Esmu droša, ka man izdevies izaudzināt pēctečus” Cilvēkam ir likumdošanā nostiprinātas tiesības uz labvēlīgu vidi

“Esmu droša, ka man izdevies izaudzināt pēctečus”

2021. gada 11. janvārī Latvijas Universitāte nolēma piešķirt balvas par zinātniskās skolas izveidošanu Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesorei Ilmai Čepānei un Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes bijušajam profesoram Jurim Miķelsonam. Ar Ilmu Čepāni sarunājas Māris Zanders.

Pat ar jurisprudenci nesaistīts cilvēks būs kaut jēdzienu līmenī dzirdējis par “anglosakšu tiesību sistēmu” vai “kontinentālo tiesību sistēmu”. Savukārt, ja mēs runājam par tik objektīvi nelielu spēles laukumu, kāda ir Latvija, rodas jautājums par vietējās

“skolas” vai, man labāk patiktu teikt, vietējās tradīcijas veidošanos un attīstību. Tāda ir, vai tāda objektīvi ir iespējama?

Mums lokālā specifika parādījās pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Jo īpaši Augstākās padomes laikā aktuāla bija tiesību aktu transformācija, normatīvu aktu pāreja. Un domāju, ka varu teikt, ka no šā viedokļa bija veiksmīgi tas, ka arī es piedalījos šajā procesā un diezgan daudz darīju vides (tolaik tās saucās ekoloģiskās) tiesību normu radīšanā. Bija jāpanāk līdzsvars starp dažādām interešu grupām, jo nevar noliegt, ka šīs normas vides interesēs faktiski ierobežo īpašumtiesības. Tomēr jāatzīst, ka tolaik tas izdevās diezgan gludi.

Man ir patiess prieks, ka izdevās par šīm tēmām ieinteresēt virkni manu audzēkņu, kas nu jau strādā patstāvīgi, tostarp valsts pārvaldē. Es nezinu, vai var runāt par “skolu”, bet es esmu droša, ka man ir izdevies sagatavot pēctečus. Mani pašu ļoti iedvesmoja profesors Jānis Strautmanis, kurš bija ne tikai izcils profesionālis, bet arī aizraujoša personība. Piemēram, viņš ar savu vijoļspēli vienmēr izpelnījās sajūsmu dažādos juristu saietos. Laikā, kad es pati vēl studēju, bija profesors Artūrs Liede, cilvēks ar spožu intelektu.

Nākamais posms saistās ar nepieciešamību saskaņot vietējos normatīvos aktus ar Eiropas Savienības likumdošanu kontekstā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Es pati studentiem saku: ja mēs nebūtu iestājušies, situācija ar vides tiesībām Latvijā būtu bēdīgāka, nekā tā ir. Neraugoties uz šādu fonu, mums izdevās nacionālajā likumdošanā iekļaut to, ka konkrētos vides jautājumos Latvija var noteikt pat augstākās prasības, nekā to prasa Eiropas Savienības direktīvas un regulas.

Tātad varam teikt, ka lokālās īpatnības saistītas ar vēsturisko kontekstu. Kā, jūsuprāt, laika gaitā Latvijā ir mainījušies akcenti tiesību zinātnē un praksē? Pieļauju, ka pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas uzmanības centrā

bija ar īpašuma tiesībām saistītie jautājumi un cilvēktiesības varbūt nelikās tik aktuālas. Savukārt pēdējo gadu laikā cilvēktiesībām tiek pievērsta liela uzmanība.

Jā, akcenti ļoti mainās. Strādājot kopā ar kolēģiem Augstākajā padomē– Induli Emsi, Skaidrīti Albertiņu, Oļegu Batarevski–, panākt rezultātu bija vieglāk, nekā jau dažus gadus vēlāk, Saeimā. Piemēram, bija kolēģi no nacionāļu aprindām, kuri apšaubīja aizsargājamo teritoriju nepieciešamību, uzsverot, ka primāras ir svētās un neaizskaramās privātīpašuma tiesības. Savukārt es vienmēr esmu uzsvērusi: pieņemot Satversmes 115. pantu (“Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu”), mēs ne tikai norādām uz valsts pienākumu rūpēties par vidi– juristi to sauc par pozitīvo pienākumu–, bet arī uz to, ka cilvēkam ir tiesības uz labvēlīgu vidi, tās ir subjektīvas tiesības.

Kad es vēlāk sāku strādāt Satversmes tiesā, mēs kopā ar kolēģi docenti Silviju Meieri (tolaik viņa bija mana palīdze Satversmes tiesā) gatavojām pašas pirmās lietas. Bija tā sauktā Olaines bīstamo atkritumu lieta, lietas par pašvaldību saistošajiem noteikumiem, respektīvi, mūsu uzdevums bija izstrādāt skaidrus kritērijus un argumentus šādām situācijām.

“Gan latvieši, gan Latvijā dzīvojošie krievi ir kā traki uz tiesāšanos

Varbūt citādi formulēšu jautājumu. Kad es pērn “Alma Mater” gatavoju tekstu par Latvijas juristu panākumiem starptautiskās cilvēktiesību sacensībās, man pašam bija priekšstats, ka cilvēki Latvijā nav ļoti aktīvi savu cilvēktiesību aizstāvēšanā. Ja runa ir par mantiskiem strīdiem, tad, kā saka, vēl ir jēga saspringt, bet “kaut kādas” cilvēktiesības...

