10 minute read
Evolūcija nekad nebeidzas, jo nebeidzas vides izmaiņas Pagaidām nav īsti skaidrs, cik liela loma ir imūnsistēmu īpatnībām
Latvijas Universitāte, lemjot par apbalvošanas vērtiem oriģināliem pētījumiem 2020. gadā, atzīmējusi Indriķa Krama veikumu. Ar Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociēto profesoru Indriķi Kramu sarunājas Māris Zanders.
Advertisement
Pavēros ziņu portālos un kārtējo reizi “nopriecājos”, cik ļoti var vienkāršot zinātnieka paveikto... Proti, var saprast, ka
Indriķis Krams ir atklājis, ka būt tuklam pandēmijas laikā nav nemaz tik slikti. Īsi sakot, sensācija. Ja nopietni, tad jautājums ir šāds: vai ir pagājis pietiekami ilgs laiks kopš pandēmijas sākuma, lai mēs vispār varētu kādas korelācijas uzskatīt par cēloņsakarībām? Proti, ja Covid-19
smagāk pārslimo (vai otrādi) kāda noteikta sabiedrības grupa, vai var apgalvot, ka tam ir zinātniski korekts izskaidrojums?
Drīz pēc pandēmijas sākšanās noskaidrojās, ka šī ir slimība, kas jaunos cilvēkus un bērnus skar vieglāk. Bet tas nenozīmē, ka viņi neinficējas. Un te es nonāku pie, manuprāt, nepareizās tēzes– “slimot bez simptomiem”. Bez simptomiem slimot nav iespējams. Jā, cilvēks var dabūt vīrusu, kas konkrētajam cilvēkam neko ļaunu nenodara, un šis cilvēks pat var iegūt antivielas šajā periodā. Bet– nevar likt vienādības zīmi starp jēdzieniem “inficēts” un “slims”.
Tas, ka bērni mazāk “slimo” ar šo koronavīrusu, vairs nav korelācijas līmeņa apgalvojums, tā tiešām ir. Cits jautājums: kādēļ tā notiek? Mūsu organisma vai paša vīrusa īpatnību dēļ? To mēs vēl skaidri nezinām, un man jāpiekrīt, ka viens gads ir pārāk īss periods, lai dotu korektu skaidrojumu.
Tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka ar koronavīrusiem mēs saskaramies jau kopš bērnības. Proti, to, ko mēs saucam par sezonālu saaukstēšanos, ja nekļūdos, izraisa seši vīrusi, no kuriem divi ir koronavīrusi. Tātad nevarētu teikt, ka mēs saskaramies ar kaut ko pilnīgi jaunu. Mēs pietiekami daudz zinām par koronavīrusiem, savukārt tas, ko mēs pagaidām īsti labi nesaprotam, ir tas, kā vieni faktori saslēdzas ar citiem, dažkārt izraisot cilvēka organismam postošas sekas. Tomēr viens jau ir puslīdz skaidrs: sievietes ar šo sērgu slimo mazāk, vieglāk un, šķiet, arī īsāku laiku. Kādi varētu būt iemesli? Mums ir atšķirīgi hormoni. Vīrieši biežāk saslimst ar to, ko mēs saucam par saaukstēšanos– kaut kāds viegls klepus, iesnas. Sievietes toties vairāk slimo ar autoimūnām slimībām, kad imūnsistēma sāk graut cilvēka paša organismu. Tātad ir aizdomas, ka dzimumhormoni varētu būt pie vainas, ka mēs atšķirīgi inficējamies un slimojam. Tālāk. Pagaidām nav īsti skaidrs, cik liela loma ir imūnsistēmas īpatnībām. Proti, cik daudz ietekmē pats vīruss un cik imūnsistēma, kas, ja tā var teikt, sāk šaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Visbeidzot– un man tas liekas ļoti interesanti– kaut kādu izskaidrojumu varētu sniegt arī atšķirības starp populācijām.
Mazliet iejaukšos. Tas, ko šobrīd var lasīt par saslimšanu ar Covid-19 konkrētās etniskās grupās, vairumā gadījumu tiek skaidrots ar ekonomiskiem un sociāliem faktoriem. Piemēram, afroamerikāņi salīdzinoši vairāk slimo nevis tāpēc, ka viņi ir afroamerikāņi, bet gan tāpēc, ka ekonomisku iemeslu dēļ viņi strādā darbos ar lielāku inficēšanās risku vai viņu ēšanas paradumi nav veselīgi utt. Savukārt, ja kā iemesli tiek minēta etniskā vai dzimuma piederība, ir risks iekulties pārmetumos teju vai par rasismu. Cilvēki taču esot vienādi...
