“Esmu droša, ka man izdevies izaudzināt pēctečus” 2021. gada 11. janvārī Latvijas Universitāte nolēma piešķirt balvas par zinātniskās skolas izveidošanu Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesorei Ilmai Čepānei un Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes bijušajam profesoram Jurim Miķelsonam. Ar Ilmu Čepāni sarunājas Māris Zanders.
P
at ar jurisprudenci nesaistīts cilvēks būs kaut jēdzienu līmenī dzirdējis par “anglosakšu tiesību sistēmu” vai “kontinentālo tiesību sistēmu”. Savukārt, ja mēs runājam par tik objektīvi nelielu spēles laukumu, kāda ir Latvija, rodas jautājums par vietējās “skolas” vai, man labāk patiktu teikt, vietējās tradīcijas veidošanos un attīstību. Tāda ir, vai tāda objektīvi ir iespējama? Mums lokālā specifika parādījās pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Jo īpaši Augstākās padomes laikā aktuāla bija tiesību aktu transformācija, normatīvu aktu pāreja. Un domāju, ka varu teikt, ka no šā viedokļa bija veiksmīgi tas, ka arī es piedalījos šajā procesā un diezgan daudz darīju
4
vides (tolaik tās saucās ekoloģiskās) tiesību normu radīšanā. Bija jāpanāk līdzsvars starp dažādām interešu grupām, jo nevar noliegt, ka šīs normas vides interesēs faktiski ierobežo īpašumtiesības. Tomēr jāatzīst, ka tolaik tas izdevās diezgan gludi. Man ir patiess prieks, ka izdevās par šīm tēmām ieinteresēt virkni manu audzēkņu, kas nu jau strādā patstāvīgi, tostarp valsts pārvaldē. Es nezinu, vai var runāt par “skolu”, bet es esmu droša, ka man ir izdevies sagatavot pēctečus. Mani pašu ļoti iedvesmoja profesors Jānis Strautmanis, kurš bija ne tikai izcils profesionālis, bet arī aizraujoša personība. Piemēram, viņš ar savu vijoļspēli vienmēr izpelnījās sajūsmu dažādos juristu saietos. Laikā, kad es pati vēl studēju, bija profesors Artūrs Liede, cilvēks ar spožu intelektu.
Nākamais posms saistās ar nepieciešamību saskaņot vietējos normatīvos aktus ar Eiropas Savienības likumdošanu kontekstā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Es pati studentiem saku: ja mēs nebūtu iestājušies, situācija ar vides tiesībām Latvijā būtu bēdīgāka, nekā tā ir. Neraugoties uz šādu fonu, mums izdevās nacionālajā likumdošanā iekļaut to, ka konkrētos vides jautājumos Latvija var noteikt pat augstākās prasības, nekā to prasa Eiropas Savienības direktīvas un regulas. Tātad varam teikt, ka lokālās īpatnības saistītas ar vēsturisko kontekstu. Kā, jūsuprāt, laika gaitā Latvijā ir mainījušies akcenti tiesību zinātnē un praksē? Pieļauju, ka pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas uzmanības centrā
