvēkiem vienkārši tas nepatīk, tas ir fakts. Televīzijā jau vajag harismātiskus cilvēkus. Jā, ļoti labi, ja viņi ir izskatīgi, bet ļoti labi ir, ja cilvēks ir gan izskatīgs, gan harismātisks. Un tad jau ir jautājums, kas katram nozīmē skaists.

Vienam, piemēram, patīk Andželīnas Džolijas tipāžs un otram, piemēram, Sofijas Marso tipāžs.

Izdabāt visiem ar savu izskatu

nav iespējams. Var noslēpt kaut kādas lietas, kas tev nav komplimentējošas, un izcelt to, kas ir tas tavējais, to var izdarīt. Kļūt par kaut kādu skaistuma upuri, visu laiku taisīt sev operācijas, tas nav vajadzīgs. Galvenais jau ir saturs, un es pati arī esmu piefiksējusi, ka tie cilvēki, kas man pašai ļoti patīk, neviens nav modeļa tipa cilvēks, bet viņi ir ļoti interesanti, jautri. Izskats nav mazsvarīgs, īpaši televīzijā, arī es sevi neuzskatu par skaistuma etalonu.

Es esmu tāda, kāda es esmu. Man ir bijuši centieni izskatīties labāk, savādāk, bet tik un tā tu saproti, ka pats galvenais, kas cilvēkam ir svarīgs ir tas, kas cilvēkam ir iekšā, viņa dzīves principi, viņa

māka sarunāties ar cilvēkiem, dzīves uztvere un humora izjūta.

- Kā nebaidīties runāt publiski?

- Tur ir visādi paņēmieni. Pirmkārt, nevajag kautrēties izmantot pasniedzēju palīdzību. Es domāju ir arī visādi online kursi. Tas ir tāpat kā ar jebkuru citu lietu, vienkārši jāmācās. Jāsāk ar mazumiņu. Sākumā runāt mazas auditorijas priekšā, pēc tam lielākas un lielākas. Īstenībā vajag ņemt pasniedzējus, jo pasniedzēji zina to, kas tev notiek galvā tajā brīdī, kad tu stāvi publikas priekšā, kas tevi bloķē, kas tās ir par bailēm.

Pirmkārt, gan jau ir kauns arī par to, kā skan tava balss, un vai balss vispār ir spējīga kādu aiz-

raut. Tad ir jānodarbojas ar balss nostādīšanu. Ar balsi var strādāt.

Pasniedzējs vēl dod runas vingrinājumus, kas atbrīvo no bailēm.

Jebkurš cilvēks ir spējīgs publiski runāt, ja nu vienīgi viņam nav kaut kādas psiholoģiskas kaites, teiksim autisms. Ar jebkuriem runas defektiem tiek galā logopēdi, un ar psiholoģisko barjeru tiek galā runas pedagogi, vajag tikai atrast, iet un darīt. Ir jāiegulda darbs. Cits piedzimst ar labām oratora spējām, cits to izdara ar rūpīgu darbu. Nevajag baidīties. #SP

21

GAISMA, KAS VIENO, KRĀSAS, KAS SALIEDĒ Raksts un foto: Letija Odrija Bedforda Laika periodu ap 11. un 18. novembri mēs mēdzam saistīt ar gaišuma elementiem, kā sveces, lāpas vai gaismas festivālu “Staro Rīga”, sagaidot mūsu valsts dzimšanas dienu. Mēs tiekam “izvilkti” no savām mājām, lai tiktu vienoti caur šo simbolu kopīgai svētku svinēšanai vai vienkārši - izklaidei. Gaisma, kā jebkurš pozitīvs fenomens, tumšajos vakaros izgaismo apkārt valdošo tumsu, palīdzot kaut nedaudz kliedēt mūsu drūmumu. Nozīmīgi, ka laika posmu, kad Covid-19 pandēmija sabiedrību bija sašķēlusi, nomainījis periods, kurā divas pamatkrāsas no gaismas krāsu spektra apļa - zilo un dzelteno - cilvēki lieto, lai parādītu savu aktuālo nostāju, un itin kā lielu daļu sabiedrības atkal saliedējušas.

