REDAKTORES SLEJA cilvēku komanda, kura cītīgi strādāja pie pirmā numura iznākšanas.
ALEKSANDRA MOSKAĻENKO Žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore
Ideja par žurnālu mūsu fakultātē radās jau sen. Man par to ieminējās mūsu pasniedzējs Rolands Tjarve. Viņš bija cilvēks, kurš mēģināja šo “iedarbināt”, tikai nevienam tajā brīdī nebija tāda dzinējspēka, lai to kārtīgi iesāktu. Tā nu ideja apstājās līdz brīdim, kad mūsu pasniedzējs Roberts Vīksne ārkārtējās situācijas laikā ieminējās par jauna žurnāla radīšanu. Kā es nonācu līdz šādai avantūrai? Pavisam vienkārši, ja tā godīgi. Kad Roberts piedāvāja kādam no kursa kļūt par galveno redaktoru, es iedomājos:
“Hmm, kāpēc gan ne? Es taču to varu!”
Foto: Sandija Megi
Man ļoti patīk iesaistīties jaunos projektos, iegūt jaunus draugus un pieredzi, zināšanas. Uzskatu, ka darbs pirmajā studentu žurnālā dos man milzīgu zināšanu jūru… un noteikti ne tikai man. Pēc dabas esmu cilvēks, kuram patīk un kuru interesē gandrīz viss, bet visvairāk man patīk filmēt, montēt, producēt, bet kaut kādā veidā esmu iekļuvusi arī žurnālistikā, par ko es nesūdzos – man sāk iepatikties rakstīt, pētīt, analizēt. Kas to lai zina, kas mani sagaida nākotnē, tāpēc no tagadnes, no šī paša dzīves mirkļa es cenšos paņemt tik daudz, cik man dzīve spēj iedot. Tagad mēs esam deviņu
Kā sākuma “kodols” bija Roberts Vīksne, Sandija Megi, Ieva Sloka, Sintija Augustova, Elza Elizabete Vanaga un es. Laika gaitā mums pievienojās arī Marta Krīgere, Annija Krūmiņa un Elizabete Zariņa. Uzskatu, ka mēs esam spēcīga komanda, kura turās kopā kā viens vesels. Mūs visus apvieno degsme izveidot kaut ko tādu, kas iepriecinās jebkuru studentu un mācībspēku. Labāku komandas kodolu nevaru iedomāties, bet tas nenozīmē, ka tie, kas pienāk klāt, nekļūst par maniem mīļajiem kolēģiem. Šis ir žurnāls “Avantūra”. Kāpēc tāds nosaukums? Godīgi sakot, tas pie mums nenāca vieglāko ceļu. Ilgi domājām, līdz prātā iešāvās šis zināmais, bet ne tik bieži izmantots vārds – avantūra (pasākums, rīcība, kuras rezultāti atkarīgi no nejaušības).
“Avantūra” sevī iekļauj viedokļus, intevijas, aprakstus, receptes un vēl daudz ko citu. Saturs ir dažāds, un katrs noteikti atradīs kaut ko sev interesantu. Cerams, ka tev, lasītāj, patiks un tu katru mēnesi ar nepacietību gaidīsi jauno numuru.
Aleksandra Moskaļenko, žurnāla “Avantūra” galvenā redaktore, LU SZF 3. kursa studente redakcija@avantura.lv zurnals_avantura
VĒSTULE
Dārgie lasītāji! Kad 2010. gadā mācījos 2. kursā, man bija laime būt daļai no nelielas studentu grupiņas, kas izveidoja studentu televīzijas raidījumu Kivi. Ir pagājuši desmit gadi kopš tā zīmīgā brīža manā dzīvē, kas būtiski ietekmēja arī manas karjeras attīstību. Iespējams, ja nebūtu Kivi, es nebūtu arī daļa no LU Sociālo zinātņu fakultātes mācībspēkiem. Vēl studējot maģistrantūrā Maltas Universitātē, no Latvijas saņēmu piedāvājumu sākt maketēt kādu žurnālu. Nedomājot piekritu, bet bija problēma – es nemācēju maketēt. Steigšus sazinājos ar saviem Maltas kursabiedriem, kuri apmeklēja grafiskā dizaina kursu, lai saprastu, kura programma vispār ir paredzēta maketēšanai. Tā, pavadot vairākas stundas mācoties no YouTube, kursabiedriem un citiem avotiem, iemācījos maketēšanas pamatus. Tā bija visīstākā avantūra ko tādu uzņemties. Jau atgriežoties 2014. gadā un sākot strādāt Latvijas Universitātē, katru gadu studentiem biju teicis, ka mūsu fakultātē vajag vēl vienu pulciņu jeb alternatīvu Kivi, kas būtu domāts tiem, kurus neinteresē filmēšana un montāža. Gribēju iedvesmot savus studentus, tieši tāpat kā mūs savulaik iedvesmoja pasniedzējs Rolands Tjarve, kurš kādā lekcijā mudināja mūsu kursu beidzot sākt izmantot fakultātes tehniskās iespējas. Kas zina, varbūt studentu žurnāls “Avantūra” spēs pozitīvi izmainīt iesaistīto studentu dzīves, tāpat kā Kivi izmainīja manējo. 2020. gada sākumā uz manu aicinājumu atsaucās 3. kursa studente Aleksandra Moskaļenko. Ejot soli pa solim, esam nonākuši līdz brīdim, kad jūs turat rokā pirmo “Avantūras” numuru. Skaists mirklis! Patīkamu lasīšanu!
Roberts Vīksne, LU Sociālo zinātņu fakultātes lektors un doktorants, “Avantūra“ producents
Redakcija Ieva Sloka: Jau pirmajā kursā ar kursabiedrēm bija doma izveidot žurnālu, un nu, trešajā kursā, esam gatavi plašākai publikai atrādīt savu gara darbu. Priecājos, ka esmu daļa no “Avantūras” kodola un varu izpausties radoši dažādās formās – rakstot un maketējot. Šis ir jauns atvērums vēstures grāmatā, jo esam pirmais šāda tipa žurnāls LU. Novēlu ikvienam lasītājam atrast žurnālā sev piemēroto! Sandija Megi: Pirms “Avantūras” es nekad nebiju iedomājusies, ka varētu piedalīties reālā žurnāla izveidē. Man nekad nav īsti padevies rakstīt un savas domas izlikt rakstot, bet, pievienojoties “Avantūras” komandai, es sapratu, ka ne vienmēr tieši šis prasmes ir vajadzīgas, lai iesaistītos žurnāla izveidē. “Avantūrā” radoši spēju izpausties ar fotografēšanu un žurnāla vizuālo tēlu.
Elza Elizabete Vanaga: Izdzirdot, ka briest doma par studentu žurnāla izveidi, uzreiz zināju, ka gribu iesaistīties. Te nu es esmu – pirmajam žurnālam intervēju jauno žurnālisti Lauru Selīnu Puķi un izaicināju sevi, ceļoties piecos no rīta, par ko varēsi izlasīt rubrikā “Elzas challenge”. “Avantūras” pirmā numura izveide bija gana aizraujoša, un ticu, ka to lasīt būs tieši tikpat lieliski! Sintija Augustova: Jau kādu laiku pieķēru sevi domājam, ka vēlos darboties žurnālā. Kvēli ticēju tam, ka domas materializējas, un pavisam drīz man bija iespēja pievienoties “Avantūras” radošajai komandai, ko acumirklī arī izdarīju. Ceļš līdz pirmajam žurnāla numuram bija izaicinājumiem pilns, taču droši varu teikt, ka lepojos ar “Avantūras” komandu un to, ko līdz šim esam paveikuši.
Annija Krūmiņa: Lai gan “Avantūras” vilcienā ielēcu viena no pēdējām, taču man ir liels prieks, ka to izdarīju. Kā ikvienā ceļojumā nav zināms, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena, kādus cilvēkus satiksi un iespaidus gūsi, tāpat arī šeit es ļaujos pārsteigumiem un jauniem atklājumiem. Ceru, ka mūsu komandas žurnāls pārsteigs arī tevi, lasītāj! Marta Krīgere: Šī žurnāla iznākšana ir būtisks notikums ne tikai mums, studentiem, bet arī pasniedzējiem un pārējiem fakultātes darbiniekiem. Man ir patiesi liels prieks būt to studentu vidū, kuri apņēmušies katru mēnesi iesaistīties neparastos piedzīvojumos un stāties pretī nezināmajam. Novēlu, lai šo žurnālu būtu tikpat interesanti lasīt, cik to bija interesanti veidot!
Elizabete Zariņa: Ar mani dzīvē līdz šim noticis tā – ikreiz, kad ikdienā sāk kļūt garlaicīgi, gandrīz kā zibens spēriens no skaidrām debesīm uz galvas uzkrīt kāds jauns piedzīvojums. Šobrīd pat neatceros, vai man piedāvāja iesaistīties vai es pati uzprasījos. Katrā ziņā – man ir liels prieks, ka šajā izaicinājumā satikušies talantīgi cilvēki, katrs ar savu redzējumu un idejām. Man nav šaubu, ka, saliekot to visu kopā, taps kaut kas ļoti radošs un skaists. Lai labi lasās!
Saturs
6 10
Festivāls LAMPA Maciņa glābējs
Žurnālistikas nākotne Viedoklis
14
Studentu bildes
24
Rudens padomi
26
13
Intervija ar Jāni Gesti
Laiks celties!
Students vs Pasniedzējs
29
8
S vsP
VIBE
Vibe check
Michelin zvaigznes Recepte
ISBN 978-9934-18-608-0 „Latvijas mediju ekoloģija: Ceturtās industriālās revolūcijas izraisīto pārmaiņu analīze”, projekta LZP reģistrācijas numurs lzp-2018/2-0260
16
25
28 30
Īpašs paldies žurnāla tapšanā profesorei Vitai Zelčei un LU Akadēmiskā apgāda direktorei Aijai Rozenšteinei
Festivāls LAMPA
un pirmā diskusijas vadīšanas pieredze
Autore: Sintija Augustova Foto: Festivāls “LAMPA“
P
irms šī gada LAMPAs par festivālu biju dzirdējusi tikai stāstus un redzējusi dažādus postus sociālajos tīklos, kamēr pavisam negaidīti šī gada jūnijā man no portāla redaktores (dažus mēnešus strādāju Latgaliešu kultūras ziņu portālā lakuga.lv) e-pastā ieripoja piedāvājums kaut ko padarīt festivāla kontekstā.