Cilvēki nav vienādi, un viņi neslimo vienādi. Tieši tāpēc mēs lieliem soļiem ejam uz individualizēto medicīnu. Kaut kā neesmu dzirdējis, ka individualizētā medicīna tiktu uzskatīta par politisku vai ideoloģisku ļaunumu. Jā, vīrieši un sievietes atšķiras pēc vienas hromosomas, bet redziet, cik milzu atšķirības gala iznākumā. Te vienkārši ir jāsaprot, ka no evolūcijas
Pāvuls Visvaldis Foto:
viedokļa šīs atšķirības ir izskaidrojamas, jo runa ir par atšķirīgiem nolūkiem. Evolucionāri sievietes loma ir rūpēties par bērniem– ja viņa to nedarīs, bērni nomirs. Nav adaptīvi nākt pasaulē, dzemdēt bērnus un ļaut tiem nomirt. Varētu pieminēt arī pētījumus, kas jau bijuši saistībā ar potēšanu pret hepatītu B. Pētījumos tika konstatēts, ja cilvēks nāk no sociāli nelabvēlīgākas vides, viņa organisma spēja vakcinēšanas iespaidā izstrādāt imunitāti pret hepatītu B ir vājāka. Manā skatījumā nav pat jēgas par to diskutēt– atšķirības starp dzimumiem, populācijas grupām pastāv. Tāpat es neredzu neko nosodāmu, ja mēs runājam par to, ka dzīve klimatiski ziemeļu apstākļos cilvēkam liek vairāk ķepuroties un risināt vides radītas problēmas, salīdzinot ar cilvēku, kurš dzīvo apstākļos, kur, teiksim, pārtiku izaudzēt ir objektīvi vieglāk. No šā viedokļa arī bomzis Latvijā domā citādi nekā bomzis kaut kur tuvāk ekvatoram. Revolūcija Venecuēlā apsīkst vieglāk, nekā, teiksim, tas notiktu Krievijā vai Latvijā, jo Venecuēlā galu galā, kā saka, tāpat ir puslīdz labi. Es pats esmu rakstījis par to, kā klimata ietekmē briti kļuva par tik globāli ietekmīgu nāciju.
Es dažkārt brīnos par to, ka starp prioritārajām zinātnes nozarēm nav ekoloģijas. Mēs attīstāmies mātes miesās, mēs attīstāmies ārpus tām, augam lēnā garā. No vecākiem mantotie gēni mums ir tādi, kādi nu tie ir, mēs tos mainīt nevaram.
“Bomzis Latvijā domā citādi nekā bomzis kaut kur tuvāk ekvatoram “ Rietumu sabiedrībai ir raksturīgs tas, ka visa kā mums ir par daudz
Bet ir epiģenētika, jā?
Jā, mēs atgriežamies pie epiģenētikas. Evolūcija nekad nebeidzas, jo nekad nebeidzas vides izmaiņas. Tu nekad nevari būt jau iepriekš adaptēts kaut kam. Piemēram, dažkārt augsti izglītotiem, profesionāli veiksmīgiem vecākiem bērni ir tādi ... nekādi. Kā tas var būt? Vide ir mainījusies. 1991.gadā sabruka PSRS, un Latvijā priekšplānā izvirzījās Lavents un citi apsviedīgi cilvēki, un visādi inteliģenti, zinātnieki ātri vien saprata, kurš jaunajos apstākļos ir saimnieks. Tas ir Laventa & Co. laiks! Latvija iestājās Eiropas Savienībā, mazliet pabīdīja malā savus oligarhus, un mēs redzam, ka tie cilvēki, kuri oligarhu laikā zināja, kur palocīt muguriņu, sāka pozīcijas zaudēt, jo viņu adaptēšanās konkrētai videi vairs nederēja.
Jūs runājat par pasaules uztveres un uzvedības modeļiem. Kur ir “tiltiņš” starp šo aspektu un, vienkāršoti izsakoties, bioloģisko līmeni?
Bērns aug un attīstās, saņemot signālus no apkārtējās vides. No mūsu gēniem var izveidoties simti, tūkstoši fenotipu. Uzvedības fenotipi, domāšanas fenotipi, bioloģiskie fenotipi, imūnsistēmas fenotipi. Ir cilvēki, kuri pārdzīvoja karu, izsūtīšanas, badu. Tātad šo cilvēku fenotips izveidojās bada, pusbada laikos. Iedomājieties, kas notiek, kad šie cilvēki piedzīvo laikus, kad parādās veikali un pārtika ir, kā saka, visos kaktos? Viņi sāk vairāk slimot, piemēram, ar diabētu. Rietumu sabiedrībai ir raksturīgs tas, ka visa kā mums ir par daudz. Piemēram, ir ļoti adaptīvi, ja cilvēkam ir tauki; kā saprotat, es beidzot tuvojos jūsu pirmajam jautājumam (smejas)... Agrāk uzskatīja, ka tauku daudzums ir savdabīgs kompromiss, lai cilvēks būtu nodrošināts pret badu...