22

Mēs varam runāt par tradīciju, kur Lāčplēša dienā kājas un domas mūs aiznes līdz 11. novembra krastmalai, kur mēs, ar citiem līdzīgi domājošiem, noliekam sveces pie Rīgas pils mūra, radot vējā ņirbošu sveču gaismas sienu. Kāds pamanās piedalīties lāpu gājienā, no punkta A līdz punktam B, cenšoties pievienoties pūļa atskaņotām dziesmu rindām. Un nu jau vairākus gadus par tradīciju ir kļuvis gaismas festivāls "Staro Rīga", kas norisinās četras līdz piecas dienas un tā laikā ikvienam interesentam iespējams izvēlēties veikt kādu pastaigu maršrutu ar apskatāmo objektu karti rokās, ienirstot cilvēku pūlī, lai tiktu pārsteigts, iegūtu kādas zināšanas, kopīgi baudītu un aizmirstos no steidzīgās ikdienas. Gaismas elementi viennozīmīgi paspilgtina mūsu emocijas un rada iemeslu, lai ar izbaudīto dalītos ar citiem - klātesošiem vai klāt neesošajiem sev tuvajiem cilvēkiem. Šobrīd dažādu objektu izgaismošana vai gaismas elementu izmantošana pasākumos, kļuvusi par iespēju, kā izteikties, kā izcelt svarīgo, lai izklaidētu un pat pārsteigtu. Gada noslēgumā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā bija iespējams aplūkot radošas izgaismotas instalācijas "Ziemas gaismas dārzs". Savukārt šī gada februāra un marta mēnešos Siguldas pils kvartālā un Livonijas ordeņa pilsdrupās norisinājās lielo laternu festivāls “Brīnumzemē”, kurā tika izvietotas vairāki simti ar rokām darinātas lielizmēra zīda, izgaismotas skulptūras no Pakrojas muižas, kuras atainoja Luisa Kerola grāmatas "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" personāžus un idejas. Gaismas efektiem izmantots miljoniem spuldžu, paspilgtinot ikkatras skulptūras stāstu, savukārt

klusuma laušanai fonā tiek atskaņota speciāli šim notikumam komponēta mūzika, dažādiem citātiem radot iluzoru citas realitātes pieskaņu.

Un cik gan ļoti atskaņotās frāzes par citādo uztveri sasaucas ar Krievijas un Ukrainas pašreizējo konfliktu. Viens no tiem: "Nē, nē, es neesmu traks, vienkārši mana realitāte atšķiras no jūsējās," liek aizdomāties par to, kā mums tiek "pasniegta pasaule" un kā ikviens no mums to uztver. Turklāt rada kaudzi papildus jautājumu, uz kuriem ne vienmēr spējam atrast pārliecinošu atbildi, ko spētu zinātnis-

ki pierādīt.

Mēs mēdzam būt pārliecināti, ka vislabāk zinām pareizo atbildi, taču, cik objektīvi spējam uzticēties paši sev? Ne vienmēr kāds, kurš fantazē, ir uzskatāms par traku, taču, kurš pateiks, kur ir robeža, kad tā rodas un vai tā jānovelk? Kurā brīdī mēs varam pasmīkņāt par cilvēka izdomas pārbagātību, un kad mēs stāstus uztveram par realitāti? Bērnībā mēs mēdzām sekot lasīto grāmatu iedvesmai un iedomājāmies pasauli citādu, ieliekot tajā savas ilgas, savus sapņus, kurus nākotnē cerējām piepildīt. Taču pieaugušie bieži zaudē savu spēju fantazēt, itin kā atzīdami savu sakāvi smagās ikdienas radītās rūpju nastas un steigas priekšā.