Tajā brīdī man galvā ieskrēja teiciens – ja tev kaut ko piedāvā, piekrīti un tikai tad tiec galā ar to, kā to vispār izdarīt. Pēc šādas mantras arī vadījos un pateicu, ka esmu gatava iesaistīties. Tā kā LAMPA notika tikai septembrī, bet piedāvājumu
6
piedalīties LAMPAs tapšanā izteica pašā vasaras sākumā, uz kādu pusotru mēnesi par festivālu aizmirsu. Visu laiku prokrastinēju un pati sev aizbildinājos – vēl taču pusotrs mēnesis priekšā, visu paspēšu. Ap augusta sākumu attapos, ka jāsāk domāt tēmu, par ko vēlos vadīt diskusiju, izdomāju, ka tā būs “Kādas ir reģionālo mediju vājās puses, izaicinājumi un priekšrocības”. Tā kā tajā laikā arī pati strādāju reģionālajā medijā, tikko biju pabeigusi otro kursu LU SZF, kurā mums bija visai izsmeļošas lekcijas par Latvijas mediju vidi, šķita, ka šī tēma ir ļoti atbilstoša, ka es tajā jūtos pārliecināta un visai labi orientējos. Labi – tēma bija gatava, vajadzīgās anketas aizpildītas un nosūtītas organizatoriem, atkal
kādu brīdi varu atpūsties, vai ne? Let me tell you – ja es zinātu, cik daudz sagatavošanās un domāšanas vajadzīgs, lai varētu novadīt diskusiju, es būtu sākusi diskusiju plānot un veidot tās skeletu jau jūnijā. Citos kalendāros augusts ir ražas mēnesis, taču man gandrīz viss augusts bija stresa mēnesis. Meklēju 2. kursa pierakstus, stundām sērfoju internetā, rakņājos savā mind palace, lai varētu salikt kopā vadlīnijas, pēc kurām orientēties diskusijā. Dažas dienas pirms diskusijas tās jau bija gatavas, taču iekšā bija dīvaina sajūta, ka nebūs tā, kā vajag. Domāju – varbūt vienkārši uztraukums. Tad dienu pirms pašas diskusijas facebook noskatījos diskusiju par sabiedrisko mediju iziešanu no
reklāmas tirgus, sapratu, ka mans izdomātais diskusijas variants ir galīgi nederīgs. Nu tā, ka ir pilnīgi garām.
Sāku stresot, bet pēc tam izdomāju formātu nošpikot no tikko redzētās diskusijas. Tad man kļuva nedaudz skaidrāka bilde par to, kā tā diskusija varētu notikt un kādā gultnē ievirzīties. Pienāca diskusijas diena, no rīta bez liela stresa saposos un aizbraucu uz Latgales vēstniecību GORS – tur notika LAMPAs Latgales studija. Mana diskusija bija pati pirmā – domāju, ka fiksāk sākšu, fiksāk beigšu un fiksāk arī aizmirsīšu savus feilus. Sagaidu diskusijas viešņas, uzkāpju uz skatuves, sākas laika atskaite un viss… reāli no diskusijas atceros milzīgo uztraukumu uz skatuves, konstanto acu skatu uz pulksteni monitorā un cerību, ka tik man nepietrūkst jautājumu un beigās neizveidojas neveikls klusums. Jautājumu nepietrūka, arī zālē sēdošie aktīvi piedalījās, uzdodot jautājumus un izsakot komentārus.
Bet ja godīgi – uztraukums nepazuda arī labu laiku pēc tam, kad nokāpu no skatuves un paspēju noklausīties arī citas diskusijas. Visvairāk no festivāla LAMPA atmiņā palika mirklis, kad uzkāpu uz skatuves, un brīdis, kad pēc diskusijas no skatuves varējām nokāpt, no diskusijas satura arī šo to atceros, bet tās emocijas atmiņā
palika spilgtāk. Kopumā pirmā reize kā diskusijas moderatorei ļāva man saprast nianses, kas jāuzlabo, lai nākamreiz, ja izvēlēšos vadīt diskusiju, tā izdotos vēl veiksmīgāka. Nu piemēram, man ir jāpiestrādā pie diskusijas viešņu uzrunāšanas pēc tam, kad uzdodu jautājumu, jo šajā diskusijā bieži bija manāms pāris sekunžu neveikls klusums pēc tam, kad uzdodu jautājumu, un viešņas nevar saprast, kurai no visām šis jautājums bija domāts. Kad novadīju savu diskusiju, paliku paklausīties arī pārējās, kas tajā dienā notika. Noklausījos diskusiju par reģionālajiem medijiem krievu valodā, par drosmi kļūdīties un latgaliešu mūzikas telpu. Tā kā man in general patīk daudz runāt, proti, vārīties, par dažādām tēmām, tad šajā festivālā, par spīti visiem uztraukumiem un mazajiem feiliem, jutos ērti un nepiespiesti – kā zivs ūdenī.
LAMPA tiešām ir vieta, kur cilvēks var augt, attīstīties un kļūt tolerantāks, ieklausīties citu pārdomās, pieņemt citu viedokļus. Ja arī tu, lasītāj, vēlies noklausīties kādu no festivāla LAMPA diskusijām, iemet meklētājā adresi ej.uz/lampas_arhivs un izvēlies vienu no daudzajām diskusijām. Kaut gan pats festivāls ir gandrīz divu mēnešu tālā pagātnē, tajā apskatītās tēmas vēl joprojām ir aktuālas un svarīgas. Festivāla mājaslapā ir pieejami gandrīz 220 diskusiju ieraksti, tāpēc esmu pārliecināta, ka tu atradīsi kādu, kas tevi noteikti saistīs! #SA
7
Maciņa glābējs Autore: Ieva Sloka Foto: Aleksandra Moskaļenko
Izsenis tautā klejo joks, ka studenti pārtiek no roltoniem, brauc pa “zaķi” un dzīvo kā baznīcas žurkas – bez graša pie dvēseles. Bet vai tā patiesi ir? Katrā jokā slēpjas patiesība, tāpēc esam sagatavojuši maciņa glābēju, kas ikvienam studentam palīdzēs ietaupīt naudu. Šī izdevuma maciņa glābējs ir internacionālā studentu identitātes karte – ISIC, kas piedāvā atlaides tādās sfērās kā ēdināšana, mode, kultūra, atpūta, izglītība, sports un skaistumkopšana. Visā pasaulē ir pieejamas vairāk nekā 125 000 atlaižu vietas 130 valstīs, no kurām Latvijā – 550. Paēdis students ir laimīgs students, tāpēc, ja vēlies gardi paēst Rīgā vai lielākajās Latvijas pilsētās, tad izvēlies vietu, kas neatstās robu tavā makā. Ausmeņa kebabs ir viena no TOP kebabnīcām Rīgā, kas atrodas netālu no centra. Ar ISIC ēstuvē vari dabūt 10% atlaidi (pačukstēsim – kebabnīca pati par sevi ir ļoti ekonomiska, salīdzinot ar citām Rīgas ēstuvēm). Ja vēders prasa labu picu, tad iesakām apmeklēt Can Can picēriju, kur iespējams iegūt 50% atlaidi jebkurai 30 cm picai. ISIC karte piedāvā arī iespējas iegūt pakalpojumus un lietas BEZMAKSAS! Tieši tā! Uzņēmums Birzī piedāvā saņemt preci ar piegādi par brīvu, ja ievadi kodu – BIRZIISIC, toties
8
McDonald’s sniedz iespēju saņemt desertu bez maksas, iegādājoties jebkuru lielo komplektu. Izdevīgus piedāvājumus ēdienam un dzērienam vari saņemt arī Subway, Narvesen, Ezītis miglā, Tims Mints, Boost Juice bar, Hesburger, Tami-Tami, KOOL Latvija, Foodio. eu, Caif Cafe, SUBBURGER, DELISNACK Rīga, Restorāns GRILA BODE, Klīversala, Konditoreja Junge.lv, Wok to Wok, TurKebab, KEBABS FIX un daudz kur citur. Lai skapī būtu rosība un lai vienmēr tu būtu tas cilvēks, uz ko citi ar apbrīnu atskatās, iesakām arī TOP vietas, kur varēsi iegādāties stilīgākos apģērba gabalus, aksesuārus un izdaiļot savu ķermeni ar kādu interesantu mākslas pleķīti. Apģērbu ziņā lielāka izvēle ir vīriešu dzimuma pārstāvjiem, jo 10% atlaide tiek piešķirta pirkumiem veikalos PhenoMen un Meyer Menswear,
Paēdis students ir laimīgs students.
Ir trīs dažādas iespējas, kā šo karti var iegūt savā īpašumā. bet, daiļās dāmas, nebēdājiet. Ja vēlies izdaiļoties ar aksesuāriem, tad iesakām doties uz Treasures, kur saņemsi 21% atlaidi ar ISIC karti, Parfois un Accesseorize, kas piedāvā 10% atlaidi pirkumiem. Jaunos apavus visām sezonām vari iegādāties Eiropas apavos ar 8% atlaidi, Timberland, kur saņemsi līdz 8% atlaidi, kā arī Crocs veikalos, kur iespējams saņemt pat 10% atlaidi. Ja vēlies būt nedaudz drosmīgāks ar savu stila izvēli un jau sen kāro izdaiļot savu ādu, tad iesakām CityTattoo. Starp studijām un darbiem ir arī
jāatpūšas, tāpēc dodies uz teātri, kur īpašus piedāvājumus sagādājuši vairāki teātri, piemēram, Dramaturgu teātris, piedāvājot 50% atlaidi, kā arī Ģertrūdes ielas tēatris un Latvijas Nacionālais teātris piedāvā 40% atlaidi. Iespēja izbaudīt kino ir kino zālēs Splendid Palace, kur tiek piešķirta 1 EUR atlaide un Apollo Kino, kas sniedz 30% atlaidi. Iespējams atpūsties ne tikai ar kulturāli, bet arī ar mazu adrenalīna devumu. Sigulda adventures, AERODIUM un Supadventures piedāvā 10% atlaidi piedzīvojamam. #IS
1 Dodies uz savas universitātes e-studijām, kur jāatrod sadaļa – Piesaki savu ISIC karti.
2 Dodies uz www.isic.lv/lv/pieteikties, kur ātri un vienkārši trīs soļos varēsi pieteikt savu karti un saņemt to sev ērtā vietā un laikā.
3 Doties uz savu internetbanku. ISIC karte piedāvā daudz un dažādas iespējas gan atpūsties, gan pilnveidot sevi, apmeklējot kursus un citus izglītojošus pasākumus.
Katrs students ir citādāks, tādēļ arī vēlmes un vajadzības atšķiras, bet viens ir skaidrs – studenti vēlas dzīvot pa lēto, bet kvalitatīvi.
9
Žurnālistikai ir nākotne
Autore: Elza Elizabete Vanaga Foto: Sandija Megi
L
aura Selīna Puķe ir komunikācijas zinātnes trešā kursa studente, kura nešaubīgi atrodas īstajā nozarē. Otrā kursa sākumā viņa ieguva DELFI stipendiju, kas tika piedāvāta topošajiem žurnālistiem ar mērķi veicināt Latvijas mediju izcilību. Savu karjeru Laura Selīna sāka reģionālajā medijā “Zemgales Ziņas”, bet nu jau ir daļa no portāla Delfi.lv nacionālo ziņu žurnālistu komandas un raksta kriminālās ziņas.
