Jauns Latvijā tapis pienesums starptautiskajai zināšanu bāzei Ir jābūt gatavam ilgam eksperimentālajam darbam

Jauns Latvijā tapis pienesums starptautiskajai zināšanu bāzei

Kategorijā Par izcilu promocijas darbu Latvijas Universitāte nolēmusi apbalvot darbu Erbija jonu augšuppārveidotā luminiscence trīskomponentu fluorīdu nanokristālus saturošā caurspīdīgā stikla keramikā. Ar tā autori Gunu Krieķi sarunājas Māris Zanders.

ad žurnālists neko nejēdz no zinātnieka darba satura, viņš parasti izlīdzas ar jautājumu par pētījuma praktisko pielietojamību. Baidos, ka mēs esam šādā situācijā.

Darba garais nosaukums ir saistīts ar to, ka mēs pētījām ļoti specifisku procesu– augšuppārveidoto luminiscenci. Parasti, kad pēta luminiscenci, materiālu ierosina vai nu ar ultravioleto gaismu, vai redzamo gaismu. Mēs pētījām pretēju procesu, kurā materiālu ierosinām ar starojumu, kuram ir maza enerģija, konkrētajā gadījumā ar tuvo infrasarkano starojumu. Apstarojot materiālu ar infrasarkano starojumu, mēs ieraugām zaļu gaismu. Tas ir diezgan noderīgs praktisks process infrasarkanā starojuma vizualizatoros. Industrijā diezgan daudz izmanto infrasarkanā starojuma lāzerus– medicīnā, virsmu apstrādē un citur–, un bieži vien ir vajadzīgi materiāli, kas spēj šo starojumu vizualizēt, kaut vai lai vispār saprastu, kur šī infrasarkanā starojuma gaisma krīt.

Mūsu izstrādātie materiāli ir caurspīdīgas stikla keramikas plāksnītes. Stikla keramika ir interesants

“Lai iegūtu dažus labus, atkārtojamus materiālus, mums bija nepieciešams gads

materiāls– stiklā izveidoti nanokristāli, kas uzlabo materiāla optiskās īpašības. Šādas plāksnītes tiek arī komerciāli ražotas, tiesa, ļoti minimālos daudzumos. Tās izmanto optiskās sistēmās, lai regulētu infrasarkanā starojuma lāzerus. Mūsu izstrādātajos materiālos var iegūt labāku starojuma efektivitāti.

Es saprotu, ka dažādās zinātnes jomās ir sava specifika, tomēr liekas, ka parasti konkrēti pētījumi iekļaujas kādā plašākā kontekstā. Piemēram, “Alma Mater” iepriekšējam numuram intervēju Latvijas Universitātes zinātniekus, kuri pēta Alcheimera slimības ārstēšanas metodes, un skaidrs, ka šis darbs iekļaujas viņu interesē par neirodeģeneratīvajām slimībām vispār. Ko var teikt par jūsu darbu šādā izpratnē?

Šis virziens– augšuppārveidotā luminiscence– mūsu Spektroskopijas laboratorijā Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā ir pētīts diezgan sen. Viens no lielākajiem sadarbības projektiem bija, šķiet, nu jau noslēgušās Valsts pētījumu programmas sadaļā “Nanomateriāli”. Kolēģi no ārvalstīm ir braukuši pie mums, lai veiktu specifiskus mērījumus.

Stikla keramikas pētījumi mūsu laboratorijā turpināsies. Tiks izstrādāts vēl viens promocijas darbs, kas gan nebūs par infrasarkanā starojuma pārveidotājiem. Tas būs vairāk par klasisko, tradicionālo luminiscenci. Es pati esmu vairāk pievērsusies tādu materiālu izstrādei, kuri piemēroti nevis infrasarkanā starojuma, bet gan lielas jaudas starojuma, galvenokārt rentgena starojuma, vizualizēšanai. Tādējādi mēs varētu uzlabot pašreiz lietojamos materiālus, kas pārsvarā ir vienreiz lietojami. Savukārt mūsu izstrādātie keramikas materiāli ir atgriezeniski, tos var izmantot vairākas reizes.

Es pat nedaudz sapratu, par ko jūs pastāstījāt. Tajā pašā laikā mani pašu sen un patiesi interesē zinātnes socioloģija, tāpēc vēlējos jautāt, kā jūsu pētījumu laukā notiek savstarpējā ideju apmaiņa, arī konkurence.

Jā, šādu caurspīdīga stikla keramikas materiālus diezgan aktīvi pēta arī citur pasaulē. Problēma ir tā, ka šādu materiālu iegūšanas metodes ir sarežģītas, grūti iegūt labu atkārtojamību. Tāpēc zinātnieki pūlas, lai iegūtu labu materiālu, un mums laboratorijā, ilgstoši pētot, izdevās iegūt vairākus kristāliskos savienojumus, kas ir ļoti efektīvi kā luminofori, tomēr šajos materiālos līdz šim nebija iegūti. Respektīvi, mēs papildinājām starptautisko zināšanu bāzi, piedāvājot vairākus efektīvus, bet netipiskus savienojumus. Var teikt, ka zinātniskā interese par mūsu darbu bija liela– mūsu publikācijas tiek citētas. Lai gan šos savienojumus iegūt ir diezgan sarežģīti, mums izdevās parādīt, kādi ir priekšnosacījumi, lai tas būtu izdarāms. Šādu materiālu pētījumos varētu nošķirt divus tipus. Vienā vairāk ir centieni salikt šos savienojumus dažādās kombinācijās un nofiksēt īpašības, otrs ir vairāk orientēts uz pielietojumu, piemēram, iegūt stikla keramikas šķiedras, no kurām izgatavot viļņvadus un līdzīgas struktūras. Ja jūsu jautājuma zemteksts bija par to, cik konkurētspējīgi mēs esam, tad, manuprāt, arī jauns fiziķis Latvijā var sasniegt labus rezultātus ar nosacījumu, ka pētījumos tiek ieguldīts liels darbs. Lai iegūtu dažus labus, atkārtojamus materiālus, mums bija nepieciešams gads. Proti, no malas var likties vienkārši un skaisti– ņemam noteiktu sastāvu, iegūstam noteiktu rezultātu–, tomēr pētījuma pamatā ir milzīgs eksperimentālais darbs, tostarp izniekoti resursi. Tehnoloģiskais nodrošinājums Cietvielu fizikas institūtā ir pasaules līmenim atbilstošs, tātad mēs varam veikt pētījumus, kas ir salīdzināmi ar tiem, kādi tiek veikti citur pasaulē.

Nedaudz kariķēti sāku sarunu ar jautājumu par pētījuma pielietojamību, tomēr patiešām vēlētos dzirdēt jūsu skatījumu par daudz apspriesto tēmu “zinātnes un industrijas sazobe”. Kā šādai sadarbībai vajadzētu veidoties?

Sarežģīts jautājums. Man bija iespēja aizbraukt uz vienu no Zviedrijas augstskolām, kuras sadarbība ar industriju ir salīdzinoši lielāka, bet tas tikpat labi ir saistāms ar to, ka šajā universitātē ir speciāls departaments, kas uzklausa zinātnieku idejas, izpēta situāciju pasaulē un potenciāli sāk sarunas ar sadarbības partneriem. Mēs institūtā cenšamies pamazām izveidot kaut ko līdzīgu. Es personīgi vairāk jūtos kā fundamentālo pētījumu veicēja, tāpēc, manuprāt, ir nepieciešams profesionāls starpposmam starp zinātniekiem un industriju.