Vai fantāzija mūs galu galā iedvesmo varoņdarbiem vai tomēr apdraud mūsu adekvātu uztveršanu apkārtējo acīs? Pastaiga starp šiem pasaku tēliem sniega klātajā fantāzijas zemē radīta gluži kā atgādinājums par mūsu pieaugušo indivīdu pazaudēto bērnu aizrautību - tā, kā mums pietrūkst ikdienā. Un, iespējams, atstāj atvērtu jautājumu – vai veselīga un citus neapdraudoša fantāzija, skaidri apzinoties realitāti, nav pat vēlama mūsu radošajam potenciālam?

23

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, lai parādītu nostāju, valstis, atbalstot un solidarizējoties ar Ukrainu, izmanto mākslīgo gaismu, lai izgaismotu savus nozīmīgos kultūras objektus Ukrainas karoga zili dzeltenos toņos. Zīmīgi, ka Ukrainas karoga krāsas, kur zilā un dzeltenā - horizontāli novietotās vienāda platuma joslās - abas ir piederošas pamata krāsām, šādā kontekstā simbolizējot zilas skaidras debesis virs dzeltena kviešu lauka. Salīdzinoši, ja sarkanā kā pamatkrāsa ir vispiesaistošākā no visām krā-

24

sām ar uzmundrinošu efektu uz cilvēkiem, tad dzeltenā tiek aprakstīta kā visspilgtākā, un tā iedarbojas pozitīvi uz fizisko aktivitāti un uzlabo omu. Zilā krāsa, turpretī, saistās ar jūru un debesīm; tā raisa cerības, nomierina, tāpēc ir atzīta par visiemīļotāko no krāsām.

Atsaucoties uz spontāni organizēto koncertu “Ukrainas brīvībai” 25.02.2022., pie Rīgas Kongresu nama sapulcējās ievērojams skaits cilvēku, kuri aktīvi izmantoja plakātus un simbolus, kuru krāsas nes zilo un dzelteno toni un veidoja sveču

ceļu no Ukrainas vēstniecības līdz Krievijas vēstniecībai. Un simboliski koncertā izskanēja Raiņa vārdi: “Ne tauta pret tautu tad karos, bet visas kopā pret tumsu.” Ikviens spējīgs domās un darbos būt kopā ar Ukrainas tautu, pat vismazākajā veidā palīdzot kopīgi tikt pāri šim grūtajam periodam, par kura realitāti mums neļaus aizmirst zili dzeltenais krāsu kods mūsu ielas. Karš saliedējis Ukrainas tautu, pie viena saliedējot arī mūs. #StandWithUkraine #LOB

SVEIKS, LASĪTĀJ! ŠOBRĪD “AVANTŪRA“ MEKLĒ SPONSORUS, LAI PRIECĀTU TEVI NE TIKAI DIGITĀLAJĀ FORMĀTĀ, BET ARĪ DRUKĀTI. JA

VĒLIES

MŪS

ATBALSTĪT,

SAZINIES AR MUMS: redakcija@avantura.lv

25

oto ozola kā pilsētplānotāja veidotās vizualizācijas par videi un cilvēkiem draudzīgāku rīgas centru 26

RAKSTA AUTORE: ANNA LUĪZE RUSKULE FOTO: OTO OZOLS; TVNET

Mašīnas aizlido un rodas pilsēta cilvēkiem Saruna ar pilsētplānotāju, arhitektu un pilsētvides aktīvistu OTO OZOLU par velo infrastruktūru Rīgā, lidojošajām mašīnām jeb Oto vizualizācijām, kas rosina domāt, darīt un rīkoties.

K

lāt ir pavasaris un uz ielām velosipēdistu kļūst vairāk. Iemesls tam ir ne tikai siltāks laiks un drošāki apstākļi, kad ir nokusis sniegs un pazudusi kāda ledus kārta, bet arī degvielas cenu pieaugums un kādam varbūt arī vēlme nedrūzmēties sabiedriskajā transportā. Oto Ozols, arhitekts un veloaktīvists, stāsta, ka Rīga īsajām distancēm (5-6 km) ir kompakta pilsēta, lai pārvietotos ar velo. Pusstundas laikā var nokļūt gandrīz lielākajā daļā Rīgas, braucot uz darbu vai kādu izglītības iestādi.

