Festivāls LAMPA

un pirmā diskusijas vadīšanas pieredze

Autore: Sintija Augustova Foto: Festivāls “LAMPA“

Pirms šī gada LAMPAs par festivālu biju dzirdējusi tikai stāstus un redzējusi dažādus postus sociālajos tīklos, kamēr pavisam negaidīti šī gada jūnijā man no portāla redaktores (dažus mēnešus strādāju Latgaliešu kultūras ziņu portālā lakuga.lv) e-pastā ieripoja piedāvājums kaut ko padarīt festivāla kontekstā.

Tajā brīdī man galvā ieskrēja teiciens – ja tev kaut ko piedāvā, piekrīti un tikai tad tiec galā ar to, kā to vispār izdarīt.

Pēc šādas mantras arī vadījos un pateicu, ka esmu gatava iesaistīties. Tā kā LAMPA notika tikai septembrī, bet piedāvājumu piedalīties LAMPAs tapšanā izteica pašā vasaras sākumā, uz kādu pusotru mēnesi par festivālu aizmirsu. Visu laiku prokrastinēju un pati sev aizbildinājos – vēl taču pusotrs mēnesis priekšā, visu paspēšu. Ap augusta sākumu attapos, ka jāsāk domāt tēmu, par ko vēlos vadīt diskusiju, izdomāju, ka tā būs “Kādas ir reģionālo mediju vājās puses, izaicinājumi un priekšrocības”. Tā kā tajā laikā arī pati strādāju reģionālajā medijā, tikko biju pabeigusi otro kursu LU SZF, kurā mums bija visai izsmeļošas lekcijas par Latvijas mediju vidi, šķita, ka šī tēma ir ļoti atbilstoša, ka es tajā jūtos pārliecināta un visai labi orientējos. Labi – tēma bija gatava, vajadzīgās anketas aizpildītas un nosūtītas organizatoriem, atkal kādu brīdi varu atpūsties, vai ne? Let me tell you – ja es zinātu, cik daudz sagatavošanās un domāšanas vajadzīgs, lai varētu novadīt diskusiju, es būtu sākusi diskusiju plānot un veidot tās skeletu jau jūnijā. Citos kalendāros augusts ir ražas mēnesis, taču man gandrīz viss augusts bija stresa mēnesis. Meklēju 2. kursa pierakstus, stundām sērfoju internetā, rakņājos savā mind palace, lai varētu salikt kopā vadlīnijas, pēc kurām orientēties diskusijā. Dažas dienas pirms diskusijas tās jau bija gatavas, taču iekšā bija dīvaina sajūta, ka nebūs tā, kā vajag. Domāju – varbūt vienkārši uztraukums. Tad dienu pirms pašas diskusijas facebook noskatījos diskusiju par sabiedrisko mediju iziešanu no

reklāmas tirgus, sapratu, ka mans izdomātais diskusijas variants ir galīgi nederīgs. Nu tā, ka ir pilnīgi garām.

Sāku stresot, bet pēc tam izdomāju formātu nošpikot no tikko redzētās diskusijas. Tad man kļuva nedaudz skaidrāka bilde par to, kā tā diskusija varētu notikt un kādā gultnē ievirzīties.

Pienāca diskusijas diena, no rīta bez liela stresa saposos un aizbraucu uz Latgales vēstniecību GORS – tur notika LAMPAs Latgales studija. Mana diskusija bija pati pirmā – domāju, ka fiksāk sākšu, fiksāk beigšu un fiksāk arī aizmirsīšu savus feilus. Sagaidu diskusijas viešņas, uzkāpju uz skatuves, sākas laika atskaite un viss… reāli no diskusijas atceros milzīgo uztraukumu uz skatuves, konstanto acu skatu uz pulksteni monitorā un cerību, ka tik man nepietrūkst jautājumu un beigās neizveidojas neveikls klusums. Jautājumu nepietrūka, arī zālē sēdošie aktīvi piedalījās, uzdodot jautājumus un izsakot komentārus.

Bet ja godīgi – uztraukums nepazuda arī labu laiku pēc tam, kad nokāpu no skatuves un paspēju noklausīties arī citas diskusijas.

Visvairāk no festivāla LAMPA atmiņā palika mirklis, kad uzkāpu uz skatuves, un brīdis, kad pēc diskusijas no skatuves varējām nokāpt, no diskusijas satura arī šo to atceros, bet tās emocijas atmiņā palika spilgtāk. Kopumā pirmā reize kā diskusijas moderatorei ļāva man saprast nianses, kas jāuzlabo, lai nākamreiz, ja izvēlēšos vadīt diskusiju, tā izdotos vēl veiksmīgāka. Nu piemēram, man ir jāpiestrādā pie diskusijas viešņu uzrunāšanas pēc tam, kad uzdodu jautājumu, jo šajā diskusijā bieži bija manāms pāris sekunžu neveikls klusums pēc tam, kad uzdodu jautājumu, un viešņas nevar saprast, kurai no visām šis jautājums bija domāts.

Kad novadīju savu diskusiju, paliku paklausīties arī pārējās, kas tajā dienā notika. Noklausījos diskusiju par reģionālajiem medijiem krievu valodā, par drosmi kļūdīties un latgaliešu mūzikas telpu. Tā kā man in general patīk daudz runāt, proti, vārīties, par dažādām tēmām, tad šajā festivālā, par spīti visiem uztraukumiem un mazajiem feiliem, jutos ērti un nepiespiesti – kā zivs ūdenī.

LAMPA tiešām ir vieta, kur cilvēks var augt, attīstīties un kļūt tolerantāks, ieklausīties citu pārdomās, pieņemt citu viedokļus.

Ja arī tu, lasītāj, vēlies noklausīties kādu no festivāla LAMPA diskusijām, iemet meklētājā adresi ej.uz/lampas_arhivs un izvēlies vienu no daudzajām diskusijām. Kaut gan pats festivāls ir gandrīz divu mēnešu tālā pagātnē, tajā apskatītās tēmas vēl joprojām ir aktuālas un svarīgas. Festivāla mājaslapā ir pieejami gandrīz 220 diskusiju ieraksti, tāpēc esmu pārliecināta, ka tu atradīsi kādu, kas tevi noteikti saistīs! #SA