Virtuālā realitāte – rīks skolēniem, mediķiem un uzņēmējiem Kā smadzenes notic virtuālajai realitātei?

Virtuālā realitāte –

rīks skolēniem, mediķiem un uzņēmējiem

Latvijas Universitāte, vērtējot pretendentus uz balvām par sasniegumiem zinātnē, nolēma kategorijā Izcils promocijas darbs apbalvot darbu Virtuālās realitātes mācīšanās taksonomija. Ar tā autori Lanu Frančesku Dreimani sarunājas Māris Zanders.

irtuālās realitātes lietošana mācību procesā ir aktuālā tēma, tomēr es piedāvātu nošķirt virtuālās realitātes kā rīka izmantošanu sākumskolās un vidējā izglītībā no augstskolām.

Es pati pirmoreiz virtuālo realitāti kā mācīšanās rīku izmantoju pirms pieciem gadiem, un šo tehnoloģiju jauda mani ļoti aizrāva. Protams, šo tehnoloģiju brīnums ir spēja apmānīt smadzenes, proti, radīt sajūtu, ka esi guvis tādu pieredzi, kādu, formulēsim tā, fiziskajā pasaulē vai nu tev vispār nav iespējas iegūt, vai nav iespējas iegūt tik detalizēti. Piemēram, par baktēriju pasauli, par sirds vārstuļu darbību “no iekšpuses” un līdzīgi. Šīs tehnoloģijas raksturo arī tas, ka tās ir

Pāvuls Visvaldis Foto:

Pāvuls Visvaldis Foto:

gan ļoti daudzveidīgas, gan ļoti pielāgojamas. Protams, līdz ar jaunām iespējām parādās arī jauni riski un atbildība.

Mans darbs ir fokusēts nevis uz kādu specifisku izglītības posmu, bet saistīts ar manu specializāciju– vispārīgā pedagoģija. Proti, mana darba uzdevums ir sasistematizēt informāciju. Pieejamais literatūras klāsts lielā mērā ir dažādu gadījumu apraksti un analīze– piemēram, dabaszinātņu tēmu mācīšana skolā. Vai virtuālās realitātesizmantošana citu kultūru apguvē– kad tev, piemēram, nav līdzekļu aizvest audzēkņus uz kādu no arābu zemēm, lai skolēni iepazītos ar atšķirīgas kultūras normām. Tāpat atsevišķi ir literatūra par virtuālās realitātesizmantošanu jaunu prasmju apguvē– piemēram, prezentācijas iemaņu– uzņēmumu līmenī. Atsevišķa tēma ir militārā joma. Varbūt esat dzirdējis par mūsu pašu Exonicus radīto Trauma Simulator? Šā rīka jēga ir šāda: pieņemsim, ka jums pēc dažām dienām ir nepieciešama starptautiska vienība, kuras dalībnieki pagaidām ir dažādās valstīs. Rīks palīdz noslīpēt grupas dalībnieku priekšstatus par to, kur viņu kopīgajā teltī kaut kas atrodas, kur viņiem jāiet utt. Protams, tas no sarežģītības līmeņa jau ir augstāks produkts. Ne velti darba virsrakstā ir jēdziens “taksonomija”, tātad klasifikācija, līmeņošana. Es centos parādīt, kādi elementi ir jāņem vērā, ja, piemēram, ir vēlme virzīties no vienkāršā uz sarežģīto. Lietojot ikdienas valodu, ko tu vispār vari izspiest no šā instrumenta? Jo, no vienas puses, ir tehnoloģiju ekspertu zināšanu līmenis, no otras puses, pedagoga līmenis, kad jāmēģina saprast, ko ar visām šīm mantiņām darīt. Piemēram, vai virtuālās realitātessadaļa ir, kā saka, puse uz pusi no tā, ko tu dari, bet varbūt vairāk? Cits piemērs: dzinēja salikšanas vai kādas medicīniskas manipulācijas veikšanas apmācība. Var izmantot virtuālo realitāti līmenī, kad cilvēks saņem vienkārši signālus “pareizi– nepareizi”, bet var to papildināt, piemēram, ar laika skaitīšanu, punktu uzkrāšanu utt. Galu galā virtuālā realitāte piedāvā iespēju

“No vienas puses, ir tehnoloģiju ekspertu zināšanu līmenis, no otras puses, pedagoga līmenis, kad jāmēģina saprast, ko ar visām šīm mantiņām darīt

sekot rīka lietotāja acu skatienam. Arī šo iespēju var izmantot ļoti dažādi: gan reklāmas uzņēmums, kas pēta patērētāja uzmanības paradumus, gan pedagogs, kurš vēlas saprast audzēkņa uzmanības noturēšanas ilgumu. Kā šis audzēknis mijiedarbojas ar pedagogu un kā ar citiem audzēkņiem? Iespējas ir ļoti dažādas. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ir gan virtuālās realitāteslaboratorijas projekts, par ko es atbildu, gan jauna studiju programma “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai”.

Es tomēr gribētu parunāt ne tik daudz par virtuālās realitātes tehnoloģiskajām iespējām, bet saturu un atbildību par šo saturu. Jūs kā piemēru minējāt iepazīšanos ar kādas arābu valsts kultūru. Atvainojiet, lai izlasa desmit grāmatas, jo pretējā gadījumā, es uzskatu, virtuālā realitāte ir, kā saka, stūra nogriešana, skrienot distanci.