“Degvielas cena šobrīd motivē mainīt savus ikdienas paradumus un braukt ar velosipēdu,” secina Oto Ozols, kurš ikdienā pats pārvietojas ar velo. Neatkarīgi no tā, vai ir ziema vai vasara, svarīgi ir apģērbties laikapstākļiem atbilstoši. Oto ir viens no tiem, kurš Eiropu “ieved”

Latvijā, jo aktīvista jaunākā atvase [iepriekš arī vecākais dēls, kuram ir 7 gadi] brauc tā saucamajos kravas velosipēdos, kuri vairāk ir izplatīti Kopenhāgenā, Dānijā un Nīderlandē. Interesanti, ka Kopenhāgenā divas trešdaļas ģimeņu, kurās ir vismaz divi bērni, izmanto šos kravas velosipēdus.

Lasītāju ievērībai piezīme no Oto Ozola: vārds “veloceliņi”, kuru mēs esam ieraduši lietot, nav precīzs lietojums. “Ja mēs runājam par satiksmes infrastruktūru, tad deminutīvam ir jāpazūd, tātad – velo infrastruktūra, veloceļi, velo joslas, velosatiksme,” piebilst pilsētplānotājs, kurš ar biedrību “Pilsēta cilvēkiem” izglīto sabiedrību, ar ko tad šie termini ir tik dažādi. Lai nekļūdītos, labāk teikt “velo infrastruktūra” un miers.

Velo josla kā viens no velo infrastruktūras tipiem ir uz ceļa uzzīmēta josla velosipēdistiem, piemēram, Aleksandra Čaka iela Rīgā. Savukārt velo ceļš ir uzbūvēta velo infrastruktūra, kura ir izcelta atsevišķā līmenī uz brauktuves. Tipi tiek izvēlēti pēc pilsētas apstākļiem.

“Katrā ielā ir jānodrošina drošu pārvietošanos ar velo, taču nav jābūt attīstītai velo infrastruktūrai,” par individuālajām pieejām katrai ielai un tās pielietojumam ikdienā pauž pilsētplānotājs. Piemēram, dzīvojamajās zonās velo infrastruktūrai nav jābūt, taču mierīgai satiksmei gan, garantējot drošu pārvietošanos ne tikai pieredzējušiem velo braucējiem, bet arī bērniem, kuri dodas mājup no skolas.

27

Taču urbānākā vidē pilsētas centrā, kur nevar izbūvēt atsevišķu ceļu velosipēdistiem, velo joslas tiek uzkrāsotas, jo pārbūvēt ielu esot sarežģīti. Oto atzīst, ka pilsētas centrā brauktuves vēsturiski ir izveidojušās platākas, tāpēc mierīgi var atvēlēt 3 metrus mašīnām, 2 metrus autostāvvietām, tad pietiek katrā pusē pa 2 metriem arī velo joslām. Ir iespēja atrast vietu visiem, sašaurinot “super, super platās” brauktuves.

Visur nav jābūt velo joslām un stabiņiem, bet gan drošai satiksmei, lai pārvietoties varētu arī bērns.

Uz jebkuru galamērķi ir jābūt iespējai nokļūt ar velosipēdu, taču ne visur ir jābūt velo joslām. ČAKA IELAS EKSPERIMENTS Tas ir stāsts par pilsētvidi un kādu mēs to vēlamies veidot. Velo joslas vislielāko ieguvumu sniedz gājējiem, kuriem ir jājūtas droši uz trotuāriem. Tieši gājēji pilsētas piramīdā ir augšgalā kā pirmā prioritāte.