10
Tu biji viena no divām studentēm, kas 2019. gadā ieguva DELFI stipendiju. Kas, tavuprāt, deva priekšroku konkursā? Man liekas, ka mana priekšrocība bija tā, ka es jau strādāju medijā. Pēc pirmā kursa es gribēju uzzināt par mediju vidi, tāpēc es aizgāju uz “Zemgales Ziņām”. Tā bija tāda kā prakse, ko es sāku iet, pirms prakse vispār bija vajadzīga. Domāju, ja man nemaksās, tāpat iešu, ja man maksās – forši. Mani pieņēma un maksāja autoratlīdzību. Otra priekšrocība bija tas, ka es tajā
brīdī laikam biju pirmajā vietā kursā pēc atzīmēm. Ļoti skatījās atzīmes. Interesanta sakritība arī bija, ka mana studiju mentore bija Lita Lūse, kas tagad ir mana kolēģe Delfos. Arī viņa gadu iepriekš bija stipendiāte. Es varēju ar viņu apspriesties. Vai tu aizgāji uz interviju ar pārliecību, ka iegūsi stipendiju? Man bija liels stress intervijas dienā. Ar vilcienu atbraucu ātrāk uz Rīgu, un man bija brīvs laiks. Es aizgāju uz kafejnīcu “RB Cafe”, tur strādā mana draudzene. Viņas tajā
dienā tur nebija. Kafejnīca bija ciet, jo Bruņinieku ielā bija būvdarbi, bet man durvis atvēra īpašnieks. Viņš prasīja, kā man iet. Es teicu, ka man būs Delfi.lv intervija. Viņš teica: “Taisīsim izmēģinājumu!”
Man šķiet, ka līdz šim man trūcis vispārēju priekšzināšanu par politiku. Iepriekš es neinteresējos un neizpratu to lauku. Tagad man vienkārši nav variantu, un es sāku mācīties par tieslietām.
Viņš man uzdeva jautājumus. Prasīja, kāpēc es esmu pelnījusi stipendiju un kas mani padara īpašu. Šis pilotizmēģinājums mani nedaudz iedrošināja. Man nebija pārliecības, ka es stipendiju iegūšu, bet man bija doma, ka es varētu dabūt.
Kas, tavuprāt, netiek iemācīts universitātē? Universitātē it kā viss ir labi, bet te ir tāds kā konveijers. Pirmais kurss bija ļoti visaptverošs – ievads te, ievads tur. Varētu būt vairāk prakses, Latvijas mediju vides apgūšanas. Lai gan tagad, trešajā kursā, mums ir diezgan daudz prakses, līdz tam no pirmā kursa ir diezgan ilgs laiks.
Vai zināji, ka gribi strādāt žurnālistikā, piesakoties “Zemgales Ziņās”? Pēc pirmā kursa ir jāveic moduļu izvēle, un es domāju pamēģināt žurnālistiku. Gribēju saprast, kā tur ir, un pieteicos [darbam “Zemgales Ziņās” – Red.]. Man tur patika, tāpēc arī izdomāju iet uz žurnālistikas moduli. Lai gan medijs nav nekāds lielais, tas laikam bija pietiekami, lai es saprastu, ka tā ir mana nozare. Vai “Zemgales Ziņās” ieguvi prasmes un zināšanas, kas tev tagad noder Delfos? Jā. Tā pieredze varbūt bija saistīta ar reģionālajām ziņām, bet tāpat tā ir rakstīšana un intervēšana, acs ietrenēšana uz ziņām un svarīgām lietām. Man vairs nav grūti piezvanīt kādam un kaut ko paprasīt. Bet lielāks medijs dod lielāku varu. Ja es piezvanu un saku: “Šeit Selīna no portāla “Delfi.lv”,” attieksme ir citādāka nekā, kad es piezvanu kā studente vai “Zemgales Ziņu” pārstāve. Atkarīgs arī no tā, kam zvana. Ko tu esi iemācījusies, strādājot Delfos? Mazāk kā mēneša laikā par žurnālistiku es iemācījos darbā tikpat daudz, cik augstskolā pa diviem gadiem.
“Tā ir patiesība, ka darbs vienkārši iemāca.”
“Ja es studētu universitātē bez papildu prakses, es nejustos pārliecināta par to, ka esmu īstajā jomā.” Bet šis ir akadēmiskais bakalaurs, varbūt tā jābūt. Universitātē tomēr var iegūt labas fona zināšanas žurnālista darbam, bet prakse ir pavisam kaut kas cits. Kas tevi pārsteidza jaunajā darbavietā? Tas, ka es vispār aizgāju uz Delfiem. Tas, ka ir daudz kas jāmācās un jāzina, lai varētu vispār kaut ko uzrakstīt, jo tēmas ir tik dažādas.
“Vienu dienu es rakstu par advokātiem, nākamajā BMW ir sabraucis 20 aitas.” Tā nesen notika. Pārsteidza arī informācijas plūdums un lasīšanas ātrums. Es nespēju vēl tik ātri to informāciju sagremot, kā to dara mani kolēģi. Izlasa, un viņiem uzreiz viss ir skaidrs – to, to un to liekam iekšā rakstā. Man tas vēl iet lēnām. Citas iemaņas, piemēram, izvēlēties pareizās bildes vai ievietot kādu tvītu rakstā, arī man vēl ir jaunas. Mums ir diezgan daudz jaunu kolēģu, bet es tur noteikti
esmu zaļais gurķis. Es uzreiz visiem teicu, ka kritīšu uz nerviem un visu jautāšu. Jo kļūdas varētu maksāt diezgan dārgi. Mani kolēģi ir ļoti pieredzējuši savā jomā, no kuriem es varu ļoti daudz mācīties. Vai tu esi vienīgā, kas atbild par kriminālajām ziņām Delfos? Iepriekš bija iekšlietu/tieslietu žurnālists, kurš aizgāja prom. Tad atnācu es un vēl viens jauns kolēģis kurš iepriekš ziņu aģentūrā LETA bija tieslietu žurnālists. Tagad viņš ir nacionālo ziņu redaktora amatā un apmāca arī mani par šo tēmu. Pamazām visu apgūstu, bet tas ir laikietilpīgi. Man ir pilna laika darbs un pilna laika studijas. Galvenais ir laika menedžments. Kā tev sokas ar tava laika menedžmentu? Pagaidām labi. Es vēl mācos spāņu valodu, braucu ar vilcienu un ietaupu laiku, jo man nav jāsēž pie stūres 40 minūtes. Vilcienā caur Duolingo, kaut ko papildu pamācos, izlasu ziņas, kas man tajā dienā būs aktuālas. Protams, universitāte tagad nedaudz ir otrajā vietā, bet tāda ir dzīve. Kaut kā jau pabeigšu. Tu brauc no Jelgavas uz Rīgu katru darbdienu strādāt un studēt. Vai tas nav laikietilpīgi? Es zinu, ka laika ziņā tas būtu tas pats kā no viena Rīgas gala uz otru. Vienīgā problēma ir tā, ka vilcieni neiet tad, kad es gribu. Visādi citādi mani tas netraucē, jo es aizbraucu uz savām mājām laukos, kur izolējos no sabiedrības, cilvēkiem un trokšņa. Es braucu uz Rīgu kā uz darbu. Rīga mani nesaista kā pilsēta. Tas troksnis man asociējas ar darbu. Varbūt man ir pusmūža krīze. Jāsāk adīt! (Smejas.) Vai Delfi žurnālisti mēdz strādāt arī no mājām? Es varētu strādāt arī no mājām, bet šobrīd es neesmu tik kompetenta, lai varētu pati kaut ko darīt. Darbā ir dežūras: strādā arī agri no rītiem vai naktīs. Kad man pienāks kāda dežūra, tad sanāks, ka man vienai
11
Ir jādara tas, kas patīk, pat tad, ja nemaksā daudz vai ir grūti atrast darbu.
pašai būs jāatbild par visu portālu. Par visām tēmām. Piemēram, ja kaut kas notiek sportā vai veselības jomā, man par to ir jāraksta. Tur arī laikam tās kļūdas top. (Smejas.) Es nesen tikai uzzināju, ka man arī kaut kas tāds būs jādara, biju šokā. Bailīgi. Interesanti.
kums bija ļoti interesants, vienreizīga pieredze. Publiska uzstāšanās, kas tiešraidē tika translēta Delfi TV un Rīga TV24. Pārsvarā gan saruna ievirzījās par žurnālistikas tagadni, nevis nākotni. Šobrīd par žurnālistiku ir jādomā, jo visādi influenceri var teikt, ko viņi grib.
Septembra sākumā tu piedalījies sarunu festivālā LAMPA diskusijā “Vai žurnālistikai ir nākotne”. Kādas ir tavas domas par šo jautājumu?
“Žurnālistika ir kā viduspunkts, kas saliek kopā faktus, bet ne viedokļus.”
“Jā, žurnālistikai noteikti ir nākotne.”
12
Ir arī cilvēki, kas domā, ka žurnālisti spēj visu atrisināt, ka viņi var pārstāvēt kādu tiesā. Man ir bijis, Formāts mainās. Avīzes lasa pār- ka cilvēks saka: “Tu esi žurnāliste? svarā pensionāri. Šobrīd informāci- Zini, manam kaimiņam miskasti jas plūsma tomēr ir šausmīgi ātra. neizveda…” Un es domāju, ko man Kaut kas notiek, es ierakstu to te- ar to tagad vajadzētu darīt… Es lefonā, un to publicē uzreiz. Tā ir jau neesmu pasaules lāpītāja. Šotā žurnālistikas nākotne. Nākotne dien, piemēram, braucām taksī ar ir, bet laikam ne avīzēs. Pats pasā- kolēģiem un šoferis teica: “Jūs no
Delfiem? Vai varu jums iesūtīt rakstu? Jūs to publicēsiet? Honorāriņš būs?” Mans kolēģis teica: “Nē, jūs varat mūs informēt par kaut ko, žurnālisti to apstrādās un tad skatīsies! Honorāriņa nebūs.” Vai tu spēj iedomāties sevi arī kādā citā nozarē? Es visu laiku domāju, ka būšu ārste. Manā ģimenē vispār visi ir eksakti. Jelgavas Valsts ģimnāzijā mācījos bioloģiju un ķīmiju. Liela daļa klasesbiedru aizgāja mācīties medicīnu vai farmāciju, bet es noliku eksāmenus un pēdējā brīdī sāku domāt, kur es vēl varētu studēt. Žurnālistika! Tiku budžetā un izlēmu. Ir cilvēki, kas aiziet uz smagajām nozarēm, jo tur var pelnīt un tas ir kruti. Bet viņiem tur nepatīk, viņi kļūst par pelēko masu nozarē, viņi neizsitas. #EEV
VIEDOKLIS | dokumentālās filmas Autore: Annija Krūmiņa Foto: medium.com
Dokumentālo īsfilmu skate “Karantīnas dienasgrāmatas”
L
ai gan Latvijas Universitāte piedāvā apmeklēt dažādus pasākumus un piedalīties tajos, reizēm ir vērts arī ieskatīties tajā, ko rīko arī citu mācību iestāžu studenti. No 26. septembrim līdz 3. oktobrim norisinājās Latvijas Kultūras akadēmijas festivāls “Patriarha rudens”, kura laikā bija iespēja redzēt dažādas izrādes, izstādes, kā arī dokumentālo īsfilmu skati, kuru es arī apmeklēju. LKA studentu veidoto īsfilmu skate jau ir kļuvusi par šī festivāla tradīciju. Šogad kino seansa laikā varēja redzēt septiņas īsfilmas par tēmu “Karantīnas dienasgrāmatas”. Pirmā reakcija, izlasot filmu tematiku, ne tikai man, bet arī tev noteikti ir no sērijas: “nu ne jau atkal par to vīrusu”. Patiesībā īsfilmās vīrusa klātbūtne bija tikai attālināti nojaušama, jo radās sajūta, ka jaunie režisori, veidojot darbus mājas pašizolācijā, meklēja atbildi uz jautājumu – ko filmēt, ja nav ko filmēt? Šis arī kopumā varētu būt pats sarežģītākais uzdevums, taču skatītājiem viennozīmīgi interesantākais, jo studentu variācijas par tēmu bija ļoti dažādas. Filmās tika aizskartas tādas tēmas, par kurām droši vien pandēmijas laikā ir aizdomājies teju katrs – attiecības ar ģimeni un draugiem, komunikācijas nozīme dzīvē, pagātnes notikumu atmiņu “lādītes” atvēršana, ikdienas dzīves ritms. Tomēr visām tēmām pāri tiecas pateicība par visu, kas ir dots, bet ko nespējam ikdienas skrējienā novērtēt.