Ja gadījumā neizdodas šodien nomedīt maltīti.
Jā. Un otras briesmas bija plēsēji. Cilvēku gadījumā mēs šo faktoru kaut kā esam piemirsuši, tomēr dzīvajā pasaulē tas darbojas. Ja iedod pelei paostīt kaķa urīnu, tad, pat ja šī pele n-tajā paaudzē nevienu kaķi nav redzējusi, viņa atbilstoši reaģē. Arī šeit tauku daudzums ir zināms kompromiss: ja tev būs pārāk daudz tauku, tu no plēsēja neaizbēgsi. Un, starp citu, arī pats medījumu nenoķersi. Ejam tālāk. Pēdējā laikā parādās arī cits aspekts. Kad cilvēks slimo, viņš bieži vien neēd vai vismaz ēd mazāk, dzīvojot no uzkrātajām rezervēm ķermenī. Veidojas šķietams paradokss. Slimība vispār izraisa anoreksiju, un sanāk tā, ka tie, kuri ir tādi tuklāki, plaušu karsoni un arī citas slimības pārcieš labāk. Tātad mums šie ķermeņa tauki ir vajadzīgi. Turklāt– jo sociālāki mēs kļūstam, jo vairāk mums ir nepieciešami tauki. Respektīvi, cilvēku blīvums palielinās, un cilvēki arī slimo vairāk. Tas,
ka mēs vairāk savstarpēji kontaktējamies, nozīmē ne tikai infekciju plašāku izplatīšanos, bet arī lielāku stresu, jo komunikācija bieži ir stress. Stress veicina slimības. Starp citu, tāpēc arī varbūt vīrieši slimo vairāk, jo viņiem ir vairāk šāda stresa– viņi brauc ar auto, uzvar luksoforus, sit sienās caurumus, steidzas... Un varbūt tāpēc vīriešiem arī vairāk jāēd, lai sagatavotos slimībām.
Tomēr atgādināšu, ka fenotipiski mēs “kā suga” neesam gatavi pārtikas pārpilnībai, tam, ka visos veikalos ir nebeidzamas “mamutu dienas”. Turklāt jāņem vērā, ka ir “tauki” un “tauki”. Piemēram, viscerālie tauki jums spiež kopā zarnas un ar to arī izraisa stresu organismā. Tad, kad tauki tiek metabolizēti, metabolīti nokļūst asinsrites sistēmā, aizvālē uz aknām, īsi sakot, ietekme ir pārāk tieša un apdullinoša.
Es gribētu apvienot jūsu teikto par vides ietekmi un, cik zinu, jūsu interesi par dažādām diētām. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka jāatgriežas pie “senču” diētas, jo tā ir “organiskāka” un veselībai labāka. Vai jūsu teiktais nozīmē, ka tas ir aplams pieņēmums, jo ēšanas paradumi un saturs, kas veidojušies noteiktā vidē, nav “automātiski” labi mūsdienu videi?
Piekrītu. 21.gadsimta cilvēks ir attīstījies citai, nevis “senču”, diētai. Mēs nekur nevaram atgriezties. Visums izplešas, un mēs tam līdzi (smejas).
Turpinot tēmu par “iekšām”, atgādināšu, ka zinātnē, pareizāk sakot, par zinātni rakstošo vidē, ir savi modes viļņi. Bija laiks, kad likās stilīgi vietā un nevietā lietot “neiro”, arī “nano”. Pēdējā laikā, šķiet, līdzīgs liktenis piemeklējis “mikrobiomu”, kas tiek pasludināts teju vai par visa stūrakmeni. Atvainojos, ja izklausās ironiski, bet es gribētu saprast, cik te ir ažiotāžas, cik pamatotu apgalvojumu. Tikpat labi var gadīties, ka es esmu netaisnīgs savos izteikumos, jo mikrobioma gadījumā vienkārši ir situācija, kad kaut kas jau sen mums ir bijis deguna priekšā, tikai mēs neesam novērtējuši tā nozīmi.
