Alma Mater. LU Gada balvas speciālizlaidums by Latvijas Universitāte

2021/1

www.lu.lv

ISSN 1691-8185

Senajā Ēģiptē vidējais mūža ilgums –

37 gadi

Vai auto vadīšana ir bīstamāka par vakcinēšanos? Cilvēka lielākais orgāns – āda

Kas kopīgs

Latvijas Universitātei un vegāniem?

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2021 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta IZDEVUMU SAGATAVOJIS: Māris Zanders un LU Akadēmiskais apgāds Joprojām atceros patīkamo pārsteigumu, 2018. gada vasarā izlasot ziņu [1], ka, par spīti ļoti sliktām starpvalstu attiecībām, ASV un Irānas ķīmiķi turpina sadarboties. Zinātne demonstrēja noturīgumu pret politisko konjunktūru. Pērnais – 2020. – gads, saudzīgi izsakoties, arī nebija sevišķi labvēlīgs jaunu zināšanu iegūšanas un netraucētas pārdomāšanas procesam. Varētu itin viegli izveidot pamatīgu sarakstu ar atceltiem, pārceltiem vai neierastā formā notikušiem notikumiem – sākot ar darbu observatorijās un laboratorijās, beidzot ar ekspertu ieplānotajiem kongresiem. Tomēr, veidojot šo Alma Mater numuru, kurā lielākā daļa tekstu ir par Latvijas Universitātes balvu ieguvējiem, jāsecina, ka arī pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu gadā akadēmiskā saime ir darbojusies pilnvērtīgi. Nav jēgas nodarboties ar psiholoģisku pašārstēšanos un teikt, ka “jaunā realitāte” nemaz nav

kaitējusi, tomēr nenoliedzami varēja būt skumjāk. Paraugoties uz balvu ieguvējiem, šķiet, svarīgi arī atzīmēt tematisko līdzsvaru. Proti, neizbēgami Covid-19 ietekmēja pētījumu virzienus, tomēr turpinājās arī darbs, kas nav saistīts ar – kā 2020. gadā iemācījāmies teikt – epidemioloģisko situāciju. Bioloģija nesaruka līdz koronavīrusiem, sociālās zinātnes nesarāvās līdz pandēmijas ekonomisko un politisko seku analīzei. Latvijas Universitātes ekosistēmā turpināja iznākt vizuāli skaistas grāmatas, studenti turpināja lolot ambīcijas uzņēmējdarbībā. Atļaušos apšaubīt to, ka 2021. gads būs vienkāršāks un vieglāks par aizvadīto, tomēr pirmā šoka periods ir beidzies, un gan jau izķepurosimies. Māris Zanders [1] First-Principles Study of Water Nanotubes Captured Inside Carbon/Boron Nitride Nanotubes | Langmuir (acs.org)

FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments; shutterstock Rakstu mājas vizualizācija: PS RERE BMV MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

PIRMĀ VĀKA FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments

Saturs 4

“Esmu droša, ka man izdevies izaudzināt pēctečus” Cilvēkam ir likumdošanā nostiprinātas tiesības uz labvēlīgu vidi. Ētikas standartiem zinātnē jābūt augstākiem nekā citās jomās Problēmas rodas tad, ja pētnieka teiktais tiek izrauts no konteksta.

Latvijā tapis pienesums 10 Jauns starptautiskajai zināšanu

bāzei Ir jābūt gatavam ilgam eksperimentālajam darbam.

arvien kaut ko jaunu 12 Atklāt pierastajā un pašsaprotamajā ka darbā nav rutīnas 14 Patīk, Latvijas Universitātes

“neredzamā daļa”. nekad nebeidzas, 15 Evolūcija jo nebeidzas vides izmaiņas

Pagaidām nav īsti skaidrs, cik liela loma ir imūnsistēmu īpatnībām.

realitāte – rīks 19 Virtuālā skolēniem, mediķiem un

uzņēmējiem Kā smadzenes notic virtuālajai realitātei?

sadarbojamies ar skolām 22 Mēs visos Latvijas reģionos

Problēmas ar pareizrakstību nav sīkums.

krājumā ir 150 tūkstoši 24 “Ja vienību, pārsteigumi vienmēr

iespējami...” Herbāriji ļauj izsekot augu sugu izplatībai.

lai izprastu, 27 Interpretēt, nevis nostiprinātu savus

pieņēmumus Kā dievu iecelts valdnieks var karot ar dzīves jēgu nezinošiem neticīgajiem?

jaunas biznesa 30 Pandēmija idejas nav nokāvusi

Nav jēgas “uzdzīt” projektu skaitu, ja reāli darbojas mazāk.

“Esmu droša, ka man izdevies izaudzināt pēctečus” 2021. gada 11. janvārī Latvijas Universitāte nolēma piešķirt balvas par zinātniskās skolas izveidošanu Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesorei Ilmai Čepānei un Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes bijušajam profesoram Jurim Miķelsonam. Ar Ilmu Čepāni sarunājas Māris Zanders.

at ar jurisprudenci nesaistīts cilvēks būs kaut jēdzienu līmenī dzirdējis par “anglosakšu tiesību sistēmu” vai “kontinentālo tiesību sistēmu”. Savukārt, ja mēs runājam par tik objektīvi nelielu spēles laukumu, kāda ir Latvija, rodas jautājums par vietējās “skolas” vai, man labāk patiktu teikt, vietējās tradīcijas veidošanos un attīstību. Tāda ir, vai tāda objektīvi ir iespējama? Mums lokālā specifika parādījās pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Jo īpaši Augstākās padomes laikā aktuāla bija tiesību aktu transformācija, normatīvu aktu pāreja. Un domāju, ka varu teikt, ka no šā viedokļa bija veiksmīgi tas, ka arī es piedalījos šajā procesā un diezgan daudz darīju

vides (tolaik tās saucās ekoloģiskās) tiesību normu radīšanā. Bija jāpanāk līdzsvars starp dažādām interešu grupām, jo nevar noliegt, ka šīs normas vides interesēs faktiski ierobežo īpašumtiesības. Tomēr jāatzīst, ka tolaik tas izdevās diezgan gludi. Man ir patiess prieks, ka izdevās par šīm tēmām ieinteresēt virkni manu audzēkņu, kas nu jau strādā patstāvīgi, tostarp valsts pārvaldē. Es nezinu, vai var runāt par “skolu”, bet es esmu droša, ka man ir izdevies sagatavot pēctečus. Mani pašu ļoti iedvesmoja profesors Jānis Strautmanis, kurš bija ne tikai izcils profesionālis, bet arī aizraujoša personība. Piemēram, viņš ar savu vijoļspēli vienmēr izpelnījās sajūsmu dažādos juristu saietos. Laikā, kad es pati vēl studēju, bija profesors Artūrs Liede, cilvēks ar spožu intelektu.

Nākamais posms saistās ar nepieciešamību saskaņot vietējos normatīvos aktus ar Eiropas Savienības likumdošanu kontekstā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Es pati studentiem saku: ja mēs nebūtu iestājušies, situācija ar vides tiesībām Latvijā būtu bēdīgāka, nekā tā ir. Neraugoties uz šādu fonu, mums izdevās nacionālajā likumdošanā iekļaut to, ka konkrētos vides jautājumos Latvija var noteikt pat augstākās prasības, nekā to prasa Eiropas Savienības direktīvas un regulas. Tātad varam teikt, ka lokālās īpatnības saistītas ar vēsturisko kontekstu. Kā, jūsuprāt, laika gaitā Latvijā ir mainījušies akcenti tiesību zinātnē un praksē? Pieļauju, ka pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas uzmanības centrā

bija ar īpašuma tiesībām saistītie jautājumi un cilvēktiesības varbūt nelikās tik aktuālas. Savukārt pēdējo gadu laikā cilvēktiesībām tiek pievērsta liela uzmanība. Jā, akcenti ļoti mainās. Strādājot kopā ar kolēģiem Augstākajā padomē – Induli Emsi, Skaidrīti Albertiņu, Oļegu Batarevski –, panākt rezultātu bija vieglāk, nekā jau dažus gadus vēlāk, Saeimā. Piemēram, bija kolēģi no nacionāļu aprindām, kuri apšaubīja aizsargājamo teritoriju nepieciešamību, uzsverot, ka primāras ir svētās un neaizskaramās privātīpašuma tiesības. Savukārt es vienmēr esmu uzsvērusi: pieņemot Satver smes 115. pantu (“Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un

“

Gan latvieši, gan Latvijā dzīvojošie krievi ir kā traki uz tiesāšanos uzlabošanu”), mēs ne tikai norādām uz valsts pienākumu rūpēties par vidi – juristi to sauc par pozitīvo pienākumu –, bet arī uz to, ka cilvēkam ir tiesības uz labvēlīgu vidi, tās ir subjektīvas tiesības. Kad es vēlāk sāku strādāt Sa tversmes tiesā, mēs kopā ar kolēģi docenti Silviju Meieri (tolaik viņa bija mana palīdze Satversmes tiesā) gatavojām pašas pirmās lietas. Bija tā sauktā Olaines bīstamo atkritumu lieta, lietas par pašvaldību saistošajiem

noteikumiem, respektīvi, mūsu uzdevums bija izstrādāt skaidrus kritērijus un argumentus šādām situācijām. Varbūt citādi formulēšu jautājumu. Kad es pērn “Alma Mater” gatavoju tekstu par Latvijas juristu panākumiem starptautiskās cilvēktiesību sacensībās, man pašam bija priekšstats, ka cilvēki Latvijā nav ļoti aktīvi savu cilvēktiesību aizstāvēšanā. Ja runa ir par mantiskiem strīdiem, tad, kā saka, vēl ir jēga saspringt, bet “kaut kādas” cilvēktiesības... Māri, es jums nepiekrītu. Gan latvieši, gan Latvijā dzīvojošie krievi ir kā traki uz tiesāšanos (iesmejas). Neaizmirstiet, ka ne vienmēr pieteikumam seko lietas ierosināšana, tāpat to, ka cilvēkiem pietrūkst juridisko

Turklāt mana interese nav saistīta ar aktuālajām debatēm starp Satversmes tiesu un dažām politiskām grupām. Tātad, no vienas puses, par pašsaprotamu vērtību var uzskatīt to, ka vispār ir šāda politiskajai konjunktūrai nepakļauta institūcija. No otras puses, var saprast arī politiķus (piemēram, ASV, arī Vācijā), kuri saka: jūs, konstitucionālā tiesa, neļaujat mums pildīt solījumus vēlētājiem un vispār operatīvi, elastīgi reaģēt uz aktuālo situāciju.

zināšanu, tomēr, pat neraugoties uz to, cilvēki ir ļoti aktīvi. Mana agrākā palīdze Satversmes tiesā, tagad vecākā juriste Tiesībsarga birojā, Elīna Ūsiņa, ar kuru es regulāri kontaktējos, man ir teikusi, ka sūdzību ir ļoti daudz, cilvēki ir visnotaļ uzstājīgi. Vai un kā mainās jēdzienu interpretācija – kaut vai tāpēc, ka mainās konteksts? Piemēram, vēl pirms gada mums diez vai šķistu aktuāls jautājums par to, kā ārstam (jebkurai profesijai, kas plaši kontaktēja ar cilvēkiem) jārīkojas vakcinēšanās kontekstā? No vienas puses, indivīdam ir tiesības nevakcinēties, no otras puses, sabiedrības “kopīgais labums” saka, ka viņam pienākums ir vakcinēties. Tāpat kurš varēja iedomāties, pirms sākās, atvainojos, nesodīta muldēšana sociālajos tīklos, ka būs jādiskutē par vārda brīvības jēdzienu. Ir jēdzieni “samērīgums”, “laba reputācija”, “rūpīgs saimnieks” un citi. Un var tiešām teikt, ka laika gaitā jurisprudencē šādi jēdzieni var attīstīties – liberālākas vai konservatīvākas interpretācijas virzienā. Tie ir tā sauktie nenoteiktie jēdzieni, un juristiem tiek mācīts, kā tos piepildīt

“

Satversmes tiesa nevar būt klēpja sunītis, ja vien mēs negribam, lai tā sāk izskatīties kā konstitucionālās tiesas Baltkrievijā vai Krievijā ar saturu. Ko tas nozīmē? Atkal kā piemēru minēšu vides tiesības, kas ir ļoti, ja tā var teikt, filozofiskas, bieži nekonkrētas. Ja jurists neorientējas arī administratīvajās vai konstitucionālajās tiesībās, tad viņam ir ļoti grūti strādāt vides tiesību jomā. Un mēs redzam atšķirības – piemēram, administratīvās tiesas, manuprāt, ļoti labi strādā ar dažādām būvatļauju vai ietekmes uz vidi novērtējuma lietām, savukārt prokuratūrā par šiem jautājumiem skaidrība ir mazāka. Vēlējos jautāt par konstitucionālās tiesas (Latvijas gadījumā Satversmes tiesas) vietu varas hierarhijā.

Ja mēs tomēr paturam prātā aktuālās debates par Darba likuma interpretāciju, tad šajā kontekstā daži Saeimas deputāti, piemēram, Aleksandrs Kiršteins, paziņoja, ka Sa tversmes tiesa būtu likvidējama. Tā ir veca dziesma jaunās skaņās. Atceros, kad Satversmes tiesa 1999. gadā pieņēma lēmumu tā sauktajā Jāņa Mottes lietā, tad līdzīgi izteicās virkne politiķu, piemēram, Andris Šķēle, Valdis Birkavs un citi. Visās demokrātiskās valstīs ir Satversmes tiesa vai vismaz Augstākās tiesas atzars, kas lemj par konstitucionālo tiesību jautājumiem. Jā, ir gadījumi, kad Satversmes tiesai ir jāpašierobežojas, proti, jāsaka, ka tā neiejauksies, jo konkrētais ir politisks jautājums. Savukārt tas, kā tiesa šādos gadījumos rīkojas, lielā mērā ir atkarīgs no tiesas personālsastāva, kā šie cilvēki uztver savas kompetences robežas. Ja runa ir par aktuālajām debatēm, tad es, beidzot darbu Satversmes tiesā 2006. gadā, kolēģiem teicu – agri vai vēlu, bet Satversmes tiesai šādi jautājumi būs jāskata; ja tas nenotiks, skatīs Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Mana prognoze piepildījās. Es jums piekrītu – šādas debates par un ap konstitucionālo tiesu mēs redzam arī citās valstīs. Polijā, piemēram. Vai atgādināšu, cik svarīgi ASV prezidentam Donaldam Trampam šķita apstiprināt viņa virzītos kandidātus Augstākajā tiesā. Tomēr komentārs ir vienkāršs: Satversmes tiesa nevar būt klēpja sunītis, ja vien mēs negribam, lai tā sāk izskatīties kā konstitucionālās tiesas Baltkrievijā vai Krievijā. Vai mēs to gribam?