Festivāla laikā rādītās filmas, visticamāk, vairs nekur citur nebūs iespējams redzēt, taču iegūtā kultūras pieredze ir atmiņā paliekoša, lai nākamgad vēlētos šo filmu skati apmeklēt atkal, kā arī izzināt citas festivāla “Patriarha rudens” sniegtās iespējas.
Netflix dokumentālā filma The Social Dilemma ir viena no apspriestākajām aktualitātēm sociālajos medijos un sabiedrības vidū. Filma saprotami skaidro sociālo tīklu peļņas modeli, uzbūvi, kā arī atklāj dažus psiholoģiskus trikus, kas skaidro to, kādēļ mums sociālie tīkli tā patīk. Lai gan par to diezgan runāts un rakstīts jau iepriekš, interesanti tas, ka filmā runā arī paši “vaininieki” jeb cilvēki, kuri šo dažādo sociālo platformu izstrādē un radīšanā piedalījās. Kā jau gaidīts – viņi ir noraizējušies par to, kur mūs radītās platformas nākotnē ved. Arī britu medijs The Guardian šo faktu izceļ savā recenzijā:
“Ir interesanti vērot, it īpaši tiem, kuriem tas gadu laikā nav sanācis, kā talantīgs režisors liek uzmirdzēt publikas interesei par tehnoloģiju jomu.” Filmas režisoram Džefam Orlovskim (Jeff Orlowski) nepiešķir tikai uzslavas. Citos blogos un medijos tiek izteikta kritika par otru paralēlo filmas sižeta līniju, kurā klāt sociālo tīklu darbinieku intervijām tiek uzburts stāsts par parastu amerikāņu ģimeni, kurā tehnoloģijas gūst virsroku. Kā viens no piemēriem ir The Wall Street Journal nesaudzīgā kritika: “Dažbrīd filmā esošie dramatizējumi apgrūtina filmas uztveri, tie ir neveikli un jocīgi”.Tehnoloģijas, protams, nes arī daudz laba, tikai jāprot tās pareizi izmantot. Šeit nu rodas grūtības ne tikai ikdienas lietotājiem, bet arī pašiem platformu radītājiem. Pēc filmas rodas secinājums, ka cilvēku suga ir palaidusi mehānismu, kuru nav iemācījusies kontrolēt. Tikai laiks rādīs, vai šīs zināšanas tiks iegūtas vai ne. #AK
13
a r b m e v o N FOTO
B
ildes mēdz tikt uzņemtas nejauši, ietverot sevī vairākas kompozīcijas, bet, kad kursā “Digitālā fotografēšana” tiek uzdots tāds uzdevums - kļūst sarežģītāk, bet ne mazāk interesanti. Šajā mēneša foto sadaļā varam apskatīt, kā daži LU SZF Komunikācijas zinātnes 3. kursa studenti ietvēra mirkļus kamerā. Vēlies, lai nākamajā numurā ir arī tava bilde? Droši sūti bildes uz e-pastu – redakcija@avantura.lv, norādot savu vārdu un uzvārdu.
Autore: Aleksandra Moskaļenko
Foto: Keita Lūse
Foto: Karolīna Dievaite
Foto: Marija Pavlova
Foto: Laura Pāvulāne Foto: Diāna Vasiļjeva
Foto: Anna Danenberga
14
Foto: Šeila Orlova
Foto: Sandija Megi
Foto: Aloiza Meldere
Foto: Ieva Sloka
Foto: Šeila Orlova
Foto: Zane Heidemane
Foto: Laura Pāvulāne
Foto: Tomass Timermanis Foto: Ieva Sloka
Foto: Anna Kristīne Briede
Foto: Alvis Sala
Foto: Anna Kristīne Bri
ede
Foto: Anzhelika Konyashkina
Foto: Dina Ļovina
15
Lielā intervija
Jānis Geste 16
Izspiest visu “sulu” no piedāvātā Žurnālistu un LTV1 ziņu diktoru Jāni Gesti satikām svētdienas pēcpusdienā Latvijas Televīzijas ēkā. Nākot iekšā, gaidījām lielāku rosību, taču tā vietā nāca svētdienai tipiskais klusums un šķietamā nesteidzība. Jānis mūs sagaidīja redzama darbīguma pārņemts. Tajā brīdī vēl nezinājām, ka šī būs ne tikai intervija, bet arī ekskursijas un “ēnu dienas” apvienojums, kurā redzēsim visu – sākot no gatavošanās procesa līdz ziņu tiešraidei. Intervēja: Annija Krūmiņa, Marta Krīgere Raksta autore: Annija Krūmiņa Foto: Roberts Vīksne, Marta Krīgere
2016. gadā pabeidzi Latvijas Universitāti, kurā studēji komunikācijas zinātni. Kāds kopējais iespaids tev radās par jaunajiem komunikācijas speciālistiem? Tāds ļoti tricky jautājums… (Apmulsis smaida.) Viena gada laikā es apguvu trīs mācību gadu vielu, tāpēc man bija iespēja iepazīties ar trīs dažādu kursu studentiem. Šobrīd vairāki no viņiem strādā Latvijas Televīzijā. Jebkurā cilvēku grupā vai kolektīvā kopā sapulcējas ļoti dažādi cilvēki. Ir tādi, kuri dara kaut ko tikai formalitātes dēļ, taču ir arī studenti, kuri dara tāpēc, jo viņiem interesē. Otrie strādā medijos, jo ir pierādījuši savas darba spējas un attieksmi. Studiju laiks bija interesants, jo dažbrīd pie saviem kursabiedriem es nācu arī kā vieslektors. Viņu ceļš līdz Latvijas Televīzijai ir bijis ļoti īss. Studenti bija aktīvi un zinātkāri,
tāpēc nonāca tur, kur vēlējās. Interesanti ir tas, ka cilvēka motivāciju visvairāk var novērot grupu darbos. Šobrīd studēt ir citādāk nekā tad, kad pabeidzu ģimnāziju. Tagad es saprotu to, ka ir jāpaņem no studijām viss, ko tās dod. Jāsaprot, ka studijas ir nepieciešamas pašam, nevis pasniedzējam vai vecākiem. Maksimāli jācenšas izspiest visu “sulu” no piedāvātā. Es sāku studēt juristos 2001. gadā un divus gadus vēlāk sāku darbu Latvijas Televīzijā. Vasarā bija trīs praktikanti – es, Sandra Kropa un Līga Ulmane. Atšķirībā no viņām man nebija nekādas pieredzes. Man bija jāizvēlas starp darbu televīzijā un darbu apdrošināšanas kompānijā, kur man labi veicās un priekšā būtu veiksmīgs un visai paredzams karjeras ceļš. Vecāki ar mani kādu laiku nerunāja, jo nesaprata izvēli par labu žurnālistikai. Pirmos divus prakses
mēnešus Latvijas Televīzijā man nemaksāja algu. Kopš laika, kad nācu šeit strādāt praksē, tā arī vēl tagad te strādāju. Kāda bija sajūta būt “jauniņajam” televīzijā? Patiesībā man nebija laika saprast un apdomāties, kas vispār notiek. Tāda “iešūpošanās” laika jau nebija. Pirms tam es biju strādājis kā brīvprātīgais Eirovīzijas dziesmu
“
Apzinājos, ka mācos citu nozari universitātē, tāpēc sāku domāt, vai mana izvēle nebija feils.
”
17
konkursā, rakstīju ziņas konkursa mājaslapā. Šo komandu vadīja Arta Ģiga. Pēc tam viņa mani aicināja pamēģināt vadīt ziņas. Pirmajā darbdienā man bija jāveido sižets par Vidzemes olimpiskā centra būvniecības iepirkuma lietu, kurā bija aizdomas par krāpšanos. Vakarā jau bija jābūt gatavam sižetam. Iepirkumu uzraudzības birojs… otrā pusē advokāti… Tas tā sagrozīja galvu, ka beigās neko no tēmas vairs nesapratu. Panorāmas producentei Dacei Stirānei bija uzdevums pārraudzīt manu darbu, taču, kad atbraucu pēc intervijām uz televīziju, viņa jau bija aizbraukusi uz mājām un aizmirsusi par mani. (Smejas.) Mana metode tajā
“
Ar laiku satraukšanās kļūst citādāka.
”
brīdī bija atcerēties citu žurnālistu vadītos ziņu raidījumus, lai pēc tam to varētu imitēt. Par spīti starpgadījumiem, viss beigās tomēr izdevās.