Es sākšu nedaudz no citas puses. Var teikt, ka putniem ir personības. Vai suņiem, vai ne? Diez vai ir jēga runāt putna gadījumā par prātu tā, kā mēs šo jēdzienu lietojam cilvēku gadījumā, toties par personību gan. Savukārt ar mikrobiomu ir tā, ka... Daži mani uzskata par ornitologu, un tā ir taisnība. Daži uzskata, ka es esmu entomologs, un, jā, es veicu pētījumus ar kukaiņiem. Bet mani interesē arī diētas, cilvēks kopumā– jo es esmu biologs. Visi zina, ka ir tāda zinātne mikrobioloģija, kas liekas ļoti svarīga. Taču– ko mēs daudz par mikrobiem zinām? Ierindas cilvēks redzēt tos nevar, tātad iespēju runāt par mikrobiem mums dod vienīgi un tikai zinātne. Citiem vārdiem sakot, situācija, kuru minējāt– ka kaut kas ir deguna priekšā, bet mēs to nepamanām–, ir pilnīgi normāla.
Ja jums nepieciešami pierādījumi tam, cik svarīgi ir mikrobi, parunāsim par situāciju, kad jūs kaut ko esat neriktīgi apēdis. Tas, ja jums vēders sāk burkšķēt, ir nieks, mēs varam tikt līdz disbakteriozei. Labi, līdz disbakteriozei vairums no mums, par laimi, nekad mūža laikā nenodzīvojas, tomēr runa ir par to, ka pat vismazāko izmaiņu dēļ mikrobu uzvedībā– teiksim, kaut kādi streptokoki ņem virsroku pār kaut kādiem enterokokiem– mēs kļūstam šļaugani, mainās mūsu uzvedība, domāšana. Tu ej balsot par vienu partiju, bet tik draņķīgi jūties, ka nobalso par citu partiju. Mikrobi nosaka ļoti daudz, bet mēs joprojām esam baltas lapas priekšā,ja runa ir par to, kā tas notiek. Piekabināt cilvēka uzvedību mikrobiomam ir liels mērķis, jo ir aizdomas, ka cilvēka mikrobioms ietekmē dažādu slimību norisi, piemēram, kāda iekaisuma gadījumā. Un, ja kāds iekaisums sāk skart nervu sistēmu, tad cilvēks mainās arī uzvedības ziņā. Jūs satiekat klasesbiedru, kurš, jums liekas, ir ļoti mainījies. Skaidrs, ka izmaiņas notiek, pateicoties uzkrātai dzīves pieredzei, bet izmaiņas var notikt arī tāpēc, ka cilvēks ir sācis ēst kaut ko citu. Kaut vai tāpēc, ka veikalos piedāvā kaut ko citu. Tas ietekmē zarnu mikrobiomu. Savukārt mikrobioms un smadzenes funkcionē, ja tā var teikt, uz vienas ass. Piemēram, lai mēs nebūtu depresīvi, mēs lietojam antidepresantus, jo mums nepieciešams palielināt serotonīna koncentrāciju sinaptiskajās spraugās. Atklāti sakot, antidepresantu darbība joprojām ir miglā tīta, bet tā tiek uzskatīts. Tagad ir noskaidrots, ka zarnās arī var veidoties serotonīns, jo zarnās ir serotonīnu veidojošās baktērijas. Respektīvi, galvas smadzeņu neiromediators strādā arī zarnās. Gadās, cilvēks apēd kādu augli, un viņam tas ātri “iziet ārā”. Kāpēc? Jo sēklu apvalkos arī ir serotonīns, un dabai vajag, lai mēs sēklas nesagremotas izvadītu ārā un šādi sēklas izplatītos. Acīmredzot ir vielas, kas cilvēka ķermeņa daļās veidojas un darbojas atšķirīgi. Mikrobioms kuņģa un zarnu traktā nodrošina mūs arī ar barības vielām, tātad enerģiju. Un mēs te redzam gan mikrobioma nozīmi vispār, gan atšķirību nozīmi– vienam apēstais burgers būs drīz laukā kā tomāta sēklapvalks, citam aizies taukos. Kāpēc tā? Tāpēc, ka arī mūsu stratēģija ir dažāda: vieni resursus gādā, citi– izķēza, un šī uzvedības stratēģija savukārt ietekmē arī mikrobiomu. Turpinot šo domu, var izteikt hipotēzi, ka dažādai dzīves stratēģijai atbilst atšķirības organisma darbībā. Es, protams, nevaru apgalvot, ka pienāks brīdis, kad mēs pēc fekālijām varēsim pateikt, vai tas ir recidīvista vai žurnālista veikums. Skaidrs ir tas, ka daudzas organisma funkcijas joprojām mums ir neskaidras. Man šķiet, ka būtu ļoti noderīgi, ja, tēlaini izsakoties, mediķi vairāk interesētos par bioloģiju plašā nozīmē, un otrādi.