“Ietves brīvas no velobraucējiem,

28

skūteristiem, kā arī auto nav tik tuvu ietvei, jo starp brauktuvi un trotuāru ir velo josla,” par cilvēku kā prioritāti pauž biedrības “Pilsēta cilvēkiem” valdes loceklis. Šobrīd, kad divu velo joslu vietā ir atstāta viena, velo braucēji turpina braukt pa ietvēm, līdz ar to gājējam atkal tiek radīta nedroša vide. Oto dalās, ka tieši pavasarī, palielinoties velo braucēju skaitam, palielinās arī neapmierināto gājēju skaits nedrošu ietvju dēļ. Eksperiments neatrisināja šo problēmu.

Oto dalās, ka stundas laikā pa Čaka ielu ir ap 200 braucējiem (skaitīts martā). Kad bija divas velo joslas, pa ietvēm brauca vidēji 6%, tad šobrīd tie ir vismaz 50% no velobraucējiem. Vienas velo joslas noņemšana - “milzīgs solis atpakaļ” pilsētvides attīstībā. Arhitekts ar nožēlu atzīst, ka Čaka ielas pārvērtībām tika piesaistīta arī dāņu eksperte, kurai bija skaidra vīzija par abu joslu veiksmīgu saglabāšanu – satiksmes organizācija ar luksoforiem, to signālplānu maiņa un autosatiksmes samazināšana. “Mums priekšā ir zemo emisiju zona, kas paredz auto skaita samazināšanu, kā arī deg-

vielas krīze šobrīd, kas arī pieprasa drošu infrastruktūru un, protams, vēl joprojām veselības krīze jeb Covid-19 pandēmija, kurā ir ieteicams nedrūzmēties sabiedriskajos transportos,” atzīst Ozols. ĪSTĀ VAI NEĪSTĀ IELA VELOSIPĒDISTIEM Rīgas domes deputāti norāda, ka “īstajai velosipēdistu ielai” jābūt Krišjāņa Barona ielai, nevis Aleksandra Čaka. Taču tā nevar būt viena velo iela. Kā var novērot, cilvēki turpina pārvietoties pa visām ielām, kur ir veikali, parki, bērnudārzi u.c. ikdienā nepieciešamās lietas un vietas. “Velosipēdists izvēlēsies īsāko maršrutu, nevis brauks pa vienu vienīgo ielu,” tā Oto neatbalsta ideju, ka jānosaka, kura būs vai nebūs velo iela. Šajā ziņā politiķi ignorē iedzīvotāju braukšanas paradumus un drošības sajūtu. Kā arī atkal atgādinot, ka “uz jebkuru galamērķi ir jābūt iespējai nokļūt ar velo”.

PIRMS un PĒC ilustrācijas Pilsētplānotāja veidotās vizualizācijas, kuras ir pieejamas sociālajos tīklos un medijos (Twitter: @otucis), ir mēģinājums provocēt iedzīvo-

tājus un iedomāties Rīgu labāku, zaļāku, drošāku. “Ikdienā pārvietojoties pa ielām, mēs īsti neieraugām iespējas sašaurināt vai mainīt ielas telpu,” par cilvēcīgākas pilsētas veidošanu ar vizualizāciju palīdzību pauž Oto. Tas ir kā dialogs starp idejas atbalstītājiem, kritiķiem vai noliedzējiem, kuri pārstāv dažādas intereses un arī vecuma grupas.

“Ilustrācijas var saprast bez valodas barjerām un bez vecuma ierobežojumiem - gan trīsgadnieks, gan seniors, kā arī cilvēks ar kustību traucējumiem,”

Oto pauž, cik svarīgi ir nodot ilustrācijas vēstījumu visiem sabiedrības pārstāvjiem, neizslēdzot kādu un neatstājot vienaldzīgu.

Ar vizualizāciju publicēšanu tiek radīts arī pieprasījums pēc pārmaiņām. Pilsētplānotājs secina, ka pirmās pārmaiņas rodas nevis tad, kad buldozers izbrauc ielās, bet mūsu galvās. Ja ieraugi iespējas mainīt

apkārtējo vidi, tad arī ir skaidrs redzējums un formulējums, ko prasīt politiķiem un izpildvarai.