Lai gan skolas laikā darbojies laikrakstos, tomēr pēc vidusskolas absolvēšanas izvēlējies studēt jurisprudenci Latvijas Universitātē un tomēr žurnālistika atrada ceļu pie tevis, rodas jautājums – kādēļ toreiz tika veikta tāda izvēle? Toreiz man pašam šķita, ka es negribu būt žurnālists. Vidussko-
18
las beigās es biju tādā situācijā, kā daudzi jaunieši, jo mani interesēja dažādas lietas, tāpēc brīdī, kad bija jāveic lielā izvēle, es aizgāju to ceļu, kur mani veda. Manā gadījumā tā bija mana krustmāte. Viņa teica, ka tiesību zinātne ir ļoti daudzpusīga un tā noderēs jebkurā profesijā, un es paklausīju viņas padomam. Vēlme kļūt par žurnālistu man radās, skatoties vienu no pirmajiem ārzemju seriāliem – “Glābējzvans”. Tā galvenie varoņi bija skolēni, kuri veidoja savu laikrakstu. Zinot šī seriāla ietekmi uz maniem uzskatiem par žurnālista profesiju, mana vēlēšanās kļūt par žurnālistu nešķita nopietna. Nonākot Rīgā un studējot jurisprudenci, jau pēc pirmā studiju gada meklēju veidus, kā strādāt medijos. Tajā pašā laikā apzinājos, ka mācos citu nozari universitātē, tāpēc sāku domāt, vai mana izvēle nebija feils. No šī brīža situācijas raugoties, varu teikt, ka nenožēloju savu izvēli, jo viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Vai tev ārpus studijām noder jurisprudences zināšanas? Jā, noteikti ir noderējušas. Es nevaru teikt, ka atceros pilnīgi visu studiju laikā apgūto vielu, taču žurnālista profesijā noder jebkura papildu izglītība, hobijs vai interese, jo tas sniedz detalizētāku ieskatu tematā. Vai tev katru reizi pirms ziņu tiešraidēm ir uztraukums? Ar laiku satraukšanās kļūst citādāka. Pašās pirmajās reizēs man bija uztraukums par ziņu vadīšanas procesu kā tādu – kā tas ir pareizi jādara, vai man izdosies. Tagad vairāk domāju par pašu ziņu sa-
turu, kur pareizāk salikt akcentus. Es vienmēr gatavojos ļaunākajam scenārijam. To, ka būs slikti, es tāpat zinu. (Smejas.) Tu citā intervijā esi teicis, ka gribi lauzt stereotipu, ka no lauku jauniešiem nekas labs dzīvē nevar iznākt. Kāds faktors varētu šo stereotipu veicināt? Es lepojos, ka nāku no maza pagasta un mācījos lauku skolā, kur
vienā klasē bija tikai septiņi cilvēki. Šobrīd pēc visiem izglītības kvalitātes standartiem tik maza klase nedrīkstētu pastāvēt, jo netiek veicināta bērnu konkurētspēja. Deviņus gadus es jutos privileģētā statusā, it kā apgūtu privātstundas, jo klasē no septiņiem bērniem tikai divi gribēja mācīties. Paskatoties uz skolām, kas neatrodas pilsētās, rodas sajūta, ka tur jau kopš mazotnes bērnam noliek zināmu kastīti, kurā ietilpt. Man vienmēr šķitis, ka
tā tam nevajadzētu būt. Vai, dzīvojot Rīgā, piederība savai dzimtajai vietai nepazūd? Nē, mans darba grafiks ir tāds, ka vienu nedēļu es strādāju un otra nedēļa man ir brīva. Brīvajā nedēļā es esmu Užavā, savos laukos. Vēl tagad esmu tur deklarēts, jo man patīk, kā tur tiek izmantota nodokļu maksātāju nauda. Es nezinu, kāds manu nodokļu liktenis būtu Rīgā. (Smejas.)
19
Intervijās esi minējis – ja nebūtu žurnālists, tad dzīvotu laukos un audzētu kartupeļus… Tagad es mēģinu izaudzēt arbūzus. Kā izdevās? Šogad tā bija liela katastrofa, jo mani stādi aug Rīgas dzīvoklī uz palodzes. Pandēmijas dēļ es ilgu laiku nebiju dzīvoklī, lai parūpētos par stādiem. Pagājušogad gan man izdevās izaudzēt ļoti labus un saldus arbūzus. Lielākais arbūzs bija sešus kilogramus smags. Runājot par kartupeļu vagām, tā ir lietu romantizēšana. Lai gan dažreiz es paskatos sludinājumus. Tās iespējas, ko piedāvā lauksaimnieki, kad meklē darbiniekus, ir nesalīdzināmi konkurētspējīgākas par žurnālista iespējām.
20
Vai pirms katra raidījuma pārlasi tekstu? Jā, protams. Tas ir ziņu diktora pienākums. Raidījuma vadītāji ir atbildīgi par kļūdām. Darba dienās televīzijā ir korektore, kura pārbauda visus tekstus un izlabo kļūdas. Kolēģe mums ir forša. Viņa dažreiz uzraksta uz lapiņas kādu vārdu, paslīdina to pa galdu un man jautā: “Jāni, kā tu to lasīsi?” Vai esi gājis pareizas runas kursos? Mana lielākā sāpe ir mans mīkstais “r” burts. Es skaidri apzinos, ka pirms gadiem trīdesmit vai četrdesmit es noteikti nevarētu strādāt televīzijā. Esmu mācījies pie Antonijas Apeles, Zanes Daudziņas. Arī televīzijā regulāri notiek dažādas apmācības, piemēram, aktiermeistarības nodarbības, jo tās veido pa-
reizu izturēšanos kameras priekšā. Pie Ināras Sluckas esmu mācījies stumt iedomu sienas un tamlīdzīgi. Televīzijā nav variantu – agri vai vēlu ir kaut kas jādara, taču tā mūsdienās ir jebkurā profesijā. Tu vadīji LTV Rīgas domes vēlēšanu debates. Raidījumā laikā bija arī Kristiānas Grāmatiņas un Roja Rodžera reportāžas. Kā tu vērtē šāda veida debates, kur nopietnais tiek sajaukts ar nenopietno? Šāda veida debates bija liels eksperiments no Latvijas Televīzijas puses, taču tas pilnīgi attaisnojās. Sapulcē pārrunājām, ka šo raidījumu vajadzēja rādīt arī televīzijas ēterā, nevis atstāt tikai internetā. Man patika sadarboties ar LTV 16+ komandu. Viņi raugās uz lietām no nedaudz citādāka leņķa, taču
mums ir daudz kā kopīga. Kristiāna Grāmatiņa vienā no sapulcēm teica, ka politiķi jauniešus citreiz instrumentalizē. Viņi domā, ka tā ir kāda mistiska grupa, kura noteikti kaut kādā veidā jāuzrunā. Politiķiem šķiet, ka viņi zina, kas jauniešiem ir nepieciešams – sporta aktivitātes, veloceliņi un kaut kas saistībā ar koku stādīšanu. (Smejas.) Pēc Kristiānas sacītā, arī mēs, televīzijā strādājošie, sākām domāt, vai nedarām tieši tāpat kā politiķi. Pēkšņi jaunieši kļūst svarīgi. Tieši tā. Pēkšņi cilvēki vecumā 50+ mēģina izdomāt, kas jauniešiem ir nepieciešams. Šoreiz Latvijas Televīzija veidoja jaunu pieeju. Jauniešiem bija iespēja domāt saturu. Man ļoti patika šis process. Tas bija interesants, patīkams un viegls. Strādājot ar jauniešiem, es pats atcerējos to, kāds biju, kad sāku strādāt televīzijā. Pēdējā laikā arvien vairāk internetā pie ziņu sižetiem parādās cilvēku komentāri par to, ka LTV1 ir paklausīgi valdībai un nesniedz sabiedrībai patiesu informāciju Kur, tavuprāt, rodas šāds viedoklis? Šāds viedoklis sabiedrībā cirkulē jau ļoti sen. Pamatā tā jau arī ir, jo Latvijas Televīzijas budžetu katru gadu apstiprina valdība. Izskatās, ka arī jaunais sabiedrisko mediju likums šo jautājumu nekādā veidā arī neatrisinās. Izskan arī pārmetums, ka ziņu saturā ir pārāk daudz amatpersonu. Mūsdienās sociālie tīkli ļauj cilvēkiem izveidot savus informācijas “burbuļus”, pat es brīžam piefiksēju, ka izlasu tikai ziņu virsrakstus. Pandēmijas laiks ir mainījis to, kā cilvēki uztver ziņas un patērē informāciju. Cilvēki norobežojas un kļūst agresīvi no tā, kas viņiem šķiet neērts. Ir viegli
Latvijas Televīzijas grimētavā. atsekot tiem, kuru viedoklim nepiekrīt. Viltus ziņas un dezinformācija šobrīd ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Kas vēl, tavuprāt, varētu būt lielākie izaicinājumi nākotnes žurnālistiem? Pandēmijas stingro ierobežojumu laikā daudzi runāja par to, ka ir “atdzimusi” kvalitatīva pētnieciskā žurnālistika un sabiedrība to beidzot novērtēs. Man šķiet, ka nekas nav mainījies, vismaz raugoties no sabiedrības pieprasījuma viedokļa. Taču kvalitatīvas žurnālistikas loma pieaug. Šobrīd ir svarīgi kliedēt mītus un parādīt, ka viltus ziņas patiešām arī ir viltus ziņas.
“
Lai paspētu, mēs ar operatoru izdomājām skriet kājām no prokuratūras Kalpaka bulvārī līdz autobusa gala pieturai Abrenes ielā. Mēs arī paspējām.
”
21
Tas ne gluži ir žurnālistikas pienākums, bet šobrīd tā ir viena no funkcijām. Tuvākajā laikā situācija arī labāka nekļūs, jo politiķi un viedokļu līderi viltus ziņas izmanto sev par labu, lai gūtu kādas sabiedrības daļas atbalstu. Nākotne būs tikpat izaicinoša kā tagadne. Fakti ir sajaukti ar izdomājumiem, un žurnālisti tam visam atrodas kaut kur pa vidu, lai parādītu, ka paši tā nerīkojas. Mūsu lielākais izaicinājums ir pierādīt cilvēkiem, ka žurnālistika ir bezkaislīga, tās saturā ir pārbaudīti fakti un tiek iekļauti dažādi viedokļi, lai veicinātu vārda brīvību. Vai tavā darbā netraucē tas, ka visu laiku sabiedrībai jāpierāda, ka “mēs esam tie, kuru informācijai ir jāuzticas”? Vai nevajadzētu veidot kādu institūciju, kas nodarbojas ar šī jautājuma risināšanu? Šis laiks kopumā ir ļoti interesants, bet man šķiet, ka būtu traki, ja vajadzētu veidot speciālas institūcijas, lai risinātu šāda veida jautājumus. Tajā brīdī tiek ierobežota vārda brīvība. Cilvēki priecājas, ka viņi var ticēt tam, kam grib ticēt. Šo vērtību mēs tikai tagad mācāmies pareizi izmantot. Esi teicis, ka žurnālistam ir tā retā iespēja būt uz vietas notikumos, par kuriem nākotnē rakstīs vēstures grāmatās. Kurš no visiem tavas karjeras laikā piedzīvotajiem notikumiem varētu būt tieši tāds? Viennozīmīgi eiro valūtas ieviešana, Aivara Lemberga aizturēšana un aizvešana uz cietumu. Kad Aivaru Lembergu veda no proku-
22
Gaitenis, kas aizved uz LTV ziņu dienesta redakciju.
“
Ja bērnībā ir mācīts, ka tālāk par diviem metriem nekur tālāk netikt, aiz līkuma tavs ceļš beidzas, tas iesējas galvā un paliek.
