Atklāt arvien kaut ko jaunu pierastajā un pašsaprotamajā Latvijas Universitāte piešķīrusi speciālo balvu Latvijas Universitātes profesoram Andrim Rubinam par ieguldījumu dermatoloģijas attīstībā Latvijā un pasaulē. Profesoram jautājumus uzdeva Māris Zanders.
Š
ķiet, zinātnē un veselības aprūpes nozarē – līdzīgi kā citās dzīves jomās – ir posmi, kad plašāka publika par kaut ko vairāk interesējas, kaut kas ir “trendā”. Gēnu rediģēšana, neirodeģeneratīvie procesi, novecošanas procesi utt. No šā viedokļa var likties, ka dermatoloģija ir kaut kas nostiprinājies, nemainīgs, “nekā jauna”. Es savukārt pieņemu, ka šāds priekšstats ir aplams un patiesībā te ir attīstība un jauni izaicinājumi gan no izpētes, gan praktiskās pielietojamības aspekta.
Āda ir lielākais cilvēka orgāns. Āda ir vitāla un ļoti daudzveidīga. Dermatoloģija ir multidisciplināra specialitāte, kurā ietilpst gan “klasiskā” jeb klīniskā dermatoloģija un veneroloģija, gan dažādi jauni virzieni un apakšspecialitātes: pediatriskā jeb bērnu dermatoloģija, dermatoalergoloģija, dermatoķirurģija, dermatopatoloģija, dermatoonkoloģija, estētiskā dermatoloģija, triholoģija, oniholoģija. Šie nosacīti jaunie virzieni pastāv ASV un Rietumeiropā vairāk nekā 50 gadu, taču Latvijā vēl nav pilnībā atzīti. Iespējams, tas
12
“
Precīzi jānosaka, cik liela ir valsts medicīnas loma katrā specialitātē
saistīts ar iesīkstējušu un novecojušu veselības aprūpes modeli vai atpalikušu normatīvo aktu bāzi. Es domāju, ka Latvijā ir steidzami jāpārskata ne tika dermatoloģijas, bet arī citu “mazo” specialitāšu nolikumi, lai līdzīgi kā ASV un Rietumeiropas valstīs paplašinātu to profesionālās robežas. Praktiski tas nozīmētu to, ka dermatologs diagnosticē un ārstē visus procesus, kas noris ādā, – iekaisīgus, alerģiskus, infekciozus, onkoloģiskus, ģenētiskus un estētiskus. Vēl viens svarīgs moments – valsts veselības aprūpes organizētājiem ir precīzi jānosaka, cik liela ir valsts medicīnas loma katrā specialitātē. Ir skaidrs, ka daudz ko var attīstīt privāti, var arī atvērt tirgu starptautiskām medicīnas grupām. Taču, manuprāt, katrā specialitātē būtu
jānodrošina valsts garantēts augsts aprūpes standarts. Dermatoloģijā tas būtu vismaz sešas nodaļas Latvijā aptuveni ar 120 gultām kopā, dienas stacionāriem un ambulatoro daļu. Šobrīd pilnvērtīgas, Eiropas standartiem atbilstošas klīnikas universitātes vai reģionālajās slimnīcās Latvijā nav. Visi kādreizējie veneroloģiskie dispanseri ir likvidēti. Tas kavē ne tikai specialitātes attīstību, bet īpaši diskriminē ādas slimniekus, jo Rietumeiropā gandrīz katrā daudzfunkcionālā slimnīcā ir dermatoloģijas nodaļa. Tāpat jebkurā medicīnas specialitātē ir jābūt sasaistei starp klīniku un zinātni. Ja tās nav, tad katra no tām strādā pati par sevi, tādējādi klīnika neko neizgudro vai zinātne izgudro kaut ko tādu, kam nav praktiska pielietojuma. Latvijā nav pietiekamas zinātniskās infrastruktūras kapacitātes universitātes slimnīcās, vai tās vispār nav reģionālajās slimnīcās. To vajadzētu steidzami atbalstīt un attīstīt. Piekrītu mūsu akadēmiķiem un zinātniekiem, ka Latvija nevar paļauties tikai uz Eiropas vai ārvalstu finansējumu, ka ir nepieciešams valsts bāzes finansējums, novirzot zinātnei 2% no iekšzemes kopprodukta.
