Pandēmija jaunas biznesa idejas nav nokāvusi Nav jēgas “uzdzīt” projektu skaitu, ja reāli darbojas mazāk

Pandēmija jaunas biznesa idejas nav nokāvusi

2020. gada decembra vidū noslēdzās Latvijas Universitātes studentu Biznesa inkubatora pirmsinkubācijas programmas astoņu nedēļu fāze. Par tās rezultātiem ar inkubatora vadītāju Kārli Kivlenieku sarunājas Māris Zanders.

Sākot sarunu ar joku, jums tādi intriģējoši naudas balvu ieguvēji – pandēmijas laikā palielinājusies interese par ēdienu?

Patiesībā sākotnēji vairāk bija ar izglītības jomu saistīti projekti, piemēram, kā veiksmīgāk kaut ko darīt attālināti. Šķiet, jāsāk ar to, ka 2020. gada oktobra beigās mēs sākām darbu ar trīsdesmit komandām, visām bija astoņas nedēļas ilgs periods strādāt un attīstīt savu ideju. Astotajā nedēļā notika komandu prezentācijas, sacenšoties par naudas balvām. To darīja divdesmit komandas, no kurām mums bija jāizvēlas piecpadsmit, kas turpina darbību inkubatorā, nu jau divpadsmit nedēļu posmā. Trim labākajām mēs iedevām balvas. Kritēriji bija gan tas, cik konkrētā komanda astoņu nedēļu laikā padarījusi, gan tas, ko tās projektam šī summa nozīmē. Piemēram, ko nozīmē 3500 eiro vegānu saldumu projektam un ko projektam, kas vēlas ražot taras savākšanas automātu. Ja vērtējam reālistiski, šī nauda lietderīgāka būs pirmajam projektam. Ar vegānu saldumu projektu strādājošā meitene jau kopš pirmās dalības inkubatorā dienas to bija noteikusi sev kā prioritāti, pārkārtoja savus darbus tā, lai varētu piedalīties visās nodarbībās. Viņa bija sākusi īstenot savu ideju jau pirms iesaistīšanās inkubatora programmā un programmas laikā izveidoja interneta veikalu. Mēs kā inkubators neizvirzām kādas specifiski prioritāras nozares projektiem.

Man nav nekas pret vegānu saldumiem. Mani patiesībā interesē tas, cik idejas atbilst tirgus realitātei. Turklāt šāds jautājums bieži uzdodams, arī runājot par “pieaugušo” biznesa projektiem, starp kuriem netrūkst Latvijas apstākļiem un pirktspējai maz piemērotu.

Gadās projekti, kas “pagrābti no gaisa”, bet šādas komandas arī parasti visātrāk piedzīvo neveiksmi. Savukārt tie projekti, kas saņēma naudas balvas, tādi nav. Pirmās vietas (5000 eiro) ieguvējas veido lietotni, kas palīdzētu cilvēkiem ar ēšanas ierobežojumiem ātri un ērti orientēties pārtikas produktu sastāvā. Cik saprotu, viena no meitenēm pati ir saskārusies ar šādu nepieciešamību un bija izlēmusi, ka izvairīsies no produktiem, kuros ir cukurs. Viņas nav pirmās, kas veido šādas lietotnes, pagaidām grūti pateikt, kādas būs sekmes, tomēr jebkurā gadījumā tā nav “no gaisa pagrābta” ideja. Meitene, kas veido vegānu saldumu projektu, pirms pandēmijas strādāja vienā no vegānu kafejnīcām Rīgā. Kad sākās krīze, šis darbs pazuda, viņa nolēma pati kaut ko uzsākt, un vasarā, kad bijusī darbavieta pat piedāvāja viņai atgriezties, viņa nolēma turpināt savu pašas projektu. Trešā balva (2500 eiro) ir sociālās uzņēmējdarbības projektam– interneta veikalam, kas tirgotu senioru un sociāli neaizsargātu cilvēku darinātas lietas.

Vai šajās astoņās nedēļās apmācība un konsultācijas notika tikai internetā?

