4 minute read
Atklāt arvien kaut ko jaunu pierastajā un pašsaprotamajā
Latvijas Universitāte piešķīrusi speciālo balvu Latvijas Universitātes profesoram Andrim Rubinam par ieguldījumu dermatoloģijas attīstībā Latvijā un pasaulē. Profesoram jautājumus uzdeva Māris Zanders.
Šķiet, zinātnē un veselības aprūpes nozarē – līdzīgi kā citās dzīves jomās – ir posmi, kad plašāka publika par kaut ko vairāk interesējas, kaut kas ir “trendā”. Gēnu rediģēšana, neirodeģeneratīvie procesi, novecošanas procesi utt. No šā viedokļa var likties, ka dermatoloģija ir kaut kas nostiprinājies, nemainīgs, “nekā jauna”. Es savukārt pieņemu, ka šāds priekšstats ir aplams un patiesībā te ir attīstība un jauni izaicinājumi gan no izpētes, gan praktiskās pielietojamības aspekta.
Advertisement
Āda ir lielākais cilvēka orgāns. Āda ir vitāla un ļoti daudzveidīga. Dermatoloģija ir multidisciplināra specialitāte, kurā ietilpst gan “klasiskā” jeb klīniskā dermatoloģija un veneroloģija, gan dažādi jauni virzieni un apakšspecialitātes: pediatriskā jeb bērnu dermatoloģija, dermatoalergoloģija, dermatoķirurģija, dermatopatoloģija, dermatoonkoloģija, estētiskā dermatoloģija, triholoģija, oniholoģija. Šie nosacīti jaunie virzieni pastāv ASV un Rietumeiropā vairāk nekā 50 gadu, taču Latvijā vēl nav pilnībā atzīti. Iespējams, tas
saistīts ar iesīkstējušu un novecojušu veselības aprūpes modeli vai atpalikušu normatīvo aktu bāzi. Es domāju, ka Latvijā ir steidzami jāpārskata ne tika dermatoloģijas, bet arī citu “mazo” specialitāšu nolikumi, lai līdzīgi kā ASV un Rietumeiropas valstīs paplašinātu to profesionālās robežas. Praktiski tas nozīmētu to, ka dermatologs diagnosticē un ārstē visus procesus, kas noris ādā,– iekaisīgus, alerģiskus, infekciozus, onkoloģiskus, ģenētiskus un estētiskus. Vēl viens svarīgs moments– valsts veselības aprūpes organizētājiem ir precīzi jānosaka, cik liela ir valsts medicīnas loma katrā specialitātē. Ir skaidrs, ka daudz ko var attīstīt privāti, var arī atvērt tirgu starptautiskām medicīnas grupām. Taču, manuprāt, katrā specialitātē būtu jānodrošina valsts garantēts augsts aprūpes standarts. Dermatoloģijā tas būtu vismaz sešas nodaļas Latvijā aptuveni ar 120gultām kopā, dienas stacionāriem un ambulatoro daļu. Šobrīd pilnvērtīgas, Eiropas standartiem atbilstošas klīnikas universitātes vai reģionālajās slimnīcās Latvijā nav. Visi kādreizējie veneroloģiskie dispanseri ir likvidēti. Tas kavē ne tikai specialitātes attīstību, bet īpaši diskriminē ādas slimniekus, jo Rietumeiropā gandrīz katrā daudzfunkcionālā slimnīcā ir dermatoloģijas nodaļa. Tāpat jebkurā medicīnas specialitātē ir jābūt sasaistei starp klīniku un zinātni. Ja tās nav, tad katra no tām strādā pati par sevi, tādējādi klīnika neko neizgudro vai zinātne izgudro kaut ko tādu, kam nav praktiska pielietojuma. Latvijā nav pietiekamas zinātniskās infrastruktūras kapacitātes universitātes slimnīcās, vai tās vispār nav reģionālajās slimnīcās. To vajadzētu steidzami atbalstīt un attīstīt. Piekrītu mūsu akadēmiķiem un zinātniekiem, ka Latvija nevar paļauties tikai uz Eiropas vai ārvalstu finansējumu, ka ir nepieciešams valsts bāzes finansējums, novirzot zinātnei 2% no iekšzemes kopprodukta.