LEĢENDĀRIE RĪGAS STABIŅI VAI STABIŅŠ VAIG? STABIŅI IR, TAČU TIEM NEVAJADZĒTU STĀVĒT ILGI Lai gan stabiņi pērn radīja dažādu diskusiju, neizpratnes un kritikas vētru sociālajos tīklos, tie ir satiksmes organizēšanas līdzeklis un lielisks pagaidu risinājums. Ātri un vienkārši. “Risinājums, kas spēj nodrošināt drošu ceļu bērniem uz skolu vai vecākiem uz darbu,” pilsētplānotājs akcentē arī lielo drūzmēšanos pie skolām agrā rīta stundā, kas atkal rada sastrēgumus.

Jo drošāki apstākļi pārvietoties bērnam ar velosipēdu, jo mazāka nepieciešamība vecākiem doties uz skolu ar mašīnu.

Stabiņi ir kā pagaidu risinājums, taču nākamais posms ir ietves paplašināšana un krustojumu izcelšana. Process, kas sākas ar stabiņiem un beidzas ar kārtīgu krustojuma pārbūvi. Tiek piebilsts, ka pagaidām šis pagaidu risinājums kļūst par ilgtermiņa risinājumu, taču stabiņi

stāvēs tik ilgi, līdz politiķi nevēlēsies ieguldīt velo infrastruktūrā gan finansiālos, gan cilvēkresursus.

“Tas nav jautājums par laiku, cik ātri stabiņus nomainīs ilgtermiņa risinājums, taču par principiem,” piebilst Oto Ozols, kā piemēru min ceļa seguma nomaiņu, taču stabiņu nenoņemšanu, nevis pārbūvi. Pilsētai esot jābūt vienotam principam, ka stabiņus nomaina ceļa pārbūve.

Pilsētplānotājs prāto, ka vajadzētu būt speciālai pilsētvides programmai, kas paredz, piemēram, krustojumu pārbūvi vai gājēju pārejas.

Taču paralēli būtu īstenoti arī ātrie risinājumi, lai netiktu paralizēta attīstība, kamēr visu pārbūvē.

“Stāsts nav tikai par stabiņiem. Tā ir pilsētvide, kuru jāveido drošu un zaļu. Vidi, kurā gribas dzīvot.

Budžeta veidošanai no pilsētas domes puses arī ir ne mazāk svarīga loma, iekļaujot veloinfrastruktūru kā vienu no būtiskiem pilsētvides attīstības punktiem,” mūsu sarunu pabeidz Oto, kura ilustrācijas un aktīvo darbību pilsētas attīstībā varat novērot sociālajos tīklos un medijos. #ALR

29

RAKSTA AUTORE: POLĪNA MIĶELSONE FOTO: UNSPLASH

“Bieži ir uzskats - grāmatvedis jau neko nedara, viņš tikai saskaita ciparus un viss. Tas nav gluži tik vienkār-

GRIBU BŪT UZŅĒMĒJS -

ši - tev ir jābūt visiem dokumentiem

PIRMIE SOĻI GRĀMATVEDĪBĀ

plus vēl tagad grāmatvedībā ir papil-

Visļaunākais, ko uzņēmējs sev var nodarīt, ir veikt da-

sakārtotiem, atskaitēm iesniegtām, dus pienākums vērtēt darījumus un vērtēt sadarbības partnerus, it īpaši, ja ir darījumi uz ārzemēm.” Grāmatveži dalās četrās kategorijās. Pirmā līmeņa grāmatvedis – uzskaitvedis – ir datu operators, otrā līmeņa jau māk veidot atskaites, sarēķināt algu, pievienotās

rījumus, nenoskaidrojot iespējamās sekas. Tā par grā-

vērtības nodokli (PVN), neredzot visu

matvedības nozīmi uzņēmējdarbībā saka Sanita Kalni-

kopbildi. Trešā līmeņa jeb galvenais

ņa, profesionāla galvenā grāmatvede ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi grāmatvedībā.

grāmatvedis sagatavo bilanci un optimizē visu grāmatvedības procesu, deleģējot pienākumus: kurš būs uzskaitvedis, kurš būs parastais grāmatvedis, kurš gatavos atskaites. Ceturtā līmeņa grāmatvedis ir plānotājs, spējīgs sagatavot budžetu. Jaunais uzņēmējs var būt pirmajos divos līmeņos.