Piekrītu, ka ir ļoti skaidri jāsaprot ar virtuālās realitātesstarpniecību veidotā satura mērķis. Gan izstrādājot rīku, gan to lietojot. Lasīšanas nozīme vienmēr saglabāsies. Tajā pašā laikā ir tā sauktās riska situācijas, kurās ar teksta izlasīšanu nepietiks, un te noder virtuālā realitāte. Piemēram, kad jauns pedagogs, kurš jūtas nedrošs klases priekšā, izmanto savu avataru virtuālās realitātesrīkā, lai trenētos. Vai krīzes situācijas, kurās iesaistās gan mediķi, gan glābšanas dienesti, gan spēka struktūras. Šajā jomā virtuālās realitātesrīkus apmācībā sāka īpaši plaši lietot pēc 11. septembra terora aktiem, kad bija problēmas ar dažādu resoru saskaņotu rīcību. Vēlreiz– virtuālās realitātesrīka noderība ir situācijās, kas nav īstenojamas šeit un tagad. Nu skolotājs nevedīs klasi uz Amazones džungļiem ekskursijā, bet viņš vēlas, lai bērniem ir pieredze par to, cik reāli liels ir konkrētais dzīvnieks. Protams, skolotājs var parādīt attēlu un izstāstīt par šo dzīvnieku. Toties virtuālā realitāte ļauj bērnam iegūt zināšanas ne tikai no skolotāja teiktā, bet arī no viņa paša pieredzes.

“Lai jauns ķīmiķis vispirms iemācās strādāt virtuālās realitātes vides laboratorijā, kur viņa kļūdas neizmaksās tik dārgi

Dažkārt esmu spītīgs. Atgriežos pie virtuālās realitātes izglītībā, jo arī jūsu pieminētā skolēna paša pieredze veidojas no materiāla, ko kāds jau ir atlasījis. Lietosim kā piemēru astronomiju. Skaidrs, ka virtuālā realitāte vairumā gadījumu astronomijas mācīšanos skolēnam padarīs tik aizraujošu, ka viņš ar nepacietību gaidīs nākamo nodarbību. Tajā pašā laikā šī krāšņā vizualizācija var radīt aplamu priekšstatu par to, kā izskatās kāds zvaigznājs vai planēta. Tā, protams, nav specifiski virtuālās realitātes problēma. Latvijas Universitātes Zinātnes kafejnīcā astronoms Ilgonis Vilks uzstājās ar priekšlasījumu par to, kā šo kosmisko objektu “bildes” tiek apstrādātas, lai tās saistoši izskatītos. Un, ziniet, man ir nedaudz jāpiepūlas, lai atgādinātu sev, ka tas, ko es redzu skaistajos attēlos, nav gluži tas pats, kā ir dabā.

Atbildība par saturu ir nenoliedzama, un tāpēc vispareizāk, ja saturu veido komandas, kurās ir gan tehnoloģiju cilvēki, gan pedagogi, gan konkrētās tēmas speciālisti. Man gan šķiet, ka vienalga primārais ir skaidri saprast, kam konkrētais produkts ir domāts. Ja kāds apgalvo, ka noderēs visiem un visam, tad ir pamats domāt, ka patiesībā tā īsti nederēs nekam. Līdzīgi taču ar grāmatām vai lekcijām, vai ne? Virtuālā realitāte ir veids, kā gūt pieredzi vidē, kas ir maksimāli pietuvināta reālajiem apstākļiem, un te arī svarīgi uzsvērt, ka tas ir veids, kā vajadzības gadījumā gūt ne tikai vienreizīgu pieredzi, bet arī iedzīvoties konkrētajā vidē. Ja man kā mediķim ir jāiemācās nebaidīties no līķiem, tad virtuālās realitātesvide palīdz man pierast pie tiem. Cits aspekts– resursu taupīšana. Piemēram, lai jauns ķīmiķis vispirms iemācās strādāt virtuālās realitātes vides laboratorijā, kur viņa kļūdas neizmaksās tik dārgi... Kad virtuālā realitāte parādījās apmēram pirms piecdesmit gadiem, to sākumposmā visvairāk izmantoja militārais sektors ASV. Piemēram, izpletņlēcēju trenēšanai. Paši saprotat, no vienas puses, šādi speciālisti ir vajadzīgi, no otras, “dzīvajā” uzreiz arī problemātiski. Īsi sakot, tas ir labs veids, kā noslīpēt prasmes.

Ir reāli apliecinājumi tam, ka šāds modelis darbojas? Viens ir virtuālās realitātes vidē, atvainojos, graizīt līķi, bet tas nenozīmē, ka es nenoģībšu, ieraugot īstu.

Par ģībšanu es nemācēšu teikt, tomēr ir reāli piemēri par skatuves runas treniņiem. Daudz ir atkarīgs no virtuālās realitātesvides detalizācijas pakāpes. Jo tā ir lielāka, jo vairāk cilvēka smadzenes notic. Tāpat neaizmirsīsim, ka privātuzņēmumi, kas investē šādās tehnoloģijās, savu naudu skaita ļoti rūpīgi. Acīmredzot arī viņi uzskata, ka virtuālā realitāteir efektīvs rīks.

Kādā virzienā jums pašai būtu interesanti tālāk virzīties?

Pirmkārt, es ar nepacietību gaidu, kad pienāks pasūtītās iekārtas virtuālās realitāteslaboratorijai. Kad rakstīju promocijas darbu, manā rīcībā aprakstīto tehnoloģiju nebija. Es rakstīju uzņēmumiem ārzemēs, paskaidrojot, ka rakstu pētniecības darbu, un lūdzot uz laiku bezmaksas piekļuvi konkrētajai tehnoloģijai. Skaidrs, ka tas nav salīdzināms ar situāciju, kad tehnoloģijas ir tavā pastāvīgā rīcībā. Otrkārt, es vēlētos papildināt jau iesākto izpēti ar kognitīviem datiem, kas ļauj precīzāk novērtēt virtuālās realitātesiedarbību uz lietotāju.