Jebkura dzīva organisma jēga ir vairošanās “The Economist” 9. maija numurā vēstīja, ka šā gada pirmajos trijos mēnešos pasaulē publicēti vairāk nekā 7000 uz zinātnisku pētījumu statusu pretendējoši teksti, kas veltīti pandēmijai. Koronavīruss kļuvis par “karstāko” tēmu zinātnē? Ar Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku Kasparu Tāru sarunājas Māris Zanders.
S
kaidrs, ka vīrusus zinātnieki ir pētījuši pirms šā “kovida” un pētīs arī pēc tā. Proti, lai cik neticami tas kādam var šķist pašreizējos apstākļos, vīrusu pētniecība ir kaut kas vairāk par konkrēto koronavīrusu. Vadoties no sava, protams, subjektīvā skatījuma un interesēm, vai vari ieskicēt, kādos virzienos vīrusu pētniecība ir notikusi līdz šim? Ja runājam par Biomedicīnas pētījumu un studiju centru, tad nu jau pensijā esošais Pauls Pumpēns bija tas, kurš pat vēl pirms centra izveides (1993. gadā – Red.), jau astoņdesmitajos gados, sāka vīrusveidīgo daļiņu virzienu. Vīrusveidīgas daļiņas ir, ja tā var teikt, tukša vīrusa apvalki. Savukārt man sākotnējais izpētes virziens bija mazie vīrusi, mazie RNS bakteriofāgi, un mēs tos pētījām ne tikai saistībā ar vīrusveidīgajām daļiņām, bet arī to, kā tie inficē šūnas, kāda ir to struktūra, kā tie pavairojas. Noteiktā posmā šis virziens krustojās ar vakcīnu izstrādes jomu, proti, mēs šos apvalkus izmantojām, lai konstruētu vakcīnas pret... pret visu ko. Es varbūt formulēšu jautājumu citādi. Pieļauju, ka lielākajai daļai sabiedrības jēdziens “vīruss” saistās ar kaut ko cilvēka veselību skarošu, lai
14
gan vīrusu daudzveidība un funkcijas dzīvajā pasaulē, cik saprotu, tālu pārsniedz cilvēku fiziskās labklājības aspektu. Ja mēs skatāmies procentuāli, tad droši vien lielākā daļa pētnieku nodarbojas ar cilvēkam bīstamiem vīrusiem, bet ne jau tikai – tev taisnība. Pieminētie mazie RNS bakteriofāgi cilvēkam nekādu ļaunumu nenodara, bet mēs jau tos varam pētīt no dažādiem aspektiem. Piemēram, tie ir ļoti vienkārši, satur tikai četrus gēnus, tāpēc mēs varam tos modificēt un šajā procesā mācīties, lai vispār labāk saprastu dzīvās dabas procesus. Savas vienkāršības dēļ tie ir labi modeļorganismi. No vīrusiem mēs varam iegūt arī dažādus rīkus, kas mums var palīdzēt. Piemēram, daudzas un dažādas firmas attīsta vakcīnas, un dažas no šīm vakcīnām, kuras jau ir klīnisko pētījumu stadijā, ir bāzētas uz adenovīrusu, kas – atšķirībā no iepriekš pieminētajām vīrusveidīgajām daļiņām – ir riktīgs vīruss, tomēr tas tiek modificēts – tajā ir “ielikts” šā jaunā koronavīrusa “gabaliņš”. Doma ir tāda, ka šis vīruss šūnās vairoties īsti labi nespēj, tas šūnu, ja tā var teikt, tikai inficē. Un cerība ir tā, ka cilvēkam izstrādāsies antivielas. Respektīvi, mēs adenovīrusu, kas ir kaut kas pavisam cits nekā bēdīgi
slavenais koronavīruss, izmantojam kā rīku. Varētu pieminēt arī gēnu terapijas virzienu, kurā tiek pētīts, vai vīrusus var izmantot kā gēnu nesējus, nogādātājus. Ja runājam par SARS-CoV-2, tad – lai cik neiejūtīgi no manas puses tas skan – vai tas pētniekam ir interesants? Tas nav nekas sevišķi jauns. Tas ir ļoti līdzīgs – 80% identitātes līmenis – iepriekšējam “sarsam”. Koronavīrusi vispār nav nekas jauns, tie ir zināmi sen. Piemēram, liela daļa parasto iesnu vīrusu ir koronavīrusi. Ja mēs paskatītos elektroniskajā mikroskopā, atšķirību neieraudzītu. Atšķirības ir, ja sākam skatīties genomus, lasīt “burtiņus”. Tomēr kopumā es nevaru teikt, ka tas ir kaut kas unikāls un tāpēc ļoti interesants. Pat ja ignorējam pilnīgi murgainas idejas publiskajā telpā, tad bieži redzam vārdu savienojumu “sintezēts vīruss”. Sintezēt var tādā izpratnē, ka, ja mēs zinām “burtiņu” secību, tad mēs to varam “uztaisīt”. Tā nav problēma, un, starp citu, tas arī tika darīts ar šo pašu koronavīrusu pēc tam, kad tas parādījās. Proti, kā pats vari