“Atkarīgs no spējas uztvert informāciju. Ievadīt informāciju viņš var, tā vispār nav problēma, savukārt sagatavot atskaites – tur jāskatās uz datu apjo-

30

mu. Ja tur ir vienkārši “nopirku-pārdevu” [darījumi], tad tiešām nav nekas sarežģīts. Ja tu sāc grāmatvedībai patērēt vairāk laika, nekā tas atmaksājas, tad ir labāk ņemt profesionāli.

Tā darbā pieņemšana notiek, kad tev ir ļoti liels apjoms un tev ir nepieciešams savlaicīgi saņemt informāciju, lai tu varētu pieņemt lēmumus.”

Otrs, kas noteikti ir jāzina, ja uzņēmējs vai pašnodarbinātais ir PVN maksātājs – kā aprēķina PVN nodokli un kādos gadījumos PVN nodoklis ir vai nav piemērojams. To, protams, vēl var grāmatvedis izkoriģēt, bet, ja izraksta rēķinu, tad noteikti ir jāmāk aprēķināt.”

KONSULTĀCIJA

Vairumā gadījumu uzņēmējdarbības veids tiek izvēlēts, neizvērtējot piemērotību iecerētajam pamatdarbības veidam. Pieņemot lēmumu par atbilstošāko uzņēmējdarbības formu, jāizvērtē uzņēmējdarbība pēc apgrozījuma, darbinieku skaita, atbildības, pamatkapitāla apjoma un peļņas sadales kārtības.

Savukārt Valsts ieņēmumu dienestā

Sanita iesaka vispirms vērsties grāmatvežu kompānijā uz konsultāciju, kurā grāmatvedis paskaidrotu procesa norisi: “Tas būtu principā vienlaicīgi ar uzņēmuma atvēršanu. Tad arī būs vieglāk atrast informāciju, jo jau zināsi, ko tev vajag meklēt un ko nē. Tāpēc es vienmēr visiem iesaku: “Nāc, parunāsimies, izrunāsim, kāds tev ir uzņēmējdarbības veids!” Mēs saliekam, kas ir nepieciešams tagad, kas nākotnē varētu draudēt, ja apjoms pieaug līdz tam, ka ar to ir jārēķinās.

Tie kritēriji arī ir ļoti daudz - kamēr tu esi maziņš, tev ir vieni kritēriji. Kad tu jau izaudz lielāks, tad tev ir citi.” Viss ir atkarīgs no apjoma. Piemēram, lai apkopotu datus un iesniegtu atskaites reizi mēnesī, pietiek ar ārpakalpojuma izmantošanu. “Ja vajag operatīvi datus, piemēram, šodien paprasīt “Lūdzu, sagatavo man uz rītdienu, cik mums ir parādnieki!”, tad vajag grāmatvedi uz vietas. Ārpakalpojumi vairāk nederēs, jo ārpakalpojumā datu un klientu ir ļoti daudz; viņi vada datus tā, kā viņi ienāk.”

NE TIKAI VADĪTĀJS

Zināšanām pāris jautājumos jābūt arī uzņēmuma darbiniekiem.

“Pirmais, kas noteikti ir jāzina no galvas, ir dokumenta rekvizīti. Nepareizi noformēts dokuments ir grāmatveža ļaunākais murgs! Viņu nevar ielaist grāmatvedībā, ja viņš nav pareizi noformēts. Jebkuram darbiniekam, kurš strādā ar uzņēmumu un dokumentiem, ir jāzina, kā noformēt dokumentus pareizi, un, ja viņš saņem pretī dokumentu, viņam jāmāk pārliecināties, ka visi rekvizīti ir iekšā.