Māri, es jums nepiekrītu. Gan latvieši, gan Latvijā dzīvojošie krievi ir kā traki uz tiesāšanos (iesmejas). Neaizmirstiet, ka ne vienmēr pieteikumam seko lietas ierosināšana, tāpat to, ka cilvēkiem pietrūkst juridisko

zināšanu, tomēr, pat neraugoties uz to, cilvēki ir ļoti aktīvi. Mana agrākā palīdze Satversmes tiesā, tagad vecākā juriste Tiesībsarga birojā, Elīna Ūsiņa, ar kuru es regulāri kontaktējos, man ir teikusi, ka sūdzību ir ļoti daudz, cilvēki ir visnotaļ uzstājīgi.

Vai un kā mainās jēdzienu interpretācija – kaut vai tāpēc, ka mainās konteksts? Piemēram, vēl pirms gada mums diez vai šķistu aktuāls jautājums par to, kā ārstam (jebkurai profesijai, kas plaši kontaktēja ar cilvēkiem) jārīkojas vakcinēšanās kontekstā? No vienas puses, indivīdam ir tiesības nevakcinēties, no otras puses, sabiedrības “kopīgais labums” saka, ka viņam pienākums ir vakcinēties. Tāpat kurš varēja iedomāties, pirms sākās, atvainojos, nesodīta muldēšana sociālajos tīklos, ka būs jādiskutē par vārda brīvības jēdzienu.

Ir jēdzieni “samērīgums”, “laba reputācija”, “rūpīgs saimnieks” un citi. Un var tiešām teikt, ka laika gaitā jurisprudencē šādi jēdzieni var attīstīties– liberālākas vai konservatīvākas interpretācijas virzienā. Tie ir tā sauktie nenoteiktie jēdzieni, un juristiem tiek mācīts, kā tos piepildīt

“Satversmes tiesa nevar būt klēpja sunītis, ja vien mēs negribam, lai tā sāk izskatīties kā konstitucionālās tiesas Baltkrievijā vai Krievijā

ar saturu. Ko tas nozīmē? Atkal kā piemēru minēšu vides tiesības, kas ir ļoti, ja tā var teikt, filozofiskas, bieži nekonkrētas. Ja jurists neorientējas arī administratīvajās vai konstitucionālajās tiesībās, tad viņam ir ļoti grūti strādāt vides tiesību jomā. Un mēs redzam atšķirības– piemēram, administratīvās tiesas, manuprāt, ļoti labi strādā ar dažādām būvatļauju vai ietekmes uz vidi novērtējuma lietām, savukārt prokuratūrā par šiem jautājumiem skaidrība ir mazāka.

Vēlējos jautāt par konstitucionālās tiesas (Latvijas gadījumā Satversmes tiesas) vietu varas hierarhijā. Turklāt mana interese nav saistīta ar aktuālajām debatēm starp Satversmes tiesu un dažām politiskām grupām. Tātad, no vienas puses, par pašsaprotamu vērtību var uzskatīt to, ka vispār ir šāda politiskajai konjunktūrai nepakļauta institūcija. No otras puses, var saprast arī politiķus (piemēram, ASV, arī Vācijā), kuri saka: jūs, konstitucionālā tiesa, neļaujat mums pildīt solījumus vēlētājiem un vispār operatīvi, elastīgi reaģēt uz aktuālo situāciju.

Ja mēs tomēr paturam prātā aktuālās debates par Darba likuma interpretāciju, tad šajā kontekstā daži Saeimas deputāti, piemēram, Aleksandrs Kiršteins, paziņoja, ka Satversmes tiesa būtu likvidējama. Tā ir veca dziesma jaunās skaņās. Atceros, kad Satversmes tiesa 1999.gadā pieņēma lēmumu tā sauktajā Jāņa Mottes lietā, tad līdzīgi izteicās virkne politiķu, piemēram, Andris Šķēle, Valdis Birkavs un citi. Visās demokrātiskās valstīs ir Satversmes tiesa vai vismaz Augstākās tiesas atzars, kas lemj par konstitucionālo tiesību jautājumiem. Jā, ir gadījumi, kad Satversmes tiesai ir jāpašierobežojas, proti, jāsaka, ka tā neiejauksies, jo konkrētais ir politisks jautājums. Savukārt tas, kā tiesa šādos gadījumos rīkojas, lielā mērā ir atkarīgs no tiesas personālsastāva, kā šie cilvēki uztver savas kompetences robežas. Ja runa ir par aktuālajām debatēm, tad es, beidzot darbu Satversmes tiesā 2006.gadā, kolēģiem teicu– agri vai vēlu, bet Satversmes tiesai šādi jautājumi būs jāskata; ja tas nenotiks, skatīs Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Mana prognoze piepildījās.

Es jums piekrītu– šādas debates par un ap konstitucionālo tiesu mēs redzam arī citās valstīs. Polijā, piemēram. Vai atgādināšu, cik svarīgi ASV prezidentam Donaldam Trampam šķita apstiprināt viņa virzītos kandidātus Augstākajā tiesā. Tomēr komentārs ir vienkāršs: Satversmes tiesa nevar būt klēpja sunītis, ja vien mēs negribam, lai tā sāk izskatīties kā konstitucionālās tiesas Baltkrievijā vai Krievijā. Vai mēs to gribam?