”
ratūras uz drošības līdzekļu apstiprināšanu tiesā, bija pēcpusdiena, kad Rīgā ir vislielākie sastrēgumi, tādēļ, lai paspētu, mēs ar operatoru izdomājām skriet kājām no prokuratūras Kalpaka bulvārī līdz autobusa gala pieturai Abrenes ielā. Mēs arī paspējām. Piedzīvoto notikumu ir bijis daudz, piemēram arī simtgades Dziesmu svētki, 2009. gada Vecrīgas grautiņi, jebkuras Saeimas vēlēšanas. Man personīgi nozīmīgākā bija reize, kad Rīgā viesojās Hilarija Klintone. Es kopā ar viņu vadīju diskusiju Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tieši tajā vasarā es apguvu pētniecisko žurnālistiku Amerikā. Vienu rītu man zvanīja no Rīgas un jautāja, vai tad, kad es atgriezīšos no mācībām, gribētu novadīt šo diskusiju jauniešiem. Es tajā brīdī Amerikā gulēju un, protams, neapmierināti atteicos no piedāvājuma. Vēlāk man piezvanīja vēlreiz, kad biju izgulējies, un tad es, protams, piekritu. (Smejas.) Esmu priecīgs par iespēju televīzijā darīt dažādas lietas. Kādu laiku biju ziņu reportieris, tad De Facto vadītājs, De Facto redaktors, tagad lasu ziņas. Strādājot televīzijā, var piedzīvot plašu emociju amplitūdu – viens ir būt dziesmu svētku noskaņojumā, bet pavisam kas cits – vadīt priekšvēlēšanu debates. Kādi ir tavi nākotnes plāni? Nezinu. (Smejas.) Man šobrīd ir mazi mērķi, jo dzīvojam laikā, kad nav skaidrs, kas notiks nākamajā nedēļā, tāpēc nav jēgas plānot lielas ieceres. Man ir konkrēti privātās dzīves plāni, kas attiecas uz studēšanu Latvijas Universitātē. Darbā ir konkrētas tēmas, kuras es vēlos papētīt dziļāk.
Tā kā tu būsi uz mūsu žurnāla vāka, kādu citātu tu gribētu pie savas vāka fotogrāfijas? “Man te nebūtu jābūt”. (Smejas.) Patiesībā tā nav nekāda koķetēšana, bet, ja bērnībā ir mācīts, ka tālāk par diviem metriem nekur tālāk netikt, aiz līkuma tavs ceļš beidzas, tas iesējas galvā un paliek. Visu laiku domāju, vai patiešām esmu gana labs tam, ko es daru. Vēl trakāk tomēr būtu, ja es jums pretī sēdētu ar zvaigznīšu nimbu kā Eiropas Savienības karogā virs galvas un teiktu, ka mani sižeti ir paši labākie, esmu neaizstājams. Televīzija ir vieta, kur ātri var saslimt ar zvaigžņu slimību. Šis ir žurnāla “Avantūra” pirmais numurs – kāda ir bijusi tava dzīves lielākā avantūra? Televīzija. (Smejas.) Es sevi ik pa brīdim pieķeru pie domas, ka televīzijā strādāju jau 17 gadus. Tā ir liela avantūra visādā ziņā. Es redzu, cik profesionāli augstā līmenī ziņas vada citi mani kolēģi, un nesaprotu, kā es esmu šeit nokļuvis un varu darīt to pašu. Tā ir liela nejaušība, kas sākās pirms 17 gadiem un vēl joprojām turpinās. Ikvienam žurnālistam ir vēlme ne tikai veidot ziņas, bet arī tās pavēstīt citiem. Ja es nekad nestrādātu televīzijā, nekad nebūtu nokļuvis Irākā, Libērijā. Darba dēļ esmu nonācis situācijās, kurās citādāk nekad nebūtu iespējams nokļūt. #AK
Noskenē QR kodu un noskaties tās dienas ziņu izlaidumu ar diktoru Jāni Gesti.
Ziņu diktora rutīna - teksta pārlasīšana, došanās uz studiju un ēters.
23
5
NODARBES LABĀKAM RUDENIM
Autore: Elizabete Zariņa Foto: Sandija Megi
N
evienam nav noslēpums, ka rudens, augusta izskaņā nemanāmi piezogoties, ik gadu mums atnes arvien jaunus pienākumus un rūpes - pēc laiskās vasaras jāatgriežas universitātes auditorijā vai vismaz MS Teams vidē, atgādinot sev, ka mājasdarbi paši neizpildīsies, atkal jāpierod pie vēsajiem rītiem un tumšajiem vakariem, kā arī jāsamierinās ar domu, ka lietussargs dienas gaitās varētu izrādīties noderīgāks pat par mājas atslēgām vai mobilo tālruni. Par spīti tam, ka viss iepriekš nosauktais arī man allaž sagādā kaudzi nopūtu un pārdzīvojumu, esmu spiesta atzīt, ka rudens ir mans mīļākais gadalaiks. Lai arī jums šis laiks vairs nesaistītos vienīgi ar rudens depresiju, bet arī ar kaut ko patīkamāku, piedāvāju piecas savas iemīļotākās nodarbes, kuras allaž ļauj man gadalaika iestāšanos gaidīt ar lielu nepacietību. 1. NOORGANIZĒ TALKU Iestājoties lietainam un vēsākam laikam, ir īstais brīdis sarīkot skapja revīziju un no dziļākajiem plauktu stūriem izvilkt biezos džemperus, cepures un zābakus, kuri noderēs ne tikai novembrī, bet arī ilgi pēc tam, kad tas jau būs aizvadīts. Ne jau par velti tik slavens ir kļuvis teiciens: “Clean room - clean mind!” Ja priekšroku dod aktivitātēm svaigā gaisā, arī tur nodarbju netrūkst vari palīdzēt radiem sagrābt nokritušās lapas māju pagalmos
24
vai novākt ikgadējo rudens ražu, kas ieviesīs gadalaikam atbilstošas noskaņas gan tavā istabā, gan arī virtuvē. 2. SARĪKO FILMU MARATONU Ierastajā ikdienas skrējienā arī man reizēm patīk paņemt brīvdienu un kādu lietainu rudens pēcpusdienu pavadīt, neizejot no istabas un no rokām neizlaižot tējas krūzi. Nevaru noliegt - šādos brīžos vislabākā sabiedrotā ir laba filma. Parasti jau augusta beigās vai septembra sākumā telefona piezīmēs sagatavoju sarakstu ar filmām, kuras manā dienā ļaus ieviest rudenīgas noskaņas. Ja pašam savu sarakstu veidot negribas, varu pačukstēt, ka internetā rakstu par labākajām rudens filmām reizēm ir vairāk nekā saprašanas. Katru gadu manam “to watch list”, protams, pievienojas kas jauns, bet ir klasikas, bez kurām rudens manās mājās nav iedomājams Dead Poet’s Society, When Harry Met Sally, The Addams Family un visas Harija Potera filmas ir tikai dažas no tām. 3. PĀRBAUDI SPĒKUS VIRTUVĒ Ikdienā nereti nākas vienatnē steidzīgi notiesāt pusdienas pie biroja galda vai universitātes ēdnīcā. Lai šis nekļūtu par neveselīgu paradumu, atvēli laiku arī kopīgām maltītēm kopā ar tuviniekiem - rudens ir izcils laiks, lai izmēģinātu arvien jaunas receptes un radītu pašiem savas. Dod vaļu savam iekšējam Gordonam Remzijam,
liec lietā iepriekš noorganizētajā talkā savākto rudens ražu un pagatavo tuviniekiem kādu dārzeņu krēmzupu, kas sasildīs vēsā pēcpusdienā, vai arī saldo pīrāgu, kurš jebkurai pārdomu un skumju pilnai dienai piešķirš mazumiņu prieka! 4. ATKLĀJ SKAISTĀKĀS LATVIJAS PILSĒTAS Ir taču kaut kas tik ārkārtīgi skaists mirklī, kad, izkāpjot no vilciena Siguldas stacijā, katru gadu gluži kā pirmoreiz ieraugi krāsainās koku lapas, vai brīdī, kad, dodoties vakara pastaigā pa parku, pamazām sajūti, kā tevi ieskauj laternu stari. Šobrīd, kad ceļošanas iespējas ikvienam ir ierobežotas, neatklātās Latvijas pilsētas skaļāk kā jebkad iepriekš sauc pēc tava apciemojuma. Izvēlies galamērķi, nodrošinies ar transporta biļeti un karstu tēju termosā un dodies ceļā, jo Latvijas rudens skaists būs visur - Cēsīs, Jelgavā, Alūksnē un pat galvaspilsētas centrā. 5. RADI SVĒTKU NOSKAŅU SEV UN TUVINIEKIEM Lai gan rudens atgriež mūsu dzīvēs mājasdarbus un citus pienākumus, ikvienam ir nepieciešama neliela svētku sajūta, un šajā gadalaikā svētku netrūkst. Šis ir īstais laiks, lai atgrieztos pie saknēm - vari sarīkot Mārtiņdienas svinības, kā arī pamazām sākt gaidīt tuvojamies 11. un 18. Novembri, kurš gan manī, gan līdzcilvēkos allaž raisa neaizstājamu sirds siltumu un sentimentu. Novēlu, lai tā tas būtu arī tev! #EZ
Laiks celties, JAU PIECI NO RĪTA! Autore: Elza Elizabete Vanaga Foto: Bruno Scramgnon no Pexels
tu vari strādāt ar sevi, kamēr citi vēl snauž. Tas ir tavas izaugsmes laiks. Lai šis laiks būtu maksimāli efektīvs, autors piedāvā 20/20/20 formulu. Šī stunda no pieciem līdz sešiem ir jāsadala trīs laika posmos pa divdesmit minūtēm, darot noteiktas darbības. Pirmā fāze ir fiziskās aktivitātes. Nav būtiski - kādas, galvenais ir iekustināt savu ķermeni. Vēlams, lai darbība ir aktīva un dinamiska, piemēram, skriešana vai lēkšana ar lecamauklu. Tas liks ķermenī izdalīties dopamīnam un serotonīnam, kas rada laimes sajūtu. Tādejādi diena ir iesākusies ar labu garastāvokli.