Ētikas standartiem zinātnē jābūt augstākiem nekā citās jomās Vienu no Latvijas Universitātes balvām kategorijā Par oriģināla pētījuma rezultātiem saņems Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska. Ar viņu sarunājas Māris Zanders.

ūs 2020. gadā daudz strādājāt ar biobanku tēmu. Lasot jūsu un jūsu kolēģu tekstus par to, ienāca prātā, ka mēs dzīvojam agrāk nepieredzēti plašā, teiksim tā, biomateriālu ievākšanas laikā – miljoniem cilvēku nodod testus. Nedaudz vulgarizējot – vai es varu būt drošs, ka mans biomateriāls netiks izmantots man nezināmiem pētījumiem?

Nevienu biomateriālu bez atļaujas nedrīkst ievietot biobankā un pētīt. Tāda ir zinātnisko pētījumu juridiskā un ētiskā jēga mūsdienās. Tā šī situācija ir izveidojusies pēc tam, kad tika piedzīvoti dažādi skandāli. Piemēram, ap HeLa šūnu līniju – pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tika iegūtas Henrietas Laksas audzējšūnas, un viņai īsti nepaprasīja atļauju to tālākai izmantošanai, turklāt tās kļuva par komerciālu produktu. Laksas pēcnācēji tiesājās par to. Skaidrs. Es jau arī mazliet blēņojos ar šādu jautājumu. Tajā pašā laikā man liekas īpatni, ka, ja runa ir par mūsu privāto datu stāvokli, lietojot internetu, vairums no mums sevišķi neuztraucas par to. Savukārt biobanku gadījumā, cik saprotu, piesardzība ir lielāka.

Man šķiet, ka te jārunā par to, kā mēs vispār uztveram dažādus riskus. Piemēram, Covid-19 kontekstā daudz apspriestās vakcīnu blaknes. Es labprāt redzētu salīdzinājumu starp risku, ko indivīds uzņemas, iekāpjot auto un izbraucot ar to ielās, un risku, kas saistīts ar vakcīnām. Man ir aizdomas, ka vakcīnu gadījumā riski ir mazāki, tomēr daudzi to uztver citādi. Runājot par biobankām, vienmēr jāpatur prātā, ka zinātne ir tāda joma, kurā tās dalībniekiem, šajā gadījumā pētniekiem, jo īpaši svarīgi ir saglabāt sabiedrības uzticēšanos. Tāpēc standartiem zinātnē ir jābūt augstākiem nekā daudzās citās jomās. Te, starp citu, būtu interesanti salīdzināt žurnālistiku un zinātni. Žurnālisti pietiekami bieži izmanto slepeno novērojumu metodi, savukārt mūsdienu zinātnē slepeni novērojumi ir ļoti reti sastopami. Kas ir slepeni novērojumi? Piemēram, kad cilvēku pietiekami privātā situācijā neinformē par to, ka viņu novēro. Vai arī viņu neinformē par novērošanas (vai pētījuma) mērķi. Zinātnē to faktiski izskauda pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pēc nelāgās pieredzes ar Stenlija Milgrama eksperimentiem.

Ļoti augstu standartu pastāvēšana zinātnē ir ļoti svarīga, un šie standarti nozīmē, ka ir jāsaņem piekrišana par kaut vismazāko bioloģiskā materiāla gabaliņu – vai tas būtu mats, spļāviens, elpas paraugs. Jūs pieminējāt presi, un tas mani mudina jautāt par profesionālās ētikas jautājumiem pandēmijas laikā. Piemēram, no vienas puses, it kā skaidrs, ka sabiedrība ir jāinformē par koronavīrusa jaunām mutācijām. No otras puses, redzot, cik sakāpināti dažkārt pētnieku teiktais tiek interpretēts, rodas vēlme teikt, ka varbūt pētniekiem dažās situācijās labāk paklusēt. Kaut tādēļ, lai cilvēki vakcinētos, nevis teiktu – ā, pētnieki saka, ka ir mutācijas, tad jau nav vērts vakcinēties. Man liekas, ka tomēr ir jāizklāsta “pilna bilde”. Pēdējo gadu laikā sabiedrības interese par zinātniskām publikācijām ir palielinājusies. Ja jūs ieskatāties kādā no pretvakcinēšanās vietnēm internetā, jūs redzat, ka arī tur atsaucas uz kaut kādām zinātniskām publikācijām, protams, tās atbilstoši interpretējot. Problēma ir tā, ka cilvēks, kurš nav zinātnieks, bieži vien neredz konkrēto publikāciju kontekstā, vai arī no publikācijas tiek izrauti daži teikumi. Iespējams,

ka risinājums, pie kura mēs nonāksim, ir rakstīt plašākai publikai saprotamus tekstus, skaidrojot arī kontekstu. Te kā piemēru var minēt resursu Kohreina bibliotēka. Proti, drošākas zināšanas veidojas tad, ja tiek apkopoti daudzu pētījumu rezultāti, un šis resurss tieši ar to nodarbojas. Rezumējot – es nedomāju, ka nepieciešams ierobežot informācijas plūsmu, jautājums ir par to, cik labi zinātnieki māk skaidrot notiekošo. Te varētu mest arī mazu akmentiņu zinātnes finansēšanas sistēmas virzienā. Proti, ja pētniekiem visu laiku ir jācīnās par grantiem, visu laiku ir it kā jātaisnojas, tad tas rada pārspīlējumu vai, lietojot angļu vārdu, hype gaisotni. Es, piemēram, Latvijas medijos regulāri lasu ziņas par to, ka zinātnieki ir atklājuši kaut ko TĀDU. Kad noskaidro sīkāk, izrādās, ka runa ir par vēl tikai sāktu pētījumu, kura rezultāti nekur nav publicēti. Atgriezīsimies pie biobankām. Kā tās laika gaitā ir mainījušās? Es pieļauju, ka tas notiek objektīvu iemeslu

“

Ja pētniekiem visu laiku ir jācīnās par grantiem, visu laiku ir it kā jātaisnojas, tad tas rada pārspīlējumu vai, lietojot angļu vārdu, hype gaisotni dēļ – rodas jaunas pētnieciskas intereses, jauni biomateriālu iegūšanas veidi... ... un arī tos uzglabāt. Biobankas ir cieši saistītas ar to, cik attīstītas ir tehnoloģijas. Piemēram, uzglabāšanas gadījumā saldēšanas iekārtas. Te arī jāpiemin datoru jauda datu glabāšanai. Piemēram, genoma sekvenēšana rada milzīgus datu apjomus. Biobankas ir visai dažādas.

Ir pētniecības biobankas, kur biomateriālus uzkrāj ar domu, ka tie būs nepieciešami nākotnē pētījumu veikšanā. Proti, ir pietiekami daudz tādu biomateriālu veidu, ko nevar tā vienkārši iegūt vienā divās dienās. Piemēram, kāda retāka veida ļaundabīgā audzēja paraugus gudrāk ir uzkrāt vairāku gadu laikā, lai tad, kad pētniekiem rodas laba ideja, viņu rīcībā ir gatavs krājums. Un ir klīniskās biobankas, kur glabājas, piemēram, cilmes šūnas. Pētniecības biobankas ļoti strauji sāka attīstīties 21. gadsimtā, pirms tam pareizāk būtu runāt par pētnieku privātām kolekcijām. Pēdējās desmitgadēs šo darbību vairāk caurauž profesionāla solidaritāte – paraugi tiek izsniegti arī kolēģiem, kuriem ir labas idejas. Vai veidojas juridiskas vai ētiskas problēmas situācijā, kad parauga ieguvējs/glabātājs objektīvi parauga iegūšanas brīdī nevar zināt, kādiem pētniecības nolūkiem paraugs tiks lietots vēlāk? Piemēram, es piekrītu sava biomateriāla došanai, jo

vēlos atbalstīt pusmūža vīrieša ar kaitīgiem ieradumiem mikrobioma pētniecību, savukārt kāds pētnieks manu paraugu izmanto cita satura pētījumam. Tā ir problēma – ir atšķirība starp piekrišanu konkrētam pētījumam un tā saukto plašo vai atvērto piekrišanu. Piemēram, puse respondentu mūsu pētījumā Latvijā pauda, ka pareizāk būtu, ja atļauja tiktu prasīta katram pētījumam atsevišķi. Tajā pašā laikā kopš 2010. gada nedaudz tomēr pieaudzis to respondentu skaits, kuri atbalsta arī plašo piekrišanas modeli. Var teikt, ka runa ir gan par uzticēšanos zinātnei, gan pašu paraugu devēju izglītotības līmeni. Proti, jau tagad mūsu biobankās arī plašās piekrišanas modeļa gadījumā cilvēkam ir iespēja norādīt, kādiem pētījumiem viņš piekrišanu tomēr nedod. Respektīvi, pašam cilvēkam ir jāsaprot, ko viņš vēlas. Pasaulē tiek meklēti risinājumi šai problēmai, un manā skatījumā viens no labākajiem ir tā sauktā dinamiskā piekrišana. Tēlaini izsakoties, tas nozīmētu, ka es e-veselībā visu laiku redzētu, kādiem pētījumiem mani ziedotie biomateriāli tiek lietoti, vai tiek plānots tos lietot. Dažās valstīs šāds risinājums ir jau kaut daļēji ieviests, un, cik zinu, arī Latvijā biobankas par to domā. Lielākās šāda modeļa problēmas ir izmaksas. Sarunā vairākkārt esam pieminējuši uzticēšanās jēdzienu. Nav noslēpums, ka ir grupas, politiķi, piemēram, kam uzticas maz. Zinātnieku gadījumā, šķiet, ir sarežģītāk. No vienas puses, uzticēšanās ir nenoliedzama, no otras puses, kaut kur taču rodas visi šie murgi par čipošanu un līdzīgi. Kad jūs pētījāt cilvēku attieksmi pret biobankām, vai parādās aizdomas pret zinātniekiem – sak’, zinātnieki strādā Sorosa, Geitsa un globālās elites interesēs? Neuzticēšanās vairāk parādījās attiecībā uz paraugu iespējamo izvešanu uz ārvalstīm. Cilvēki intervijās teica: jā, lai pēta, tikai lai neved uz Ķīnu vai Krieviju. Šādas bažas var arī saprast, jo ārpus Eiropas Savienības,

“

Vēl interesantāka ir saruna par to, vai cilvēki gribētu uzzināt, ka viņu ziedotajā paraugā ir kādi nejauši atradumi kur ir ļoti stingrs privāto datu izmantošanas regulējums, ir valstis, par kurām ir grūti garantēt, ka regulējumi tiks ievēroti. Man šķita interesanti tas, kam cilvēki uzticas. Proti, uzticas ne tik daudz institūcijām, piemēram, slimnīcām vai augstskolām, bet konkrētām personām – ārsti šajā sarakstā ir pirmie, tad seko zinātnieki – konkrētas personas. Šī situācija kopš 2010. gada nav būtiski mainījusies, vienīgi ir palielinājusies uzticēšanās nacionālā līmeņa datu aizsardzības iestādēm. Acīmredzot jezga ap Eiropas Savienības datu aizsardzības regulu kaut kā ir radījusi cilvēkos sajūtu, ka kāds par viņu datiem rūpējas. Mēs intervējām cilvēkus, kuri jau bija ziedojuši savus biomateriālus, un šajā aspektā interesants ir jautājums, ko viņi sagaida pēc šādas rīcības. Ir pārpratumi. Igauņu kolēģi regulāri veic šādus pētījumus, un, spriežot pēc tiem, donori, kas ziedojuši savu paraugu nacionālajai genoma izpētes bankai, uzdod jautājumu: kad es saņemšu visu informāciju par savu genomu? Viņi acīmredzot ir sapratuši, ka viņiem atsūtīs “pilnu informāciju”. Vēl interesantāka ir saruna par to, vai cilvēki gribētu uzzināt, ka viņu ziedotajā paraugā ir kādi nejauši atradumi. Arī šobrīd piekrišanai ziedot ir trīs izvēles: gribu būt informēts, negribu un gribu, ja atrastā slimība ir ārstējama. Principā saprotama nostāja – kāpēc priekšlaikus nervus bojāt? Jā, tikai tas rada problēmas zinātniekiem – piemēram, noteikt, kas ir un kas nav ārstējams. Ne vienmēr ir tik vienkārši uz to atbildēt, jo cilvēki

ir individuāli. Tomēr kopumā vairumā gadījumu cilvēki vēlējās saņemt informāciju, un tad savukārt rodas jautājumus – kā informēt? Nevar taču vienkārši aizsūtīt e-pastu: mēs te jums atradām tādu un tādu gēnu... Tas viss ir aktuāli kontekstā ar globālo diskusiju par zinātnieka atbildību. Skaidrs ir tas, ka zinātnieks nav ārsts. Tajā pašā laikā dominē viedoklis: ja paraugā ir kaut kas tāds, kas var apdraudēt donora dzīvību, vai arī ir iespēja uzlabot viņa veselību, pētnieka ētiskais pienākums ir ziņot šim cilvēkam. Piemēram, Islandē nacionālajā biobankā, kur glabājas informācija par lielākās daļas islandiešu genomu, bija gadījums, kad tika atklāta BRCA gēna mutācija, kas saistīta ar krūts vēzi. Radās jautājums, vai un kā informēt ģimenes, kuru locekļi ir pakļauti šim riskam. Risinājums bija izveidot vietni internetā, kur cilvēks, identificējot sevi, varēja uzzināt, vai viņam šāds risks ir vai nav. Vēlos noslēgt sarunu, atgriežoties pie jautājuma par pandēmijas izraisīto uzticības krīzi ekspertiem. Daļa sabiedrības uzticas, bet ne man jums jāstāsta par plaši cirkulējošām aizdomām, ka “testi nav pareizi”, “informācija tiek sagrozīta”, “eksperti paši nezina” un līdzīgi. Nu, tas atkarīgs no tā, kādā laika perspektīvā mēs skatāmies. Manuprāt, daudz dziļāka uzticības krīze bija pēc Otrā pasaules kara, pēc Nirnbergas prāvas. Ārstiem un zinātniekiem pēc tam nemaz nebija tik vienkārši uzticēšanos atgūt. Vēl sešdesmitajos gados Rietumu demokrātijās bija skandāli par pārkāpumiem. Savukārt mūsdienās, manuprāt, zinātne ir tik caurskatāma, atklāta un komunicējoša kā nekad iepriekš. Un tikpat labi var teikt, ka zināma uzticības krīze ir saistīta ar to, ka ikviens var izlasīt pētnieka publikāciju, ne vienmēr saprotot publikācijā teikto. Tomēr kopumā es esmu visnotaļ optimistiska šajā ziņā, vairāk sliecoties domāt, ka uzticēšanās vienmēr ir pakļauta zināmam šūpoļu modelim, un, iespējams, mēs šobrīd vienkārši piedzīvojam kārtējos atplūdus.

Jauns Latvijā tapis pienesums starptautiskajai zināšanu bāzei Kategorijā Par izcilu promocijas darbu Latvijas Universitāte nolēmusi apbalvot darbu Erbija jonu augšuppārveidotā luminiscence trīskomponentu fluorīdu nanokristālus saturošā caurspīdīgā stikla keramikā. Ar tā autori Gunu Krieķi sarunājas Māris Zanders. ad žurnālists neko nejēdz no zinātnieka darba satura, viņš parasti izlīdzas ar jautājumu par pētījuma praktisko pielietojamību. Baidos, ka mēs esam šādā situācijā. Darba garais nosaukums ir saistīts ar to, ka mēs pētījām ļoti specifisku procesu – augšuppārveidoto

luminiscenci. Parasti, kad pēta luminiscenci, materiālu ierosina vai nu ar ultravioleto gaismu, vai redzamo gaismu. Mēs pētījām pretēju procesu, kurā materiālu ierosinām ar starojumu, kuram ir maza enerģija, konkrētajā gadījumā ar tuvo infrasarkano starojumu. Apstarojot materiālu ar infrasarkano starojumu, mēs ieraugām zaļu gaismu. Tas ir diezgan noderīgs praktisks process infrasarkanā

starojuma vizualizatoros. Industrijā diezgan daudz izmanto infrasarkanā starojuma lāzerus – medicīnā, virsmu apstrādē un citur –, un bieži vien ir vajadzīgi materiāli, kas spēj šo starojumu vizualizēt, kaut vai lai vispār saprastu, kur šī infrasarkanā starojuma gaisma krīt. Mūsu izstrādātie materiāli ir caurspīdīgas stikla keramikas plāksnītes. Stikla keramika ir interesants

“

Lai iegūtu dažus labus, atkārtojamus materiālus, mums bija nepieciešams gads

materiāls – stiklā izveidoti nanokristāli, kas uzlabo materiāla optiskās īpašības. Šādas plāksnītes tiek arī komerciāli ražotas, tiesa, ļoti minimālos daudzumos. Tās izmanto optiskās sistēmās, lai regulētu infrasarkanā starojuma lāzerus. Mūsu izstrādātajos materiālos var iegūt labāku starojuma efektivitāti. Es saprotu, ka dažādās zinātnes jomās ir sava specifika, tomēr liekas, ka parasti konkrēti pētījumi iekļaujas kādā plašākā kontekstā. Piemēram, “Alma Mater” iepriekšējam numuram intervēju Latvijas Universitātes zinātniekus, kuri pēta Alcheimera

slimības ārstēšanas metodes, un skaidrs, ka šis darbs iekļaujas viņu interesē par neirodeģeneratīvajām slimībām vispār. Ko var teikt par jūsu darbu šādā izpratnē? Šis virziens – augšuppārveidotā luminiscence – mūsu Spektroskopijas laboratorijā Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā ir pētīts diezgan sen. Viens no lielākajiem sadarbības projektiem bija, šķiet, nu jau noslēgušās Valsts pētījumu programmas sadaļā “Nanomateriāli”. Kolēģi no ārvalstīm ir braukuši pie mums, lai veiktu specifiskus mērījumus. Stikla keramikas pētījumi mūsu laboratorijā turpināsies. Tiks izstrādāts vēl viens promocijas darbs, kas gan nebūs par infrasarkanā starojuma pārveidotājiem. Tas būs vairāk par klasisko, tradicionālo luminiscenci. Es pati esmu vairāk pievērsusies tādu materiālu izstrādei, kuri piemēroti nevis infrasarkanā starojuma, bet gan lielas jaudas starojuma, galvenokārt rentgena starojuma, vizualizēšanai. Tādējādi mēs varētu uzlabot pašreiz lietojamos materiālus, kas pārsvarā ir vienreiz lietojami. Savukārt mūsu izstrādātie keramikas materiāli ir atgriezeniski, tos var izmantot vairākas reizes. Es pat nedaudz sapratu, par ko jūs pastāstījāt. Tajā pašā laikā mani pašu sen un patiesi interesē zinātnes socioloģija, tāpēc vēlējos jautāt, kā jūsu pētījumu laukā notiek savstarpējā ideju apmaiņa, arī konkurence. Jā, šādu caurspīdīga stikla keramikas materiālus diezgan aktīvi pēta arī citur pasaulē. Problēma ir tā, ka šādu materiālu iegūšanas metodes ir sarežģītas, grūti iegūt labu atkārtojamību. Tāpēc zinātnieki pūlas, lai iegūtu labu materiālu, un mums laboratorijā, ilgstoši pētot, izdevās iegūt vairākus kristāliskos savienojumus, kas ir ļoti efektīvi kā luminofori, tomēr šajos materiālos līdz šim nebija iegūti. Respektīvi, mēs papildinājām starptautisko zināšanu bāzi, piedāvājot vairākus efektīvus, bet

netipiskus savienojumus. Var teikt, ka zinātniskā interese par mūsu darbu bija liela – mūsu publikācijas tiek citētas. Lai gan šos savienojumus iegūt ir diezgan sarežģīti, mums izdevās parādīt, kādi ir priekšnosacījumi, lai tas būtu izdarāms. Šādu materiālu pētījumos varētu nošķirt divus tipus. Vienā vairāk ir centieni salikt šos savienojumus dažādās kombinācijās un nofiksēt īpašības, otrs ir vairāk orientēts uz pielietojumu, piemēram, iegūt stikla keramikas šķiedras, no kurām izgatavot viļņvadus un līdzīgas struktūras. Ja jūsu jautājuma zemteksts bija par to, cik konkurētspējīgi mēs esam, tad, manuprāt, arī jauns fiziķis Latvijā var sasniegt labus rezultātus ar nosacījumu, ka pētījumos tiek ieguldīts liels darbs. Lai iegūtu dažus labus, atkārtojamus materiālus, mums bija nepieciešams gads. Proti, no malas var likties vienkārši un skaisti – ņemam noteiktu sastāvu, iegūstam noteiktu rezultātu –, tomēr pētījuma pamatā ir milzīgs eksperimentālais darbs, tostarp izniekoti resursi. Tehnoloģiskais nodrošinājums Cietvielu fizikas institūtā ir pasaules līmenim atbilstošs, tātad mēs varam veikt pētījumus, kas ir salīdzināmi ar tiem, kādi tiek veikti citur pasaulē. Nedaudz kariķēti sāku sarunu ar jautājumu par pētījuma pielietojamību, tomēr patiešām vēlētos dzirdēt jūsu skatījumu par daudz apspriesto tēmu “zinātnes un industrijas sazobe”. Kā šādai sadarbībai vajadzētu veidoties? Sarežģīts jautājums. Man bija iespēja aizbraukt uz vienu no Zviedrijas augstskolām, kuras sadarbība ar industriju ir salīdzinoši lielāka, bet tas tikpat labi ir saistāms ar to, ka šajā universitātē ir speciāls departaments, kas uzklausa zinātnieku idejas, izpēta situāciju pasaulē un potenciāli sāk sarunas ar sadarbības partneriem. Mēs institūtā cenšamies pamazām izveidot kaut ko līdzīgu. Es personīgi vairāk jūtos kā fundamentālo pētījumu veicēja, tāpēc, manuprāt, ir nepieciešams profesionāls starpposmam starp zinātniekiem un industriju.

Atklāt arvien kaut ko jaunu pierastajā un pašsaprotamajā Latvijas Universitāte piešķīrusi speciālo balvu Latvijas Universitātes profesoram Andrim Rubinam par ieguldījumu dermatoloģijas attīstībā Latvijā un pasaulē. Profesoram jautājumus uzdeva Māris Zanders.

ķiet, zinātnē un veselības aprūpes nozarē – līdzīgi kā citās dzīves jomās – ir posmi, kad plašāka publika par kaut ko vairāk interesējas, kaut kas ir “trendā”. Gēnu rediģēšana, neirodeģeneratīvie procesi, novecošanas procesi utt. No šā viedokļa var likties, ka dermatoloģija ir kaut kas nostiprinājies, nemainīgs, “nekā jauna”. Es savukārt pieņemu, ka šāds priekšstats ir aplams un patiesībā te ir attīstība un jauni izaicinājumi gan no izpētes, gan praktiskās pielietojamības aspekta.

Āda ir lielākais cilvēka orgāns. Āda ir vitāla un ļoti daudzveidīga. Dermatoloģija ir multidisciplināra specialitāte, kurā ietilpst gan “klasiskā” jeb klīniskā dermatoloģija un veneroloģija, gan dažādi jauni virzieni un apakšspecialitātes: pediatriskā jeb bērnu dermatoloģija, dermatoalergoloģija, dermatoķirurģija, dermatopatoloģija, dermatoonkoloģija, estētiskā dermatoloģija, triholoģija, oniholoģija. Šie nosacīti jaunie virzieni pastāv ASV un Rietumeiropā vairāk nekā 50 gadu, taču Latvijā vēl nav pilnībā atzīti. Iespējams, tas

“

Precīzi jānosaka, cik liela ir valsts medicīnas loma katrā specialitātē

saistīts ar iesīkstējušu un novecojušu veselības aprūpes modeli vai atpalikušu normatīvo aktu bāzi. Es domāju, ka Latvijā ir steidzami jāpārskata ne tika dermatoloģijas, bet arī citu “mazo” specialitāšu nolikumi, lai līdzīgi kā ASV un Rietumeiropas valstīs paplašinātu to profesionālās robežas. Praktiski tas nozīmētu to, ka dermatologs diagnosticē un ārstē visus procesus, kas noris ādā, – iekaisīgus, alerģiskus, infekciozus, onkoloģiskus, ģenētiskus un estētiskus. Vēl viens svarīgs moments – valsts veselības aprūpes organizētājiem ir precīzi jānosaka, cik liela ir valsts medicīnas loma katrā specialitātē. Ir skaidrs, ka daudz ko var attīstīt privāti, var arī atvērt tirgu starptautiskām medicīnas grupām. Taču, manuprāt, katrā specialitātē būtu

jānodrošina valsts garantēts augsts aprūpes standarts. Dermatoloģijā tas būtu vismaz sešas nodaļas Latvijā aptuveni ar 120 gultām kopā, dienas stacionāriem un ambulatoro daļu. Šobrīd pilnvērtīgas, Eiropas standartiem atbilstošas klīnikas universitātes vai reģionālajās slimnīcās Latvijā nav. Visi kādreizējie veneroloģiskie dispanseri ir likvidēti. Tas kavē ne tikai specialitātes attīstību, bet īpaši diskriminē ādas slimniekus, jo Rietumeiropā gandrīz katrā daudzfunkcionālā slimnīcā ir dermatoloģijas nodaļa. Tāpat jebkurā medicīnas specialitātē ir jābūt sasaistei starp klīniku un zinātni. Ja tās nav, tad katra no tām strādā pati par sevi, tādējādi klīnika neko neizgudro vai zinātne izgudro kaut ko tādu, kam nav praktiska pielietojuma. Latvijā nav pietiekamas zinātniskās infrastruktūras kapacitātes universitātes slimnīcās, vai tās vispār nav reģionālajās slimnīcās. To vajadzētu steidzami atbalstīt un attīstīt. Piekrītu mūsu akadēmiķiem un zinātniekiem, ka Latvija nevar paļauties tikai uz Eiropas vai ārvalstu finansējumu, ka ir nepieciešams valsts bāzes finansējums, novirzot zinātnei 2% no iekšzemes kopprodukta.

Foto: Visvaldis Pāvuls

Gan es, gan mani kolēģi esam bijuši iniciatori daudzu jaunu ārstniecības un diagnostikas metožu ieviešanai Latvijā kopš 1991. gada: prolongētie penicilīni un citas jaunas antibiotikas ādas un seksuāli transmisīvo infekciju ārstēšanā, jauni sistēmiski un pretsēnīšu līdzekļi, jauni aknes terapijas līdzekļi, jauni medikamenti atopiskā dermatīta un psoriāzes ārstēšanā u. c. Biju viens no pirmajiem bijušajā PSRS (A. Rubins, AL Mashkilleysson), kas pētīja T limfocītu subpopulācijas psoriāzes gadījumā, kas lielā mērā ir pamats modernai bioloģiskai terapijai ar monoklonālām antivielām pret dažādiem psoriāzes citokīniem. Tāpat komandā (A. Rubins, S. Reitamo, T. Ruzicka, T. Bieber u. c.) ar ārzemju kolēģiem piedalījos klīniskos pētījumos, kas rezultējās ar jaunas klases medikamentu – topisku takrolimu (tacrolimus; Protopic) – ieviešanu atopiskā dermatīta ārstēšanā. Dermatologi ir bijuši aizsācēji jaunu tehnoloģiju ienākšanai Latvijā: ādas veidojumu optiskā un digitāla dermatoskopija, dažādas fototerapijas metodes un lāzeri. Potenciālo jauno tehnoloģiju klāsts, protams, ir ļoti plašs. 2020. gadā publicējām pētījumu par jonizētas plazmas izmantošanu estētiskajā ķirurģijā, ārstējot acu plakstiņu ksantelazmas (S. Rubins, I. Rītiņa, A. Rubins). Apsveicu un lepojos ar Latvijas Universitātes kolēģiem, kas ir radījuši inovācijas ar praktisku pielietojumu medicīnā: ādas veidojumu spektrālā analīze (J. Spīgulis), fotopletismogrāfija reģionālās anestēzijas kvalitātes izvērtēšanā (U. Rubīns) vai 3D ādas modelis (E. Jakobsons, A. Ērglis). Tāpat Latvijas Universitāte veikusi pētījumus sadarbībā ar farmācijas un kosmētikas kompānijām. Tas tikai liecina, ka pētījumiem dermatoloģijā ir labs zinātniskais un komerciālais potenciāls. Protams, arī gēnu tehnoloģijas ienāk dermatologu ikdienā. Vairāk nekā pusei aptuveni no diviem tūkstošiem zināmo ādas slimību ir ģenētiska izcelsme. Savu iespēju robežās esam šajā virzienā strādājuši un turpinām strādāt. LU Dermatoveneroloģijas katedra sadarbībā

ar Latvijas Dermatoloģijas institūtu (S. Rubins) un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru (D. F rīdmanis) vieni no pirmajiem pasaulē sekvencēja mata folikula mikrobiomu 2017. gadā. Šobrīd viens no pētījumiem, ko veicam un kur ir paredzēta gēnu sekvencēšana, ir saistīts ar 1. tipa neirofibromatozi (V. Viktorovs, S. Rubins). Neraugoties uz sarežģīto laiku zinātnē, nekad neesam apstājušies attīstībā un starptautiskajā sadarbībā – gan publicējot rakstus, gan izdodot grāmatas, gan organizējot starptautiskas konferences. 2011. gadā Rīgā organizējām IUSTI 21. kongresu, lielu starptautisku pasākumu, kas bija veltīts seksuāli transmisīvām infekcijām. Esmu vairāku Austrumeiropas seksuāli transmisīvo infekciju vadlīniju līdzautors, par ieguldījumu jomas attīstībā esmu saņēmis IUSTI medaļu. 2012. gadā Latvija manā vadībā prezidēja 21. Eiropas dermatologu akadēmijas (EADV) kongresā Prāgā. 2015. gadā Latvijā un Latvijas Universitātē pēc mūsu uzaicinājuma

viesojās Nobela prēmijas laureāts medicīnā (2008. gadā) profesors Haralds Cūrhauzens (Harald zur Hausen) kopā ar kundzi, izcilu zinātnieci, virusoloģi profesori Mišelu Deviljēru (Michelle de Villiers). 2020. gadā Latvijas Universitātē noorganizējām 16. Baltijas Dermatovenerologu asociācijas (BADV) kongresu hibrīdformātā – digitāli un klātienē Zoom the Skin and Save Lifes – ar slaveniem lektoriem no visas pasaules un dažādām laika joslām. No 1991. līdz 2020. gadam esmu vadījis vai palīdzējis organizēt vairāk nekā pusi BADV kongresu. 2021. gadā Starptautiskā Dermatoloģisko asociāciju līga (ILDS) iecēla mani par vienu no 25. pasaules dermatologu kongresa (World Congress of Dermatology; WCD) vēstniekiem (WCD Ambassador), esmu vienīgais no Baltijas valstīm šajā pulkā. Šis kongress notiks 2023. gadā Singapūrā. 1. pasaules dermatologu kongress notika 1889. gadā Parīzē, Francijā. Pēc sava nozīmīguma dermatoloģijā ILDS WCD ir salīdzināms ar olimpiskajām spēlēm sportā.

Patīk, ka darbā nav rutīnas Latvijas Universitātes darbinieku balsojumā par Gada darbinieku 2020. gadā atzīta Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes metodiķe Dace Ķevere. Sarunājas Māris Zanders.

nedaudz provokatīvi pašam balvas ieguvējam jautāt par šādas atzinības iemesliem, tomēr varbūt jums ir kādi apsvērumi? Man tas tiešām bija pārsteigums, jo nekādus varoņdarbus paveikusi neesmu. Esmu darījusi savu ikdienas darbu. Mans darbs saistīts ar fakultātes Ekonomikas nodaļas docētāju darba sakārtošanu. Strādāju arī ar maģistra un bakalaura programmu studentiem. 2020. gadā visvairāk, ja runājam par studentiem, bija darbs e-studijās, jo tā bija jauna programma, kurā jāpalīdz iejusties. Tas neapšaubāmi ir ērti, ka studenta noslēguma darbu, kas nonācis šajā programmā, var operatīvi lasīt gan pasniedzējs, gan recenzents un vairs nav jāsūta darbi ar elektroniskā pasta starpniecību. Ja šāda programmas jēga ir skaidra, tad nav noslēpums, ka aizvadītajā gadā vispār ļoti daudzas aktivitātes pārcēlās uz elektronisko vidi.

Atklāti sakot, tas radīja papildu grūtības, jo zuda iespēja iet un nokārtot jebkuru jautājumu. Mums gan kolēģi ir ļoti atsaucīgi un uz e-pastiem atbild, tomēr mūsu darbadiena, kuru jau iepriekš varēja saukt par nenormēta ilguma, jaunajos apstākļos kļuva vēl, ja tā var teikt, nenormētāka.

un komunikācijas prasmes. Mūsu darbā ir jābūt gatavam iesaistīties un palīdzēt neatkarīgi no tā, vai to prasa kādi darba apraksti vai ne. Piemēram, 2020. gadā mums fakultātē bija daudz darba ar studiju programmu akreditāciju, tāpēc palīdzējam zinātņu prodekānei arī šajos jautājumos.

Augstskola ir sarežģīta ekosistēma, kas sabiedrībai pirmām kārtām asociējas ar studentiem un pasniedzējiem...

Jebkurā profesijā ir kaut kas vispatīkamākais un kaut kas tāds, uz ko nedaudz jāpiespiež sevi.

Tā tas ir. Un mūsu uzdevums ir kalpot gan vieniem, gan otriem. Pag, jūs jau uzreiz izvēlējāties darbības vārdu “kalpot”. Es gribēju teikt, ka bez citiem darbiniekiem ekosistēma arī nefunkcionētu. Taisnība, tā ir šī darba neredzamā daļa. Protams, katrā fakultātē un struktūrā šim neredzamajam darbam ir sava neliela specifika, tomēr kopumā, manuprāt, šajā darbā vissvarīgākās īpašības ir atsaucība

Patīkamākais ir tas, ka mēs visu laiku strādājam pārmaiņu vidē, mums nav rutīnas. Interesanti arī tas, ka mēs it kā dzīvojam pusgadu priekšā – septembrī, kad sākas studijas, mēs strādājam, jau orientējoties uz ziemu, uz studentu darbu aizstāvēšanas periodu, savukārt janvārī mēs sākam gatavoties izlaidumiem vasarā. Es nezinu, vai to var apzīmēt kā darba apgrūtinošo daļu, bet jāsaprot sava atbildība. Studentu diplomi, aizstāvēšanās – jāapzinās, ka kļūda vai paviršība no mūsu puses var ietekmēt studenta turpmāko dzīvi.

Evolūcija nekad nebeidzas, jo nebeidzas vides izmaiņas Latvijas Universitāte, lemjot par apbalvošanas vērtiem oriģināliem pētījumiem 2020. gadā, atzīmējusi Indriķa Krama veikumu. Ar Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociēto profesoru Indriķi Kramu sarunājas Māris Zanders.

avēros ziņu portālos un kārtējo reizi “nopriecājos”, cik ļoti var vienkāršot zinātnieka paveikto... Proti, var saprast, ka Indriķis Krams ir atklājis, ka būt tuklam pandēmijas laikā nav nemaz tik slikti. Īsi sakot, sensācija. Ja nopietni, tad jautājums ir šāds: vai ir pagājis pietiekami ilgs laiks kopš pandēmijas sākuma, lai mēs vispār varētu kādas korelācijas uzskatīt par cēloņsakarībām? Proti, ja Covid-19

“

Nevar likt vienādības zīmi starp jēdzieniem “inficēts” un “slims” smagāk pārslimo (vai otrādi) kāda noteikta sabiedrības grupa, vai var apgalvot, ka tam ir zinātniski korekts izskaidrojums?

Drīz pēc pandēmijas sākšanās noskaidrojās, ka šī ir slimība, kas jaunos cilvēkus un bērnus skar vieglāk. Bet tas nenozīmē, ka viņi neinficējas. Un te es nonāku pie, manuprāt, nepareizās tēzes – “slimot bez sim ptomiem”. Bez simptomiem slimot nav iespējams. Jā, cilvēks var dabūt vīrusu, kas konkrētajam cilvēkam neko ļaunu nenodara, un šis cilvēks pat var iegūt antivielas šajā periodā. Bet – nevar likt vienādības zīmi starp jēdzieniem “inficēts” un “slims”.

Tas, ka bērni mazāk “slimo” ar šo koronavīrusu, vairs nav korelācijas līmeņa apgalvojums, tā tiešām ir. Cits jautājums: kādēļ tā notiek? Mūsu organisma vai paša vīrusa īpatnību dēļ? To mēs vēl skaidri nezinām, un man jāpiekrīt, ka viens gads ir pārāk īss periods, lai dotu korektu skaidrojumu. Tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka ar koronavīrusiem mēs saskaramies jau kopš bērnības. Proti, to, ko mēs saucam par sezonālu saaukstēšanos, ja nekļūdos, izraisa seši vīrusi, no kuriem divi ir koronavīrusi. Tātad nevarētu teikt, ka mēs saskaramies ar kaut ko pilnīgi jaunu. Mēs pietiekami daudz zinām par koronavīrusiem, savukārt tas, ko mēs pagaidām īsti labi nesaprotam, ir tas, kā vieni faktori saslēdzas ar citiem, dažkārt izraisot cilvēka organismam postošas sekas. Tomēr viens jau ir puslīdz skaidrs: sievietes ar šo sērgu slimo mazāk,

vieglāk un, šķiet, arī īsāku laiku. Kādi varētu būt iemesli? Mums ir atšķirīgi hormoni. Vīrieši biežāk saslimst ar to, ko mēs saucam par saaukstēšanos – kaut kāds viegls klepus, iesnas. Sievietes toties vairāk slimo ar autoimūnām slimībām, kad imūnsistēma sāk graut cilvēka paša organismu. Tātad ir aizdomas, ka dzimumhormoni varētu būt pie vainas, ka mēs atšķirīgi inficējamies un slimojam. Tālāk. Pagaidām nav īsti skaidrs, cik liela loma ir imūnsistēmas īpatnībām. Proti, cik daudz ietekmē pats vīruss un cik imūnsistēma, kas, ja tā var teikt, sāk šaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Visbeidzot – un man tas liekas ļoti interesanti – kaut kādu izskaidrojumu varētu sniegt arī atšķirības starp populācijām. Mazliet iejaukšos. Tas, ko šobrīd var lasīt par saslimšanu ar Covid-19 konkrētās etniskās grupās,

vairumā gadījumu tiek skaidrots ar ekonomiskiem un sociāliem faktoriem. Piemēram, afroamerikāņi salīdzinoši vairāk slimo nevis tāpēc, ka viņi ir afroamerikāņi, bet gan tāpēc, ka ekonomisku iemeslu dēļ viņi strādā darbos ar lielāku inficēšanās risku vai viņu ēšanas paradumi nav veselīgi utt. Savukārt, ja kā iemesli tiek minēta etniskā vai dzimuma piederība, ir risks iekulties pārmetumos teju vai par rasismu. Cilvēki taču esot vienādi... Cilvēki nav vienādi, un viņi ne slimo vienādi. Tieši tāpēc mēs lieliem soļiem ejam uz individualizēto medicīnu. Kaut kā neesmu dzirdējis, ka individualizētā medicīna tiktu uzskatīta par politisku vai ideoloģisku ļaunumu. Jā, vīrieši un sievietes atšķiras pēc vienas hromosomas, bet redziet, cik milzu atšķirības gala iznākumā. Te vienkārši ir jāsaprot, ka no evolūcijas

Foto: Visvaldis Pāvuls viedokļa šīs atšķirības ir izskaidrojamas, jo runa ir par atšķirīgiem nolūkiem. Evolucionāri sievietes loma ir rūpēties par bērniem – ja viņa to nedarīs, bērni nomirs. Nav adaptīvi nākt pasaulē, dzemdēt bērnus un ļaut tiem nomirt. Varētu pieminēt arī pētījumus, kas jau bijuši saistībā ar potēšanu pret hepatītu B. Pētījumos tika konstatēts, ja cilvēks nāk no sociāli nelabvēlīgākas vides, viņa organisma spēja vakcinēšanas iespaidā izstrādāt imunitāti pret hepatītu B ir vājāka. Manā skatījumā nav pat jēgas par to diskutēt – atšķirības starp

“

Bomzis Latvijā domā citādi nekā bomzis kaut kur tuvāk ekvatoram

dzimumiem, populācijas grupām pastāv. Tāpat es neredzu neko nosodāmu, ja mēs runājam par to, ka dzīve klimatiski ziemeļu apstākļos cilvēkam liek vairāk ķepuroties un risināt vides radītas problēmas, salīdzinot ar cilvēku, kurš dzīvo apstākļos, kur, teiksim, pārtiku izaudzēt ir objektīvi vieglāk. No šā viedokļa arī bomzis Latvijā domā citādi nekā bomzis kaut kur tuvāk ekvatoram. Revolūcija Venecuēlā apsīkst vieglāk, nekā, teiksim, tas notiktu Krievijā vai Latvijā, jo Venecuēlā galu galā, kā saka, tāpat ir puslīdz labi. Es pats esmu rakstījis par to, kā klimata ietekmē briti kļuva par tik globāli ietekmīgu nāciju. Es dažkārt brīnos par to, ka starp prioritārajām zinātnes nozarēm nav ekoloģijas. Mēs attīstāmies mātes miesās, mēs attīstāmies ārpus tām, augam lēnā garā. No vecākiem mantotie gēni mums ir tādi, kādi nu tie ir, mēs tos mainīt nevaram. Bet ir epiģenētika, jā? Jā, mēs atgriežamies pie epiģenētikas. Evolūcija nekad nebeidzas, jo nekad nebeidzas vides izmaiņas. Tu nekad nevari būt jau iepriekš adaptēts kaut kam. Piemēram, dažkārt augsti izglītotiem, profesionāli veiksmīgiem vecākiem bērni ir tādi ... nekādi. Kā tas var būt? Vide ir mainījusies. 1991. gadā sabruka PSRS, un Latvijā priekšplānā izvirzījās Lavents un citi apsviedīgi cilvēki, un visādi inteliģenti, zinātnieki ātri vien saprata, kurš jaunajos apstākļos ir saimnieks. Tas ir Laventa & Co. laiks! Latvija iestājās Eiropas Savienībā, mazliet pabīdīja malā savus oligarhus, un mēs redzam, ka tie cilvēki, kuri oligarhu laikā zināja, kur palocīt muguriņu, sāka pozīcijas zaudēt, jo viņu adaptēšanās konkrētai videi vairs nederēja. Jūs runājat par pasaules uztveres un uzvedības modeļiem. Kur ir “tiltiņš” starp šo aspektu un, vienkāršoti izsakoties, bioloģisko līmeni? Bērns aug un attīstās, saņemot signālus no apkārtējās vides. No mūsu gēniem var izveidoties simti, tūkstoši fenotipu. Uzvedības fenotipi,

“

Rietumu sabiedrībai ir raksturīgs tas, ka visa kā mums ir par daudz domāšanas fenotipi, bioloģiskie fenotipi, imūnsistēmas fenotipi. Ir cilvēki, kuri pārdzīvoja karu, izsūtīšanas, badu. Tātad šo cilvēku fenotips izveidojās bada, pusbada laikos. Iedomājieties, kas notiek, kad šie cilvēki piedzīvo laikus, kad parādās veikali un pārtika ir, kā saka, visos kaktos? Viņi sāk vairāk slimot, piemēram, ar diabētu. Rietumu sabiedrībai ir raksturīgs tas, ka visa kā mums ir par daudz. Piemēram, ir ļoti adaptīvi, ja cilvēkam ir tauki; kā saprotat, es beidzot tuvojos jūsu pirmajam jautājumam (smejas)... Agrāk uzskatīja, ka tauku daudzums ir savdabīgs kompromiss, lai cilvēks būtu nodrošināts pret badu... Ja gadījumā neizdodas šodien nomedīt maltīti. Jā. Un otras briesmas bija plēsēji. Cilvēku gadījumā mēs šo faktoru kaut kā esam piemirsuši, tomēr dzīvajā pasaulē tas darbojas. Ja iedod pelei paostīt kaķa urīnu, tad, pat ja šī pele n-tajā paaudzē nevienu kaķi nav redzējusi, viņa atbilstoši reaģē. Arī šeit tauku daudzums ir zināms kompromiss: ja tev būs pārāk daudz tauku, tu no plēsēja neaizbēgsi. Un, starp citu, arī pats medījumu nenoķersi. Ejam tālāk. Pēdējā laikā parādās arī cits aspekts. Kad cilvēks slimo, viņš bieži vien neēd vai vismaz ēd mazāk, dzīvojot no uzkrātajām rezervēm ķermenī. Veidojas šķietams paradokss. Slimība vispār izraisa anoreksiju, un sanāk tā, ka tie, kuri ir tādi tuklāki, plaušu karsoni un arī citas slimības pārcieš labāk. Tātad mums šie ķermeņa tauki ir vajadzīgi. Turklāt – jo sociālāki mēs kļūstam, jo vairāk mums ir nepieciešami tauki. Respektīvi, cilvēku blīvums palielinās, un cilvēki arī slimo vairāk. Tas,

ka mēs vairāk savstarpēji kontaktējamies, nozīmē ne tikai infekciju plašāku izplatīšanos, bet arī lielāku stresu, jo komunikācija bieži ir stress. Stress veicina slimības. Starp citu, tāpēc arī varbūt vīrieši slimo vairāk, jo viņiem ir vairāk šāda stresa – viņi brauc ar auto, uzvar luksoforus, sit sienās caurumus, steidzas... Un varbūt tāpēc vīriešiem arī vairāk jāēd, lai sagatavotos slimībām. Tomēr atgādināšu, ka fenotipiski mēs “kā suga” neesam gatavi pārtikas pārpilnībai, tam, ka visos veikalos ir nebeidzamas “mamutu dienas”. Turklāt jāņem vērā, ka ir “tauki” un “tauki”. Piemēram, viscerālie tauki jums spiež kopā zarnas un ar to arī izraisa stresu organismā. Tad, kad tauki tiek metabolizēti, metabolīti nokļūst asinsrites sistēmā, aizvālē uz aknām, īsi sakot, ietekme ir pārāk tieša un apdullinoša. Es gribētu apvienot jūsu teikto par vides ietekmi un, cik zinu, jūsu interesi par dažādām diētām. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka jāatgriežas pie “senču” diētas, jo tā ir “organiskāka” un veselībai labāka. Vai jūsu teiktais nozīmē, ka tas ir aplams pieņēmums, jo ēšanas paradumi un saturs, kas veidojušies noteiktā vidē, nav “automātiski” labi mūsdienu videi? Piekrītu. 21. gadsimta cilvēks ir attīstījies citai, nevis “senču”, diētai. Mēs nekur nevaram atgriezties. Visums izplešas, un mēs tam līdzi (smejas). Turpinot tēmu par “iekšām”, atgādināšu, ka zinātnē, pareizāk sakot, par zinātni rakstošo vidē, ir savi modes viļņi. Bija laiks, kad likās stilīgi vietā un nevietā lietot “neiro”, arī “nano”. Pēdējā laikā, šķiet, līdzīgs liktenis piemeklējis “mikrobiomu”, kas tiek pasludināts teju vai par visa stūrakmeni. Atvainojos, ja izklausās ironiski, bet es gribētu saprast, cik te ir ažiotāžas, cik pamatotu apgalvojumu. Tikpat labi var gadīties, ka es esmu netaisnīgs savos izteikumos, jo mikrobioma gadījumā vienkārši ir situācija, kad kaut kas jau sen mums ir bijis

“

Mikrobi nosaka ļoti daudz, bet mēs joprojām esam baltas lapas priekšā, ja runa ir par to, kā tas notiek deguna priekšā, tikai mēs neesam novērtējuši tā nozīmi. Es sākšu nedaudz no citas puses. Var teikt, ka putniem ir personības. Vai suņiem, vai ne? Diez vai ir jēga runāt putna gadījumā par prātu tā, kā mēs šo jēdzienu lietojam cilvēku gadījumā, toties par personību gan. Savukārt ar mikrobiomu ir tā, ka... Daži mani uzskata par ornitologu, un tā ir taisnība. Daži uzskata, ka es esmu entomologs, un, jā, es veicu pētījumus ar kukaiņiem. Bet mani interesē arī diētas, cilvēks kopumā – jo es esmu biologs. Visi zina, ka ir tāda zinātne mikrobioloģija, kas liekas ļoti svarīga. Taču – ko mēs daudz par mikrobiem zinām? Ierindas cilvēks redzēt tos nevar, tātad iespēju runāt par mikrobiem mums dod vienīgi un tikai zinātne. Citiem vārdiem sakot, situācija, kuru minējāt – ka kaut kas ir deguna priekšā, bet mēs to nepamanām –, ir pilnīgi normāla. Ja jums nepieciešami pierādījumi tam, cik svarīgi ir mikrobi, parunāsim par situāciju, kad jūs kaut ko esat neriktīgi apēdis. Tas, ja jums vēders sāk burkšķēt, ir nieks, mēs varam tikt līdz disbakteriozei. Labi, līdz disbakteriozei vairums no mums, par laimi, nekad mūža laikā nenodzīvojas, tomēr runa ir par to, ka pat vismazāko izmaiņu dēļ mikrobu uzvedībā – teiksim, kaut kādi streptokoki ņem virsroku pār kaut kādiem enterokokiem – mēs kļūstam šļaugani, mainās mūsu uzvedība, domāšana. Tu ej balsot par vienu partiju, bet tik draņķīgi jūties, ka nobalso par citu partiju. Mikrobi nosaka ļoti daudz, bet mēs joprojām esam baltas lapas priekšā, ja runa ir par to, kā tas notiek. Piekabināt cilvēka

uzvedību mikrobiomam ir liels mērķis, jo ir aizdomas, ka cilvēka mikrobioms ietekmē dažādu slimību norisi, piemēram, kāda iekaisuma gadījumā. Un, ja kāds iekaisums sāk skart nervu sistēmu, tad cilvēks mainās arī uzvedības ziņā. Jūs satiekat klasesbiedru, kurš, jums liekas, ir ļoti mainījies. Skaidrs, ka izmaiņas notiek, pateicoties uzkrātai dzīves pieredzei, bet izmaiņas var notikt arī tāpēc, ka cilvēks ir sācis ēst kaut ko citu. Kaut vai tāpēc, ka veikalos piedāvā kaut ko citu. Tas ietekmē zarnu mikrobiomu. Savukārt mikrobioms un smadzenes funkcionē, ja tā var teikt, uz vienas ass. Piemēram, lai mēs nebūtu depresīvi, mēs lietojam antidepresantus, jo mums nepieciešams palielināt serotonīna koncentrāciju sinaptiskajās spraugās. Atklāti sakot, antidepresantu darbība joprojām ir miglā tīta, bet tā tiek uzskatīts. Tagad ir noskaidrots, ka zarnās arī var veidoties serotonīns, jo zarnās ir serotonīnu veidojošās baktērijas. Respektīvi, galvas smadzeņu neiromediators strādā arī zarnās. Gadās, cilvēks apēd kādu augli, un viņam tas ātri “iziet ārā”. Kāpēc? Jo sēklu apvalkos arī ir serotonīns, un dabai vajag, lai mēs sēklas nesagremotas izvadītu ārā un šādi sēklas izplatītos. Acīmredzot ir vielas, kas cilvēka ķermeņa daļās veidojas un darbojas atšķirīgi. Mikrobioms kuņģa un zarnu traktā nodrošina mūs arī ar barības vielām, tātad enerģiju. Un mēs te redzam gan mikrobioma nozīmi vispār, gan atšķirību nozīmi – vienam apēstais burgers būs drīz laukā kā tomāta sēklapvalks, citam aizies taukos. Kāpēc tā? Tāpēc, ka arī mūsu stratēģija ir dažāda: vieni resursus gādā, citi – izķēza, un šī uzvedības stratēģija savukārt ietekmē arī mikrobiomu. Turpinot šo domu, var izteikt hipotēzi, ka dažādai dzīves stratēģijai atbilst atšķirības organisma darbībā. Es, protams, nevaru apgalvot, ka pienāks brīdis, kad mēs pēc fekālijām varēsim pateikt, vai tas ir recidīvista vai žurnālista veikums. Skaidrs ir tas, ka daudzas organisma funkcijas joprojām mums ir neskaidras. Man šķiet, ka būtu ļoti noderīgi, ja, tēlaini izsakoties, mediķi vairāk interesētos par bioloģiju plašā nozīmē, un otrādi.

Virtuālā realitāte –

rīks skolēniem, mediķiem un uzņēmējiem Latvijas Universitāte, vērtējot pretendentus uz balvām par sasniegumiem zinātnē, nolēma kategorijā Izcils promocijas darbs apbalvot darbu Virtuālās realitātes mācīšanās taksonomija. Ar tā autori Lanu Frančesku Dreimani sarunājas Māris Zanders. irtuālās realitātes lietošana mācību procesā ir aktuālā tēma, tomēr es piedāvātu nošķirt virtuālās realitātes kā rīka izmantošanu sākumskolās un vidējā izglītībā no augstskolām.

Es pati pirmoreiz virtuālo realitāti kā mācīšanās rīku izmantoju pirms pieciem gadiem, un šo tehnoloģiju jauda mani ļoti aizrāva. Protams, šo tehnoloģiju brīnums ir spēja apmānīt smadzenes, proti, radīt sajūtu, ka esi guvis tādu pieredzi,

kādu, formulēsim tā, fiziskajā pasaulē vai nu tev vispār nav iespējas iegūt, vai nav iespējas iegūt tik detalizēti. Piemēram, par baktēriju pasauli, par sirds vārstuļu darbību “no iekšpuses” un līdzīgi. Šīs tehnoloģijas raksturo arī tas, ka tās ir

Foto: Visvaldis Pāvuls Foto: Visvaldis Pāvuls gan ļoti daudzveidīgas, gan ļoti pielāgojamas. Protams, līdz ar jaunām iespējām parādās arī jauni riski un atbildība. Mans darbs ir fokusēts nevis uz kādu specifisku izglītības posmu, bet saistīts ar manu specializāciju – vispārīgā pedagoģija. Proti, mana darba uzdevums ir sasistematizēt informāciju. Pieejamais literatūras klāsts lielā mērā ir dažādu gadījumu apraksti un analīze – piemēram, dabaszinātņu tēmu mācīšana skolā. Vai virtuālās realitātes izmantošana citu kultūru apguvē – kad tev, piemēram, nav līdzekļu aizvest audzēkņus uz kādu no arābu zemēm, lai skolēni iepazītos ar atšķirīgas kultūras normām. Tāpat atsevišķi ir literatūra par virtuālās realitātes izmantošanu jaunu prasmju apguvē – piemēram, prezentācijas iemaņu – uzņēmumu līmenī. Atsevišķa tēma ir militārā joma. Varbūt esat dzirdējis par mūsu pašu

“

No vienas puses, ir tehnoloģiju ekspertu zināšanu līmenis, no otras puses, pedagoga līmenis, kad jāmēģina saprast, ko ar visām šīm mantiņām darīt

Exonicus radīto Trauma Simulator? Šā rīka jēga ir šāda: pieņemsim, ka jums pēc dažām dienām ir nepieciešama starptautiska vienība, kuras dalībnieki pagaidām ir dažādās valstīs. Rīks palīdz noslīpēt grupas dalībnieku priekšstatus par to, kur viņu kopīgajā teltī kaut kas atrodas, kur viņiem jāiet utt. Protams, tas no sarežģītības

līmeņa jau ir augstāks produkts. Ne velti darba virsrakstā ir jēdziens “taksonomija”, tātad klasifikācija, līmeņošana. Es centos parādīt, kādi elementi ir jāņem vērā, ja, piemēram, ir vēlme virzīties no vienkāršā uz sarežģīto. Lietojot ikdienas valodu, ko tu vispār vari izspiest no šā instrumenta? Jo, no vienas puses, ir tehnoloģiju ekspertu zināšanu līmenis, no otras puses, pedagoga līmenis, kad jāmēģina saprast, ko ar visām šīm mantiņām darīt. Piemēram, vai virtuālās realitātes sadaļa ir, kā saka, puse uz pusi no tā, ko tu dari, bet varbūt vairāk? Cits piemērs: dzinēja salikšanas vai kādas medicīniskas manipulācijas veikšanas apmācība. Var izmantot virtuālo realitāti līmenī, kad cilvēks saņem vienkārši signālus “pareizi – nepareizi”, bet var to papildināt, piemēram, ar laika skaitīšanu, punktu uzkrāšanu utt. Galu galā virtuālā realitāte piedāvā iespēju

sekot rīka lietotāja acu skatienam. Arī šo iespēju var izmantot ļoti dažādi: gan reklāmas uzņēmums, kas pēta patērētāja uzmanības paradumus, gan pedagogs, kurš vēlas saprast audzēkņa uzmanības noturēšanas ilgumu. Kā šis audzēknis mijiedarbojas ar pedagogu un kā ar citiem audzēkņiem? Iespējas ir ļoti dažādas. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ir gan virtuālās realitātes laboratorijas projekts, par ko es atbildu, gan jauna studiju programma “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai”. Es tomēr gribētu parunāt ne tik daudz par virtuālās realitātes tehnoloģiskajām iespējām, bet saturu un atbildību par šo saturu. Jūs kā piemēru minējāt iepazīšanos ar kādas arābu valsts kultūru. Atvainojiet, lai izlasa desmit grāmatas, jo pretējā gadījumā, es uzskatu, virtuālā realitāte ir, kā saka, stūra nogriešana, skrienot distanci. Piekrītu, ka ir ļoti skaidri jāsaprot ar virtuālās realitātes starpniecību veidotā satura mērķis. Gan izstrādājot rīku, gan to lietojot. Lasīšanas nozīme vienmēr saglabāsies. Tajā pašā laikā ir tā sauktās riska situācijas, kurās ar teksta izlasīšanu nepietiks, un te noder virtuālā realitāte. Piemēram, kad jauns pedagogs, kurš jūtas nedrošs klases priekšā, izmanto savu avataru virtuālās realitātes rīkā, lai trenētos. Vai krīzes situācijas, kurās iesaistās gan mediķi, gan glābšanas dienesti, gan spēka struktūras. Šajā jomā virtuālās realitātes rīkus apmācībā sāka īpaši plaši lietot pēc 11. septembra terora aktiem, kad bija problēmas ar dažādu resoru saskaņotu rīcību. Vēlreiz – virtuālās realitātes rīka noderība ir situācijās, kas nav īstenojamas šeit un tagad. Nu skolotājs nevedīs klasi uz Amazones džungļiem ekskursijā, bet viņš vēlas, lai bērniem ir pieredze par to, cik reāli liels ir konkrētais dzīvnieks. Protams, skolotājs var parādīt attēlu un izstāstīt par šo dzīvnieku. Toties virtuālā realitāte ļauj bērnam iegūt zināšanas ne tikai no skolotāja teiktā, bet arī no viņa paša pieredzes.

“

Lai jauns ķīmiķis vispirms iemācās strādāt virtuālās realitātes vides laboratorijā, kur viņa kļūdas neizmaksās tik dārgi Dažkārt esmu spītīgs. Atgriežos pie virtuālās realitātes izglītībā, jo arī jūsu pieminētā skolēna paša pieredze veidojas no materiāla, ko kāds jau ir atlasījis. Lietosim kā piemēru astronomiju. Skaidrs, ka virtuālā realitāte vairumā gadījumu astronomijas mācīšanos skolēnam padarīs tik aizraujošu, ka viņš ar nepacietību gaidīs nākamo nodarbību. Tajā pašā laikā šī krāšņā vizualizācija var radīt aplamu priekšstatu par to, kā izskatās kāds zvaigznājs vai planēta. Tā, protams, nav specifiski virtuālās realitātes problēma. Latvijas Universitātes Zinātnes kafejnīcā astronoms Ilgonis Vilks uzstājās ar priekšlasījumu par to, kā šo kosmisko objektu “bildes” tiek apstrādātas, lai tās saistoši izskatītos. Un, ziniet, man ir nedaudz jāpiepūlas, lai atgādinātu sev, ka tas, ko es redzu skaistajos attēlos, nav gluži tas pats, kā ir dabā. Atbildība par saturu ir nenoliedzama, un tāpēc vispareizāk, ja saturu veido komandas, kurās ir gan tehnoloģiju cilvēki, gan pedagogi, gan konkrētās tēmas speciālisti. Man gan šķiet, ka vienalga primārais ir skaidri saprast, kam konkrētais produkts ir domāts. Ja kāds apgalvo, ka noderēs visiem un visam, tad ir pamats domāt, ka patiesībā tā īsti nederēs nekam. Līdzīgi taču ar grāmatām vai lekcijām, vai ne? Virtuālā realitāte ir veids, kā gūt pieredzi vidē, kas ir maksimāli pietuvināta reālajiem apstākļiem, un te arī svarīgi uzsvērt, ka tas ir veids, kā vajadzības gadījumā

gūt ne tikai vienreizīgu pieredzi, bet arī iedzīvoties konkrētajā vidē. Ja man kā mediķim ir jāiemācās nebaidīties no līķiem, tad virtuālās realitātes vide palīdz man pierast pie tiem. Cits aspekts – resursu taupīšana. Piemēram, lai jauns ķīmiķis vispirms iemācās strādāt virtuālās realitātes vides laboratorijā, kur viņa kļūdas neizmaksās tik dārgi... Kad virtuālā realitāte parādījās apmēram pirms piecdesmit gadiem, to sākumposmā visvairāk izmantoja militārais sektors ASV. Piemēram, izpletņlēcēju trenēšanai. Paši saprotat, no vienas puses, šādi speciālisti ir vajadzīgi, no otras, “dzīvajā” uzreiz arī problemātiski. Īsi sakot, tas ir labs veids, kā noslīpēt prasmes. Ir reāli apliecinājumi tam, ka šāds modelis darbojas? Viens ir virtuālās realitātes vidē, atvainojos, graizīt līķi, bet tas nenozīmē, ka es nenoģībšu, ieraugot īstu. Par ģībšanu es nemācēšu teikt, tomēr ir reāli piemēri par skatuves runas treniņiem. Daudz ir atkarīgs no virtuālās realitātes vides detalizācijas pakāpes. Jo tā ir lielāka, jo vairāk cilvēka smadzenes notic. Tāpat neaizmirsīsim, ka privātuzņēmumi, kas investē šādās tehnoloģijās, savu naudu skaita ļoti rūpīgi. Acīmredzot arī viņi uzskata, ka virtuālā realitāte ir efektīvs rīks. Kādā virzienā jums pašai būtu interesanti tālāk virzīties? Pirmkārt, es ar nepacietību gaidu, kad pienāks pasūtītās iekārtas virtuālās realitātes laboratorijai. Kad rakstīju promocijas darbu, manā rīcībā aprakstīto tehnoloģiju nebija. Es rakstīju uzņēmumiem ārzemēs, paskaidrojot, ka rakstu pētniecības darbu, un lūdzot uz laiku bezmaksas piekļuvi konkrētajai tehnoloģijai. Skaidrs, ka tas nav salīdzināms ar situāciju, kad tehnoloģijas ir tavā pastāvīgā rīcībā. Otrkārt, es vēlētos papildināt jau iesākto izpēti ar kognitīviem datiem, kas ļauj precīzāk novērtēt virtuālās realitātes iedarbību uz lietotāju.

Mēs sadarbojamies ar skolām visos Latvijas reģionos Turpinot tradīciju izcelt un atbalstīt Latvijas skolas, kuras devušas nozīmīgu ieguldījumu skolēnu sagatavošanā studijām Latvijas Universitātē, Latvijas Universitāte, atskatoties uz 2019. gadu, par tādām atzinusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, Ventspils 4. vidusskolu (Kurzemes reģions), Rēzeknes Valsts 1. ģimnāziju (Latgales reģions), Cēsu Valsts ģimnāziju (Vidzemes reģions) un Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāziju (Zemgales reģions). Ar Latvijas Universitātes prorektori humanitāro un sociālo zinātņu jomā profesori Inu Druvieti sarunājas Māris Zanders. ai apbalvoto skolu saraksts laika gaitā mainās? Jautājuma zemteksts ir tas, cik kvalitātes ziņā noslāņojušās ir skolas Latvijā. Ja saraksts gandrīz nemainās, tad laikam noslāņošanās notiek.

Pirms sešiem gadiem mēs nolēmām atbalstīt domu, ka ir jāveido ilgtermiņa sadarbība ar skolām, no kurām mums nāk visvairāk reflektantu. Šo gadu laikā ir parādījušās diezgan izteiktas tendences, ar kurām mums ir jārēķinās. Ņemot vērā, ka Latvijas Universitāte ir lielākā

Latvijas augstskola, multidisciplināra, pilna tipa augstskola, tad domāju, ka mēs neatradīsim tādu skolu Latvijā, no kuras kāds absolvents nebūtu turpinājis mācīties Latvijas Universitātē, tāpēc sadarbība ir ar visām skolām. Tomēr prognozējami ir daži izcilnieki. Piemēram, šajā gadā

no Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas Latvijas Universitātē sāka studijas rekordliels skaits jauniešu. Tam, protams, ir savi izskaidrojumi saistībā ar pandēmiju pasaulē, tomēr, manuprāt, vismaz bakalaura līmeņa izglītību jaunietim labāk apgūt nacionālajā augstskolā, un jau vēlāk, kad viņš labāk saprot, ko vēlas un var, nepieciešamības gadījumā maģistra un doktora līmeni var turpināt citur pasaulē. Atgriežoties pie jūsu jautājuma, tad, piemēram, Rīgas sarakstā mainās Valsts 1. ģimnāzija, Valsts 2. ģimnāzija, Valsts 3. ģimnāzija un Āgenskalna Valsts ģimnāzija. Šķiet, pareizi izcelt kādu no skolām ikvienā reģionā, tomēr es gribētu saprast, vai izcilnieki ir tādi savā reģionā vai arī ir salīdzināmi, būšu nekorekts, ar Rīgas izcilnieku. Redzat, kritērijs ir Latvijas Universitātē studijas sākušo skaits. Loģiski, ka jauniešu skaits no Rīgas skolām būs lielāks. Tomēr mēs esam pieņēmuši apzinātu lēmumu skatīt Latviju kopumā un radīt motivāciju skolām visos Latvijas reģionos.

“

Skolēni mācās strādāt patstāvīgāk, iegūst jaunas prasmes un mācīšanās paradumus, šādi labāk sagatavojoties veidam, kādā notiek studijas augstskolā

Domāju, ka augstskolām nebūtu tiesību tieši skolām pārmest kaut ko neizdarītu. Tad varbūt lietderīgāk ir pārdomāt par sistēmas nepilnībām kopumā, piemēram, par programmu nesabalansētību. Tajā pašā laikā interesanti ir tas, ka šis attālināto mācību laiks zināmā mērā ir pietuvinājis veidu, kādā jaunieši mācās skolās un augstskolās. Respektīvi, ja mēģinām atrast kādu sudraba maliņu

mākonim, tad tas varētu būt saistīts ar to, ka skolēni mācās strādāt patstāvīgāk, iegūst jaunas prasmes un mācīšanās paradumus, šādi labāk sagatavojoties veidam, kādā notiek studijas augstskolā. Vai no skolām uz Latvijas Universitāti studēt nākošie laika gaitā ir mainījušies – uzvedības, iemaņu, pasaules uztveres izpratnē? Es varu runāt par trim fakultātēm, un es neredzu būtiskas atšķirības. Protams, mainās tehnoloģiskās iemaņas, tomēr jaunas prasības šajā ziņā tikpat labi attiecas arī uz mācībspēkiem. Tiesa, ir problēmas ar pareizrakstību, kas kādam var likties sīkums, tomēr, manuprāt, tas nav sīkums. Rakstītprasme patiešām ir kļuvusi sliktāka, bet es to vairāk saistītu ar vājāku prasmi izteikt, strukturēt savas domas. Faktoloģiski jaunieši mūsdienās varbūt nezina kaut ko no tā, ko zināja jaunieši pirms desmit gadiem, toties viņiem būs citu veidu zināšanas. Studenti ir bijuši dažādi visos laikos.

Jūs minējāt Latvijas Universitātes ilgtermiņa sadarbību ar skolām. Vai tas nozīmē, ka ne tikai tiek pasniegtas balvas, bet arī izteiktas vēlmes, draudzīga kritika? Mums sadarbība notiek ne tikai ar apbalvoto sarakstos nonākušajām skolām. Visos reģionos ir skolas, kas mums ir īpaši tuvas tāpēc, ka ir bijuši vai joprojām ir sadarbības līgumi par Latvijas Universitātes iesaisti skolas mācību procesā, kopīgi projekti. Kā piemēru var minēt Smiltenes Valsts ģimnāziju. Ļoti spēcīgs atbalsts šajā sadarbībā ir mūsu filiāles reģionos. Šajā ziņā ļoti izceļas, piemēram, Alūksnes filiāle. Manuprāt, vispār augstskolām būtu vairāk jāiesaistās skolu mācību procesā, piemēram, vieslektoru formā. Šis laiks mums, protams, saprotamu iemeslu dēļ ir īpašs, ir vērojama atpakaļslīde, tomēr, manuprāt, arī attālinātajās mācībās vairāk varētu iesaistīt universitāšu mācībspēkus.

Parastais ozols Quercus robur L. Intas Miezītes 1977. gada ievākts herbārijs diplomdarba “Krustkalnu rezervāta flora” izstrādei. Latvijā plaši izplatītais dižskābaržu dzimtas koks, kas ir arī visilgdzīvojošākais Latvijas koks ar vērtīgu koksni, bieži pieminēts folklorā un izmantots simbolikā. Krustkalnu rezervāts, dibināts 1977. gadā pēc Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta iniciatīvas, ir viens no četriem Latvijas rezervātiem. Tā īpašā vērtība ir mežu daudzveidība, ar kaļķi bagātie avoti un jo sevišķi — kalcifilie biotopi.

Kalendārā izmantoti herbāriji no Herbarium Latvicum visā Latvijas Universitātes Muzeja herbāriju kolekcijā. līdz ar LU nodibināšanu, sākotnēji Botānikas laboratorijā morfoloģijas un sistemātikas institūts). Herbāriju veidoja gan apvienotās vēsturiskās un studentu vākumi, un šis darbs turpinājās arī vēlākos gados. Pēc Otrā pasaules kara LU Herbārijs nonāca Botānikas katedras, vēlāk — Botānikas un ekoloģijas katedras pārziņā, bet

Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. LU Muzeja Herbārijā šobrīd glabājas kolekcijas (kopā vairāk nekā 150 000 herbārija lapu), kur pārstāvēti visi augu valsts nodalījumi: sūnas, paparžaugi, kailsēkļi, ziedaugi, kā arī citi organismi — sēnes, ķērpji, aļģes no visas pasaules. Vecākais herbārijs šajā kolekcijā datēts ar 1808. gadu, jaunākie ir

2021

LU Muzeja Herbārija kolekcijas kalendārs

Herbarium Latvicum

LATVIJAS UNIVERSITĀTES

Foto: Toms Grīnbergs Dizains: Baiba Lazdiņa ???: Daiga Jamonte

“Ja krājumā ir

150 tūkstoši vienību,

pārsteigumi vienmēr iespējami...” Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds (Baibas Lazdiņas dizains) sadarbībā ar Latvijas Universitātes Muzeju (Daiga Jamonte) un fotogrāfu Tomu Grīnbergu izdevis kalendāru 2021. gadam, kurā izmantoti Latvijas Universitātes Muzeja Herbārija kolekcijas materiāli. Ar Daigu Jamonti sarunājas Māris Zanders. 24

āpēc tieši herbārijs, nevis, piemēram, ieži?

Es gan sāktu ar to, ka man vispār likās interesanta mākslinieces ideja kārtējo kalendāru veidot nevis tradicionāli – ar notikumu hroniku –, bet parādot, ka Latvijas Universitātē ir tāds muzejs. Kāpēc “puķītes”? Ļoti sievišķīgi, vai tad ne? (Smejas.) Jā. Zīmīgi, ka būtiska daļa no kalendārā redzamajiem augiem ir indīgi. Ļoti sievišķīgi. Ja nopietni,

Foto: Sarmīte Livdāne iespējams, ka mūsdienu cilvēkam ir grūti saprast šāda herbārija funkcionalitāti. Izej pļavā ar viedtālruni rokās un iemūžini visu, ko vēlies. Kā jūs paskaidrotu herbārija jēgu? Herbārijs atšķirībā no digitāla attēla ir dzīvs. Bioloģiskie materiāli ir, kā saka, liekami zem mikroskopa un izpētāmi. Piemēram, DNS līmenī – mūsdienu tehnoloģijas to atļauj. Taču – lai trauslos paraugus mazāk kustinātu, ir lietderīgi šādus krājumus digitalizēt. Turklāt herbārijā ir

gana daudz reto augu, kurus cilvēks, izejot pļavā, tā nemaz neatradīs. Es šobrīd strādāju pie nelielas publikācijas par meža jāņeglīti, kas atrasta 1923. gadā, pēc tam 1928. gadā, vēl arī vēlāk, bet kopš 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākuma ziņu nav. Un šādu retu augu herbārijā ir daudz. Tāpat būtiski ir vēsturiskie krājumi, jo tie, sekojot līdzi dokumentētajām konkrētā auga atrašanas vietām, ļauj vērot šā auga izplatības gaitu. Piemēram, mēs redzam, ka laika gaitā parastā ķimene no ļoti izplatīta auga kļūst par retāk sastopamu. Gaidas

Ābeles vākumā bieži pierakstīts, kas audzis blakus paņemtajam paraugam. Arī šāda informācija ir vērtīga. Kalendārā redzēju 1818. gadā ievāktu ļauno gundegu. 1818. gadā! Vecākais paraugs ir no 1808. gada. Herbāriju faktiski sāka veidot līdz ar Latvijas Universitātes dibināšanu, Botānikas katedras paspārnē. Tolaik mācībspēki bija ļoti aktīvi, liela daļa no viņiem bija arī saistīti ar Rīgas Dabaspētnieku biedrību. Un tāpēc krājumi

mūsu herbārijā ir nevis, sākot no 1920. gada, bet krietni senāki. Vai nu saistīti ar šo Dabaspētnieku biedrību, vai saņemti dāvinājumā (arī pirkti) no privātiem kolekcionāriem. Te var pieminēt, piemēram, Karla Reinholda Kupfera Baltijas augu herbāriju. Līdzīgi kā privāto bibliotēku gadījumā var tikai minēt, kādi brīnišķīgi herbāriji ir zuduši.

“

Herbārijā ir gana daudz reto augu, kurus cilvēks, izejot pļavā, tā nemaz neatradīs

Līdzīgi. Notiek arī kukaiņu indēšana, jo, kā saka, herbāriji ir dabiskas barības ķēdes sastāvdaļas. (Smejas.) Dažkārt var uz lapām redzēt atzīmes, ka ir notikusi apstrāde ar ķimikālijām... Tas man atgādina Umberto Eko Rozes vārdu, kur saindēja grāmatai lapas, lai aizbaidītu ziņkārīgus lasītājus... Man ir vēl nopietns jautājums. Lasot zinātnes jaunumiem veltītus tekstus, diezgan bieži saskaros ar situācijām, kad kāds pētnieks, rokoties muzeja krājumos, negaidīti uzduras kaut kādam kaulam un rezultāts ir, piemēram, jauna suga. Tas izklausās amizanti – izrādās, ka atklājumi var būt, kā saka, tepat deguna galā, jo krājumi nemaz nav tik labi izzināti.

Jā, piemēram, profesora Paula Galenieka sākotnējais krājums atradās Jelgavas pili, ko Otrā pasaules kara laikā sagrāva. Tajā pašā laikā, ja paskatās uz to, kas ir saglabājies, var tikai apbrīnot rūpību, ar kādu tik trausli objekti glabāti. Savukārt, ja runājam par krājumu papildināšanu, tad mūsdienās avots ir pasniedzēju rīkotas ekspedīcijas, arī studentu darbi, ko mācībspēku novērtējuši par atbilstošiem. Proti, viens ir savām privātām interesēm savākt kādus augus, savukārt, lai paraugu varētu tālāk izmantot pētniecībā, augs jāņem ar visu sakņu sistēmu, tas pareizi jānospiež tā, lai krāsa saglabātos utt.

Vai laika gaitā ievākšanas metodes arī ir mainījušās?

Vai herbāriju glabāšanai ir īpaši nosacījumi? Man ir zināms priekšstats par seniem manuskriptiem un grāmatām.

Ja krājumā ir 150 tūkstoši vienību, pārsteigumi vienmēr iespējami. Tāpat jāņem vērā, ka, veidojot kādu krājumu, zināšanas var būt nepilnīgas, tāpēc paraugs ir ievietots nepareizi, vai tas nav pareizi identificēts. Un tā var rasties atklājums.

Tīruma zilausis Consolida regalis Gray

Kanādas korinte Amelanchier canadensis (L.) Medic.

Sila virsis Calluna vulgaris (L.) Hull

Agrīnie herbāriji ir vairāk, ja tā var teikt, dekoratīvi. Proti, vizuāli tie varbūt ir pat glītāki, bet ne tik pilnīgi. Var likties, ka augu ievākšana herbārijiem ir tāda tehnoloģiski sausa nodarbe, tomēr dažādiem botāniķiem ir šajā ziņā atšķirīgi rokraksti. Piemēram, man ļoti patīk Helēnas Ledus Starcas stils.

Interpretēt, lai izprastu,

nevis nostiprinātu savus pieņēmumus

Turpinot tradīciju iepazīstināt lasītājus ar senajām kultūrām veltītām zinātniskām monogrāfijām, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds piedāvā interesentiem Senākie likumu krājumi ķīļrakstos no Urukagina līdz Hammurapi. Ar grāmatas autoru, Latvijas Universitātes prorektoru dabas, tehnoloģiju un medicīnas zinātņu jomā profesoru Valdi Segliņu sarunājas Māris Zanders.

sagatavots un izdots tekstu apkopojums, kas, protams, noderēs visiem, kuri par šīm senajām kultūrām interesējas. Tas pats par sevi ir ieguvums. Cits jautājums – šo tekstu interpretēšana. Piemēram, lasot par visai skarbiem sodiem – degunu, ausu nogriešanu –, mani interesētu uzzināt, cik bieži šādi sodi reāli tika piemēroti. Kā cilvēki ar dzīves pieredzi mēs taču zinām, ka likumā ierakstītais un reālie sodi ne vienmēr sakrīt. Ir avoti, kas apliecina, ka šādi sodi tiešām ir piemēroti. Piemēram, citos avotos parādās, ka armijā tiek

iesaukti cilvēki, kuriem ir nogriezts deguns vai ausis. Respektīvi, ir ne tikai likums, pat ne tikai tiesas nolēmumi – tādi arī saglabājušies –, bet citi apstiprinājumi. Komentējot tavu ironisko piezīmi par likumā teikto un dzīvē īstenoto, varu teikt, ka vismaz daļēji tāpēc Hammurapi arī guva panākumus – likumā noteiktais tika ievērots. Ja mēs runājam nevis par konkrēto sodu veidu, bet šo likumu normu interpretēšanu kopumā, tad daļēji tāda ir jau veikta. Neviens, mani ieskaitot, neuzņemas ķerties pie padziļinātas interpretācijas viena vienkārša iemesla dēļ – tie tulkotie avoti, ar kuriem mēs šobrīd strādājam, ir tikai 1,5–3 procenti no kopējā

apjoma. Kamēr nav iztulkota lielākā daļa no avotu korpusa, interpretēt ir problemātiski. Ir sāktas vairākas ar digitālajām tehnoloģijām saistītas iniciatīvas, kas šo procesu varētu paātrināt. Vai es pareizi saprotu, ka, pateicoties šiem digitālajiem rīkiem, divdesmito gadu otrajā pusē mūs sagaida kvalitatīvi jauna informācija. Jā. Uz to visi cer. Hammurapi likumi, tostarp to lokālās versijas, ir drošs segments, ar ko var darboties, savukārt tiesu protokolu plāksnītes vēl guļ, ja tā drīkst izteikties, vairāku kubikmetru apjomā un gaida savu kārtu.

Vai nu vienā grāvī, vai otrā. Mēs gribam salikt “būdiņās”, stereotipos – vai nu patriarhāts, vai matriarhāts. Mums tā ir vieglāk, komfortablāk. Mums vajadzētu pieņemt, ka vēstures patiesībā ir ne tikai melns un balts, bet arī ļoti daudz pelēko nokrāsu. Manuprāt, izteikti patriarhālu sabiedrību, ja neskaita kādas ļoti lokālas vai uz īsu periodu, nebija. Vismaz avoti par to neliecina. Ja mēs rūpīgi lasām avotus, mums arī jāsecina, ka sabiedrība nemaz nevarētu izdzīvot, ja tā būtu vienā “grāvī”. Redzi, tavs jautājums ir arī par interpretācijas mērķi. Mēs to darām, lai labāk saprastu kāda laikmeta sabiedrību vai arī lai iegūtu šķietamus apstiprinājumus saviem jau noformulētiem priekšstatiem.

“

Mēs gribam salikt “būdiņās”, stereotipos – vai nu patriarhāts, vai matriarhāts Ņemot vērā, cik daudz tu esi strādājis ar šīm senajām kultūrām, jautājums ir par subjektīvu iespaidu: vai tik tālas pagātnes avotus vispār var adekvāti interpretēt? Paskaidrošu. Izlasīju šo jauno grāmatu, un man radās pretrunīgs iespaids par šīm sabiedrībām. No vienas puses, it kā nepārprotami patriarhāla sabiedrība. No otras puses, lasītājs redz, ka palaikam kaut kādos jautājumos sieviešu tiesības tiek atzītas un nostiprinātas. No vienas puses, var nojaust modeli, kurā dominē “aci pret aci” princips. No otras puses, var uziet centienus nodarījumus un atlīdzību par tiem monetizēt, pārvērst preču sistēmā. Es domāju, ka interpretēšana ir iespējama. Problēma varbūt ir tā, ka mēs uz daudz ko, jo īpaši vēsturē, skatāmies no divu galējību viedokļa.

Aizvadītais bija un, domāju, arī 2021. gads būs pandēmijas laiks. Man šķiet, ka laikos, ar kuriem tu strādā, cilvēkiem psiholoģiski bija vieglāk. Proti, nelaime tiek uztverta kā Dieva sods, ir saprotama tās izcelsme. Mēs mēģinām saprast izcel smi: ķīnieši, sikspārņi, Bils Geitss? Mēs varam ļoti skeptiski vērtēt agrāko laiku cilvēku izpratni par lietu kārtību pasaulē, bet zināmā mērā tā bija viņiem saprotamāka. Kā tev liekas? Ja mēs runājam par Seno Ēģipti, varētu akcentēt trīs aspektus. Pirmais. Šādas nelaimes ir, jā, nepārvaramā vara. Tāpēc būtībā cilvēkam neko daudz nedod iemeslu un seku nošķiršana. Ir rajons Ēģiptē, kur 5–6 balles stipras zemestrīces bija ik gadu. Nu, ko padarīsi – tādi ir dzīves nosacījumi. Tur neko nevari darīt – ja nu vienīgi no nopostītās teritorijas

mazliet pārcelties tālāk. Otrais. Nīlas plūdi. Tie ir katru gadu un nodrošina trīs ražas gadā. Amplitūda, kādā paaugstinās ūdens līmenis, visnotaļ ievērojama – no diviem līdz sešiem metriem. Tātad var gadīties, ka visu noskalo un cilvēks paliek bez jebkā. Trešais. Infekcijas slimības izplatītas, ar to sadzīvo, vidējais mūža ilgums – 37 gadi. Tev ar šādu mūža garumu ir jāpietiek! Jo, redzi, šis mūžs ir tikai sagatavošanās periods, priekštelpa, īstajai dzīvei “tur”. Priekštelpā nereti gadās neērtības, vai ne? Lielākā daļa infekcijas slimību tiek ievazātas no ārpuses. Tāpēc tiek uzskatīts, ka “ārzemnieki” ir “sliktie”, kuri sodāmi. Ārzemnieku ienākšanu mēģināja fiziski aizkavēt, apkarot. Sērgas kā tādas Senās Ēģiptes iekšpusē ir retas. Avotos ir fiksēti uzliesmojumi, tomēr tie nav bijuši tādi, kas aptvertu visu šo zemi. Mēs mūsdienās spējam saprast, kas tās bijušas par sērgām? Jā, jo mūsdienās patoanatomiskie pētījumi ir precīzi. Bakas, tīfs, difterija, poliomielīts, arī mēris. Šis jautājums ir pētīts rūpīgi, mēģinot saprast, vai un kā šīs slimības ir mainījušās gadu tūkstošu laikā. Man patika tēze par mūžu kā “priekštelpu”. Vai šajā domāšanas modelī pastāv arī “soda” jēdziens? Slimība kā sods. Mēs te grēcīgi dzīvojām, un dievi mūs sodīja ar sērgu. Dieva sods ir tikai indivīdam. Varbūt esi ievērojis Senās Ēģiptes attēlos, kā figūras it kā iešķībi lūkojas uz skatītāju? Tāpēc, ka viņi vēro! Un, kad indivīds stāsies dievišķās tiesas priekšā, viņi

ārzemniekus, nevis “iekšējos ienaidniekus”, kā tas arī bieži novērojams kultūrās. Galu galā “grēkāzis” var būt arī valdnieks, kurš vainojams stihiskās nelaimēs vai sērgās.

“

Senajās kultūrās zelta vērtība ir ļoti nosacīta – daudz vērtīgāks ir no akmens darināts amulets būs liecinieki tam, kā tas ir uzvedies! Diezgan skarbi, vai ne? Kad cilvēks Senajā Ēģiptē nomirst, seko 70 dienu pārbaudījumu laiks. Un tikai šajā pārbaudījumu periodā noskaidrosies, vai tevi jau pieņem “labajā dzīvē”, vai arī – turpini mocīties tepat uz zemes, strādā un pierādi, ka vari nokļūt “labajā dzīvē”. Kultūras mēģina konceptualizēt “grēkāžus”, un interesanti, ka tu Senās Ēģiptes gadījumā mini

Nē, Senajā Ēģiptē tā nebija. Ja nerunā par Vēlās valsts laiku, valdnieks nav administrators. Ja tu vēlies salīdzinājumu tuvāk mūsdienām, tad tas ir Japānas imperators. Valdnieks ir simbols. Viņš visas dienas garumā kalpo dieviem. Viņš ir starpnieks dievu un cilvēku attiecībās. Šīs specifikas neizprašanas dēļ rodas pārpratumi. Piemēram, lasām: Ramzess Lielais vēlas iekarot kaut kādas zemes. Tu paskaties attēlos uz valdnieka kaujas ratiem! Smuki, bet kādi riteņi – cik tālu tu ar tādiem aizbrauksi? Necik. Un loģiski, jo ratos brauc simbols. Kā dievu iecelts valdnieks, dievu radinieks var iet karot pret kaut kādiem neticīgajiem, kuri vispār nesaprot dzīves būtību? Dievs nekaro! Viņa uzdevums ir valdīt pār savu tautu. Tā mums, kļūdaini traktējot attēlus, liekas, ka Senās Ēģiptes valdnieki bija baigie karotāji. Nē. Senajā Ēģiptē vispār armija bija tāda pašķidra, un jēdzīgāk bija algot tā sauktos jūras tautu karotājus.

tur vienkārši nevarēja būt. Līdzīgi ar sērgu upuru skaitu. Tā ir. Es gan piebildīšu mazliet ciniski: “daudz” ir tas, kā rakstvedis to saprot un cik gatavs maksāt templis, uz kura sienas ir šis teksts. Kadešas kauja tika gatavota ļoti rūpīgi, bet mēs varam parēķināt, kāds ūdens daudzums ir vajadzīgs dalībniekiem, un tad var dažas “nulles” droši ņemt nost. Cits variants: pilsētas vārti bija no tīra zelta. Tātad šie pilsētas vārdi spīdēja (smejas). Te gan kļūdainas izpratnes iemesli var būt vēl citi. Mēs atrodam kādu pils modeli lādītes izskatā. Lādītei no zelta darinātas durvis. Tātad, domājam, arī pilij dabā bija zelta vārti. Lai gan tas neatbilst patiesībai kaut vai tāpēc, ka senajās kultūrās zelta vērtība ir ļoti nosacīta – daudz vērtīgāks ir no akmens darināts amulets. Zelta monetizācija rodas līdz ar feniķiešiem, kuriem vajadzēja naudu tirdzniecībā.

Kļūdainas interpretācijas tēma ir interesanta arī kontekstā ar valodā lietotajiem jēdzieniem. Kad avotos lasu, ka, teiksim, kādā kaujā piedalījušies desmitiem tūkstošu cilvēku, es saprotu, ka tas vienkārši ir apzīmējums tam, ka dalībnieku bija daudz, jo desmitiem tūkstošu

Pandēmija jaunas biznesa idejas nav nokāvusi 2020. gada decembra vidū noslēdzās Latvijas Universitātes studentu Biznesa inkubatora pirmsinkubācijas programmas astoņu nedēļu fāze. Par tās rezultātiem ar inkubatora vadītāju Kārli Kivlenieku sarunājas Māris Zanders.

ākot sarunu ar joku, jums tādi intriģējoši naudas balvu ieguvēji – pandēmijas laikā palielinājusies interese par ēdienu?

Patiesībā sākotnēji vairāk bija ar izglītības jomu saistīti projekti, piemēram, kā veiksmīgāk kaut ko darīt attālināti. Šķiet, jāsāk ar to, ka 2020. gada oktobra beigās mēs sākām darbu ar trīsdesmit komandām, visām bija astoņas nedēļas ilgs periods strādāt un attīstīt savu ideju. Astotajā nedēļā notika komandu prezentācijas, sacenšoties par naudas balvām. To darīja divdesmit komandas, no kurām mums bija jāizvēlas piecpadsmit, kas turpina darbību inkubatorā, nu jau divpadsmit nedēļu posmā. Trim labākajām mēs iedevām balvas. Kritēriji bija gan tas, cik konkrētā komanda astoņu nedēļu laikā padarījusi, gan tas, ko tās projektam šī summa nozīmē. Piemēram, ko nozīmē 3500 eiro vegānu saldumu projektam un ko projektam, kas vēlas ražot taras savākšanas automātu. Ja vērtējam reālistiski, šī nauda lietderīgāka būs pirmajam projektam. Ar vegānu saldumu projektu strādājošā meitene jau kopš pirmās dalības inkubatorā dienas to bija noteikusi sev

kā prioritāti, pārkārtoja savus darbus tā, lai varētu piedalīties visās nodarbībās. Viņa bija sākusi īstenot savu ideju jau pirms iesaistīšanās inkubatora programmā un programmas laikā izveidoja interneta veikalu. Mēs kā inkubators neizvirzām kādas specifiski prioritāras nozares projektiem. Man nav nekas pret vegānu saldumiem. Mani patiesībā interesē tas, cik idejas atbilst tirgus realitātei. Turklāt šāds jautājums bieži uzdodams, arī runājot par “pieaugušo” biznesa projektiem, starp kuriem netrūkst Latvijas apstākļiem un pirktspējai maz piemērotu. Gadās projekti, kas “pagrābti no gaisa”, bet šādas komandas arī parasti visātrāk piedzīvo neveiksmi. Savukārt tie projekti, kas saņēma naudas balvas, tādi nav. Pirmās vietas (5000 eiro) ieguvējas veido lietotni, kas palīdzētu cilvēkiem ar ēšanas ierobežojumiem ātri un ērti orientēties pārtikas produktu sastāvā. Cik saprotu, viena no meitenēm pati ir saskārusies ar šādu nepieciešamību un bija izlēmusi, ka izvairīsies no produktiem, kuros ir cukurs. Viņas nav pirmās, kas veido šādas lietotnes, pagaidām grūti pateikt, kādas

būs sekmes, tomēr jebkurā gadījumā tā nav “no gaisa pagrābta” ideja. Meitene, kas veido vegānu saldumu projektu, pirms pandēmijas strādāja vienā no vegānu kafejnīcām Rīgā. Kad sākās krīze, šis darbs pazuda, viņa nolēma pati kaut ko uzsākt, un vasarā, kad bijusī darbavieta pat piedāvāja viņai atgriezties, viņa nolēma turpināt savu pašas projektu. Trešā balva (2500 eiro) ir sociālās uzņēmējdarbības projektam – interneta veikalam, kas tirgotu senioru un sociāli neaizsargātu cilvēku darinātas lietas. Vai šajās astoņās nedēļās apmācība un konsultācijas notika tikai internetā? Jā. Būtībā jau mēs nonācām tādā pašā situācijā kā augstskolas vispār. Mēs vienīgi pieprasījām, lai nodarbību laikā videokameras ir ieslēgtas – lai nav tā, ka mentors stāsta “melnam ekrānam”. Protams, inkubatorā svarīga ir kopienas izjūta, tāpēc mēs vienreiz divās nedēļās organizējam virtuālas pašu komandu kopā sanākšanas, sadaloties pa četrām komandām vienā grupā. Protams, pietrūkst iespējas satikties ar cilvēkiem klātienē, tomēr man šķiet, ka pat šādi apstākļi vairumam projektu to attīstīšanu nav traucējuši.

Šie jaunie cilvēki savus projektus sāka apstākļos, kad pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu dēļ ikdiena ir neprognozējama biznesa vide. Grūti saprast, vai un kā varēsi strādāt, ko sagaidīt no valsts. Tas viņu entuziasmu nemazināja? Nu, mēs cenšamies viņus nebiedēt, bet, protams, var gadīties, ka, saskaroties ar reālo situāciju, viņu priekšstati var mainīties. Domājot vēl par to, kā strādāt šādos apstākļos, mēs pamainījām veidu, kā iesaistās mentori (viņi to dara bez maksas). Proti, mentori nevis tiek “piestiprināti” konkrētām projektu komandām, bet tiek rīkotas virtuālas tikšanās, kurās mentors darbojas ar komandām, kas uz šo tikšanos ir pieteikušās. Mentors strādā 15 minūtes ar katru komandu. Kas notiek nākamajā, divpadsmit nedēļu, periodā? Agrāk komandām bija viena nodarbība nedēļā (tikšanās ar mentoru ir cita aktivitāte), nu tādas būs divas trīs ik nedēļu. No komandām, ja tām vēl nav produkta, mēs sagaidām, lai perioda beigās ir tas, ko latviešu valodā nedaudz smagnēji sauc par minimālo dzīvotspējīgo produktu. Tas

“

Pieprasījām, lai nodarbību laikā videokameras ir ieslēgtas – lai nav tā, ka mentors stāsta “melnam ekrānam” ir produkts, kas varbūt nav noslīpēts, bet par kuru var teikt, ka tam būs klienti, ka cena ir adekvāta. Mērķis ir izvairīties no situācijām, kad pēc divpadsmit nedēļām projektam tirgus pasaka: paldies, bet nevajag. Kā var pārbaudīt tirgus reakciju pandēmijas apstākļos? Ja izmantojam kā piemēru Dropbox projektu, tad autoriem bija pārliecība, ka kaut kas tāds cilvēkiem nepieciešams, viņi izveidoja video, vienkārši aicinot interesentus sazināties, ja ir vēlme šo produktu iegūt. Cits piemērs ir kurpju tirdzniecības serviss internetā Zappos, ko vēlāk par krietnu naudu iegādājās Amazon. Tas sāka ar apavu vietējos veikalos foto izvietošanu mājaslapā – nevis apavus

jau iepērkot. Respektīvi, pat izveidojot sākumlapu, var analizēt tirgus reakciju. Latvijas gadījumā varu kā piemēru minēt Avenei saldējumus, kas ir mūsu inkubatora projekts. Sākumā cilvēks izveidoja interneta lapu ražoja un tirgoja, pievedot ar riteni, tad spēja tehnoloģiski paplašināties, un šobrīd, cik zinu, viņam klājas gluži labi, jo viņa preci tirgo arī dažas lielās mazumtirdzniecības ķēdes. Ja nerunājam par ļoti specifisku ietekmējošu faktoru, kāda ir pandēmija, vai gadu laikā, piemēram, salīdzinot 2020. gadu ar 2018. gadu, ir vērojamas kādas izmaiņas projektu daudzumā, cilvēku entuziasmā? Jaunajiem censoņiem ir parādījušās lielākas iespējas, jo biznesa inkubatori vairs nav retums augstskolās. Projektu skaits – nav nedz palielinājies, nedz samazinājies. Mēs paši 2020. gada rudenī pieņēmām lēmumu, ka strādāsim nevis ar 50–60 komandām, bet ar trīsdesmit. Nav jēgas pašmērķīgi “uzdzīt” skaitu, ja reāli strādājošo ir mazāk. Ja tu man prasītu, ko es vēlētos, tad tie būtu bioloģijas vai ķīmijas studenti, kuri kaut ko interesantu izdomājuši, jo mūsu inkubatora iespējas sniegt viņiem atbalstu ir labas.

Alma Mater. LU Gada balvas speciālizlaidums

Articles inside

Pandēmija jaunas biznesa idejas nav nokāvusi Nav jēgas “uzdzīt” projektu skaitu, ja reāli darbojas mazāk

Ja krājumā ir 150 tūkstoši vienību, pārsteigumi vienmēr iespējami...” Herbāriji ļauj izsekot augu sugu izplatībai

Interpretēt, lai izprastu, nevis nostiprinātu savus pieņēmumus Kā dievu iecelts valdnieks var karot ar dzīves jēgu nezinošiem neticīgajiem?

Evolūcija nekad nebeidzas, jo nebeidzas vides izmaiņas Pagaidām nav īsti skaidrs, cik liela loma ir imūnsistēmu īpatnībām

Virtuālā realitāte – rīks skolēniem, mediķiem un uzņēmējiem Kā smadzenes notic virtuālajai realitātei?

Mēs sadarbojamies ar skolām visos Latvijas reģionos Problēmas ar pareizrakstību nav sīkums

Patīk, ka darbā nav rutīnas Latvijas Universitātes “neredzamā daļa

Jauns Latvijā tapis pienesums starptautiskajai zināšanu bāzei Ir jābūt gatavam ilgam eksperimentālajam darbam

Atklāt arvien kaut ko jaunu pierastajā un pašsaprotamajā

Ētikas standartiem zinātnē jābūt augstākiem nekā citās jomās Problēmas rodas tad, ja pētnieka teiktais tiek izrauts no konteksta

Esmu droša, ka man izdevies izaudzināt pēctečus” Cilvēkam ir likumdošanā nostiprinātas tiesības uz labvēlīgu vidi