ĪSTAIS SAIMNIECISKĀS DARBĪBAS VEIDS

A

r grāmatvedību vajag tieši tāpat

kā ar zobu sāpēm tiklīdz parādās zobu sāpes, noteikti vajag doties

pie

daktera.

(VID) 2021. gada 3. ceturksnī reģistrētas 36 572 pašnodarbinātās personas.

“Pašnodarbinātā persona ir tas pats, kas saimnieciskās darbības veicējs.

Vienīgā atšķirība ir tāda, ka individuālais komersants vēl reģistrējas uzņēmuma reģistrā,” skaidro Sanita.

Visām pašnodarbinātām personām obligāti ir jāiesniedz divas atskaites: reizi ceturksnī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), ziņas par pašnodarbinātā ieņēmumiem un reizi gadā, līdz 1. jūnijam, iedzīvotāju ienākuma nodokļa gada deklarācija.

“Zināšanas grāmatvežiem vairāk ir ar uzņēmuma grāmatvedību. Sanāk jāmāk sameklēt arī tādu grāmatvedi, kas māk pastāstīt pašnodarbinātājiem. Ir ļoti labi metodiskie materiāli, kas ir VID mājaslapā pašnodarbināta-

jām personām. Kopumā nav ne vieglāk, ne sarežģītāk, līdz ar ko, ja cilvēks domā reģistrēties kā pašnodarbinātais sākumā un pēc tam reģistrēt uzņēmumu, tad labāk ir uzreiz dibināt uzņēmumu – tas būs vieglāk, lētāk un vieglāk pierast pie visas uzskaites, kam ir jābūt. Pašnodarbinātie vairāk ir individuāliem darba veicējiem, kuriem tas nav ikdienas darbs,” uzskata Sanita.

SVARĪGA IR KOMUNIKĀCIJA

Sanita atklāj, ka klientu biežāk uzdotais jautājums ir, vai grāmatvedība nav sarežģīta. “Tikko tieši atvērās manā miestiņā picērija, un cilvēks visu jau bija sagatavojis, jau bija gatavs strādāt, bet viņš saprot, ka nē, kaut kas tur nav līdz galam. Lai viņš varētu tirgot picas, viņam vajag kases aparātu, vajag tādu žurnālu un šitādu žurnālu.

Tas, diemžēl, nav tik brīvi pieejams, lai tu varētu izvēlēties saklikšķināt “Man vajag to, to un to!” un attiecīgi saņemt informāciju, kas tev vēl ir vajadzīgs.”

Protams, arī nodokļi - cik daudz nodokļi jāmaksā. “Prasa, lai apmēram sarēķina, uzmet kādu uzmetumu: ja ir tāda situācija, cik tad būtu jāmaksā. Prasa, kādas ir opcijas izvēlēties, kādu nodokļa veidu maksāt.

Vairākos gadījumos ir tā, ka pie manis cilvēks nonāk jau tik tālu, ka VID sūta draudu vēstules. Cilvēks nav mācējis sagatavot kaut kādas atskaites, viņam nāk vēstules, bet viņš aiztaisa acis “pēc tam, pēc tam” Bet ar VID ir tā, ka, ja ar viņiem komunicē, viņi neatsaka informāciju. Ja tu vismaz komunicē, tev nekad nebūs sodi.

Un ir svarīgi, ja ir termiņš kādām atskaitēm – un tagad VID smuki ir saliktas atgādnes, kad atskaites ir jāiesniedz -, tad ir svarīgi reaģēt uz vēstuli, ko viņi atsūta. Ja tev ir vēstule ar nesaprotamu tekstu, labāk aiziet, lai iztulko, kas tev ir jādara. Beigās izrādīsies, ka ir jāaizsūta tikai viens teikums, jo VID nav skaidrs, kāpēc kas tāds ir gadījies.” #PM

31

Iemācies pieņemt dabas tempu: tās noslēpums ir pacietība.

32