S
kan modinātājs. Ir pieci no rīta. Es nodomāju, kāpēc gan izlēmu šo darīt? Es taču gribu vēl pagulēt! Ārā ir tik tumšs un vēss… Par spīti vēlmei modinātāju atlikt, es saņemos un izkāpju no gultas. Esmu apņēmusies nedēļu mosties piecos. Diezgan ātri es arī sapratu savu pirmo kļūdu – lekt iekšā šajā izaicinājumā bez konkrēta izpildes plāna. Pirmajā rītā es pamodos, veicu savu ierasto rīta rituālu – zobu tīrīšanu un kafijas pagatavošanu - un apjukusi domāju, ko tālāk darīt. Taču nedēļu vēlāk es jau biju atradusi veidu, kā savu rītu pavadīt produktīvi. To darīju, ņemot padomus no Robina Šarmas grāmatas “Klubs “Plkst. 5 no rīta”. Tā tika izdota 2018. gadā un ir guvusi diezgan lielu rezonansi. Grāmatas piekritēji visapkārt pasaulei savu dienu sāk piecos no rīta. Robins Šarma uzsver, ka ļoti svarīga ir tieši stunda starp pieciem un sešiem. Tā esot “maģiskā stunda”. Laiks, kad
Otrais posms ir jāvelta refleksijai. Tas ir laiks, kurā apdomāt savus mērķus, izaugsmi vai nākotnes plānus. Ieteicams ieviest žurnālu, kurā to visu pierakstīt. Šīs darbības veicinās koncentrēšanās spējas un produktivitāti visas dienas laikā. Beidzamās divdesmit minūtes ir jāpavada sevis izglītošanai, piemēram, mācoties franču valodu vai lasot kāda iedvesmojoša cilvēka autobiogrāfiju. Šos uzdevumus var brīvi pielāgot savām interesēm un atrast to, kas tev vislabāk patīk. Jāatzīst, ka es gan šo 20/20/20 formulu izmēģināju tikai otrās un trešās dienas rītā. Pirmajā fāzē es izvēlējos veikt intervāla treniņu, ko atradu YouTube. Tas bija aptuveni 20 minūtes garš. Patiešām, plkst. 5:20 es jutos pamodusies un labā noskaņojumā, kaut gan divdesmit minūtes pirms tam šaustīju sevi par to, ka nepagulēju ilgāk. Otrajā fāzē es padomāju par saviem mērķiem un sastādīju plānu savai dienai. Tas tiešām veicināja produktivitāti visas dienas garumā, jo man bija skaidrs paveicamo darbu plāns. Trešo posmu
es pavadīju lasot grāmatas. Parasti es to darīju vakarā. Atlikušajās izaicinājuma dienās es nepieturējos pie šīs formulas, taču centos visus trīs aspektus tāpat iekļaut savā rītā, nedaudz pamainot secību un darbības ilgumu. Es sapratu, kāda ir mana ideālā rīta rutīna. Tā sākas ar mierīgu kafijas krūzi, kur paralēli es veltu laiku refleksijai, izplānoju savu dienu un lasu ziņas, kādu grāmatu vai klausos podkāstu. Pēc tam sportoju, bet divdesmit minūšu vietā veltu aptuveni stundu skrienu piemājas mežā vai apmeklēju sporta zāli. Vislielākais izaicinājums šajā nedēļā bija piecelties, ja iepriekšējā vakarā nebiju pietiekami laicīgi aizgājusi gulēt. Likumsakarīgi, taču ar to ir jārēķinās. Miegs ir svarīgs. Es neieteiktu celties tik agri, ja nav iespējams laicīgi iet gulēt. Turpretim, ja gulēts ir pietiekami, mosties piecos no rīta var tiešām būt vērtīgi. Kad 20/20/20 formula ir izpildīta, ir tikai seši no rīta. Stunda no dienas jau ir veltīta sev, bet citi tajā laikā tikai mostas. Pilsētā vēl nav liela sastrēgumu trokšņa, telefons netraucē ar paziņojumiem. Ir ļoti viegli strādāt bez šiem traucēkļiem. Pieveikt šo izaicinājumu bija vieglāk, nekā gaidīju. Pēc trim dienām mans ķermenis jau bija pieradis un piecelties nebija nemaz tik grūti. Es turpināšu celties piecos vismaz piecas dienas nedēļā un iesaku to izmēģināt katram, kuram šķiet, ka dienā ar 24 stundām nepietiek, lai visu paspētu. Man arī iepriekš tā šķita, nu sāku to apšaubīt. 24 stundas ir gana, tikai jāiemācās tās pareizi izmantot! Pieci no rīta. Laiks sākt dienu! #EEV
25
Students pret pasniedzēju Kā kovids izmainīja teātri? Autore: Marta Krīgere
K
ā zināms, Covid-19 izraisījis plašas pārmaiņas visā pasaulē, apturot ierasto dzīves ritmu. Arī teātriem Latvijā šis vīrusa laiks radījis izaicinājumus, kas liek aizdomāties par to, kas cilvēku izpratnē vispār ir teātris. Viedokli par to, kā vīruss spējis ietekmēt teātra darbību un kāda nozīme ir teātrim “attālināti”, izteica Komunikācijas studiju nodaļas docente un teātra kritiķe Zane Radzobe un 3. kursa komunikācijas zinātnes students Visvaldis Pāvuls. vērā vienkārši fiziskie telpas nosacījumi. Jāņem vērā tas, ka drīkst sēdēt tur, kur drīkst sēdēt. Tāpēc visas tās teātra formas, kas ir saistītas ar tuvu kontaktu – mazājās zālēs psiholoģiskās izrādes – mums vienkārši nevar notikt. Tāpat nevar notikt arī ļoti lielie uzvedumi, kas paredzēti lielām cilvēku masām. Teātri to fiziski nevar atļauties.
zane radzobe Kā, pēc jūsu domām, teātra vidi, formu un kvalitāti ir ietekmējis Covid-19? Jautājums sarežģīts. Nav nemaz tik vienkārši atbildēt uz jautājumu – kas ir teātris. Tādu teātri, kādu iedomājas vairums cilvēku Latvijā, kas nozīmē iet fiziski uz kādu ēku un skatīties uz cilvēkiem, kas uz skatuves kaut ko atveido, protams, Covid-19 ir ietekmējis ļoti lielā mērā. Šeit ir jāņem
26
Esmu bijusi teātrī laikā pēc kovida, kad teātri atsāka darboties, un zinu, kāda ir sajūta ļoti, ļoti izretinātajā Dailes teātra zālē, kurā, īpaši pirmajās redzētajās izrādēs, bija tāda kā mēra laika sajūta. Katrs čuksts noskan kā milzīga, nepieklājīga lieta. Ierasts, ka skatītāju zālē dzirdams kaut kāds troksnis – kā cilvēki sarunājas, sačukstas savā starpā pirms izrādēm, taču tagad gaisotne, protams, ir ļoti atšķirīga dažādos kontekstos. Man jāsaka, ka teātris var no-
tikt arī dažādās citās formās. Ārpus ēkām tas var notikt arī digitāli, attālināti. Latvijā, ņemot vērā, ka mums ir ļoti laba šī dramatiskā teātra situācija, nav bijusi liela pieredze, tāpēc kovids nostrādāja. Tas īstenībā ir ļoti labi, jo daudzi teātra kolektīvi sāka izmēģināt jaunas formas. Ne viss, kas izmēģināts, ir labs, bet vismaz tā domāšana mazliet mainās, un tas var radīt iespējas ļoti foršām, jaunām, svaigām lietām. Galu galā teātris vienmēr ir bijis par dzīvi. Arī šobrīd auditorijas dzīve lielā mērā ir digitāla – kāpēc lai teātris arī nebūtu digitāls? Kā teātri tikuši galā ar šiem izaicinājumiem? Labāk, protams, tika galā neatkarīgie teātri, bet tas ir objektīvu iemeslu dēļ. Tie ir mazi, daudzējādā ziņā arī jaunāki, bet tas ir fleksibilitātes jautājums. Lielie teātri savas sezonas domā uz priekšu divus trīs gadus. Nav tik vienkārši kaut
kādā veidā to izmainīt. Teātris īstenībā ir ļoti dārga mākslas forma, tas prasa līdzekļus. Mazie teātra kolektīvi ir pieraduši domāt fleksiblāk, ātrāk, un tāpēc tie spēj arī ļoti interesantas idejas ģenerēt. Kādi ir plusi un mīnusi šīm jaunajām izmaiņām teātra vidē? Teātra lielais izdzīvošanas noslēpums pāris tūkstošu gadu kontekstā bijis tieši tas, ka teātris vienmēr ir ļoti spējis piemēroties tam, kas ir dzīve; kad mainās dzīve, ir absolūti pašsaprotami, ka mainās arī teātris. Es negribētu redzēt, ka tiek atceltas arī tradicionālās formas. Bet tas nenozīmē, ka blakus nevar būt arī kaut kas jauns, ko mēs varbūt nemaz nezinām. Kuri teātri ir izveidojuši attālinātās izrādes? Manuprāt, pilnībā visi. Alvis Hermanis noteikti teiktu, ka Jaunajam Rīgas teātrim nav šī piedāvājuma. Viņi filmē seriālu, kas drīzumā iznāks, bet tajā pašā laikā viņi bija vieni no pirmajiem, kas agrāk sāka ar attālinātiem grāmatu lasījumiem. Un tā tomēr ir ar teātri saistīta forma.
visvaldis pāvuls Kāda loma tavā dzīvē ir teātrim? Man ir grūti teikt, cik liela loma manā dzīvē ir teātrim. Man patīk teātris, kā arī izbaudu teātra gaisotni gan pirms izrādes, gan starplaikā. Pirms izrādes ir sava veida neziņa, bet pēc starplaika jau ir vēlme atgriezties, protams, ja izrāde ir “laba”. Uz teātri jāiet ar interesi, jo ir tik daudz lietu, kam jāpievērš uzmanība; dažādi sīkumi, aktierspēle, tērpi u. c. Vai Covid-19 vīrusa laikā tev ir sanācis apmeklēt teātri? Man diemžēl nav sanācis apmeklēt teātri Covid-19 laikā. Es domāju, ka kovids teātri var iespaidot tikai attiecībā uz sēdvietu daudzumu, kas atspoguļojas peļņā. Interese nav zudusi nedz man, nedz citiem, jo biļetes izķer diezgan ātri.
Kādas ir tavas domas par teātra izrādēm attālināti? Dažas filmētas izrādes gan paspēju noskatīties. Nebija tas, pat ne tuvu. Protams, viss ir kvalitatīvi izveidots, taču teātri var izbaudīt, tikai atrodoties tur. Tas ir tas pats, kā skatīties koncertu ierakstā, emocijas pat ne tuvu nav reālajām. Ja teātris būtu tikai digitālā formā, tad tu biežāk skatītos? Kā tev patiktu šādas pārmaiņas? Teātris pats par sevi ir process, kuram ir vairākas daļas – sagatavošanās, izrāde, starplaiks, un kuru papildina sarunas ar cilvēkiem, un nobeigums. Šis viss izpaliek, un paliek tikai izrāde, kas, protams, ir galvenais mērķis, ejot uz teātri, taču pietrūkst arī visa tā, ko iepriekš minēju. Pietrūkst socializēšanās! #MK
27
VIBE CHECK Autore: Sintija Augustova
Studiju semestris jau ir pusē, mēs visi atkal esam attālinātās studijās – iespējams, tavs vaibs nav tikpat motivēts un dzīvespriecīgs, kāds tas bija septembrī, tāpēc mēs nākam tev palīgā ar padomiem, kā padarīt studijas kaut nedaudz vieglākas, lai tava ikdiena kļūst organizētāka un mierīgāka, lai tev pietiek laika gan mācībām, gan atpūtai.
1.
Nopērc līmlapiņas, uz kurām rakstīt mājasdarbus, testus, seminārus, kuriem jāgatavojas. Tā tu nepalaidīsi neko svarīgu garām un varēsi redzēt visu, kas tev ir jāizdara. Katru izdarīto darbu izsvītro. Kad visi darbi būs padarīti un izsvītroti, tevi pārņems dikti forša atvieglojuma sajūta. Vari izmantot arī krāsainas pildspalvas vai marķierus un, piemēram, ar sarkanu krāsu uzrakstīt vai pasvītrot tos darbus, kas jādara steidzami, un ar zaļu tos, kuru izpildei ir vēl daudz laika.