Jā. Būtībā jau mēs nonācām tādā pašā situācijā kā augstskolas vispār. Mēs vienīgi pieprasījām, lai nodarbību laikā videokameras ir ieslēgtas– lai nav tā, ka mentors stāsta “melnam ekrānam”. Protams, inkubatorā svarīga ir kopienas izjūta, tāpēc mēs vienreiz divās nedēļās organizējam virtuālas pašu komandu kopā sanākšanas, sadaloties pa četrām komandām vienā grupā. Protams, pietrūkst iespējas satikties ar cilvēkiem klātienē, tomēr man šķiet, ka pat šādi apstākļi vairumam projektu to attīstīšanu nav traucējuši.

Šie jaunie cilvēki savus projektus sāka apstākļos, kad pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu dēļ ikdiena ir neprognozējama biznesa vide. Grūti saprast, vai un kā varēsi strādāt, ko sagaidīt no valsts. Tas viņu entuziasmu nemazināja?

Nu, mēs cenšamies viņus nebiedēt, bet, protams, var gadīties, ka, saskaroties ar reālo situāciju, viņu priekšstati var mainīties. Domājot vēl par to, kā strādāt šādos apstākļos, mēs pamainījām veidu, kā iesaistās mentori (viņi to dara bez maksas). Proti, mentori nevis tiek “piestiprināti” konkrētām projektu komandām, bet tiek rīkotas virtuālas tikšanās, kurās mentors darbojas ar komandām, kas uz šo tikšanos ir pieteikušās. Mentors strādā 15 minūtes ar katru komandu.

Kas notiek nākamajā, divpadsmit nedēļu, periodā?

Agrāk komandām bija viena nodarbība nedēļā (tikšanās ar mentoru ir cita aktivitāte), nu tādas būs divas trīs ik nedēļu. No komandām, ja tām vēl nav produkta, mēs sagaidām, lai perioda beigās ir tas, ko latviešu valodā nedaudz smagnēji sauc par minimālo dzīvotspējīgo produktu. Tas jau iepērkot. Respektīvi, pat izveidojot sākumlapu, var analizēt tirgus reakciju. Latvijas gadījumā varu kā piemēru minēt Avenei saldējumus, kas ir mūsu inkubatora projekts. Sākumā cilvēks izveidoja interneta lapu ražoja un tirgoja, pievedot ar riteni, tad spēja tehnoloģiski paplašināties, un šobrīd, cik zinu, viņam klājas gluži labi, jo viņa preci tirgo arī dažas lielās mazumtirdzniecības ķēdes.

“Pieprasījām, lai nodarbību laikā videokameras ir ieslēgtas – lai nav tā, ka mentors stāsta “melnam ekrānam”

ir produkts, kas varbūt nav noslīpēts, bet par kuru var teikt, ka tam būs klienti, ka cena ir adekvāta. Mērķis ir izvairīties no situācijām, kad pēc divpadsmit nedēļām projektam tirgus pasaka: paldies, bet nevajag.

Kā var pārbaudīt tirgus reakciju pandēmijas apstākļos?

Ja izmantojam kā piemēru Dropbox projektu, tad autoriem bija pārliecība, ka kaut kas tāds cilvēkiem nepieciešams, viņi izveidoja video, vienkārši aicinot interesentus sazināties, ja ir vēlme šo produktu iegūt. Cits piemērs ir kurpju tirdzniecības serviss internetā Zappos, ko vēlāk par krietnu naudu iegādājās Amazon. Tas sāka ar apavu vietējos veikalos foto izvietošanu mājaslapā– nevis apavus Ja nerunājam par ļoti specifisku ietekmējošu faktoru, kāda ir pandēmija, vai gadu laikā, piemēram, salīdzinot 2020. gadu ar 2018. gadu, ir vērojamas kādas izmaiņas projektu daudzumā, cilvēku entuziasmā?

Jaunajiem censoņiem ir parādījušās lielākas iespējas, jo biznesa inkubatori vairs nav retums augstskolās. Projektu skaits– nav nedz palielinājies, nedz samazinājies. Mēs paši 2020. gada rudenī pieņēmām lēmumu, ka strādāsim nevis ar 50–60komandām, bet ar trīsdesmit. Nav jēgas pašmērķīgi “uzdzīt” skaitu, ja reāli strādājošo ir mazāk. Ja tu man prasītu, ko es vēlētos, tad tie būtu bioloģijas vai ķīmijas studenti, kuri kaut ko interesantu izdomājuši, jo mūsu inkubatora iespējas sniegt viņiem atbalstu ir labas.