Gan es, gan mani kolēģi esam bijuši iniciatori daudzu jaunu ārstniecības un diagnostikas metožu ieviešanai Latvijā kopš 1991.gada: prolongētie penicilīni un citas jaunas antibiotikas ādas un seksuāli transmisīvo infekciju ārstēšanā, jauni sistēmiski un pretsēnīšu līdzekļi, jauni aknes terapijas līdzekļi, jauni medikamenti atopiskā dermatīta un psoriāzes ārstēšanāu.c. Biju viens no pirmajiem bijušajā PSRS (A. Rubins, AL Mashkilleysson), kas pētīja Tlimfocītu subpopulācijas psoriāzes gadījumā, kas lielā mērā ir pamats modernai bioloģiskai terapijai ar monoklonālām antivielām pret dažādiem psoriāzes citokīniem. Tāpat komandā (A. Rubins, S. Reitamo, T. Ruzicka, T. Bieber u.c.) ar ārzemju kolēģiem piedalījos klīniskos pētījumos, kas rezultējās ar jaunas klases medikamentu– topisku takrolimu (tacrolimus; Protopic)– ieviešanu atopiskā dermatīta ārstēšanā.
Dermatologi ir bijuši aizsācēji jaunu tehnoloģiju ienākšanai Latvijā: ādas veidojumu optiskā un digitāla dermatoskopija, dažādas fototerapijas metodes un lāzeri. Potenciālo jauno tehnoloģiju klāsts, protams, ir ļoti plašs. 2020.gadā publicējām pētījumu par jonizētas plazmas izmantošanu estētiskajā ķirurģijā, ārstējot acu plakstiņu ksantelazmas (S.Rubins, I. Rītiņa, A. Rubins). Apsveicu un lepojos ar Latvijas Universitātes kolēģiem, kas ir radījuši inovācijas ar praktisku pielietojumu medicīnā: ādas veidojumu spektrālā analīze (J.Spīgulis), fotopletismogrāfija reģionālās anestēzijas kvalitātes izvērtēšanā (U. Rubīns) vai 3D ādas modelis (E.Jakobsons, A. Ērglis). Tāpat Latvijas Universitāte veikusi pētījumus sadarbībā ar farmācijas un kosmētikas kompānijām. Tas tikai liecina, ka pētījumiem dermatoloģijā ir labs zinātniskais un komerciālais potenciāls. Protams, arī gēnu tehnoloģijas ienāk dermatologu ikdienā. Vairāk nekā pusei aptuveni no diviem tūkstošiem zināmo ādas slimību ir ģenētiska izcelsme. Savu iespēju robežās esam šajā virzienā strādājuši un turpinām strādāt. LU Dermatoveneroloģijas katedra sadarbībā ar Latvijas Dermatoloģijas institūtu (S.Rubins) un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru (D. Frīdmanis) vieni no pirmajiem pasaulē sekvencēja mata folikula mikrobiomu 2017.gadā. Šobrīd viens no pētījumiem, ko veicam un kur ir paredzēta gēnu sekvencēšana, ir saistīts ar 1.tipa neirofibromatozi (V.Viktorovs, S. Rubins).
Neraugoties uz sarežģīto laiku zinātnē, nekad neesam apstājušies attīstībā un starptautiskajā sadarbībā– gan publicējot rakstus, gan izdodot grāmatas, gan organizējot starptautiskas konferences. 2011.gadā Rīgā organizējām IUSTI 21. kongresu, lielu starptautisku pasākumu, kas bija veltīts seksuāli transmisīvām infekcijām. Esmu vairāku Austrumeiropas seksuāli transmisīvo infekciju vadlīniju līdzautors, par ieguldījumu jomas attīstībā esmu saņēmis IUSTI medaļu. 2012.gadā Latvija manā vadībā prezidēja 21. Eiropas dermatologu akadēmijas (EADV) kongresā Prāgā. 2015.gadā Latvijā un Latvijas Universitātē pēc mūsu uzaicinājuma viesojās Nobela prēmijas laureāts medicīnā (2008.gadā) profesors Haralds Cūrhauzens (Harald zur Hausen) kopā ar kundzi, izcilu zinātnieci, virusoloģi profesori Mišelu Deviljēru (Michelle de Villiers). 2020.gadā Latvijas Universitātē noorganizējām 16. Baltijas Dermatovenerologu asociācijas (BADV) kongresu hibrīdformātā– digitāli un klātienē Zoom the Skin and Save Lifes – ar slaveniem lektoriem no visas pasaules un dažādām laika joslām. No 1991. līdz 2020.gadam esmu vadījis vai palīdzējis organizēt vairāk nekā pusi BADV kongresu. 2021.gadā Starptautiskā Dermatoloģisko asociāciju līga (ILDS) iecēla mani par vienu no 25. pasaules dermatologu kongresa (World Congress of Dermatology; WCD) vēstniekiem (WCD Ambassador), esmu vienīgais no Baltijas valstīm šajā pulkā. Šis kongress notiks 2023.gadā Singapūrā. 1. pasaules dermatologu kongress notika 1889.gadā Parīzē, Francijā. Pēc sava nozīmīguma dermatoloģijā ILDS WCD ir salīdzināms ar olimpiskajām spēlēm sportā. Pāvuls Visvaldis Foto:
