Avantūra. Aprīlis 2023 #15

MŪZIKA NO DZELZS

LIELĀ INTERVIJA AR

Intaru Rešetinu

EKSKLUZĪVA INTERVIJA ar “KyivIndependent” korespondentu

Intervija ar Maiju Krastiņu: “Laime un privilēģija būt aktīvistei.”

Aprīļa ceļvedis kultūrā

ALEKSANDRU HREBETU Zaudēt mammu.

Vai tu esi saimnieks pār savu naudu?

BEZPAJUMTNIEKI mīti un patiesības

Diagnoze – krūts vēzis

Pusaudžu agresija

REDAKTORES SLEJA

Kopš pagājušā gada manam pavasarim ir zudusi ierastā hiacinšu smarža. Tā vietā visos nostūros salīda ziņu virsraksti un nepārvarama iekšējā trauksme. Prāta atspulgos bija fotogrāfijās dokumentētās Krievijas armijas pastrādātās zvērības Bučā. Par to sarunā ieminējās arī ukraiņu medija “Kyiv Independent” reportieris Aleksandrs Hrebets - lai kā censtos aizmirst, patiesību neaizmiglot. Nevar noslēpt patiesību aizblūrētos (aizmiglotos - tulk.) attēlos vai izņemtos izstāžu eksponātos pat, ja tā ir neērta, nesaprotama un liek novērst skatienu.

Neērtas patiesības dēļ, saskaņā ar organizācijas

“Coalition for Women in Journalism” datiem, pērn tika nogalinātas 12 žurnālistes, kas ir lielākais vienā gadā nogalināto žurnālistu - sieviešu skaits. Ieslodzījumā ir 73 žurnālistes. Divām no tām - Baltkrievijas opozīcijas tīmekļa izdevuma “Tut.by” galvenajai redaktorei Marinai Zolotovai un ģenerāldirektorei Ludmilai Čekinai - 17. martā piesprieda 12 gadus cietumā par “satura izplatīšanu, kas aicina uz rīcību veikt valsts drošību graujošus pasākumus”. 2020. gada decembrī vietne zaudēja medija statusu, jo, kā apgalvots Baltkrievijas Informācijas ministrijas iesniegtajā prasībā, tā izplatīja “neprecīzu informāciju” par 2020. gada prezidenta vēlēšanām, kuru rezultāti izraisīja masveida protestus valstī.

Šo sleju es rakstu īsi pēc 8. marta, Starptautiskās sieviešu dienas, kur caur tulpju pušķiem runājam par to, cik brīnišķīgi un skaisti ir būt sievietei. Man gan šķiet, ka būt sievietei tā ir drosme. Drosme uzdrīkstēties, drosme pateikt neērto. Lai arī mans pavasaris vairs nav tāds pats, kā ierasts, tas tomēr ir guvis drosmi, spēku un dzīvību.

Polīna Miķelsone, žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore

žurnāla “Avantūra“ komanda

Polīna Miķelsone galvenā redaktore, autore, maketētāja IG: polina.mikelsone

Letija Odrija Bedforda rakstu autore, fotogrāfe - aizmugures vāks

Anna Luīze Ruskule rakstu autore IG: ruskuleeaaaaa

Sabīne Plauka rakstu autore IG: sabineplauka

Zelma Līva Purviņa rakstu autore IG: zelma_liva

Vineta Ancveire rakstu autore

IG: vineta_ancveire

Kristīne Antāne rakstu autore, maketētāja IG: kristineantane

Sindija Kiršteine korektore IG: sindijaak

Odeta Ozoliņa rakstu autore

IG: ode.ta

Alise Zālīte rakstu autore IG: alise.z

Ineta Jansone-Nagle rakstu autore, maketētāja

IG: zaja_26

Agate Marija Smuidre rakstu autore

IG: marijaagate

redakcija@avantura.lv | IG: zurnals_avantura | FB: zurnalsavantura

Žurnāla producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne | roberts.viksne@lu.lv

Izdevuma ISSN - 2661-5886

Visi “Avantūra“ numuri ir šeit

RAKSTS TAPIS SADARBĪBĀ AR

NEATŅEMAMA ZINĀTNISKĀS DZĪVES SASTĀVDAĻA, KAS NES LĪDZI GANDRĪZ GADSIMTU ILGAS TRADĪCIJAS

• Humanitārās zinātnes

• Sociālās zinātnes

• Medicīnas un veselības zinātnes

• Starpdisciplināri

Raksta autore: Anna Luīze Ruskule Foto: Pexels.com

Zaudēt mammu. Diagnoze – krūts vēzis

Mammas noteikti varētu būt galvenās sievietes ikviena cilvēka dzīvē. Viņas mums dod dzīvību. Taču viens ļauns audzējs var to zagt mūsu mammām, sievām, māsām, tantēm un kādai kaimiņos dzīvojošai sievietei. Princips “kurš kuru” cīņā ar vēzi ir briesmīgi patiess. Krūts vēzis ir visbiežāk diagnosticētā onkoloģiskā saslimšana sievietēm. Valsts par sievietēm grib rūpēties, taču, vai mēs, sievietes, rūpējamies pašas par sevi?

Evitai mammas vairs nav, arī Vladislava mamma zaudēja cīņā ar vēzi. Bet mēs nedrīkstam vienkārši tā ļaut aiziet mūsu spēcīgākajām sievietēm. Galu galā viss ir atkarīgs no mums pašiem - otro dzīvi mums neviens neiedos, bet izglābt vienu vienīgo gan varētu.

Inetas diagnoze 2016. gadā – krūts vēzis. Cīņa par tiesībām dzīvot ilga piecus gadus.Pirmie simptomi daugavpilietei Inetai parādījās krietnu laiku pirms tam. Sāpēja krūtis, bet “tur nekā nav”, sacīja ginekoloģe. Sāpēt sāpēja tik un tā. Gandrīz desmit gadus vēlāk veiktajā mamogrāfijā Inetai atklāja vēzi, kas straujiem soļiem progresē. Jāoperē krūts, atrasts ļaundabīgs audzējs. Tajā brīdī audzējs bija jau kā fiziski jūtams kunkulis.

Inetas meita Evita atceras: 2016. gadā “zaļais koridors” Daugavpilī nebija vēl pieejams. Audzēju krūtī konstatēja septembra beigās, taču vietējais onkologs ar operēšanu nesteidzās - piedāvāja operāciju vien februārī. Inetas ģimene bailēs un neziņā meklēja citus onkologus-ķirurgus, kuri pēc iespējas ātrāk izgrieztu audzēju. Tolaik “dzīvības glābiņš” bija onkologs Jānis Eglītis, tagadējais Latvijas Onkologu asociācijas prezidents, kurš steidzamības kārtā veica operāciju 6. oktobrī. “Attieksme Rīgā bija pavisam citādāka nekā Daugavpilī,” atminas Evita.

ZAĻAIS KORIDORS

“Zaļais koridors” ļauj ātrāk nokļūt pie speciālista un diagnosticēt iespējamo audzēju. Gaidīšanas laiks var sasniegt 10 dienas. Taču izmeklējumu var pieteikt vien ģimenes ārsts, nevis pats pacients. Protams, vien gadījumos, ja ģimenes ārsts redz pamatu uztraukumam. Ģimenes ārstiem ir jābūt zinošiem par vēža skrīningiem un simptomiem, pretējā gadījumā potenciālais vēža slimnieks var laikā nesaņemt medicīnisko palīdzību.

Kopš 2021. gada valsts apmaksā apmaksā četrus vēža skrīningus jeb profiliktiskās pārbaudes, kas palielina varbūtību agrīnā stadijā atklāt vēzi arī bez izteiktiem simptomiem. Izmeklējumi ir paredzēti konkrēta dzimuma un vecuma grupas pacientiem. Piemēram, sievietēm speciālisti iesaka krūšu izmeklēšanu pirmoreiz veikt 40 gadu vecumā, taču no 50 gadu vecuma valsts reizi divos gados sievietēm ir apmaksāta mamogrāfijas izmeklējumu. Ja dzemdes kakla un krūts vēža pārbaudes veikšanai pacientiem tiek nosūtītas uzaicinājuma vēstules, tad zarnu un prostatas vēža pārbaudes organizē ģimenes ārstu prakses.

Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska atzīst, ka cilvēkiem ir jābūt līdzatbildīgiem un jāatnāk uz šo konsultāciju, izmeklējumu, ja ir kādas aizdomas. Lai gan izmeklējums ir apmaksāts, skrīningu aptvere ir vien 40-45% no kopējām mērķgrupām. Tas nozīmē, ka vairāk nekā pusei cilvēku šajās riska grupās vienkārši neveic šos skrīningus, tādejādi mazinās iespēja laicīgi uzzināt par šo potenciālo ļaunumu. Jābūt ieinteresētiem arī pašiem pacientiem. “Būsim godīgi, arī saņemot uzaicinājuma vēstuli, nepieaug skrīningu aktivitāte,” atzīst Veselības ministrijas (VM) pārstāve Sanita Janka, piebilstot, ka nepieciešams veicināt arī iedzīvotāju informētību par šādām iespējām. Tāpat atbildīgā ministrija skaidro, ka, laicīgi konstatējot diagnozi, pacientam ir vieglāka un ātrāka ārstēšana, kā arī valstij tas izmaksā lētāk.

VĒŽA METASTĀZES

Decembra sākumā Vladislava mamma zaudēja cīņu ar vēzi. Viņš pats ikdienā strādā onkoloģijas nodaļā, arī mamma strādāja slimnīcā. Vladislavs uzsver, ka mamma bija ārste, kura visupirms rūpējās par citiem, savu veselību atstājot novārtā. Mammai diagnozi atklāja jau 2. vēža stadijā. “Un, protams, arī simptomus viņa noklusēja,” atzīst Vladislavs. Iespējams, “mamma gribēja novilkt laiku”, taču, viņaprāt, vēzi varēja sākt ārstēt ātrāk.

Abām sievietēm, Inetai un Vladislava mammai, pēc vairāku mēnešu ķīmijterapijām atkārtotās analīzes nebija iepriecinošas, jo krūts vēzis bija izplatījies tālāk ķermenī jeb metastazējies. Taču Vladislava mammai metastāzes jeb jaunie slimības perēkļi bija paslēpušies zem katetra (katetrs ir gumijas trubiņa, ar kuras palīdzību vēnā ievada ķīmijterapijas preparātus - piez.). Tāpēc ārsti perēkļus sākotnēji nemaz nespēja konstatēt. “Ārsti gribēja, kā labāk, taču sanāca, ka vēzis ir gudrāks,” atzīst vīrietis.

Inetai vēzis metastazējās līdz galvai. Vēl viena operācijašoreiz galvas. “Ar tādu diagnozi var izdzīvot divus mēnešus kā maksimums,” tā teica ārsti, kad atklāja, ka vēža šūnas ir izplatījušās caur limfiem pa visu ķermeni. Ja sākās viss ar krūts vēzi 2016. gadā, tad turpinājās ar kaulu, plaušu un

asins vēzi, kā arī metastāzēm galvā un asinīs. Divu mēnešu vietā viņa nodzīvoja tieši piecus gadus līdz 2021. gada 6. oktobrim.

Komentējot vēža progresiju, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) onkoloģe Sigita Hasnere atzīst, ka tieši gados jaunākām sievietēm biežāk tiek novērots agresīvākas dabas krūts audzējs. Ineta vēl pat nebija sasniegusi 50 gadu vecumu. Vecumā, kad sievietēm iesaka veikt mamogrāfiju, viņa vairs nebija starp mums. Vienu varen spēcīgu sievieti Latvijā zaudējām. Agresīvākas dabas krūts audzēju ir grūtāk uzvarēt, taču aptuveni 70% gadījumos vēzi var izārstēt, kas nemaz neesot maz. “Pastāv arī ģļēvas dabas krūts vēzis, kurus var izārstēt līdz pat 95% sieviešu,” skaidro Hasnere. Audzēja prognozi nosaka arī tā stadija. “Ja pirmajā un otrajā stadijā izārstēšanas varbūtība ir liela, tad trešajā krūts vēzis var “atnākt atpakaļ”, savukārt ceturto stadiju vairs izārstēt nevar. Tās mērķis ir dzīves ilguma pagarināšana,” skaidro onkoloģe, piebilstot, ka uz kompensējamo zāļu rēķina dzīves garums var būt pat pieci gadi un vairāk.

“Diemžēl 80% gadījumu metastazējies krūts vēzis tomēr netiek uzvarēts,” norāda Vladislavs, kurš trīs gadus ir nostrādājis ķīmijterapijas nodaļā Gaiļezera slimnīcā. Šādos gadījumos ir būtisks tā sauktais dzeltenais koridors jeb atkārtotās pārbaudes, kad ļaundabīgas audzējs jau ir izoperēts. Ģimenes ārste Kozlovska pauž, ka Latvijā dzeltenais koridors neesot pietiekami pieejams pacientiem, kas potenciāli veicina audzēja izplatību, jo netiek diagnosticēts atkārtoti laicīgi.

KUR IEGULDĪT VAIRĀK

Hasnere pauž, ka “finansējums, pirmkārt, jāiegulda sistēmiskai [ķīmijterapijas, imūnterapijas, u.c.] terapijai, iekļaujot zāles pacientiem, kuri grib izārstēt audzēju vai ir vēlēšanās pagarināt dzīves ilgumu”. Papildus līdzekļi, viņasprāt, būtu jāiegulda arī pacientu rindu samazināšanā, jo “dakteru ir par maz, visādas birokrātiskas un tehniskas problēmas, kad jāgaida rindās”. “Ja mums būs efektīvas zāles, tad būs mazāka mirstība un uzlaboti dzīves rādītāji, būs arī labāki rezultāti uz pasaules fona,” tā Hesnere, ar nožēlu atzīstot, ka šobrīd Latvijas rezultāti ir par 10% sliktāki nekā citviet Eiropā.

Savukārt onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe uzsver, ka kompensējamo zāļu apjoms nav pietiekams. “Metastāzisks vēzis ir hroniska slimība, ar kuru var dzīvot ilgi un kvalitatīvi, taču jāpalielina apmaksāto zāļu saraksts, lai to varētu īstenot dzīvē.” Šogad onkoloģijas nozares uzlabošanai papildus piešķirti 20 miljoni, tostarp jaunu medicīnas iekārtu iepirkšanai.

Hasnere skaidro, ka pēdējā gada laikā ir redzami būtiski uzlabojumi onkoloģijā, piemēram, jauni staru terapijas aparāti, kas samazina rindas uz starošanu. Taču medikamenti trūkst, īpaši inovatīvie, kuru izmaksas ne vienmēr ir “kosmiskas”, pat ļoti demokrātiskas, taču apmaksātajās - nav iekļautas. “Arī dārgās zāles, kuras izmaksā aptuveni 4000 eiro mēnesī, ir vieglāk apmaksājamas no valsts puses, nevis indivīda slimnieka kabatas. Tādejādi arī palielinātos izmeklējumu jauda jeb kapacitāte,” onkoloģe ir pārliecināta. Šajā nozarē mēs atpaliekam pat no savām kaimiņvalstīm, kurās ir daudz vairāk valsts kompensēto zāļu ļaundabīgā audzēja pacientiem: “Protams, ja mēs skatāmies uz bagātajām Eiropas valstīm, mums vēl ir daudz kur tiekties un ko attīstīt,” secina Hesnere,

piebilstot, ka šīs problēmas nav vienā gadā atrisināmas, bet tas varētu būt desmitgades plāns.

Janka skaidro, ka šobrīd nav vienas prioritātes onkoloģijā. Kopējais finansējums ir 30 miljoni. Papildus esošajam ir svarīgi nodrošināt pakalpojumu pieejamību onkoloģijas pacientiem. Viņa norāda, ka šobrīd aktīvi tiek strādāts pie dzeltenā koridora uzlabošanas, nodrošinot iespēju pacientiem saņemt nepieciešamo palīdzību ārpus rindas. Tāpat arī svarīgs punkts ir vēža reģistrs, kur elektroniski apkopot onkoloģijas pacientus. Tādejādi rastos iespēja novērtēt kopējo saslimstības ainu valstī un ieviest jaunus pakalpojumus, terapijas modeļus, kā arī ar iespējami mazākām izmaksām nodrošināt labāku ārstēšanu. Optimistiski prognozējot, vēža reģistra pirmie dati varētu būt sagaidāmi jau šī gada beigās, norādīja ministrijā.

VALSTS APMAKSĀ, BET JĀMAKSĀ “CITĀDĀK”

Gan operāciju, gan medikamentus kā krūts vēža pacientei Inetai apmaksāja valsts. Taču labākai attieksmei speciālistiem vajadzēja arī pateicību aploksnes formā. “Nav jau teikts, ka tā ir jādara, bet pret vēža slimnieku attieksme būs labāka, ja ir pievienotā vērtība naudas izteiksmē. Attiecīgi arī ne tik smagas ķīmijterapijas, operācijas un labāka aprūpe. Kā ir, tā ir, pie mums tā ir pieņemts,” atzīst Inetas meita Evita. Par konkrētām summām netiek runāts nedz Daugavpilī, nedz Rīgā, bet fakts paliek. Evita uzskata, ka, ja ģinekoloģe, kura sievietei pirms padsmit gadiem pateica, ka “viss ir kārtībā”, būtu nosūtījusi uz padziļinātu pārbaudi, scenārijs, iespējams, varēja būt citādāks. “Un, dubults neplīst, arī pārbaudīties vēlreiz pēc vienas ārstes ģinekoloģes priecīgās ziņas. Lai nepienāk brīdis, kad glābt situāciju jau ir par vēlu,” iesaka Evita, kuras mamma ikdienā reģistrēja jaunlaulātos, taču pēcāk pati tika reģistrēta, nu jau miršanas reģistrā.

“Tas ir signāls sievietēm!” Onkoloģe uzsver, ka vajag pēc iespējas ātrāk atklāt audzēju, lai veiksmīgāk un efektīvāk ārsti varētu palīdzēt.

Onkoloģe iesaka katrai sievietei pēc mēnešreizēm veikt pašrocīgu krūšu pārbaudi jeb izčamdīt, vai nav kāds veidojums. Ja tāds ir novērots, tad jādodas uz ultrasonogrāfiju vai mamogrāfiju. Hesnere rekomendē sievietēm virs 30 gadiem veikt ultrasonogrāfiju krūtīm “vienkārši drošības pēc, arī bez nekādām sūdzībām”.

Sargāsim savas mammas, māsas, omītes, tantes un arī meitas! #ALR

Lai mazinātu vēža mirstību Latvijā, vajadzētu par to runāt “kā par ko tādu, ko var izārstēt, un no tā nevajadzētu baidīties”

Ejot savās gaitās un ieraugot guļam vai ubagojot slikta paskata, ne pārāk tīru cilvēku, lielākajai cilvēku daļai tas liek notrīsēt netīksmē. Kas tik neienāk prātā: “Fui, cik pretīgi! Vai tiešām nevar iet strādāt? Kāpēc viņš te guļ? Kur policija skatās? Cik nekulturāli, ko pilsētas viesi par to padomās…”. Bet noteikti ne tas, ka kādu dienu vari nonākt turpat kur viņš… Uz ielas.

BEZPAJUMTNIEKI

Autore: Ineta Jansone-Nagle

Foto: pexels.com

Viņam bija viss. Labs darbs, lielisks atalgojums, draugi, mīļotā meitene un dzīvoklis kredītā. Bet tad kādu dienu darbavieta samazināja darbinieku skaitu. Viņš nonāca bezdarbniekos. Kādu laiciņu baudīja dzīvi, saņemot bezdarbnieku pabalstu, pat aizbrauca ceļojumā. Optimisma pilns viņš meklēja darbu savā specialitātē, cerot uz līdzīgu. Vēlāk sāka meklēt jebkādu, līdzvērtīga atalgojuma darbu. Un tad vienkārši darbu, jo darbs ar piemērotu atalgojumu kā nebija, tā nebija. Sākās izdzīvošanas laiks, visu samaksāt neizdevās. Ne pašiem pienācīgi paēst, ne pārējais, kā bija pieraduši dzīvot, ne apmaksāt kredīta un komunālos maksājumus. Un nebija iespēju arī kādu citu īrēt. Mierināja sevi, ka tūlīt būs labāk, tiks galā, bet parādi tikai krājās, draugi sāka izvairīties un vairs neaizdeva, ar algu nepietika. Tēriņi bija lielāki par ienākumiem. Mājās mēnešiem valdīja stress. Mīļotā meitene neizturēja un aizgāja. Viņš turpināja aizņemties, tad ņemt ātros kredītus, lai nomaksātu banku parādus, nespējot noticēt un turpinot cerēt. Pienāca diena, kad atslēdza elektrību, un vēlāk pie viņa ieradās Zvērināts tiesu izpildītājs (ZTI), un viņam bija jāatstāj sava māja. Nu viņš palika ar milzīgiem parādiem draugiem, radiniekiem, kredītiestādēm un bankai, jo atņemtais dzīvoklis par daudz mazāku summu kāda tam tirgus vai aizņēmuma vērtībatika notirgots izsolē, ko steidzināja bankas. Katru mēnesi no viņa algas sāka ieturēt parādu, kas samazināja viņa ienākumus vēl par milzīgu daļu. Viņš noīrēja mazu noliktavu pāri palikušajām mantām. Izpārdeva, ko vēl varēja, bet par daudz reiz mazāku cenu, un sāka dzīvot lētākajos hosteļos, dalot istabas ar svešiniekiem, un mēģināja no turienes iet uz darbu. Draugi ar viņu vairs nerunāja, nekur neaicināja, bija dusmīgi. Viņš bija solījis atgriezt parādus, bet nevarēja. Vakaros, lai varētu aizmigt trokšņainajā istabā, sāka lietot alkoholu. Pēc tam vienu dienu neaizgāja uz darbu, tad vēl un vēlreiz, līdz viņu no tā atlaida. Lūk, te nu tu esi, uz ielas.

Eksistē vairāki mīti par to, kādi cilvēki ir bezpajumtnieki:

Mīts: Bezpajumtnieki ir tādi atkarības vai garīgās veselības problēmu dēļ.

Lai gan cilvēkiem, kuri ir bezpajumtnieki, mēdz būt atkarības vai garīgās veselības problēmas, tomēr to, kāpēc cilvēki kļūst par bezpajumtniekiem, var ietekmēt daudzi faktori - sākot ar attiecību izjukšanu līdz komunikācijas šķēršļiem. Visbiežāk tā ir daudzu faktoru kombinācija. Piemēram, cilvēks var pamest vardarbīgas attiecības, būt ienācējs apkārtnē un nevienu šeit nepazīt, vai arī kļūst par kādas krāpniecības upuri. Bet atkarība un slikta garīgā veselība var attīstīties kā ilgstošas šī stāvokļa sekas.

Mīts: Bezpajumtnieki ir neizglītoti, viņiem trūkst darba iemaņu un pieredzes.

Lai gan kopumā bezpajumtniekiem ir mazāk formālās kvalifikācijas nekā pārējiem iedzīvotājiem, tas ne vienmēr tā ir. Bezpajumtnieki var būt arī augsti izglītoti cilvēki, kuri ir nonākuši grūtos laikos dažādu faktoru dēļ. Piemēram, nespēja nodrošināt pietiekamus finanšu līdzekļus ilgstoša bezdarba gadījumā, zemi ienākumi vai nespēja segt banku vai citus kredītus.

Mīts: Bezpajumtnieki ir tikai tie, kas guļ uz ielas vai patversmēs.

Lai gan daudzi bezpajumtnieki tiešām guļ sliktās vietāssiltumtrasēs, teltīs, bēniņos vai vasaras dārziņos -, tomēr ir daudzi cilvēki, kuri ir “slēptie bezpajumtnieki”. Šie cilvēki arī ir bez pastāvīga, droša mājokļa, varbūt pārguļ draugu mājās, īrē mazas, nepiemērotas telpas vai paliek darbavietās. Tomēr visus šos cilvēkus faktiski var uzskatīt par bezpajumtniekiem, jo katru dienu tiem pastāv risks šo pagaidu pajumti zaudēt.

Eiropas Komisija bezpajumtniecību ir definējusi kā “situāciju, kad dzīvo pagaidu, nedrošos vai sliktas kvalitātes mājokļos” un tā iedala cilvēkus bez mājokļa vairākās grupās. Tātad faktiski visi, kas atbilst kādai no šīm grupām, vairāk vai mazāk ir uzskatāmi par bezpajumtniekiem.

PATVĒRUMA TRŪKUMS jeb dzīvošana uz ielas;

MĀJOKĻA NEESAMĪBAir vieta pārgulēšanai uz laiku kādās iestādēs vai patversmē;

DZĪVOŠANA NEDROŠOS

MĀJOKĻOS, kur notiek vardarbība ģimenē, var būt negaidīta īres līguma pārtraukšana, izlikšana no mājokļa;

DZĪVOŠANA NEPIEMĒROTOS MĀJOKĻOS - tādos kā autofurgoni, nelegāli kempingi, ļoti pārblīvēti mājokļi vai grausti.

Latvijā Tiesībsargs, apkopojot pašvaldību sociālo dienestu prakses, secinājis ka bezpajumtniekus nosacīti var iedalīt sekojošās kategorijās:

personas, kam bezpajumtniecība ir dzīvesveids, viņi dzīvo uz ielas, galvenais ienākumu avots - ubagošana, bieži vien traucēta vietas un laika orientācija;

personas, kam izjukušas attiecības, vardarbība ģimenē, dzīvesbiedra nāve u.c.;

personas, kas parādu dēļ ar tiesas spriedumu izliktas no dzīvokļa;

personas, kas atbrīvotas no ieslodzījuma;

personas ar zemiem ienākumiem, bieži pirmspensijas vai pensijas vecumā.

RISKAM VISVAIRĀK PA-

KĻAUTI JAUNIEŠI

Saskaņā ar Eiropas Nacionālo apvienību federācijas bezpajumtnieku atbalstam (FEANTSA) informāciju, ilgtermiņa bezpajumtniecības līmenis Eiropā ir pieaudzis līdz tādam slieksnim, ka tagad tā ir sociāla ārkārtējā situācija, kas galvenokārt ir saistīta ar bezdarbu un nabadzību. Veicinošie faktori ir zemie ienākumi, īpašumu augstās cenas, mig rācija, novecošana, veselības problēmas, attiecību izjukšana un nepietiekams atbalsts cilvēkiem, kuri atstāj aprūpes iestādes, slimnīcas, cietumus vai citas valsts

iestādes. Lai gan dažādās Eiropas valstīs problēma ievērojami atšķiras pēc lieluma un būtības, vispārēja tendence ir tieši jauniešiem būt īpaši neaizsargātiem pret pieejamu mājokļu trūkumu, pārapdzīvotību. Jauniešiem ne tikai ir aizvien grūtāk izvairīties no bezpajumtniecības, bet arī gandrīz neiespējami atgriezties virs nabadzības sliekšņa, ja tur nonāk. Nonākot nabadzībā, cilvēki

atrodas šajā stāvoklī, jo grūtāk var būt piecelties kājās.

35 UZ KATRIEM 10 000

Saskaņā ar Tiesībsarga biroja Sociālās, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas pētījumu “Bezpajumtniecība Latvijā” datiem 2017. gadā nabadzības riskam bija pakļauti aptuveni 446 tūkstoši jeb 23,3% iedzīvotāju. Jo īpaši augsts nabadzības līmenis bija starp cilvēkiem ar invaliditāti, vecāka

Pēdējo gadu laikā bezpajumtnieku skaits

Sigita Rozentāle, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktora vietniece, informēja, ka apkopojuma par patversmēm/nakts patversmēm ministrijai nav, un sociālā palīdzība, tai skaitā trūcīgas/maznodrošinātas personas u.c. statusa piešķiršana, ir deleģēta pašvaldībām. Krīzes situācijā uz vienu mēnesi izziņu par krīzes stāvokli personai izsniedz nekavējoties, dažu dienu laikā tiek izmaksāts arī pabalsts.

Aurika Stratane, Labklājības ministrijas Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām vadošās iestādes vecākā eksperte, norādīja, ka Latvijā programmu, kuras mērķis ir sniegt pārtiku un citu atbalstu, īsteno Sabiedrības integrācijas fonds. Lai saņemtu pārtikas un pamata materiālā atbalsta pakas, nepieciešama izziņa no sociālā dienesta, ka persona atbilst trūcīgas mājsaimniecības statusam, nonākusi krīzes situācijā vai atbilst maznodrošinātas mājsaimniecības statusam. Bet, lai saņemtu siltu maltīti kādā no 28 oficiālajām zupas virtuvēm, izziņu uzrādīt nav nepieciešams. Viņa norādīja, ka fonda sniegtā palīdzība neaizstāj valsts un pašvaldību sniegto palīdzību, bet ir papildus atbalsts vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem.

Zupas virtuve pieejama, iesniedzot iesniegumu sociālajā dienestā, bet pārtikas pakas “Latvijas Sarkanā Krusta” (LSK) telpās iespējams saņemt divdesmit četrās vietās novadā.

Astrīda Ūzuliņa, Preiļu novada Sociālā dienesta vadītāja, norādīja, ka risinājumi tiek rasti iespējami īsākā laika periodā – īpaši, ja tas skar nepilngadīgu bērnu intereses vai dzīvību apdraud pārtikas, pajumtes trūkums. Akūtas situācijas gadījumā ir iespēja piešķirt trūcīgas mājsaimniecības statusu uz vienu mēnesi. Izsniegtā izziņa dod tiesības saņemt pārtikas pakas, kā arī dažādus veselības aprūpes pakalpojumus ar atlaidi. Ja ienākumi niecīgi, ir iespēja piešķirt pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai. Zupas virtuves gan pašvaldībā nav, arī patversmes pakalpojums līdz šim pašvaldībā nav bijis aktuāls. Tiek izvērtēta iespēja piešķirt sociālo dzīvojamo platību. Pašvaldība nodrošina cita veida palīdzību - vairākos punktos ir iespēja gan nomazgāties, gan izmazgāt drēbes, saņemt mazlietotas drēbes, sadzīves un bērnu aprūpes preces. Krīzes centrā pakalpojumu var saņemt, ja vecāks vai bērni cietuši no prettiesiskām darbībām, nonākuši krīzes situācijā vai jaunajai māmiņai nav iztikas līdzekļu un mājokļa.

JAUTĀJUMS IR PAŠVALDĪBAS KOMPETENCĒ

Tā kā, atbilstoši Latvijā izveidotajai sociālās drošības sistēmai, sociālās palīdzības jautājumi ir pašvaldības kompetencē, žurnāls “Avantūra” griezās pie valstspilsētu un pašvaldību pārstāvjiem, lai saprastu, kādi kopīgi atbalsta mehānismi, piedāvājumi vai atšķirības vērojamas pašvaldību sniegtajā atbalstā.

Edvarts Pāvulēns, Aizkraukles novada Sociālā dienesta vadītājs, apstiprināja, ka šajā novadā palīdzības pabalsti un pakalpojumi krīzes situācijās tiek piešķirti nekavējoties, un formalitāšu sakārtošanas palīdzība tiek sniegta tuvākajā laikā. Pašvaldībā gan neesot nakts patversmes, bet pastāv iespēja ierādīt vietu krīzes istabās. Ja personai tiek noteikts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss, ir iespējams pieteikties uz mājokļa pabalstu, kas daļēji vai pilnībā var segt īres, komunālos un sakaru pakalpojumus. Krīzes gadījumā ir iespēja saņemt silto maltīti, darbojas zupas virtuves ģimenēm ar bērniem.

Aiga Sleže, Jēkabpils novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste, pastāstīja, ka konsultācijas par iespējām tiek sniegtas, ja cilvēks pats vērsies sociālajā dienestā ar šādu lūgumu. Tādu gadījumu, kad mājoklis tiek zaudēts pēkšņi, ir ļoti reti. Ja patiešām radusies šāda situācija, cilvēks var tieši vērsties pie pakalpojuma sniedzējiem. Novadā ir pieejama naktspatversme, patversme, dienas un krīzes centri.

Sandra Našeniece, Limbažu novada Sociālā dienesta grupu mājas (dzīvokļu) vadītāja, skaidroja, ka sadales punktā tiek organizēta siltas zupas porcijas saņemšana. To varot saņemt, uzrādot Limbažu novada pašvaldības Sociālā dienesta izsniegtu izziņu par trūcīgas vai krīzes situācijā nonākušas personas/ģimenes statusu. “Zupa tiek izsniegta līdzi ņemšanai [personas traukā], kā arī ir iespēja paēst uz vietas. Personai pienākas viena zupas porcija (500 g - piez.) un maizes šķēle. Vidēji katrā izdales reizē tiek izsniegtas no 100 līdz 120 zupas porcijas. Sadarbībā ar Sociālā dienesta aprūpētājiem, zupiņa tiek nogādāta arī vecajiem, vientuļajiem cilvēkiem uz mājām, kuri daļēji spēj sevi aprūpēt,” tā Našeniece. Zupas virtuves programmu finansiāli atbalsta Limbažu novada pašvaldība

Evita Pundure, Balvu novada Sociālās pārvaldes sociālā darbiniece, pastāstīja, ka redzeslokā šobrīd ir trīs novada iedzīvotāji bez noteiktas dzīvesvietas un viens iedzīvotājs krīzes situācijā, kas saņem naktspatversmes pakalpojumu. Naktspatversmē tiek nodrošināta iespēja pārnakšņot, guļamvietas ir atsevišķi vīriešiem un sievietēm. Ir aprīkota ēdamtelpa un pieejama ēdināšana - vakariņas un brokastis. Iespējama personīgo mantu uzglabāšana, dušu un tualetes izmantošana. Naktspatversmē klients var uzturēties līdz sešiem mēnešiem gadā, bet, ja kārtīgi pilda visus nosacījumus, arī ilgāk. Ja klients naktspatversmes pakalpojumu pieprasa gada laikā pirmo reizi, un pēdējā deklarētā dzīvesvieta ir Balvu novada teritorijā, tad pirmās desmit naktis ir par brīvu, bet sākot ar 11. dienu klienta līdzmaksājums ir viens eiro par nakti. Novadā ir pieejama arī zupas virtuve, un tiek nodrošinātas arī atbalsta paku izdale.

Marlēna Vidmane, speciāliste darbā ar jauniešiem Kuldīgas novada pašvaldības aģentūrā “Sociālais dienests”, ziņoja, ka novadā ir trīs krīzes pabalstu veidi: dabas vai cilvēku izraisītās katastrofas gadījumā, saskaņā ar sociālā darbinieka atzinumu vai mājsaimniecībai, kurai ir ievērojami samazinājušies vai zaudēti ienākumi, un tā nespēj nodro-

šināt savas pamatvajadzības. Krīzes situācijā nonākušām mājsaimniecībām atbalsts tiek sniegts nekavējoties sociālā dienesta darba laikā. Ja mājsaimniecībā strauji samazinās vai tiek zaudēti ienākumi, tiek piešķirts garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsts. Mājsaimniecībām, kurām nav deklarētās dzīvesvietas, tiek izvērtēta iespēja piešķirt vienreizēju materiālu pabalstu līdz GMI līmenim. Lai nodrošinātu drošu naktsmītni, sociālais dienests sniedz atbalstu krīzes situācijas risināšanai, pakalpojumu piešķirot uz laiku līdz 10 dienām.

Jeļena Laškova, Jelgavas sociālo lietu pārvaldes vadītājas vietniece pamatdarbības jautājumos, informēja, ka personas bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušas pilngadīgas personas var izmantot naktspatversmes pakalpojumu, saņemot vakariņas, brokastis, personīgās higiēnas iespējas un sociālā darbinieka konsultācijas. Zupas virtuves pakalpojumu nodrošina draudzes, ko daļēji finansē Jelgavas valstspilsētas pašvaldība.

Ventspilī piedāvā dažādus pakalpojumus, arī naktspatversmi. Krīzē nonākušajiem pieejami dažādi atvieglojumi, tai skaitā pat iespēja saņemt zobārstniecības pabalstu, ja ir maznodrošinātā statuss. Tāpat iespējams saņemt pabalstu krīzes situācijās. Trūkumā nonākušo ģimeņu bērniem ir iespējams saņemt gan veselības, gan izglītības pakalpojumus, tostarp brīvpusdienas.

Rīgā darbojas septiņas maltīšu izsniegšanas vietas, kā arī 11 vietās var saņemt pārtikas pakas. Tāpat pieejamas septiņas nakts patversmes. Viena no tām ir LSK paspārnē. Tajā pieņem cilvēkus narkotiku un alkohola reibumā. Tāpat ir patversmes ģimenēm, un ir arī atsevišķas sieviešu un vīriešu patversmes, kurās iespējams pārnakšņot. Kā telefona intervijā apstiprināja kāda patversmes uzņemšanas darbiniece, ilgstošākai nakšņošanai, protams, ir nepieciešams saņemt sociālo izziņu par nepieciešamību atrasties patversmē, tomēr, ja tādas nav, ir iespēja saņemt vietu pārnakšņošanai arī bez pieteikšanās un dokumentiem. Nākamajā dienā būs iespēja tikties ar sociālo darbinieku, lai risinātu problēmu un saņemtu padomus, kā rīkoties tālāk.

VIENAM TIKAI KĀPOSTI, KAMĒR CITAM GAĻA?

Patversmju pakalpojumu un citu sociālo pakalpojumu sniedzēji aicina uzrunāt līdzcilvēkus, ja redz cilvēkus krīzes situācijā, un sniegt viņiem padomu par iespējām saņemt atbalstu. Bieži vien nelaimē esošos cilvēkus vajā vainas apziņa un kauns - tev neviens neko nedos un nepalīdzēs, jo nekas nepienākas.

Iedzīvotājiem Latvijā 2021. gadā būtu nepieciešami 1469 eiro, lai varētu dzīvot normāli, bet, lai dzīvotu pilnvērtīgi un varētu apmierināt savus sapņus, būtu nepieciešami 3024 eiro, liecina pētījuma centra SKDS veiktā aptauja. 2021. gada 3. ceturksnī mēneša vidējā darba alga pēc nodokļu nomaksas par pilnas slodzes darbu bija 940 eiro, kas nav ne tuvu aptaujā noskaidrotajai “normālas dzīvošanas summai”. Tāpat vairāk nekā 65% Latvijas iedzīvotāju tāda summa uz rokām nemaz nesanāk, jo aprēķināts ir vidējais ienākums valstī. Te iederas joks par kāpostu tīteņiem, kurus it kā ēd visi, tomēr vienam tiek tikai kāposti, kamēr citamgaļa. GMI slieksnis ir 109 eiro pirmajai un vienīgajai personai mājsaimniecībā un 76 eiro pārējām personām mājsaimniecībā, bet trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir 272 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 190 eiro pārējām personām mājsaimniecībā, un lieki teikt, ka tas ir ļoti trausls asmens, uz kura noturēties, nezaudējot pašcieņu, pārliecību vai ticību sev. Šī gada 24. janvārī valdība atbalstīja izmaiņas ienākuma sliekšņu noteikšanas principos, kas varētu stāties spēkā no šī gada 1. jūnija. Tās tikai nedaudz uzlabos esošo situāciju. Inflācija Latvijā joprojām ir augstā līmenī, tāpat kā viss, kas saistīts ar enerģētiku un mājoklim nepieciešamiem resursiem. Cenām, arī pārtikai, ir tendence kāpt, tāpēc šobrīd grūti pateikt, cik nopietns būs šis atbalsts.

GLOBĀLA PROBLĒMA

Bezpajumtnieki ir visas pasaules problēma, un jo īpaši viņu skaits ir pieaudzis pēdējos gados. Apkopotie dati liecina, ka Āzijas daļā ar visvairāk bezpajumtniekiem valstī, ir Pakistānā (8,3%), Āfrikā tāda ir Nigērija (11,3%), Ziemeļamerikā – Hondurasa (12,35%), Dienvidamerikā – Kolumbija (8,9%), bet Okeānijā – Austrālija (0,5%).

Pēdējo gadu laikā bezpajumtnieku skaits Eiropas Savienības valstīs ir dramatiski audzis – desmit gadu laikā bezpajumtnieku skaits ir dubultojies. Bezpajumtniecība vērojama visās valstīs, izņemot Somiju. Somijai izdevies pēdējās desmitgadēs to likvidēt, samazinot samaksu par dzīvokli un palielinot valsts atbalstu mājoklim. Savukārt no visām Eiropas pilsētām vissliktākā stāvoklī atrodas Bulgārija, kurā 40% iedzīvotāju dzīvo nabadzības un sociālās atstumtības ēnā, bet Slovākijā uz katriem desmit tūkstošiem iedzīvotāju ir 44 bezpajumtnieki. Skaitliski lielākais bezpajutmnieku skaits ir Vācijā, kur bezpajumtniecība skar ap 678 tūkstošus cilvēku, no kuriem 22 tūkstoši ir bērni. #IJN

Autore: Letija Odrija Bedforda

Foto: privātais arhīvs, Freepik, Pexels

Ielūkošanās vēstures aprakstos rada aptuveno iespaidu, cik nepastāvīgs un neprognozējama ilguma var būt cilvēku noslēgtais miera periods, tā kā lielāki vai mazāki konflikti dažādu iemeslu dēļ ir bijuši praktiski visos gadsimtos. Šobrīd arvien biežāk lasām par fizisko vardarbību pusaudžu vidū, kas palielina nedrošības sajūtu par savu, tā pusaudža vai savu bērnu veselību. Nenoliedzami, nesaskaņas ir bijušas un būs. Taču, vai patiešām šis temats šodien kļūst arvien aktuālāks?

PUSAUDŽU FIZISKĀ AGRESIJA

Anete (25) šodien strādā apkalpojošā sfērā. Skolā esot bijusi klusa, noslēgta meitene, kura nevienu neaiztika, tāpēc izjuta lielu diskomfortu, ja aiztika viņu. Meitene atceras, ka, mācoties pamatskolas jaunākajās klasēs, ceļā uz skolu un mājup bija iemanījusies uzmanīgi vērot ceļu. “Šad un tad nācās piedzīvot nepatīkamus atgadījumus. To dēļ ikdienā centos izvairīties sastapt vairākus vienaudžus ārpus skolas, jo tad kāda vardarbības izpausme (verbāla pazemošana vai retāk fiziska vardarbība - piez.) bija ļoti paredzama. Man noteikti ir paveicies, jo no diviem puišiem, ar kuriem nācās mērot ceļu vienā virzienā, esmu saņēmusi tikai sniega pikas un kliedzienus. Paralēlā klasē gan bija nopietnāks gadījums, kur puiši, kas pēc skolas biežāk klejoja pa pilsētu kā devās mājās mācīties, bija fiziski diezgan nepatīkamā veidā pazemojuši savu klases meiteni. Toreiz tika iesaistīta arī policija. Pēc šī notikuma tā meitene vairs netika manīta mūsu skolā.”

Viņa atminas arī kādu “pagrūstīšanās” epizodi ar klasesbiedreni, kas turpinājās uz ielas mājupceļā. “Konflikta risināšanā bija iesaistīts skolas direktors un mūsu mātes. Tajā dienā es atgriezos no skolas ļoti sarūgtināta un nevēlējos atgriezties [skolā], jo vairs neuzskatīju skolu par

drošu vietu. Man paveicās, jo mana māte uzskatīja manus saraustītos skaidrojumus par pietiekami nopietniem, lai tos aiznestu līdz skolas vadībai un atrisinātu situāciju. Toreiz viņa bija pat noskaidrojusi, ka otras meitenes ģimenē esot problēmas, kā arī meitenei nebija tēva.” Tam sekoja atvainošanās no otras meitenes.

Nils Sakss Konstantinovs, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs, pusaudžu un jauniešu psihoterapeits, uzskata, ka sabiedrībā par vardarbību tiek runāts noteiktā cilvēktiesību kontekstā.

“

Kopumā vardarbība tā ir cilvēku centrālā dzīves pieredze līdz ar seksualitāti. Šobrīd mēs nezinām, ko ar to darīt. Mums sabiedrībā ir izveidojušās tādas parādības, bet reizēm mūs tās pārsteidz, šokē, un mēs kā sabiedrība esam pazaudējuši tādu kā naratīvu vai veidu, kā to skaidrot un kā pret to attiekties. Tas, protams, ir saistīts arī ar dažādiem sociāliem faktoriem.”

RAKSTS TAPIS SADARBĪBĀ AR

Ieva Bašinska, sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, norāda, ka uzvedības traucējumi bieži vien lie-

cina par to, ka bērnam nav iemācītas kādas prasmes kontrolēt sevi vai savu spriedzi, vai izreaģēt emocijas, izteikt savas dusmas vai neapmierinātību tādā veselīgā veidā, kā saru-

nas vai dusmu laikā paņemt pauzīti un pēc kāda laika atgriezties. “Dusmas ir ļoti spēcīga emocija, un arī pieaugušie diezgan grūti tiek ar to galā. Arī pieaugušie mācās, kas ir pilnīgi normāli. Bieži vien tā neadekvātā uzvedība var būt iemācīta ģimenes vidē: varbūt ir bijušas grūtības ar robežām, vai vecāki bijuši konfliktējoši, un, iespējams, šajos konfliktos ir bijusi fiziska vardarbība. Bet ne vienmēr ģimenes vide ir tā vieta, kur bērns iemācās agresiju.

Mums ir jāatceras, ka bērni, pusaudži atrodas ģimenes vidē, skolā, un tur arī pa vidu ir tie draugi, viņu vienaudži. Šīs ir trīs vides, kur viņi iemācās kas viņi ir, kādi viņi vēlas būt. Iemācās uzvedību, sociālās normas: kas ir pareizs, kas ir nepareizs, ko viņi var atļauties darīt, ko viņiem nevajadzētu darīt. Un tā ir tāda konstanta attīstība, ko pusaudžiem vajag sevī ieintegrēt, likt sevī iekšā. Reizēm uzvedības traucējumus ir grūti pamanīt, tā kā tie var būt dažādās formās, un tas nesākas vienā dienā.”

Agresīvs jau piedzimstot?

Indra (vārds mainīts) dalās ar savu pieredzi. “Dēlam piecu gadu vecumā bija agresijas epizode - kāds viņam bērnudārzā bija aizrādījis, un viņš toreiz dusmās meta ar krēslu tam bērnam. Pēc tam sekoja mazākas agresijas epizodes, bet tās visas bija izprovocētas. Toreiz mums ģimenē piedzima otrs bērns, mēs pārgājām ar dēlu uz citu bērnudārzu, un tā visa viņam bija par daudz. Viņš nonāca tādā lielā emociju uzplūdā, kuru nespēja regulēt. Vērsāmies pēc palīdzības un ar mums, [bērnu un vecākiem], strādāja klīniskais psihologs, bija mūzikas terapija utt. Arī pats bērns mācās, kā tās emocijas kontrolēt. Speciālisti skaidroja, ka bērnam ir kaut kādas emocionālas grūtības, ar kurām viņš netiek galā, un viņš nespēj regulēt tās tādā pieņemamā formā, izpaužot to agresijā. Jāatzīst, ka tagad pēc pāris gadiem ir krietni labāk.”

“Bērns ir visagresīvākais tad, kad viņš ir zīdainis,” atklāj Nils Konstantinovs.

“Tas ir brīdis, kad viņš ir piesūcināts ar testosteronu, viņā vardarbības impulsi ir visvairāk. Kāpēc tas mūs īpaši neuztrauc? Jo viņš nevar nodarīt pārāk lielu kaitējumu. Bet, ja mēs pavērojam, tad zīdainis sit ar kājām, sper, kož. Tad hormoni mazinās, un ap trīs - četriem gadiem viņam atkal ir otrais vilnis. Tā līkne normālā gadījumā ir tāda, ka visagresīvākais ir mazākais bērns, un tad tas visu laiku arvien samazinās. Un ne tikai bērniem, kas nāk no sliktām ģimenēm vai kas [ir] īpaši traumēti. Tas nav tā, ka bērns piedzimst tīrs un gaišs kā eņģelītis, un tad kaut kas slikts notiek. Mēs visi piedzimstam ar tādu milzīgu potenciālu. Sabiedrība iegulda lielu darbu, lai to mazinātu. Tas ir nemitīgs darbs ar agresiju, visādos veidos mācīt viņam draudzēties un socializēties pienācīgos veidos. Tur, kur mēs redzam kaut ko šādu, varētu būt, ka kāds - vecāki, sabiedrība, skola vai viss kopā - nav izdarījis savu darbu, un tā socializēšanās nav notikusi. Ja bērns kaut kādu iemeslu dēļ nav socializēts, šī te agresija

velkas līdzi. Tas iedod tādu perspektīvu par to, ka mums nepietiek ar to, ka, ja mēs visi būsim labi, viss būs labi. Nē, [tā nav].” Viņaprāt, skolās tam netiek pievērsta uzmanība. “Visi sagaida, ka tas būs pats par sevi. Tomēr tas nav nekas pašsaprotams. Un tas attiecas uz visiem.”

“Ir arī jāsaprot: pusaudžu posmā mēs nevaram sagaidīt, ka jaunieši būs super pieklājīgi, ka izdosies izvairīties no pārpratumiem,” papildina Bašinska. “Pusaudzis un uzvedības grūtības - tā ir ļoti savienojama lieta, un ļoti reti, kad tā nav. Viņi mācās, kā viņiem vajag uzvesties. Līdz ar to, nodrošinot viņiem iespēju par to runāt drošā vidē, kad kaut kas ir “nogājis greizi”, ir labākais veids, kā mēs varam iemācīt, lai viņi nedara pāri, pirmām kārtām, sev, un, otrām kārtām, arī citiem cilvēkiem. Jo tas, ka bērni ir fiziski agresīvi, patiesībā var norādīt, ka viņi ir lielās ciešanās.”

absolūti skaidrs. It sevišķi tāpēc, ka, piemēram, puišu ķermenis, bioloģija nosaka to, ka viņš ir vērsts uz fizisko vardarbību. Tāpēc viņiem diezgan agri jāiemācās, kā viņš nedrīkst fiziski uzvesties, jo tas nav veids, kā akceptējami risināt lietas. Viens no veidiem, kā puiši to saprot, ir ar fizisko kontaktu un to, ka viņi paši arī var saskarties ar fizisku vardarbību no citu puses,” tā Konstantinovs.

Laila (vārds mainīts), vidusskolas fizkultūras skolotāja ar 20 gadu darba pieredzi, dalās savos novērojumos, ka biežāk “kautiņos” skolā iesaistās bērni, kam esot kādas mentālas problēmas, tā kā pēdējos gados esot likts uzsvars uz iekļaujošām klasēm, un pasniedzējiem šādiem bērniem bija jāizstrādā arī speciāli apmācības plāni. Biežāk konfliktos iesaistās septītās, astotās un devītās klases pusaudži, un, redzot kādu no šādām “saķeršanās epizodēm”, viņa sauc kādu kolēģi vīrieti, lai iesaistītos jauniešus izšķirtu.

Reizēm konfliktu var apturēt tā aculiecinieki, bet vienmēr nepieciešams atcerēties, ka pastāv riski arī pašam. “Tieši tāpat ir ar jebkuru vardarbību uz ielas, jo ir jābūt reālistiskam un jāizvērtē savas spējas: pusaudži var būt ļoti spēcīgi. Bet tas, ka apkārtējai sabiedrībai ir tas (konflikts - piez.) jānosoda, un ir pret to jāvēršas, tas ir

Psihoterapeits norāda, ka mūsdienu sabiedrībā fiziski kontakti ir būtiski samazinājušies. “Viens - ir mazinājušies kontakti starp pieaugušajiem un bērniem (mazāk tēvu vai vīrieša figūru - piez.). Otrs - mēs esam sākuši izvairīties no kontaktēšanās rotaļās un spēlēs. Un trešā lieta - zēniem ļoti ātri un uzstājīgi māca, ka nedrīkst – tu nedrīksti fiziski neko darīt! To jau māca tad, kad viņi ir mazi. Un tad rodas konkrētas situācijas, kā, piemēram, ceturtās klases puisis, kuru jau kopš pirmās klases citi bērni mobingo un dara to diezgan nelāgi, ir depresīvs un negrib iet uz skolu. Viņam ir zilumi uz ķermeņa, un mamma redz, ka viņš skolā tiek sists, ko dara viņa vienaudži. No otras puses, viņš iet karatē, viņš māk diezgan labi kauties, bet mamma viņam ir pateikusi, ka nedrīkst kauties skolā, jo tad viņš būs slikts, ka tā nav pareiza rīcība, tu vari kādu savainot. Un viņš tagad ir uzņēmis to ideju, ka viņš kādu var ļoti savainot, un nesit nevienam pretī, taču viņam visi sit. Viņam ir iestāstīts, ka viņam jāiet pie skolotājas, jo tā ir pareizā rīcība. Protams, tā ir pareizā rīcība, ja tas strādā. Bet viņam četrus gadus tā nestrādā. Un mēs dabūjam šeit situāciju: tās ir mammas bažas droši vien, vai kaut kas par agresiju, kāpēc mēs mācam puikam, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst sevi aizstāvēt fiziski, lai arī viņš tam ir pilnībā sagatavots. Mums reāli nav tādas problēmas, ka pirmajā, otrajā, ceturtajā klasē puikas grūstītos vai kautos un ka viņi viens otru kaut kā milzīgi savainotu. Šeit vienā pusē ir šis upuris, kuram ir uztaisīta trauma, kurš visticamāk nespēj vairs par sevi pastāvēt, kuram iekšā ir agresija, kuru viņš nezina, kā izlikt, un no otras puses mēs dabūjam puikas, kas netraucēti

Apkārtējo iesaistīšanās konflikta pārtraukšanā.

vienkārši var uzvesties agresīvi, un viņi nedabū nekādu signālu pretī. Jo skolotājs jau arī viņiem neko nevar pateikt, nedarīs. Un šīs divas lietas, man šķiet, dzen viena otru diezgan uz augšu.”

No upura par agresoru

19 gadus vecā Lāsma (vārds mainīts) dalās pieredzē, cik nelāgs tai izvērties kāds vakars, kad ar draugiem devās uz klubu atpūsties. “Viss bija labi. Mēs nedaudz iedzērām, mums bija jautri. Taču tad nošķīros no draugiem un attapos starp četrām, apmēram mana vecuma, meitenēm, kuras es nepazinu. Viņas uzsāka strīdu ar mani, vairs pat neatceros par ko, un sāka mani grūstīt. Un tad viena no tām, pēc izmēra pati lielākā, stipri sita man pa plecu, divām citām turot mani uz vietas. Sajutu stipras sāpes plecā un dziļu neizpratni. Par ko?”

Vaicāju Nilam Konstantinovam, kas varētu būt iemesli uzbrukumam, ja nav bijis provocējošs konflikts. “Starp citu, un to mēs zinām ļoti labi, reizēm tas ir ļoti apzināti - pusaudži savācās grupā, un viņi vienkārši gaida pirmo izdevību. Viņi ir noskaņoti, ka to darīs, kādam “sados”. Reizēm ar mērķi kaut ko paņemt, reizēm nē,” norāda speciālists. Viņš atminas, ka arī pie viņa ir vērsušies šādi jaunieši. “Pašam ir bijuši tādi “pandēmieši”. Puisis, kurš stāstīja: “Sēžu mājās, un “jumtu rauj nost”. Zinu - tas, ko man vajag ir, [ka] tūlīt iziešu ārā un “iedošu” pirmajam, kas nāks pretī.” un viņu “atlaidīs”. Kad tie jaunieši nonāk grupas dinamikā, viņi var kļūt diezgan atavistiski. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kā mēs tos jauniešus kultivējam līdz tam. Turklāt mēs zinām, kādās situācijās šādi riski var tapt, tāpēc ir ļoti svarīgas drošas vietas, kur jaunieši pulcējas. Un ir reizēm ļoti vienkārši risinājumi. Kā, piemēram, izgaismot jauniešu laukumu, nolikt kādu pieaugušo tad, kad skolā ir garais starpbrīdis, uzmanīt viņu aktivitātes. Risinājumi, kur mēs pēc iespējas samazinām kam tādam (agresijai - piez.) izpausties.”

Interesējoties par to, cik bieži tas, kurš ir bijis agresijas upuris, pats kļūst par agresoru, Konstantinovs norāda, ka precīzi pateikt nevarot, bet korelācija

esot diezgan bieža. “Loģiska upura pozīcija parasti, bet ne vienmēr, ir ļoti nepatīkama un vissliktākā, un tad veids, kā var izkļūt no tās, ir iespēja to apgriezt otrādāk. Un otrs: ja es esmu bijis upuris, es esmu iemācījies šāda veida attiecības, un es pietiekami labi saprotu, kā tādas darbojas.”

“Tā kā pusaudzis neprot tā īsti kontrolēt impulsus, tas varētu liecināt arī par kādu varas pozīciju,” skaidro Bašinska. “Cilvēkiem patīk kontrolēt lietas. Pusaudžiem ir ļoti svarīgi just, ka viņš ir piederīgs, svarīgs. Ka tas, ko viņš dara, ir novērtējams un jēdzīgs. Diemžēl ne vienmēr izdodas izcelties ar labiem darbiem. Tādejādi fiziskā agresija pusaudzim ir vara pār kādu, ko tas var kontrolēt, un citi vienaudži paslavē: “Cik tu esi “kruts” un varens!”. Tāds pievelk pusaudžus, kuri uz to skatās kā uz bara vadoni.”

Kur meklēt palīdzību?

Kā izrādās, ne vienmēr agresiju piedzīvojušie meklē palīdzību, norāda Nils Konstantinovs. Tam esot vairāki iemesli - kauns, neziņa, kur vērsties. “Reizēm viņi nezina, ka tā ir lieta, par kuru vajadzētu kaut ko darīt, jo, iespējams, tā ir norma viņu sociālajā vidē. Un bērniem tas ir raksturīgi, ka viņi pieņem visu kā normu. Arī, ja mēs runājam par puišiem, viņiem jau īsti nav kur meklēt palīdzību, tāpēc, ka visi, nepārspīlējot, vardarbības pasākumi ir piemēroti sievietēm. Mums ir resursu centrs sievietēm, kas sniedz pakalpojumu vardarbībā cietušajiem. Un vardarbība bieži ir pret sievieti. Bet kurš puisis ies uz resursu centru sievietēm runāt ar speciālisti sievieti par to, ka, piemēram, man ir nodarījusi pāri sieviete? Nu, protams, neies! Un pat, ja zvana uz uzticības tālruni, tur atbild speciālists sieviete. Loģiski, ka ir grūti par to runāt.”

Ieva Bašinska, kas pati konsultē telefoniski, informē, ka Latvijā ir pieejami vairāki pakalpojumi atbalsta saņemšanai, piemēram, Pusaudžu resursu centra mentālās veselības tālrunis 25737363,

Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111

“Esam pieejami jebkuram cilvēkam, kuram ir bažas par viņa bērnu vai pusaudzi - vecākiem, skolotājiem, policistiem, darbiniekiem no krīžu centriem, ģimenes locekļiem. Tas ir ļoti labs resurss, jo ir bezmaksas, bieži vien ir arī anonīms –tu vari vienkārši piezvanīt un pastāstīt, ka man ir bažas par to un to, un tad jau speciālists otrajā pusē to sarunu vadīs. Sarunas var būt īsas vai pat ļoti ilgas, pat stundu un vairāk. Mēs nekad nesteidzamies, mums nav kaut kāds laika limits. Jā, ir darba laiks, kas ir normāla lieta. Taču mēs cenšamies neatstāt pusaudžus, vecākus vienus pašus. Un parasti zvanītāji ir apmierināti, viņi jūtas uzklausīti, jo speciālists ir detalizēti iedziļinājies.” #LOB

Intars Rešetins: “Kara laikā darbības vārdam ir spēks”

Autore: Sabīne Plauka

Pēdējais gads mūsu dzīvēs ir bijis dažādu emociju, sajūtu un pārdomu pilns. Mēs pa jaunam iemīlējām savu zemi un novērtējām to, ka šeit varam justies droši un brīvi. Šis ir arī laiks, kad mums ir jābūt ar ukraiņiem, kuri ne tikai šobrīd cīnās par savu zemi un savām mājām, bet arī lej asinis par mums. Saruna ar aktieri un režisoru Intaru Rešetinu, kurš jau no sākta gala ir publiski runājis un aktīvi iesaistījies palīdzībā Ukrainai. Saruna par karu Ukrainā, situāciju Latvijā, teātri un režisora darbu.

- Kopš kara sākuma Ukrainā ir pagājis gads. Kāda ir jūsu galvenā atziņa, kas gūta šajā laikā?

- Nezinu, vai tā ir galvenā atziņa, taču, ja runājam par Latviju, ir sajūta, ka mēs daudz ko vēl neesam izdarījuši. Ir daudz mājasdarbu, kas ir jāizdara. Kaut vai jautājums par milzu sašķeltību starp latviešiem un Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Plaisa kļūst aizvien lielāka. Arī “piektā kolonna” (valsts iedzīvotāji, kas kara gadījumā ir gatavi sadarboties ar ienaidnieku - piez.) nesnauž. Protams, skatīsimies, kā attīstīsies karš, taču šis jautājums mani satrauc.

- Publiskajā telpā aizvien vairāk runā par to, kāda ir mūsu sagatavotība x stundas gadījumā, un kas būtu jādara, ja tā sāktos pie mums. Kā jūs vērtējat Latvijas sabiedrības sagatavotību?

- Domāju, ka kādi 20% [iedzīvotāju] aizbēgtu. Tas bez nosodījuma. Taču tie, kuri paliktu, cīnītos līdz galam, aizstāvot savu zemi, tautu un ģimeni. Kopš iestājos Zemessardzē, esmu guvis vēl lielāku piederību latviešu tautai, ticību un pārliecību tam, ka mēs, lai arī maza tauta, tomēr esam milzu spēks, jo mums visiem ir viena motivācija, vērtības, pārliecība un ticība tam, ka mūsu bērniem nevajadzēs piedzīvot tās šausmas, kuras šobrīd piedzīvo ukraiņu tauta. Mēs būsim gatavi. Šobrīd apmācībās mēs plecu pie plecu “ēdam zemi” un mācāmies x stundai, gatavojamies, bet es domāju, ka vēsturiskās kļūdas, kuras tika pieļautas pirms Otrā pasaules kara, mēs vairs nepieļausim.

- Intervijās esat minējis, ka jums bija liels kauns no ukraiņiem par to, kādus apmešanās apstākļus bēgļiem piedāvā Latvija. Kā jūs vērtējat šī

brīža sabiedrības un valsts attieksmi pret ukraiņiem un Ukrainā notiekošo?

- Manu izbrīnu un kauna sajūtu noteikti radīja konkrētie piemēri, ar kuriem saskāros. Es pieļauju, ka noteikti bija arī ļoti labi piemēri, tikai es tos redzēju vai nu salīdzinoši maz atspoguļotus, vai vispār nemaz. Tos mitekļus, ko piedāvāja pašvaldība, par tiem tiešām bija kauns. Tādā vidē es pats negribētu atrasties, ne kādu citu tur ļaut izmitināt, bet bija tā kā bija, un bēgļu bija daudz, un noteikti pašvaldība darīja ko varēja. Es domāju, ka mums ir jābūt iejūtīgiem, pacietīgiem ilgtermiņā. Karš nebeigsies ne rīt, ne pēc mēneša, ne diviem. Šis atbalsts ir jāsniedz, jo šobrīd ukraiņi lej asinis arī par mums. Lai pie mums tas nenotiek, mums ir jāatbalsta, cik maksimāli mēs to spējam izdarīt. Man ir liels prieks par to, kas notiek militārajā jomā, ka drošība šobrīd ir prioritāte numur viens.

Intervija ar Intaru Rešetinu notika kopstrādes telpās “Teikums”.

- Arī jūs pāris mēnešus devāt mājas ukraiņu bēgļiem. Kā tas mainīja jūsu ikdienu?

- Pirmkārt, pirmais jau bija šoks, ka atbrauca krievi. Gaidījām ukraiņus, bet atbrauca krievi. Tad es sapratu, ka tā ir tāda laba skola arī man - spēt nolikt malā antipātijas pret etnisko izcelsmi, ieraudzīt cilvēku, kurš alkst palīdzības. Viņi, lai arī ir krievu tautības cilvēki, kuri dzīvo Ukrainā, saprot, ka šis karš nešķiro - tās ir briesmas, šausmas, traģēdija. Tie ir cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība, jo brāļu tauta

kurus, iespējams, attur bailes no iestāšanās?

nogalina otru brāļu tautu. Krievijas agresīvais režīms ir prātam neaptverams. Jautājums - kur paliek cilvēcība?

Pie šīs atziņas es nonācu tad, kad es iepazinu tos cilvēkus, kas dzīvoja pie manis. Katja, Ļena un mazais Timurs. Mēs joprojām esam ļoti labā kontaktā. Viņi nesen bija atnākuši uz manu pirmizrādi, mācās cītīgi latviešu valodu un gaida, kad varēs atgriezties Harkivā. Pāri visam ir cilvēcīgais faktors, un, no šīs pieredzes raugoties, mums vajadzētu izdarīt secinājumus.

Arī Latvijā dzīvojošajiem krieviem, kuri dzīvo citā info[rmācijas] telpā, kuri joprojām atbalsta slepkavniecisko režīmu, neizprotot ne Latvijas vēsturi, ne kultūru, ne tradīcijas. Baidos, ka viņi nesaprot vienu - ja iebruks pie mums, “orki” viņus nešķiros. Par to pārliecināmies katru dienu, skatoties ziņas no Ukrainas.

- Jūs esat arī iestājies Zemessardzē. Kā jūs iedrošinātu citus to darīt,

- Nav jābaidās, ir jādara. Man arī ir ģimene. Es šobrīd mācos visas militārās iemaņas, lai es varētu pasargāt savu ģimeni, lai es būtu gatavs, lai es zinātu kā rīkoties. Tā ir pašaizsardzība. Mēs jau nemācāmies kļūt par slepkavām, agresoriem vai kādam uzbrukt. Mēs gatavojamies aizsargāt savu zemi, savas vērtības, ģimenes, draugus, kaimiņus, savu pilsētu un valsti. Tas ikvienam ir pašsaprotami: iet, apgūt un izrādīt šo iniciatīvu. Esot Zemessardzes rindās, tā pleca sajūta, tā vienu vērtību kopa, tie vīri un sievas, latvju dēli un meitas… Ar motivāciju tur nav problēmas nevienam. Visiem ir skaidrs, kāpēc viņi tur iet. Vienkārši vajag pateikt sev “Jā!”, un tas ir milzīgs spēks. Tā viena elpa, viens gars. Es esmu ļoti pateicīgs gan visiem kaprāļiem, gan seržantiem, gan kapteinim, gan leitnantiem, kas ir instruktori, kas mūs tur apmāca. Tas man ir pēdējās desmitgades viens no nozīmīgākajiem cilvēciskiem pagrieziena punktiem, jo tajās rindās ir brīnišķīga disciplīna. Tur tevi salauž, tu noliec malā savu ego, un mēs esam viens vesels. Es sev varu tikai pateikt, ka man ir žēl, ka neesmu iestājies Zemessardzē jau 2014. gadā.

- Jūsuprāt, vai vajadzētu sievietes iesaukt obligātajā valsts militārajā dienestā?

- Jā, obligāti. Tas nenozīmē, ka sievietēm būtu “jāēd zeme” ierakumos, kā mēs to sakām, bet tur ir daudzas un dažādas profesijas, kā sievietes var palīdzēt. Ēst gatavot, pārsiet, morāli palīdzēt. Lai arī meitenes nāk, piesakās un ir gatavas, jo tās ir tikai zināšanas! Tas nenozīmē, ka mēs visi tagad mirsim, vai, ka tās ir briesmas. Mēs apgūstam iemaņas, kas ir šajos platuma grādos, jo mēs dzīvojam blakus slepkavu nācijai. Es domāju, ka es arī savas meitas neatrunāšu. Es pat centīšos viņas pierunāt iet mācīties

pamatzināšanas, jo tētis vienmēr nebūs blakus, tad vismaz sevi aizstāvēt ir jāmāk.

- Kas priekš jums ir latvietība?

- Piederība. Mana piederība cilvēku kopai, kuriem ir vienas vērtības.

- Kāda loma teātrim ir šodien?

- Izplūdusi. Es gribētu teātra kā medija lomu mazliet mērķtiecīgāku, orientētu vairāk uz konkrētām lietām. Protams, mākslā ir jārunā par visu, kas katram māksliniekam deg. Varbūt es esmu pārāk radikāls, bet manī jau gadu mīt pārliecība, ka ir tikai balts vai melns, jo ir karš. Šīs ir tās tēmas, kas būtu, manuprāt, teātrī jāakcentē vēl vairāk. Pirmkārt, dodot aizmiršanās un patvēruma sajūtu, garīgi pabarojot, bet caur tēmām, kas stiprina un vieno mūs. Tēmām, kas pačukst mums priekšā, kā dzīvot tālāk. Teātris ir medijs. Līdzīgi kā žurnālisti dara savu darbu, tāpat arī garīgais lādiņš, ko teātrī mēs gūstam, manuprāt, ir vitāli nepieciešams, lai mēs nenojuktu un lai mēs sajustu garīgo balstu, ne tikai ejot uz baznīcu vai lūdzoties mājās.

- Vai teātris var risināt aktuālus sociālos un politiskos jautājumus?

- Jā, noteikti. Teātris var risināt ļoti daudz tēmu, tikai jābūt mērķtiecīgam fokusam, un tas, manuprāt, arī ir valstiski būtiski, ko mēs uzlādējam un kādu garīgo barību mēs dodam sabiedrībai.

- 17. februārī debitējāt kā režisors Latvijas leļļu teātrī. Vai uz izrādi būtu jānāk arī pieaugušajiem?

- Jā, es vienmēr, kad veidoju izrādes bērniem, domāju arī par vecākiem. Un, ja tas ir leļļu teātris, tad es domāju arī par vecvecākiem. Marijas Parras romāns “Vafeļu sirdis” brīnišķīgi iekļauj visas trīs paaudzes, un noteikti ieteiktu iet visām trim paaudzēm kopā. Gan bērniem, gan vecākiem, gan vecvecākiem, jo man bija ļoti

“Es esmu patriots, šīs zemes dēls.”

būtiski runāt ar mazo paaudzi par pamatvērtībām, kas ir ģimene, kas ir draudzība un kas ir empātija. Katrā ziņā, lai mazajam mēs iedotu ģimenes sajūtu, pleca sajūtu un drošības spilvenu, jo arī viņiem šobrīd nāk pāri tas neprāts. Mēs pieaugušie esam stresaini, mēs sekojam līdzi karam, uztraucamies par sevi, savu nākotni un ģimeni. Visas energokrīzes mūs skar. Tās 48 minūtes pirmajā cēlienā un 43 minūtes otrajā cēlienā, iespējams, ļaus aizmirsties un nonākt pie brīnišķīgām atziņām, ka mīlam viens otru, draudzējamies un, ka cilvēku mīlestība ir pāri visam. Tas ir tas lielais fundamentālais iestudējuma mērķis.

- Kāpēc tieši Leļļu teātris?

- Leļļu teātris jau medīja mani salīdzinoši sen. Un šis bija ziemas periods, kad es piekritu šim projektam leļļu teātrī. Pirmkārt, jo gribēju realizēt šo darbu, un man kā režisoram šķiet, ka šis ir īstais mirklis, kad iedot bērniem to sajūtu, par kuru es runāju pirms tam. Otrkārt, leļļu teātris ir atšķirīgs teātris, teātra forma un veids. Mēs ar komandu iemācījāmies ļoti daudz kā jauna, kas man turpmākajā režijas ceļā noderēs.

- Kāds ir process, režisējot jaunu izrādi? Kā jūs sadarbojaties ar aktieriem, dizaineriem un citiem iestudējuma komandas dalībniekiem?

- Man tādā ziņā ir paveicies ar profesiju izvēlēm, jo pirmā profesija man bija aktieris. Tad es izmācījos Latvijas Kultūras akadēmijā, pabeidzot režijas maģistrantūru pie meistara [Mihaila]

Gruzdova. Es domāju, ka man tādā ziņā ir paveicies, ka es daru darbu, kas sniedz man gandarījumu. Varbūt

es nepelnu miljonus un nebraucu ar pēdējā izlaiduma auto, bet es esmu gandarīts no tā, ka daru to, ko es mīlu, un lielākoties esmu kopā ar cilvēkiem, kurus es mīlu. Varbūt tie ir tādi klišejiski un spārnoti teikumi, bet es ieteiktu arī citiem strādāt nozarēs, kas sniedz gandarījumu, jo tad no darba rezultāta mēs iegūstam daudz vairāk, gan patērētājs, gan darītājs.

- Kā jūs izvēlaties lugas, kuras vēlaties režisēt? Kādi kritēriji tiek izmantoti, lai noteiktu, vai scenārijs atbilst jūsu mākslinieciskajam redzējumam un auditorijai, kuru vēlaties sasniegt?

- Pirmkārt, man ir svarīgi , lai tas

rezumē emocionāli, lai tas ir aktuāli laikmetā ar notikumiem pasaulē, un pamatjautājums, lai tas ir saistoši man, lai tā vibrācija ir man izprotama. Es domāju, ka mani pirmsākumi režijā bija ļoti piesardzīgi, bet šobrīd jau esmu gatavs atvēzēties uz lielākām formām un tēmu pieteikumiem.

- Kura Latvijas režisora darbam jūs sekojat līdzi?

- Es sekoju visiem līdzi. Vispār ar režiju Latvijā šobrīd notiek tāds pārmaiņu process. Ir jauni meklējumi, ir mēģinājumi radīt jaunu formu vai valodu. Ne viss tas ir sekmīgi, bet tā virzība šobrīd ir tāds pārmaiņu process. Nav tā, ka man būtu izteikts favorīts, bet man

“Man ļoti patīk augt un nestāvēt uz vietas.”

patīk saprast to režijas rokrakstu, un kā režisors domā un par ko viņš deg. Kas ir viņa svarīgās tēmas.

- Marta sākumā pirmizrādi piedzīvos režisora Jura Poškus filma “Saule spīd 24 stundas”, kur galvenais varonis Mārtiņš veiksmīgi pārdeva savu biznesu un pierunāja draugus doties kopīgā avantūrā – ceļojumā uz Ziemeļpolu. Vai arī jums ir bijis brīdis, kad gribētos pamest visu un doties vienam pašam uz Ziemeļpolu?

- Ziemeļpols man nav aktuāls, jo man vienmēr arī vasarā ir auksti. Ziemeļpols mani nevilina. Manuprāt, filmas naratīvs ir ļoti aktuāls. Juris Poškus, protams, caur savu prizmu, savu pieredzi ir veidojis stāstu par četrdesmitgadnieku krīzi, kad it kā tie pirmie sapņi dzīvē ir sasniegti. Tev ir bizness, sieva, ģimene, bet tad tu saproti, ka tūliņ būs pusmūžs un sāc domāt, ko darīt tālāk. Tad tu pārdod biznesu, pamet sievu un atgūsti tos iedomātos jaunos mērķus, lai nonāktu pie tā, ka patiesībā tas ir dzīves cikls, kur viss notiek pa spirāli un to ietekmēt nevar. Ja jaunībā izdomātās lietas it kā šķiet, ka ir sasniegtas, bet tā nebūt nav kļūda. Tā ir tāda cilvēka iekšējā izaugšana. Tas ceļš ir interesants, pat

interesantāks nekā tas galamērķis, un par to arī varētu būt šī filma.

- Kādu dzīves mācību jūs esat sniedzis savām meitām? Un vai ir kas tāds, ko meitas ir iemācījušas jums?

- Uz pirmo jautājuma daļu es nevaru atbildēt, jo meitas aug joprojām, un tas gala rezultāts noteikti būs tad, ka es aizvēršu acis. Mēs jau visu laiku augam, nekad neapstājamies. Protams, notiek arī kaut kādi regresi, bet tas ir sarežģītākais uzdevums dzīvē

- izaudzināt dzīvē krietnus cilvēkus. Es nezinu vai man tas izdodas vai nē. Mēs ar sievu ļoti cenšamies, bet tas ir grūti. Es esmu mācījies atbildības sajūtu, pienākuma sajūtu. Interesanti, kad piedzima bērni, es sāku apjaust kaut kādas bailes. Bailes no aukstuma, no ātruma. Tā ir tā atbildība, kas “norauj rokas bremzi”. Bērni jau mūs audzina, nevis mēs bērnus.

- Ko jūs vēl gribētu ieviest savā dzīvē?

- Jā, ļoti daudz ko, bet ir tas teiciens: “Ja gribi sasmīdināt Dievu, tad pastāsti par saviem mērķiem”. Ir lietas, kuras ir iekšēji. Lai tie sapņi tur arī paliek. Ir daudz sapņu, ieceru un lietu, bet skriet ratiem pa priekšu negribas. #SP

“Bērni mūs dara labākus”

Polīna Miķelsone, Agate Marija Smuidre

Foto: KyivIndependent; Arsen Petrov; Konstantin Liberov; Evgeniy Maloletka; Vlad Volodin; Tanya Sinya; personīgais arhīvs

PRETOŠANĀS BALSS

Kopš 2022. gada 24. februāra ir mainījusies katra ukraiņa dzīve, un līdz ar tām mūsējās. Dzīvojam līdzi kara uzvarām, sakāvēm un stagnācijai, civiliedzīvotāju apņēmībai un karavīru drosmei. Šo vēsturisko notikumu laikā mēdzam aizmirst par tiem, kas stāv aiz rakstiem, fotogrāfijām un reportāžām. Ukraiņu žurnālistu un mediju darbinieku darbs ir kļuvis kas daudz vairāk kā vienkārši peļņas avots, un tiek turpināts pašaizliedzīgi, neskatoties uz personīgo cenu. Šoreiz raksts par vienu no viņiem –“KyivIndependent” korespondentu Aleksandru Hrebetu – un to, kā viņa pieredze iederas Ukrainas mediju ainā.

Aleksandrs negrasījās kļūt par žurnālistu. Viņš studēja politikas zinātni ar uzsvaru starptautiskajā politikā. Darba gaitas viņš uzsāka mediju pētniecības kompānijā, un tieši tur saprata, ka vēlas izmēģināt roku “īstā” žurnālistikā, tāpēc kopš 2010. gada strādā Ukrainas medijos. Kad jautājām, vai šo izvēli nožēlo, Aleksandra atbilde bija skaidrs noraidījums: “Varbūt, protams, es veltītu vairāk uzmanības apmācībām un vairāk prasītu vecajiem kolēģiem, kuri tobrīd bija pieredzējušāki, bet kopumā es neko nemainītu. Šis ir visskaistākais darbs!”

Karš Ukrainā Aleksandram sākās jau 2014. gada maijā, kad pār viņa māju laidās iebrucēju lidmašīnas ceļā uz Doņeckas lidostu. “Manā dzimtajā pilsētā maijā ir jau visai karsti, un logi bija atvērti. Es gulēju, un šis troksnis mani pamodināja. Tam sekoja pirmā trauksmes sirēna un sprādziens manā dzīvē,” atceras Aleksandrs.

Kopš tās dienas viņš ne reizi vien ir pabijis frontē un atbrīvotās teritorijās, piemēram, Gorlovkas pilsētā, kas bija sadalīta starp ukraiņu un krievu spēkiem kā šodien Bahmuta, tolaik vēl tālu no frontes. “Faktiski viņus (prokrieviskos spēkus - piez.) varēja ļoti skaidri saredzēt caur binokli. Pat kādu cigareti vai cigaretes paciņu tie tur,” redzētajā dalās žurnālists.

Visi Ukrainas žurnālisti kļuva par kara korespondentiem 2022. gada 24. februārī. “Šodien karš notiek visā Ukrainas teritorijā, tai skaitā neokupētajos apgabalos, jo katru dienu kaut kur var kaut kas atlidot –kāda raķete, drons kamikadze utt. Tāpēc, diemžēl, maniem kolēģiem, kuri ir mana vecuma vai pat jaunāki par mani, nācās kļūt par kara korespondentiem un braukt redzēt iznīcību, just līķu smaku, kas “nāca” no krievu bumbu iznīcinātajām dzīvojamām mājām un veseliem kvartāliem.” Lai arī cilvēki pie kara apstākļiem ir pieraduši, Aleksandrs uzsver, ka mediju pārstāvjus neviens nespiež doties uz notikumu vietām. Ir žurnālisti, kuriem tā ir sava veida privilēģija – dokumentēt un izplatīt informāciju par karu visā pasaulē. Šajā ziņā viņš īpaši izceļ šībrīža darba vietu “Kyiv Independent”, kas, viņaprāt, godam iemieso savu saukli “Mēs esam pretošanās balss!”. Lai arī medijs radās vien četrus mēnešus pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma,

2021. gada 11. novembrī, izdevums jau saņēmis starptautiska mēroga apbalvojumus un tiek augstu vērtēts arī ārzemju kolēģu vidū. “Esmu pārliecināts, ka mēs tos tāpat sasniegtu, bet šo atzinību mums atgrūda karš, izdarot “lāča pakalpojumu”, kuru mēs, protams, neprasījām,” tā Aleksandrs. “Kyiv Independent” dibinājuši žurnālisti, kurus atlaida no “Kyiv Post”, kad izdevuma īpašnieks mēģināja pārņemt kontroli pār ziņu dienastu. Ietekmīgu cilvēku vara pār Ukrainas medijiem diemžēl nav reta problēma, tomēr domājams, ka valdības rosinātais karš pret korupciju palīdzēs to samazināt.

TĀ IR MŪSU

REALITĀTE, UN CILVĒKI

VISDRĪZĀK IR PIERADUŠI PIE

TĀ. VARBŪT PIE

TĀ NAV LABI PIERAST, BET MUMS NAV CITAS IZVĒLES.

Kā nozīmīgākās pārmaiņas savā žurnālista darbā Aleksandrs min pāreju uz angļu valodu no ukraiņu vai krievu, kurām ir pavisam cita uzbūve, pastiprinātu ceļošanu pa Ukrainu un gandrīz pilnīgu brīvdienu iztrūkumu. Vissmagāk esot bijis dzirdēt spīdzināto tautiešu stāstus un pirmo saturu no Bučas. Plašāk Aleksandrs par mentālo stāvokli nerunā, bet gan pastāsta par kādu pētījumu, ko veicis kopā ar kolēģi Annu Miroņuku. Izpētes laikā atklājās, ka leģiona vadība sūta karavīrus bezcerīgās un bīstamās misijās, draud ar ieroci, diskriminē un apsaukā savus padotos, kuru sūdzības netiak sadzirdētas. Šāds raksts potenciāli bojātu Ukrainas armijas reputāciju, tāpēc tā publicēšana bija nopietni

jāapsver. Pēdīgi viņi nolēma, ka neatkarīgi mediji ir demokrātijas stūrakmens, un viņu publicētais darbs nesa vērtīgus augļus –arī citi mediji pievērsās šī leģiona izpētei, un to atklātās problēmas tika risinātas jau Aizsardzības ministrijas un Ukrainas valdības līmenī. Vēl viens lauks, kurā notiek sadarbība starp valsts institūcijām un medijiem, ir Krievijas propagandas apturēšana un neitralizēšana, proti, tā tiek uzskatāmi atmaskota un tad publicēta vietējos, ārzemju un arī konkrētos krievu kanālos. Aleksandrs uzskata, ka šis darbs ir ļoti veiksmīgs, bet atzīst, ka medijpratībā vāji vai lētticīgi cilvēki joprojām ir Krievijas propagandas varā, ko varētu teikt arī par situāciju Latvijā.

“Ukraina ir viena no pirmrindiecēm attiecībā uz piekļuvi informācijai. Līdz pagājušā gada 24. februārim bija atvērti ja ne simtiem, tad desmitiem reģistru, kur viegli, ar pāris klikšķu palīdzību un māku izmantot šos reģistrus, varēja piekļūt informācijai, kas bija nepieciešama,” atklāj Aleksandrs. Lai arī pēc 24. februāra piekļuve atsevišķiem reģistriem tika slēgta, žurnālists norāda, ka, izmantojot noteiktus interneta instrumentus, piekļūt tiem tāpat bija iespējams.

Bet kur tad smelties spēkus šiem nozīmīgajiem darbiem? Kā sevi atjaunot?

“Nekā,” godīgi atbild Aleksandrs. “Gribam mēs to vai nē, mums atliek tikai pārstrādāt šo informāciju. Katram ir savādāk. Es nekā netieku ar to galā. Vienkārši domāju par to, ka nepieciešams strādāt vēl labāk, lai šādi notikumi neatkārtotos, jo piekļuve patiesībai var palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri potenciāli var atrasties tādā situācijā, kurā atradās iedzīvotāji Bučā – glābties uz vietas vai aizbraukt, vai pareizi uzvesties konkrētajā situācijā, piemēram, satiekot krievu karavīrus. Tikai tā – strādājot.” Citi gan mēģina noslēpties atkarībās, miegā vai bēgšanā, bet Aleksandrs uzskata, ka izejas nav nevienam, kas redzējis kadrus no Bučas. Ieskaitot viņu. #AS #PM

APRĪLIS |

AVANTŪRA APMEKLĒ

Rakstu autori: Zelma Līva Purviņa, Odeta Ozoliņa Foto: Latvijas Leļļu teātris, Matīss Markovskis

LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRIS: “BEZ MORĀLES. AR LELLĒM.”

Izdzirdot vārdus “leļļu teātris”, pirmās asociācijas ir par bērniem un to vecākiem, kuri dodas uz bērnu izrādēm skatīties pasaku iestudējumus. Tā nebūt nav vienīgā patiesība, un šī izrāde ir tam pierādījums. Ik pa laikam Latvijas Leļļu teātris uzved izrādes, kuras nav domātas bērniem, tieši pretēji - tikai pieaugušajiem. Tāda ir arī ziemā pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Bez morāles. Ar lellēm.”

Pirms biļešu iegādes iepazīstoties ar paša teātra piedāvāto aprakstu, virs virsraksta izcelti vārdi “politiski erotisks kabarē”, kas tāpat kā vārdu salikums “leļļu teātris” piedāvā skatītājiem sava veida stereotipu. Abi stereotipi gan ir pilnīgi pretstati, līdz ar to intriga vien aug, apdomājot, kā gan tos ir iespējams apvienot vienā. Taču kabarē patiesībā ir kas vairāk par filmās stereotipizēto seksuālo tēlu. Kabarē ir teātra izklaides veids, kurā tiek atskaņota mūzika, dziedātas dziesmas, dejots, stāstīti stāsti vai attēlota drāma. Pēc šī apraksta jau rodas idejas, kā varētu apvienot leļļu teātri ar kabarē, bet “politiski erotisks” joprojām paliek kā mistērija.

Izrāde ir sadalīta divos cēlienos, kuri ir tikpat dažādi kā tikko pieminētie stereotipi. Pirmais cēliens piedāvā skatītājiem nesteidzīgu un jautru atmosfēru, nedomājot ne par ko un vien smejoties, vēderu turēdamiem. Tas izveidots kā talantu konkurss, kuru vērtē vakara galvenā dīva un vēl četri žūrijas locekļi - divas laumiņas un divi rūķi. Pirms talantu šova sākuma konferansjē brīdina par saturu, kas potenciāli varētu izraisīt negatīvas emocijas. Brīdinājumi tiek nobērti kā pupas, jo tie ir pārpārēm. Beigu beigās vien piebilde, ka, iespējams, nekas no tikko pieminētā nemaz netiks rādīts. Priekšnesumos tiek iztirzāti dažādi aktuāli jautājumi, sākot ar Covid-19, pa vidu pavīd mīlestības tēma, tās aizspriedumi un tiek pat runāts un smiets par dažādām sabiedrības grupām. Intriga, ko iespējams lasīt mājās teātra izsludinātajā aprakstā, turpinās arī, pirmajam cēlienam beidzoties uz negaidīta notikuma, bet viss, kas atliek skatītājam, ir doties neilgā pauzē un prātot, kā gan izrāde attīstīsies tālāk.

Otrais cēliens nebūt nelīdzinās pirmajam. Ja pirmais cēliens bija talantu konkurss, tad otrais ir kā koncerts “uzvarējušajiem” dalībniekiem. Tajā joprojām dzied, dejo un joko, bet visam pa starpai ir iepītas dziļākas mūsdienu sabiedrības problēmas. Arī politiskā daļa izrādē pasniegta kā uz paplātes. Šajā cēlienā tiek apspēlēta mazās nāriņas pasaka, kurā apzināti izcelti absurdie pasakas aspekti, papildināti ar izteiksmīgo konferansjē pamācību. Visas izrādes laikā ik pa brīdim tiek ielūgts skatītājs uz kādu savdabīgu rotaļu vai komentāru.

Piedzīvot izrādi bija kā atrasties starp zaļumballi, mājas ballīti un nopietnām pārrunām par sabiedrības mūsdienu stāvokli. Jānorāda, ka šī izrāde ir ar ļoti savdabīgiem jokiem, un daži no izrādes sākumā minētajiem brīdinājumiem ir jāsaprot kā reāls brīdinājums. Joki ir mūsdienīgi, un ne visas paaudzes būs spējīgas tiem izsekot līdzi. To varēja spriest pēc situācijām, kur smejas vien daļa no zāles. Kopumā lielisks darbs no aktieru un režisoru puses, kā arī jauns virziens Latvijas Leļļu teātrim, kuru, cerams, tas turpinās izpētīt. #ZLP

MUSEUM LV: JŪLIJA ERESKO PERSONĀLIZSTĀDES “SOS. DZĪVEI IR NOZĪME” II DAĻA. INSTALĀCIJA “CILVĒKU PAMESTĀ PILSĒTA”.

Balanss starp realitāti un iedomām vai pat tomēr gluži tuvu nākotni, ja cilvēce nemainīsies. Tā vienā teikumā var raksturot Jūlija Eresko personālizstādes “SOS. Dzīvei ir nozīme” II daļas instalāciju “Cilvēku pamestā pilsēta” mākslas galerijā “Museum LV”.

Dodoties uz mākslas galeriju sniega vētras augstākajā pīķī, kad no mājas siltuma un miera izkāpt uzdrošinās vien retais, bija iespēja iekāpt paralēlā pasaulē. Instalācija sastāv no vairākām telpām, kur katra no tām stāsta savu stāstu un rosina apmeklētājos dziļas pārdomas par dzīves vērtību. Vienatnē dodoties no telpas uz telpu, sajūta ir kā burtiski staigāt pa reiz apdzīvotām vietām, kur viss pēkšņi acumirklī ir atstāts un aizmirsts.

Pirmā telpa pirmajā acu uzmetienā šķiet gaiša un krāsām piepildīta. No grīdas līdz griestiem ar bērnu zīmējumiem noklātas sienas. Istabas vidū kaudze ar pamestu bērnību - daudz un dažādām rotaļlietām. Instalāciju aplūkojot tuvāk, gaišums un košums teju vai pazūd tulkojumā jebšu bērnības naivumu pārtrauc izvietotie rotaļu ieroči un tanki, rosinot iekšējās pārdomas par pasaulē un tepat kaimiņos notiekošo.

Dodoties tālāk caur garo gaiteni, uz nākamo telpu vilina viegla mūzika un balss, kas ik pa laikam pavīd kā noslēpums un tad jau atkal pazūd, beidzot savu runājamo. Tā ir pamesto tehnoloģiju telpa, kur kādreiz sakariem ir bijusi visaugstākā nozīme, bet tagad vien kaudze ar tehnoloģiju vēsturi.

Aiz saplosīta aizkara nākamā istaba atgādina parastu viesistabu. Tikai pēc brīža pie kājām imitēts ugunskurs un zaru brikšņi vien pāris metru attālumā sagrauj ikdienišķo idilli. Un galu galā vēl istaba ar velosipēdiem, skrejriteņiem un pāris domu raisošu rindiņu, uzrakstītu uz sienām.

Izstāde, kura atstāj dziļas pārdomas un savdabīgā veidā testē robežas starp normālo un neiedomājami skarbu iedomu par to kā būtu, ja nebūtu. It īpaši pēc nupat apritējušās gadadienas kopš briesmīgajiem notikumiem Ukrainā, kā sauciens tumsā pēc palīdzības, šī izstāde sauc atmosties cilvēci pirms ir par vēlu. #ZLP

Sarkans, dzeltens un zaļš – filmas “Sēklis” krāsu simbolika ir spilgti pamanāma jau pašās pirmajās aktiera, fotogrāfa un režisora Toma Harjo filmas ainās. Filmas tēli, kuros prasmīgi iejūtas Jaunā Rīgas teātra aktieri, vēsta sapņainu, vizuāli apburošu stāstu par mīlestību – pirmajām dzirkstelēm, tās uzplaukumu un, visbeidzot, norietu. Šīs filmas kontekstā izlecošās luksofora krāsas kalpo kā trīs pāru savstarpējo jūtu atspoguļojums, sniedzot ieskatu romantisku attiecību dažādos posmos.

Lai gan tēlu attiecību stāsti ir galvenokārt savstarpēji nesaistīti, tie norisinās vienā laikā un telpā – filmēšanas norises vietā, Pāvilostā. Viens no pāriem, kuru apģērbā spilgti caurvijas svaigā, jaunu sākumu iemiesojošā zaļā krāsa, pavada vairākas naktis, nakšņojot teltī pie jūras un mēģinot atklāt savas nesen uzplaukušās simpātijas. Otrs pāris, kuru blūzēs, svārkos un kleitās mirgo spilgtā, optimisma pilnā dzeltenā krāsa, ir darba kolēģi, kuru starpā pastāv nepiepildītas romantiskas jūtas. Savukārt trešais pāris, kas pavada pēdējās kopdzīves dienas pirms laulības šķiršanas, ir ģērbts sarkanā, tādējādi attēlojot emociju saasinājumu un kaisles izzudumu. Pateicoties prasmīgajai krāsu integrācijai pāru apģērbā un apkārtējā vidē, “Sēklis” viennozīmīgi ir vizuāli baudāma filma, kurā simbolika spēlē nozīmīgu lomu stāsta attīstībā.

Filmas gaitā vērojami arī apburoši priežu mežu, pludmales un jūras skati, kas, gluži kā aizraujošās krāsu paletes pielietojums, kalpo kā simbols pāru savstarpējo emociju dinamikai. Kamēr “zaļais pāris”, piemēram, rotaļīgi peldas ūdenī un spēlējas ar mālu, “dzeltenais pāris” tam nemaz nepieskaras. Tādējādi jūra tiek izcelta kā apliecinājums konkrētajam mīlnieku attiecību

posmam, kas, papildinājumā ar virkni citām simboliskām parādībām, “Sēkli” padara par fascinējošu un daudzpusīgu filmu.

Interesanti, ka filmas scenārijs ir tapis kolektīvi, iesaistot visus filmas aktierus. Dialogu autori ir filmā attēlotie pāri, kas, iejūtoties lomās, veidojoši savu oriģinālo skatījumu par to, kā varoņiem jākomunicē. Neapšaubāma vizuāla pievilcība un unikāls filmas veidošanas princips – “Sēklis” ir radošs, estētisks un sirsnīgs skatījums uz dažādām mīlestības izpausmēm.

Filma “Sēklis” vērojama izklaides platformā “TET plus”. #OO

“SĒKLIS”

Autore: Kristīne Antāne

Foto: no privātā arhīva

Esmu saimnieks pār savu naudu

Kad runa ir par finanšu pratību, prātā uzreiz ir Rebeka Blūmfelda no “Šopaholiķes atzīšanās”. Stāsts par meiteni, kurai iepirkšanās un atlaides dārgu zīmolu veikalos ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Un tur nav nekā nosodāma – vēlme labi izskatīties, vilkt kvalitatīvas drēbes, kas nereti roku rokā iet ar to, kā mēs gribam, lai mūs redz apkārtējie, šķietamā sabiedrības spiediena dēļ, šķiet saprotama, bet problēma ir tad, ja šīs vēlmes mēs varam īstenot tikai ar kredītkarti, kā tas bija Rebekas Blūmfeldes gadījumā, nokļūstot parādu piedzinēja “nagos”.

Par finansēm runā dažādi eksperti, savās mājaslapās ieteikumus raksta arī kredītiestādes, bet tieši saruna ar cert. money coach jeb personisko finanšu mentori Ingu Bolukeminu, vienkāršā un saprotamā valodā spēja izskaidrot, kāpēc savu finanšu līdzekļu pārzināšana, izdevumu un ienākumu sakārtošana ir tik svarīga.

Kontrole pār naudu

Nereti, piedaloties sabiedrības aptaujās, ir jautājums par ienākumiem, kur ir iespēja atzīmēt variantu “no, līdz”, jo reti kurš zina precīzi, cik ir viņa ikmēneša ienākumi. Taču, ja vēlies būt savas naudas pārvaldnieks, tev ir jāzina, cik lieli ir tavi ikmēneša ienākumi. Šis ir pamatu pamats.

“Ja visās citās attiecībās var būt kaut kāda veida kompromisi vai kaut kādas dažāda veida iespējas, kā kurš kontrolē, nekontrolē, tad attiecībā uz naudu ir gaužām vienkārši – vai nu tev ir kontrole pār naudu, vai naudai ir kontrole pār tevi,” strikti nosaka Inga. Viņa skaidro, ka tā ir iekšējā izpratne par to, ka, ja finanses nav sakārtotas, mums nav kontrole pār mūsu pašu naudu, jo mums nav ne jausmas, cik daudz un par ko samaksājam. Ir tikai nojausma. Tas, ar ko vajadzētu sākt – apzināties, cik lieli ir mēneša ieņēmumi. Pēc tam jāsagrupē izdevumus.

Inga iesaka sagrupēt piecos blokos. Pirmajā blokā ir obligātie maksājumi, kurus nedrīkst nemaksāt un bez kuriem zūd būtiska dzīves kvalitāte, piemēram,

elektrība, siltums, hipotekārais līzings u.tml. Otrajāikmēneša maksājumi, kurus samaksājam citam par mums sniegto pakalpojumu. Te ietilpst tādi maksājumi kā friziera apmeklējums, “Netflix” un internets. Inga zina teikt, ka tieši šī izdevumu sadaļa būtiski pieaug, pieaugot ienākumiem. Trešajā blokā ir pārtikas izdevumi. Ingas un viņas klientu pieredzē šī ir tā sadaļa, kura izraisa nevajadzīgu ikdienišķu stresu, taču to var mazināt jau pēc viena mēneša pārtikas izdevumu caurskates, manot, ko nepieciešams uzlabot, atvieglojot ikdienu. Ceturtajā blokā tiek iekļauti izdevumi pārtikai un apģērbam, savukārt piektajā blokā paredzēti tēriņi īpašiem gadījumiem, piemēram, dāvanas ikmēneša jubilejās un pasākumu apmeklējumi. Inga saka, ka par šo sadaļu mēs vismazāk piedomājam, kā rezultātā rodas neparedzēti izdevumi. Ja šos izdevumus apzinātu jau iepriekš, atvēlot tiem konkrētu budžeta sadaļu, tad varētu teju pilnībā izvairīties no frāzes: “Atkal gadījās neparedzēti izdevumi!”

Ja gribam ne tikai būt savas naudas pārvaldītāji, bet vēlamies arī to gudri izlietot, nav citas iespējas, kā apzināt savus ienākumus un zināt, kur un kāpēc nauda aizplūst, redzot iespējas uzlabojumiem.

“Cilvēki bieži vien nenovērtē, ka patiesībā mums ir mūsu pašu spēkos mainīt šo ieradumu, ja mums viņš traucē, nevis turpināt ar viņu dzīvot, akceptēt to. Tad arī nekas nemainās.”

Budžets, kas rada prieku

Kad Ingai jautāju par iespējamajiem naudas pārvaldes rīkiem, viņa min trīs populārākos: “Excel” tabula, kāda no budžeta kontroles aplikācijām un “Envelope” jeb aplokšņu sistēma. Svarīgākais atcerēties, ka izdevumu kontrole nav jāveic katru mēnesi. Pilnīgi pietiek ar reizi pusgadā, kad apzinām, vai joprojām ejam uz savu finansiālo mērķi, cik daudz ir uzkrāts drošības spilvenā un vai izdevumi nepārsniedz ienākumus. Tieši tāpēc ir svarīgi nezaudēt fokusu, paturot prātā, ko tieši gribu, lai nauda man sniedz.

Inga budžetu salīdzina ar diētu, kur cilvēki tās laikā sevi strikti ierobežo. Ar šādiem striktiem ierobežojumiem, budžets nav un nebūs ilgtspējīgs. No tiem izdevumiem, kas rada prieku, nevajag atteikties.

“Tās ir tavas prioritātes, un no tām neatsakies!”

pamāca Inga.

Sev esot jāuzdod divi jautājumi: vai man der un apmierina kopējais izdevumu apmērs konkrētajā izdevumu kategorijā un vai man der veids, kā es šos izdevumus sasniedzu.

Ja uz abiem jautājumiem atbilde ir “Jā”, tad neko nav nepieciešams mainīt, pat, ja kāda pamācība vai formula liktu rīkoties citādāk, bet, ja uz kādu no jautājumiem atbilde ir “Nē”, tad nepieciešams strādāt pie jautājuma apmierināšanas, vienmēr paturot prātā plānu un mērķi, kur es vēlos būt pēc gada.

Kam es tērēju?

Kā lielākos naudas zagļus Inga ir novērojusi mazos sīkumus, kurus visbiežāk pat neiekļaujam pie izdevumiem, tomēr tos visus sasummējot, mēneša griezumā tie var izrādīties pat 200 eiro lieli, kas gada griezumā jau ir 2 400 eiro. Tieši tāpēc tieši sīkumu uzskaite varētu būt viens no naudas ietaupīšanas veidiem.

No lielāko “naudas zagļu” reitinga neatpaliek arī nenozīmīgi pārtikas pirkumi, no kuriem izvairīties palīdz iepirkumu saraksts. Inga saka, ka iepirkumu saraksts ļauj ietaupīt līdz pat 30% mēnesī, nekā tad, ja iepirktos bez saraksta.

Veicot pilnu sava budžeta analīzi, caurskatot, kam tieši mēs tērējam, šos “naudas zagļus” var izķert, taču tieši

sava budžeta audits ir tas, kas visbiežāk liekot izmantot “strausa tehniku” – ielikt galvu smiltīs, izliekoties neko neredzam, jo nevēlamies pieķerties šim nepatīkamajam procesam. “Sākumā jāpaskatās, kur es esmu, kā es esmu nonācis šajā punktā. No tā izejot, jau var likt plāna soļus, kā lai no tā tieku ārā. Kamēr mēs apzināti izvairāmies ieraudzīt šo realitāti, nekādas pārmaiņas arī nav iespējamas,” nosaka Inga.

Impulsa pirkumi

Par impulsa pirkumiem Inga ir tieša. Tie esot tādi paši ieradumi, kā ēšana pie datora ekrāna, kāju sakrustošana sēžot vai nerimstoša izglītošanās pašizaugsmes attīstībā, bet mums ir jāapzinās, ka mums šāds ieradums piemīt. Tā ir mūsu problēma un mēs to varam mainīt.

“Kamēr mēs to neapzināmies, mēs turpinām dragāt autopilotā tieši tāpat, kā darījām iepriekš. Kad mēs apzināmies, ka – “Ok! Man ir ieradums!”, piemēram, tie paši impulsīvie pirkumi -, es tālāk eju pie plāna un skatos, kad man viņi piemīt, kādās situācijās, un turpmāk no šīm situācijām izvairos, plus es šo situāciju aizvietoju ar kaut ko citu,” stāsta Inga.

Inga iesaka no sākuma apzināt, kad un kādos brīžos rodas impulsa pirkumi. Iespējams, tas biežāk notiek algas dienās vai redzēto atlaižu reklāmu iespaidā. Apzinot patiesos iemeslus, ir iespēja rīkoties preventīvi. Piemēram, atsakoties no abonementiem (subscriptions - ang.), ko saņemam e-pastā no internetveikaliem, sev skaidri nosakot: “Tad, kad man patiešām ko vajadzēs, es ieiešu un atradīšu konkrēto lietu.”

Tāpat vērts ir nogaidīt vismaz diennakti, kas ļauj idejai, ka man tas ir nepieciešams, nostabilizēties. Ja man šo lietu pirms mēneša nevajadzēja, visticamāk, man viņu nevajag arī šobrīd,” skaidro Inga.

“Ja es pēc dienas joprojām par to domāju, tad prasu sev: “Vai man šo lietu vajadzēja pirms mēneša?”

Palīdz arī vēlmju saraksta sastādīšana. Uz papīra uzrakstītas lietas, ko nepieciešams iegādāties. Te nepieciešams rakstīt nevis jebkuru lietu, kas ienākusi prātā vai manīta laba cena, bet gan lietas, kuras, izejot cauri mājai vai drēbju skapim, secinām par nepieciešamām. “Šo zīmīti ielieku sev redzamā vietā. Ja maksāju

ar maku, ielieku makā, ja maksāju ar telefonu, uzlieku telefonā uz ekrāna, un vienmēr, kad gribu kaut ko nopirkt, paskatos šo zīmīti – vai esmu gatavs atteikties no tā, ko es patiešām gribu šī impulsīvā pirkuma dēļ,” pieredzē dalās Inga.

Inga skaidro, ka iemesls impulsa pirkumiem var būt gan tādēļ, ka iepērkoties mums izdalās laimes hormons, kuru vēlamies piedzīvot atkal un atkal, gan arī iespējamās pabeigtības sajūtas dēļ: “Kad man būs šī žakete, tad gan man beidzot garderobe būs pabeigta!” Bet tas ir maldīgs priekšstats, jo sezonas mainās, un no šī apļa ārā netikt. Bet brīdī, kad apzināmies, ka ir mākslīgi radīti apstākļi, lai mēs tērētu savu naudu. Ir jāuzdod sev jautājums: kuram ir kontrole pār tavu naudu? Tev pār naudu vai kādam citam pār tevi un tavu naudu?

Samaksā sev pirmajam

No visiem ienākumiem, kurus saņemam, vispirms samaksāt sev un tikai pēc tam citiem. Šis ir Ingas pašas motīvs, kas viņu gan motivē, gan fokusē. Tas tāpēc, ka, atliekot šo maksājumu pēc citu izdevumu segšanas, visbiežāk mēneša beigās mums nebūs atlicis vairs tik daudz naudas līdzekļu, lai kaut ko atliktu sev.

Atlikt sev jeb samaksāt sev pirmajam primāri nozīmē “drošības spilvena” veidošanu. Kad tas ir gatavs, varam domāt par tālāku savu labklājību, kā, piemēram, investēšanu.

das, tad gan....” Bet jau žurnāla iepriekšējā numurā par “drošības spilvenu” finanšu pratības padomniece Egija Veisa atklāja, ka, jo zemāki ienākumi, jo vairāk jādomā par savu “drošības spilvenu”. Arī Inga saka, ka šī iedoma par vairāk pelnīšanu un pēkšņām izmaiņām savos paradumos ir liels mīts. Nemainoties ieradumiem, bet palielinoties ienākumiem, pieaugs arī izmaksas, un nekas nemainīsies. Te Inga citē fiziķi teorētiķi Albertu Einšteinu: “Neprāts ir darīt vienu un to pašu atkal un atkal, cerot sagaidīt citu rezultātu.” Var domāt un meklēt papildus ienākumu avotus, kas reizēm mēdz būt arī nepieciešams, jo ienākumi ir tik mazi, ka nav iespējams tos palielināt uz izdevumu fona, bet, lai izkļūtu no algas līdz algai dzīvošanas, jāsaprot, ka, nesakārtojot šo pamatu, lielākus ienākumus un gudrākus tēriņus nesasniegt. Inga jau atkal un atkal atgādina, cik svarīgi ir apzināties, kur es esmu, kāpēc esmu nonācis šajā finansiālajā situācijā un kuri tēriņi ir pārlieku lieli un tos būtu nepieciešams samazināt.

Sabiedrībā mēdz izskanēt pieņēmums, ka savus paradumus esam mantojuši no saviem vecākiem, bet Inga skaidri nosaka:

“Tu vari mantot no savas mammas gaišos matus, tu vari mantot no sava tēta tumšās acis, bet tu nemanto no sava tēta viņa impulsivitāti.

“Es nolieku pirmo daļu nost, un šī nauda kalpo man. Vairumā gadījumu, tas ir [drošības] spilvens, pēc tam ieguldījumi vai kas cits, bet es par sevi parūpējos, lai man pieaug šie ienākumi, šī drošības sajūta,” skaidro Inga.

Viņasprāt, šo ieradumu ir jāmāca jau bērniem. “Šis ir tas pats ieradums, kā jebkas cits, un jo ātrāk mēs to arī iemācām bērniem vai sev ar mazākām naudas summām, mums paliek vieglāk to pašu turpināt tad, kad mūsu ienākumi pieaug,” nosaka Inga.

Paradumu maiņa

Nereti dzirdēts kādu sakām: “Ja man būtu vairāk nau

Tu nemanto no savas mammas nespēju iekrāt naudu. Cita lieta, tu esi dzīvojis tajā vidē, esi uzsūcis to, kā tādu patiesību, pārņēmis tādu pašu ieradumu, bet tas nav ģenētisks gēns. Tieši tāpat kā nav investoru gēns. Tās ir lietas, ko mēs paši apgūstam un kļūstam par daļu no šiem ieradumiem.”

Veiksmīgai ieradumu maiņai, Inga iesaka apzināties, kas ir traucējošais ieradums, rast veidu, ar ko to aizstāt, un, piefiksējot, ka dominē jaunais ieradums, nosvinēt mazās uzvaras.

#KA

“Tā ir attieksme pret sevi. Ka es esmu sev galvenais, un es par sevi parūpējos.”

Stratēģiskās komunikācijas speciāliste Maija Krastiņa ir guvusi daudzveidīgu starptautisko pieredzi, 15 gadus strādājot ārpus Latvijas, tai skaitā arī Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) un Eiropas Parlamentā. Maija aktīvi darbojas sociālajos tīklos –īpaši tur, kur vērojami “cepieni” par dzimumu līdztiesības problēmām, Rīgu kā pilsētvidi un bezatkritumu dzīvesveida jautājumiem. Viņa ir idejas autore 2021. gadā aizsāktajai kustībai @sievieteipaveicas.

Maija Krastiņa: “Laime un privilēģija

būt aktīvistei.”

Vai Twitter ir tas sociālais tīkls, kuru tu visbiežāk izmanto?

Tviteris ir sevi parādījis kā milzīgu spēku, tur ir dažādas auditorijas, tas ir kanāls, kur var ļoti labi ietekmēt un “cepties”. Paralēli vienlīdz intensīvi izmantoju arī Instagram, jo tur var ļoti daudz salikt “storijos”. Katrā ziņā, ļoti daudz kas ir atkarīgs no algoritmiem, un algoritmus ir jābaro, ko es tviterī pietiekami daudz nedaru. Savukārt, Instagram platformā tas algoritms strādā labāk.

Ieskatoties tavos Twitter ierakstos, rodas sajūta, ka tev patīk cīnīties pret jebkāda veida netaisnībām un absurdiem. Kā tu komentētu tā saukto “tvitertiesas” fenomenu? Cik tam ir spēcīga ietekme uz notiekošajiem procesiem sabiedrībā?

Man ir tā laime un privilēģija būt

aktīvistei, jo neesmu ne no viena atkarīga, es nevienam nepiederu, esmu tikai pati par sevi un varu izvēlēties, kad es aktivizēšos un kad to nedarīšu. Tad, kad es strādāju, piemēram, ANO, tad gan es nevaru būt aktīviste, jo man ir darba devēja atrunas, bet periodos, kad neesmu ANO vai kāda cita darbinieks, apstākļi man ļauj brīvi runāt, un es ar lielāko prieku to daru. Ir lietas, kuras man ir svarīgākas – Rīga, vide, pilsētvide un sieviešu tiesības – par tām es ļoti labprāt iestājos, bet, protams, jāņem vērā, ka uz visu fokusēties nevar. Ir jāizvēlas, caur kurām konkrētām tēmām runāt. Tvitertiesas fenomens izpaužas kā spēja ātri par kaut ko aizdegties un “sacepties,” bet šī tvitertiesa ir ļoti instinktīva, un personīgi es uz to nekad nepavelkos, jo šobrīd ir tā, ka cilvēki ļoti daudz lasa virsraks-

Autore: Vineta Ancveire Foto: Kristīne Antāne

Mēs

tus, neiedziļinoties, kas ir saturā. Ir skaidrs, ka tviterī var notikt ļoti labas tiesas un mēs varam panākt ļoti daudzas lietas, jo ļoti daudzi lēmumu pieņēmēji regulāri skatās un lasa tviteri. Jārēķinās, ka tvitertiesa varbūt arī netaisna. Man ir tā laime būt “krokodilam”, jo man no kaut kādiem interneta troļļiem vai tamlīdzīgajiem patiesībā ne silts, ne auksts – nepievēršu uzmanību. Mans ieguldījums bieži vien ir nozīmīgs ar to, ka es viņus uzkurbulēju, “sacepinu” un vienkārši aizeju staigāt, bet viņi turpina “cepties,” tvītojot un ņemoties, un manu algoritmu tas ceļ uz augšu. Es viņiem nepievēršu nekādu uzmanību, pat neiesaistos, tā teikt – netērēju laiku.

2021. gada maijā aizsākās iniciatīva “Sievietei paveicās”, un tu esi idejas iniciatore. Vai

šo nepilno divu gadu laikā ir izdevies panākt būtiskas pārmaiņas? Vismaz man šķiet, ka šobrīd sievietes ir visai aktīvas un pamanāmas gandrīz visās jomās.

Es kaut kādā pareizajā mirklī uzķēru to kaut kādu pareizo sajūtu. Tas laiks ir pareizais, un tāpēc arī tas viss tik viegli ir aizgājis, jo relatīvi augsne ir gatava “cepieniem” par šo tēmu. Piemēram, centrs “Marta” fokusējas tieši uz vardarbības jautājumiem, bet par sievietes tiesībām kopumā un sievietes vietu sabiedrībā bija palikusi brīva niša. To, kas ir panākts, ir ļoti grūti izvērtēt komunikācijā un sabiedriskajās attiecībās, ja vien neveic pētījumus. Uz sajūtu to nevarēšu pateikt, bet tas, ka mēs, piemēram, esam panākuši, ka mediju ombuds sniedz plašu skaidrojumu saistībā ar mūsu nosūtīto vēstuli (2022. g. aprīlī nosūtītā Rasmas Pīpiķes un vēl 111 citu cilvēku parakstītā atklāta vēstule “Par sieviešu pārstāvniecību sabiedrisko mediju saturā” – aut.) un nostāju par to, kāda ir situācija ar dzimumu līdztiesību medijos, manuprāt, tas ir burvīgs panākums. Mediju vidē pilnīgi noteikti, pateicoties šim, ir radusies apziņa, ka tas ir jādara, bet pats pa sevi tas nemaina neko, jo, piemēram, raidījumu producenti atbild, ka viņiem ļoti grūti tās sievietes dabūt… Un es arī saprotu, kāpēc. Tāpēc, ka diemžēl vēl joprojām tā sievietes vieta sabiedrībā ir tāda, ka viņa ir galvenā aprūpētāja. Strādājošai sievietei tas ir tas dubultais slogs, jo vīrietis jau arī iet uz darbu, bet no viņa sabiedrība šobrīd gaida stipri mazāk kā no vecāka. Piedevām mums ir procentuāli ļoti augsts solo vecāku cipars, un tieši solo mammu visbiežāk, starp kurām ir arī ļoti labi izglītotas sievietes – ekspertes –, bet viņas uz raidījumu nevar atnākt tāpēc, ka viņām ir bērni. Auklītes dārgi maksā, un atrast auklīti uz sitiena ir ļoti grūti. Tas viens vakars pie [Jāņa] Dombura [raidījumā “Kas notiek Latvijā?] viņai izmaksās 25 – 30 eiro.

Tā pati problēma ir arī ar sievietēm politikā. Lai varētu kandidēt un nokļūtu sarakstā, ir jābūt iesaistei, jābūt redzamam un aktīvam partijas biedram. Un kā tu kā sieviete ar 3 bērniem, nedod Dievs, solo mamma, būsi aktīva, redzama un atpazīstama biedre? Kad tu piedalīsies darba grupā, valdes sēdē un tā tālāk? Par to vienkārši ir jāturpina ļoti daudz runāt, sievietēm jāturpina cīnīties par to, lai būtu pieejami bērnudārzi, bērnu aprūpe un lai bērnam ir divi vecāki. Bet nu tur paies laiks. Tagad ir sākusies tendence, ko arī analizēja raidījums “Aizliegtais paņēmiens” – ja ilgi nenotiks tās pārmaiņas, tad vienā brīdī mēs teiksim: “Eu, nu klausieties draugi, ja tos bērnus nevienam nevajag, ja – tad man arī viņus nevajag.” Demogrāfijā mēs jau tagad redzam, ka vieni ir tādi, kas vienkārši vairāk nedzemdē, un tad ir nākamais solis, ka daži vienkārši izvēlas dzīvot vispār bez bērniem, īpaši jau sievietes.

Prieks, ka Twitter konta “Sievietei paveicās“ sekotāju vidū ir arī vīrieši. Ja tev būtu jāmin kāds piemērs, kad skaidri varētu teikt “vīrietim paveicas”… Jāsāk ar to, kāpēc vispār ir tas šausmīgais vīriešu “cepiens” par feminismu un visu pārējo. Viņiem ir ļoti paveicies, jo šobrīd situācija ir tāda: tā kā viņi ir bijuši ļoti iedomīgi un slinki, tā brutāli sakot, tad sievietes ir apgriezušās mazliet ap savu asi, liekot viņiem sajust: “Klau, draudziņi, ja jūs nemākat draudzēties, tad jūs mums neesat vajadzīgi.”

Protams, nevar jau arī noliegt, ka ir arī vīrieši, kuri ļoti stipri jūt to vēlmi turpināt dzimtu vai, kā “Nacionālās apvienības” pārstāvji uzsver, turpināt nāciju un tā tālāk. Un to viņi nekādi nevar realizēt bez sievietes, un tā ir tā viņu lielā traģēdija. Mēs visu kaut ko varam izfunktierēt.

Viņai ir psiholoģiskais spiediens - jābūt pie pavarda no astoņiem līdz astoņiem, un tad jānoliek visi gulēt.

Varbūt, ka tie bioloģiskie pulksteņi nemaz nav, un mums to visu padarīšanu varbūt nevajag – mēs varam arī ar kaķiem sēdēt, ja kas. Protams, ka ir tā dēmonizācija – raganas vai vecmeitas ar kaķiem – nu, un kas par to – fine (labi - tulk.)! Līdz ar to vīrietim šobrīd “ir paveicies” tādā ziņā, ka viņš saprot: “Johaidī, tās trakās var iztikt arī bez mums.” Tas ir neapskaužami. Attīstībai ir jāiet uz priekšu, un vīrietim ir jāsaprot, ka tas nav par dzimumu, tas nav par “krānu”, bet tas ir par partnerību: “Vai nu tu esi man interesants draugs, vai nu tu neesi interesants draugs”. Pietiktu viņiem vienkārši saņemties un būt normāliem cilvēkiem. Man liekas, ka jaunie tēvi – tie paši tvitera tēti, kad paskatās

[mums tur kaut kad bija atkal kārtējais “cepiens”], ir daudz savādāki. Tie, kam tagad ir 30, viņi jau ir savādāki. Protams, ka tviteris ir burbulis.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā tu piecus mēnešus attālināti strādāji priekš Kijivas, pārstāvot ANO kā stratēģiskās komunikācijas speciāliste. Nojaušu, ka šis bezjēdzīgais un brutālais karš tevi ir īpaši spēcīgi ietekmējis. Kā tu ar to sadzīvo?

Es, godīgi sakot, biju pārliecināta, ka tas (karš - piez.) notiks. Jā, diemžēl es to zināju, uzticoties amerikāņu iegūtajai informācijai. Un atklāti jāsaka – ANO nebija gatavs. Ir

skaidrs, ka šis karš ietekmēs mūs visus un visu vēsturi. Tagad uztraucošāk ir tas, ka ANO ir teicis, ka tas karš izplatīsies, bet, paldies Dievam, ANO nav amerikāņi, un viņi tik precīzi nespēj paredzēt. Es ļoti ticu pētnieciskajam spiegu darbam, un tie, kas labi šo darbu dara - tiem pilnīgi noteikti var ticēt.

Domājot par 8.martu un stiprajām Ukrainas sievietēm… Droši vien šīs sievietes ir pelnījušas daudz vairāk nevis rozes, šampanieti un konfektes?

Tas sieviešu aspekts ir šausmīgs, jo mēs jau arī redzam, kas notiek Latvijā, cik ilgi mēs netiekam galā ar Otro pasaules karu. Tas nozīmē, ka Ukrainas sievietes vēl potenciāli 80 gadus dzīvos ar sekām, jo tas viss paliek uz paaudžu paaudzēm. Kāpēc mēs kā latvieši ļoti pārdzīvojam – jo, diemžēl, mēs vēl joprojām atceramies savu mammu vai omīšu stāstus par krieviem un krievu brutalitāti. Es vidusskolas laikā lasīju Agates Nesaules grāmatu “Sieviete dzintarā”, kur ļoti labi aprakstīta seksuālā vardarbība kara laikā. Vienalga, vai tās ir grāmatas, vai omas – vienalga kas – mēs, diemžēl, tās ukraiņu sievietes saprotam, pilnīgi “epidermiski”, mēs zinām, kas tās ir par šausmām, un tā trauma vilksies ilgi līdzi. Par 8.martu runājot… Nesen Instagram redzēju vienu video, kas man likās kā naglai uz galvas, kur tā ideja apmēram bija: “Johaidī, ko mēs te tagad svinam? Ka 50 % cilvēces vajag tiesības? Kurš gads ir? Vai mēs svinam vīriešu tiesības vai kaut kādu dienu? Kas tas par cirku?” Man liekas, ka mēs jau esam pāri šai stadijai.

Vai neesi apsvērusi startēt nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas notiks 2024. gadā?

Tas būtu pagodinājums, ja es tajās atkal varētu startēt, bet tas ir atkarīgs no tā, vai kāds paņem sarakstā. Un man to variantu nav daudz. Tā ka redzēs. Pagaidām mani priecē

Saprast, ka runa ir par partnerību, nevis atrast sev verdzeni, kas piedzemdēs un tīrīs māju.

fakts, ka ir pieņemta jaunā Eiropas direktīva, kas Latvijai līdz ar citām Eiropas Savienības valstīm jāievieš līdz 2026. gadam, un tā paredz stingru kvotu ieviešanu uzņēmumu valdēs. Pateicoties šai regulai, sieviešu īpatsvars vadošajos amatos lielajos uzņēmumos būs krietni lielāks. Sākumā šajā pašā priekšlikumā bija arī ierosinājums par kvotām vēlēšanu sarakstos, bet šī sadaļa kaut kā pazuda no priekšlikuma.

Tu pilnībā pārvaldi latviešu, krievu, angļu un franču valodu, kā arī esi mācījusies itāļu un spāņu valodu. Vai kādreiz tev ir bijusi situācija, kad tavas specifiskās valodas zināšanas tevi ir paglābušas?

Visu laiku. Visi tie mani darbi – tas ir tikai pateicoties valodām. Protams, ka ANO ir ļoti svarīgas angļu un franču valodas, bet tas, ka es runāju krievu valodā un spēju vēl arī kaut ko rakstīt – priekš ANO tas ir ārkārtīgi svarīgi. Arī, skatoties nākotnē diemžēl tā krievu valoda paliks svarīga tādā ziņā, ka mums būs jādara izpētes darbs attiecībā pret krievu medijiem, jo ir taču cilvēki, kas klausās, pēta un analizē dažādus krievu kanālus. Karjerā ārkārtīgi svarīgs faktors ir valodas.

Ar ko tev saistās jēdziens “pieticība”?

Es esmu tas pieticīgais. Tas, kurš ir laimīgs ar to, kas viņam ir – ar mazumiņu. Zviedriem ir termins lagom – kad nevajag daudz, tikai tik daudz, cik vajag. Ja mēs kā valsts iemācītos “tikai tik, cik vajag,” tad pirmā lieta, no kuras mēs tiktu vaļā, ir korupcija. Šobrīd mums ir tāds kleptomānijas līmenis. Tā pieticība ir tā brīvība, jo, ja es patērētu tik daudz, cik vidēji patērē citi cilvēki, tad es nebūtu tik brīva. Es varu būt finansiāli brīvāka nevis tāpēc, ka es daudz pelnu, bet tāpēc, ka es labi pelnu, un man pietiek ar mazumiņu.

Tu sniedz ļoti lielu pienesumu sabiedrībai, to aicinot pievērsties zaļākam dzīves veidam. Biedrība “Zero Waste Latvija” ir tavs darbs vai hobijs? Šī biedrība sākumā bija vairāk tāda, kas fokusējās tieši uz tādu vieglo saturu, uz dzīvesstila popularizēšanu. Vienā brīdī mēs kolektīvi sapratām, ka ar to popularizēšanu mēs nekur tālu netiksim, ka tās pārmaiņas jau nenāks. Līdz ar to tagad mūsu mērķis ir piedalīties sistēmiskās izmaiņās – gan Latvijā, ietekmējot dažādus likumdošanas procesus, un arī Eiropas līmenī. Mēs esam arī “Zero Waste Europe” organizācijā, kur piedalāmies ar viedokļa sniegšanu saistībā ar dažādām Eiropas regulām un tā tālāk. Tā ka šī mana darbošanās jau no hobija ir pārvērtusies par kaut ko stipri nopietnāku.

Pastardienas pulksteņa rādītāji pašreiz rāda 90

sekundes pirms pusnakts, kas simbolizē globālo katastrofu. Ko tu optimistisku varētu pateikt pesimistiem, kuriem šķiet, ka ir jau par vēlu kaut ko vēl izglābt?

Izbaudiet dienu. Tas saiet kopā ar to dzīvošanu bez bērniem un ar pieticību, tur viss ir ļoti loģiski un harmoniski. Kāda jēga ir radīt jaunu dzīvību uz šīs pasaules, ja mēs nezinām, kas potenciāli notiks ar mūsu pašu barības ķēdēm? Mēs esam visu piecūkojuši, visu maksimāli uzkarsējuši – nu kāda jēga? Tas, cik mēs ļoti bezatbildīgi šobrīd izturamies pret vidi, arī jaunā valdība, nedod nekādas cerības. Ir jācenšas novērst to katastrofu, bet tajā pat laikā ir jārēķinās, ka tas, iespējams, neizdosies.

Kam tev pašai dzīvē pietrūkst laika?

Man liekas, ka es esmu beigusi skriet pakaļ laikam. Man laika nepietrūkst. Es apzināti šobrīd neko nedaru darbā ar atlīdzību. Šis ir laiks, kuru es veltu tikai savām iniciatīvām – “zero waste”, “Sievietei paveicas” un citām saistītām. Arī baroju kaķus. #VA

Tā neskriešana pēc lietām, pēc grabuļiem, ir milzīga privilēģija.

Raksta autore: Alise Zālīte

Foto: “Garu pagrabs” personīgais arhīvs, Pexels.com

Mūzika, kas radīta no DZELZS

Rokmūzika un metālmūzika ir nozīmīgi žanri Latvijā jau kopš 1960. gadiem. Šie žanri arī vairāk tiek asociēti ar rokmūzikas un metālmūzikas izpildītājiem, kas sevi pieteica pirms divtūkstošajiem gadiem, piemēram, ‘’Līvi’’, ‘’Dzeltenie pastnieki’’, ‘’Inokentijs Mārpls’’. Lai arī Latvijas mūzikas pasaulē lielāko lomu ir ieņēmusi popmūzika un deju mūzika, pēdējo trīs gadu laikā novērojams, ka pagrīdes rokmūzika ir kļuvusi ievērojami aktīvāka.

Ar dažādām jauniešu un amatieru izveidotām grupām un pasākumiem, kas veltīti tām, šķiet, ka Latvijā no jauna ir izveidojusies rokmūzikas scēna. Šī gada 11. februārī pēc trīs gadu pauzes pat notika Latvijas Metālmūzikas gada balvas pasniegšana.

Pērn oktobrī biedrības “Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības” un pētījumu kompānijas “Kantar TNS” veiktajā pētījumā par mūzikas klausīšanās paradumiem tikai 17% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 60 gadiem norādīja, ka ikdienā klausās rokmūziku. Žurnālists Sandris Vanzovičs skaidro, ka rokmūzikas sabiedrība nav tik liela, jo to veido tikai “patiesi īsteni rokeri”. Jauniešu iesaiste rokmūzikas un metālmūzikas scēnā ir jaunībai raksturīgais protests un vēlme darīt savādāk. Ar laiku šie jaunieši, kas konstanti apmeklē dažādus rokmūzikas pasākumus un veido lielāku sabiedrības grupu, saprot un pāraug šo posmu.

Vanzovičs norāda, ka rokmūzikai un metāmūzikai Latvijā ir lejupslīdoša tendence, jo daudz populārāki ir popmūzikas un hiphopa mūzikas žanru atzari. Latvijā šie žanri nav ar lielu izaugsmes iespēju, jo šo žanru modernitātes, kas nāk no pasaules, īsti neiedzīvojas Latvijā. Pēc viņa novērojumiem, mēs vairāk turamies pie tradicionālā rokmūzikas un metālmūzikas veida, izslēdzot tādas iespējas kā, piemēram, repmetāls.

Daudz jaunu grupu un izpildītāju arī uzreiz nenozīmē attīstību, drīzāk daudzi atgriežas pie jau sen zināmajiem izpildītājiem.

Neskatoties uz to, ka, piemēram, Rīgā kā nekad ir vietas, kur iet klausīties rokmūziku, piemēram, “Nemiers’’, “Depo’’, “Melnā piektdiena’’, “Aleponija’’, “Vagonzāle’’, koncertdzīve ir pamirusi, jo ir redzama apātija gan klausītāju, gan pašu izpildītāju vidū. Ir tikai dažas grupas, kas pēdējā laikā ir spilgtāk pamanāmas, bet tikai tāpēc, ka

grupas pašas izrāda iniciatīvu, lai papildinātu savu fanu bāzi. Aktīva darbība sociālajos tīklos un mijiedarbība ar sekotājiem rada vislielāko popularitātes pieaugumu. Vanzovičs norāda, ka pats grupas tēls ir ļoti svarīgs faktors grupas veiksmei. Manītas dažas grupas, kas uz savu koncertu ierodas kā no ielas. Ko tad var no tādiem izpildītājiem sagaidīt? Ir labi, ja grupām ir arī logo, no kā var taisīt, piemēram, uzlīmes, kreklus, kas arī var grupas vārdu aiznest tālāk sabiedrībā.

No tādām grupām, kas tiešām cenšas un dara, Vanzovičs varot izcelt “Nikotīņus’’, ko vasarā varēs redzēt uz festivālā “Summersound’’ skatuves, un “Garu pagrabs’’, kas īsā laikā ir spējuši izdarīt ļoti daudz. Šogad šī grupa bija nominēta arī Latvijas Metālmūzikas gada balvai.

Kluba “Depo” īpašnieks Guntis Vanags piekrīt uzskatam, ka pašlaik rokmūzikas pasaulē nekas īpašs nenotiek.

Kluba ‘’Depo’’ pastāvēšanas laikā Guntis ir piedzīvojis kādus sešus viļņus, kad sarodas jaunas grupas, ir koncertu apmeklētības pieaugums, tad grupas ir apnikušas, nogurušas, apmeklētība krītas, pēc kāda laika nāk nākamais vilnis.

Visaktīvākie jauno grupu izveidē ir jaunieši līdz 20 gadu vecumam. Ja grupa tiek pāri šim vecumam, tad grupu var uzskatīt par paliekošu.

Gan Latvijā, gan pasaulē nekas īpaši nemainās, izņemot mūzikas stilus. Ļoti būtiska nozīme ir internetam, kas ļauj katram stilam pastāvēt savā “burbulī”, iztiekot bez masu mediju atbalsta, kas bija būtiski grupas pastavēšanai agrāk.

Latvijas Rokmūzikas asociācija (LRMA) intervijā žurnālam “Avantūra” gan norādīja, ka pēdējos gados rokmūzikā vērojams uzplaukums. To parāda arī pētījumi par klausītākajiem mūzikas žanriem. Tajos redzams, ka rokmūzika un metālmūzika lēnām, bet stabili palielina savu klausītāju loku. Šobrīd parādās iespējas jauniešiem pašiem vairāk darboties mūzikas jomā, radīt dziesmas un pat tas ierakstīt, un pašiem, savu spēju robežās, izplatīt. LRMA izveidotajā interneta radio “LRMA Rock Radio”, kur tiek atskaņotas tikai Latvijā radītas roka un metāla dziesmas, šobrīd jau ir pāri par 300 grupām, kuru skaņdarbi ir ievietoti atskaņošanas apraidē.

Uz jautājumu par to, kāda ir pašreizējā rokmūzikas scēna un kādas ir attīstības iespējas, LRMA atbild, ka, lai arī Latvijā “neakadēmiskā mūzika” netiek atbalstīta, attīstības iespējas ir vienmēr.

Arvien parādās daudzas rokmūzikas grupas ar ļoti kvalitatīvu mūziku, par kuru ir interese arī ārpus Latvijas producentiem. Vairākas roka grupas ir noslēgušas sadarbības līgumus ar ārzemju producentu un izplatītāju kompānijām par savu darbu izplatīšanu. Viennozīmīgi var teikt, ka rokmūzikā parādās kvalitāte un skanējums.

Tomēr Latvijā trūkst spēcīgu mūzikas menedžmenta profesonāļu, kas varētu pilnvērtīgi popularizēt Latvijas rokmūziku pasaulē.

Ir vairākas organizācijas, kuras ar šo jautājumu nodarbojas, piemēram, LRMA un Latvijas Mūzikas eksporta biedrība. Notiek jauno mūziķu izglītošanas pasākumi par autortiesību un blakustiesību jautājumiem, par mūzikas tirgus darbību un citiem svarīgiem jautājumiem, bez kuriem mūsdienās nav iedomājama pilnvērtīga mūzikas producēšana un izplatīšana. Tāpat trūkst specializētie mediji rokmūzikas scēnai. Bet, neskatoties uz šiem trūkumiem, rokmūzikas un metālmūzikas joma tiek popularizēta, un sekotāju, atbalstītāju un klausītāju skaits pieaug. LRMA norāda, ka rokmūzikas un metālmūzikas žanra māksliniekiem vajadzētu vairāk turēties kopā, parādīt savu spēku un pilnvērtīgi nostāties kā neatņemamai Latvijas kultūras sastāvdaļai ar augstu pievienoto vērtību.

Ja latviešu rokmūziku tagad salīdzina ar, piemēram, 1980. gadiem, tad daudz kas ir mainījies. Ļoti ir mainījušies publicitātes veidi. Ja kādreiz Latvijā bija viena televīzija un viens centrālais laikraksts, kurā, ja tika atspoguļots kāds mākslinieks, tad tā jau bija Latvijas mēroga popularitāte, tad mūsdienās to informatīvo kanālu ir tik daudz. Ir specializētie informatīvie kanāli, kas jau ir globāli, piemēram, “Spotify”. Tāpat mainījies ir arī ienākumu veids no mūzikas. Ja kādreiz bija koncerti un ierakstu pārdošana, tad tagad viena no galvenajām ienākumu jomām ir straumēšanas un atskaņošanas apjomi un vietnes. Tāpat mūsdienās vismaz sākotnējās attīstības stadijās mūziķiem jārēķinās ar lielām investī-

cijām no pašu ienākumiem, jo reti kur ir producenti, kas ir gatavi investēt kādas grupas attīstībā uzreiz. Mainās tirgus specifika un uzbūve, līdz ar ko, mainās arī veidi, kā popularizēt savu mūziku. Līdzīgi ir tikai viens, ka ir daudz jāstrādā, lai radītu mūziku, kas piesaista klausītājus.

Jāņem vērā, ka šobrīd, līdz ar vienkāršu globālā mūzikas tirgus pieejamību vairāk jādomā pie tā, kas būtu tas atšķirīgais savas mūzikas vai grupas skanējumā. Kas būtu tas, ar ko piesaistīt vairāk sekotājus. Jāpiedomā pie dziesmu tēmām, pie skanējuma, pie tēla veidošanas un uzstāšanās scenogrāfijas. Ir jaunas grupas, kuras ar savu tēlu un mūziku piesaista jauniešus un ne tikai jauniešus. Nepieciešams grupām jau sākotnēji saprast savu vīziju, nospraust mērķus. Ļoti nepieciešams ir piesaistīt profesionālu menedžmentu un strādāt pēc mūzikas tirgus un konkrētā žanra noteikumiem, lai pievērstu sev uzmanību no lieliem producentiem un izdevējiem.

2021. gadā tika izveidota grupa “Garu pagrabs”. Pērn grupa izdeva savu debijas albumu “Tā dzīvo cilvēks”, kura dziesmu tekstos starp mūsdienu skarbajām realitātēm pavīd arī atsauces uz latviešu mitoloģiju.

Intervija ar grupu ‘’Garu pagrabs’’ (Kaspars Lucis, Artis Broks, Dāvis Bērziņš, Aivars Valdmanis, Ernests Kuzma)

Cik grūti ir sevi pieteikt kā grupu jau pārstāvētā mūzikas žanrā? Kādi apstākļi ir svarīgi, lai grupa ‘’izsistos’’, to sāktu atpazīt, aicināt uz pasākumiem?

Pieteikt sevi ir visai viegli. Rīgā ir vairākas vietas, kur uzstāties tieši rkmūzikas izildītājiem, piemēram, klubi “Depo“, “Republika“.

‘’Depo’’ diezgan bieži organizē pasākumu ‘’20 minūtes slavas’’, kurā jaunās grupas var sevi pierādīt tieši divdesmit minūšu ilgā performancē - tas ļoti daudzām grupām ir pirmais solis uz atpazīstamību. Pirms tam, protams, jāatstrādā savs sets (izplānots priekšnesuma un uzstāšanās plāns, ar mūzikas/dziesmu konkrētu secību, precīzu uzstāšanās un starpbrīžu laiku - piez.), vēlams ar orģinālu mūziku. Svarīga veiksmes sastāvdaļa noteikti ir draugi, radi, paziņas kas apmeklē šos pasākumus, lai jau veidotu konkrētu klausītāju grupu.

Arī aktivitāte sociālajos tīklos ir milzīgs palīgs, lai sevi padarītu zināmāku un ieinteresētu cilvēkus savā mūzikā, kā arī piesaistītu dažādu klubu, mūzikas pasākumu organizatoru uzmanību.

Vai rokmūzikas/ metālmūzikas scēnā ir liela konkurence grupu/ izpildītāju starpā? Ja, jā, tad kādi ir tie faktori, kas, piemēram, jūsu grupai ļauj izcelties citu vidū?

Konkurence, savā ziņā, ir nežēlīga. Grupu ir daudz, katra vēlās uzstāties, katra vēlas ‘’izsisties’’, taču parasta mūzikas klausītāja ikdienā nav pietiekami daudz laika, lai noklausītos un izvērtētu visu pieejamo. Tas nozīmē, ka uzmanība ir šķelta, un bieži vien vieglāk ir klausīties jau zināmās grupas, neatliek laika underground mūzikai (parasti šādu mūziku izpilda mākslinieki, kas ir neatkarīgie mūzikas radītāji, paši producē mūziku, to izpilda vai publicē bezpeļņas vai mazas peļņas apstākļos - piez.).

Lai izceltos, jāveido fusion mūzika - jāsapludina vecais, lai radītu ko jaunu -, kā arī nedrīkst aizmirst vērtīgu tekstu, kas rezonējas ar cilvēkiem.

Nav vēlams būt pārāk abstraktam vai arī pārāk tiešam, vajag atrast ideālo kārtības un haosa līdzsvaru.

Kāds ir process, lai izdomātu grupas tēlu - nosaukumu, logo, stāstu? Vai grupas tēlam ir jābūt saskanīgam ar izpildīto mūziku un mūzikas žanru?

Grupas tēls, protams, ir ļoti svarīgs. Lai pie tā nonāktu, jāsaprot radītās mūzikas mērķis, ko ar to vēlās pavēstīt. Visu pieejamo un klausāmo mākslinieku vidū ir jāmāk piesaistīt uzmanību sev,

to nevar panākt tikai un vienīgi ar mūziku. Grupas tēlam lielākoties ir divas opcijas: tiešs tēls, kas ataino teksta un melodijas atmosfēru vizuāli, vai arī bināri pretējs, abstrakts tēls, kura mērķis ir pievērst uzmanību zemtekstam.

Kā nonācāt pie idejas par savas grupas tēlu? Cik ilgu laiku tas prasīja?

Mūsu grupas tēla tapšana patiesībā vēl ir procesā. Mēs tā veidošanai pieejam visai nopietni un koncentrējamies ne tikai uz kopbildi, bet arī detaļām - simboliem, kustībām, stāsta niansēm un interpretācijām. Par spīti tam, ka šīs nianses ir tikai mazi zobratiņi lielā mašīnā, tieši tie varbūt panāks to, ka auditorijā esošie cilvēki iedziļināsies un apdomās to, ko vēlamies paust.

Kas ir visgrūtākais un vieglākais pašas mūzikas radīšanas procesā? Vai rokmūzikai ir konkrēta specifika, kas to padara par rokmūziku?

Grūtākais, noteikti, ir apvienot piecu cilvēku vīzijas vienā darbā. Kad izveidojas pirmie elementi jaunai dziesmai, no sākuma visiem jābūt vienprātis par to, kur tā ved un kā to izkrāšņot, bagātināt ar detaļām, lai dziesma būtu unikāla. Vieglākā daļa ir šai dziesmai piešķirt stāstu. To arī, patiesībā, nav tik daudz. Stāsti pārsvarā vijas ap vieniem un tiem pašiem arhitipiem un to savstarpējo mijiedarbību.

Ko jūs kā grupa piekopjat, lai ne tikai jūsu dziesmas neizklausītos vienādi, bet neizklausītos vienādi arī ar citu grupu radīto materiālu?

Mūsu stilā ir rakstīt tiešu tekstu, kas ir plaši interpretējams, un, kā pie ironijas pieņemts, pretrunīgs.

Rokmūzikai nav precīza definējuma. Tai ir tik daudz atzarojumu, ka dažreiz ir pārsteidzoši, cik atšķirīgas dziesmas klasificējas pie viena žanra.

Galvenie ir izmantotie instrumenti rokmūzikas izpildīšanai - viena līdz trīs ģitāras, bungas, basģitāra un spēcīgs vokāls. Lai mūsu dziesmas neizklausītos pilnībā vienādi, mēs neaprobežojamies pie noteiktas nišas vai noietiem etapiem. Mūzikas radīšanas radošajā procesā cenšamies kāda ideju attīstīt ar dažādiem rokmūzikas subžanriem, vērts pieminēt, ka mūsu grupa vairāk pārstāv - jeb smagā metāla žanru.

Kādi jūsu grupai ir bijuši vissvarīgākie pasākumi, uzstāšanās reizes un kāpēc?

Ja jāizvēlas viena pati svarīgākā uzstāšanās, tad tā noteikti ir jau iepriekš pieminētā ‘’20 minūtes slavas’’, jo tas bija grupas atspēriena punkts. Nevar teikt ka uzstāšanās vienā pasākumā svarīgāka par citu. Katra uzstāšanās reize ir jauna un svarīga pieredze.

Kura ir vismīļākā vieta, kur spēlēt?

Par mīļākajām vietām - grūti izvēlēties vienu konkrētu lokāciju, mums vienkārši patīk uzstāties dažādās Latvijas pilsētās, Jāatzīst, ka citās vietās aprīkojums labāks, citās skatuve lielāka, bet katra vieta ir savā veidā unikāla gan ar publiku, gan ar auru, gan ar skanējumu.

Kas ir vissvarīgākais faktors, lai uzstāšanās reizi varētu saukt par veiksmīgu?

Veiksmīgas uzstāšanās faktors ir kombinācija ar vairākiem maziem elementiem

- pašu labsajūta un atdotā enerģija. Vienmēr ir patīkami redzēt performanci, kurai mūziķi atdod sevi visu un to arī izbauda. Protams, izpildījuma precizitāte ir ļoti svarīga. Visam ir jābūt ritmiski un tonāli precīzi nospēlētam. Publikas un klausītāju atdeve varētu būt pat vissvarīgākais labas uzstāšanās elements. Redzēt, ka klausītāji, pat, ja tie ir vien trīs vai četri, izbauda mūsu mūziku, spēj tai līdzi izdejoties un iztrakoties, rada visliekāko lepnuma un gandarījuma sajūtu pašiem par sevi. #AZ