2.
28
Vēl viens veids, kā organizēt savu laiku, – iegādājies plānotāju vai internetā atrodi un izprintē kalendāra lapas. Aizpildi tās ar tev svarīgo un noderīgo informāciju un turi viegli redzamā vietā.
3.
Urban Dictionary interpretācijā Vibe Check ir spontāns brīdis, kad tiek pārbaudīts tavs vaibs jeb sajūtas, apkārtējā gaistone.
Tagad, kad laiku esi saplānojis un visus darāmos darbus apzinājis, iespēju robežās atrodi laiku atpūtai. Kaut vai pusstundu, stundu dienā, lai varētu darīt to, kas tev patīk, kas tevi nomierina. Piemēram, ieslēdz kādu video vai filmu, kamēr ēd brokastis vai vakariņas, uzgriez savu mīļāko pleilisti, kamēr mazgājies dušā. Tie šķiet sīkumi, taču veiksmīgi spēj novērst tavas domas no mācībām un kaut uz brīdi atslogot smadzenes.
4.
Dari visu laikus, bet nepārmet sev, ja gribi kādu dienu atpūsties. Reizēm ir jāatļauj sev ilgāk pagulēt, noskatīties pāris sērijas mīļākā seriāla, satikties ar draugiem un studiju biedriem vai kādu vakaru nedarīt pilnīgi neko. Galvenais ir līdzsvars starp darāmajiem darbiem un pašsajūtu. Izgulējies un atpūties students, lai arī cik liels retums tas būtu, tomēr ir laimīgs students.
Lai mierīgas un motivētas studijas! “let’s share some good vibes!”
_ Michelin zvaigzne vai Latvijas restorāniem ir iespēja iegūt šo balvu?
Autore: Aleksandra Moskaļenko
V
isā pasaulē restorāni tiek apbalvoti ar dažādām balvām un tiem sniedz dažādus vērtējumus. Bieži vien tos publicē žurnālos, avīzēs, dažādās mājaslapās un ceļvežos. Pie lielākajām un nozīmīgākajām vērtētāju organizācijām pieder arī Michelin Guide, Gault Millau, Automobile Association, Gambero Rosso, Harden’s, The World’s 50 Best Restaurants, Forbes Travel Guide un arī Miele Guide. Vispazīstamākā organizācija ir Michelin Guide. Aiz Michelin Guide (turpmāk – Michelin) ir tā pati kompānija, kas zināma kā auto riepu ražotāja. Papildus riepu biznesam tā nodarbojas arī ar restorānu izcelšanu slavas saulītē vai to sagraušanu. Diezgan interesanta nozaru izvēle vienam uzņēmumam. Pirmais Michelin katalogs jeb ceļvedis vēstīja par viesnīcām un restorāniem Parīzē. Sākotnēji katalogos restorāni tika iedalīti dažādās kategorijās. Ar laiku tika ieviesta prakse, ka vērtēšanu veic anonīmi inspektori, un 1926. gadā Michelin ieviesa vienas zvaigznes sistēmu. Piecus gadus vēlāk jau tika izveidota šodien vēl pastāvošā 0 – 3 zvaigžņu hierarhiskā sistēma. Viena zvaigzne nozīmē “ļoti labi”, divas – “vērts apmeklēt”, trīs zvaigžņu nozīme ir “izcila virtuve, noteikti vērts tur doties”. Vērtēšanas kritēriji gan ir noslēpums. Mūsdienās šīs zvaigznes ir augstā vērtē un norāda uz to, ka restorāns un tā šefpavārs ir starp pasaulē labākajiem. To augstā prestiža dēļ zvaigznes iegūt
nav vienkārši. Zvaigznes iegūšana ir liels gods un bieži vien vairo restorāna popularitāti, kas arī pozitīvi atsaucas finansiālajā ziņā. Michelin zvaigzne nav kaut kas, ko saņem uz mūžu. Piešķirtās zvaigznes var arī zaudēt. Tā ir gadījies arī slavenā un skarbā pavāra Gordona Remzija restorāniem. Šāds pagrieziens var iedragāt restorāna prestižu un negatīvi ietekmēt arī finansiāli.
Iepazīstoties ar Michelin zvaigznes nozīmi, cilvēkiem rodas jautājums – vai Latvijā kādam restorānam ir šī zvaigzne? Atbilde ir sarūgtinoša – nē, nav. Kāpēc tā ir? Par to vairāk stāsta Mārtiņš Rītiņš, kurš pārstāv restorānu “Vincents”. Kāds ir jūsu videoklis par šo jautājumu – kāpēc Latvijā nevienam restorānam nav šīs zvaigznes? Varbūt nav nopelnījuši līdz šim. Endijs Heilers (Andy Hayler) ir vienīgais cilvēks pasaulē, kas ir ēdis visos trijos Michelin zvaigznes restorānos, viņš man stāstīja, ka “Vincents” būtu nopelnījis Michelin zvaigzni, ja tas būtu Parīzē vai Londonā, bet ne Latvijā, jo viņus Latvija neinteresē. Sanāk, ka lokācija ir svarīgākais šajā jautājumā? Vienā ziņā. Vēl Michelin vajag vairākus labus restorānus, lai viņi šeit brauktu ciemos un tos vērtētu; Latvijai vēl nav tā līmeņa. Atcerieties, ka Michelin ir bizness, viņiem ir jāpārdod grāmatas, un viņi redz, ka šeit, Latvijā, nopelnīt nevar. Šeit varētu būt viens fantastisks
restorāns, taču viņus tas neinteresētu. Kurās valstīs ir visvairāk restorānu ar Michelin zvaigznēm? Visvairāk, manuprāt, ir Japānā. Tur ir vairāk Michelin zvaigznes nekā Anglijā un Francijā kopā. Kādi ir daži kritēriji, pēc kādiem viņi vērtē šos restorānus? Pirmkārt, tā ir kvalitāte, otrkārt, apkalpošana un interjers, un tas visu pasaka. Interesanti ir tas, ka Honkongā ir ļoti daudz Michelin zvaigžņu, bet ir runas, ka viņi tās pērk. Tur ir daudz restorānu, un ir profesionāļi, kas saka, ka viņi nav zvaigzni pelnījuši. Man personīgi Michelin nav tas būtiskākais, jo es esmu bijis daudzos restorānos, kuri nav tās pelnījuši, arī Parīzē un Francijā. Šos kritērijus man ir grūti saprast – kāpēc dažiem tiek iedotas zvaigznes un citiem ne. Kādas balvas ir saņēmis jūsu restorāns Vincents? Mēs esam dabūjuši White Guide Nordic 1. vietu. (White Guide Nordic tiek uzskatīts par ziemeļvalstu Michelin – Red.). Tas ir augstākais vērtējums, kāds ir Baltijas valstīs. Un tad katru gadu Vincents ir dabūjis 1. vietu Latvijas restorānu TOP 30. #AM
29
Makaronu sautejums -
_
ar vistu, cukini un tomAtiem
Autore: Sintija Augustova Foto: Aleksandra Moskaļenko
30
Rudenī parasti virtuvēs kaut kur stūrī noslēpušies sīpoli, cukini un citi lauku labumi, no kuriem var pagatavot sātīgus, sildošus un garšīgus ēdienus. Ja nu gadījumā visi virtuves kakti ir tukši un labumi apēsti, tuvējā rimčikā vai maksimā noteikti varēsi atrast kādu cukini, sīpolu, pāris vistas filejas un makaronus. Šis gandrīz-vai-sautējums vakariņās mierīgi pabaros divus, trīs dikti izsalkušus studentus pēc garas studiju dienas.
SASTĀVDAĻAS
● 1 vidējs cukini vai kāds cits kabačveidīgais ● 1 vidējs sīpols ● jebkāda veida makaroni – aptuveni puse paciņas ● 5 mazās vistas filejas vai 2 lielās filejas ● 3 svaigi tomāti, bet tikpat labi derēs arī konservēti tomāti savā sulā ● buljona kubiņš, bet var iztikt arī bez tā ● sāls, pipari un karijs vai jebkura cita garšviela, kas iet pie sirds ● 3 ēdamkarotes saldā krējuma (bez tām var arī iztikt)
PAGATAVOŠANA
● Katliņā uzvāra ūdeni ar šķipsniņu sāls, verdošā ūdenī ber iekšā makaronus. ● Sagriež sīpolu, cukini, tomātus un vistas fileju. ● Uz palielas pannas liek cepties sagriezto sīpolu, cukini un vistas filejas gabaliņus, uz vidējas uguns cep aptuveni 5 minūtes, palaikam apmaisot. ● Vistai, sīpolam un cukini pievieno gabaliņos sagrieztus tomātus vai pusi bundžiņas konservētu tomātu savā sulā. ● Pa šo laiku jau būs izvārījušies makaroni, tos nokāš un pievieno pannai. ● Turpat pannā ieliej pusglāzi vai glāzi (atkarībā no tā, cik biezu vēlies sautējumu) ūdens, kurā izšķīdināts buljona kubiņš. ● Vēl pāris minūtes visu pasautē, pievieno saldo krējumu, sāli, piparus un citas garšvielas pēc garšas, liek uz šķīvja un ēd nost.
Pagatavošanas ilgums - aptuveni 30 minūtes. Sarežģītība - īzī pīzī (nopietni) Recepti viegli var pielāgot taviem ēšanas paradumiem – ja neēd vistu, to droši var iemainīt pret turku zirņiem, sojas gabaliņiem, tofu, pupiņām vai ko citu. Ja makaroni gluži neiet pie sirds, tos var aizvietot ar rīsiem, kuskusu, kvinoju, grūbām un vēl daudziem citiem graudaugiem. Ja pie rokas nav sīpola. Ja ledusskapī stāv bēdīgs siera gabaliņš, kurš lūdzas, lai to apēd, to var mierīgi uzrīvēt virsū sautējumam, uzlikt vāku un pāris minūtes pagaidīt, lai tas izkūst. Ļauj vaļu iztēlei un izmēģini kombinācijas, kas tev garšo vislabāk.
VIENAS LIELAS PANNAS VARIANTS Ja nepatīk mazgāt traukus un mājās ir liela panna, var izmēģināt vienas pannas variantu. Tīri praktiski šeit der arī wok panna, taču var gadīties kādu makaronu aizsviest aiz borta, bet tā gadās arī ar parasto pannu, no stress. ● Sagriež cukini, sīpolu, vistu un tomātus. ● Cukini, vistu un sīpolu liek cepties pannā 3–5 minūtes, palaikam apmaisot. ● Pievieno ūdens glāzē izšķīdinātu buljona kubiņu. ● Turpat pannā ieber puspaciņu nevārītu makaronu, pievieno tomātus un visu sautē uz vidējas uguns apmēram 10 minūtes vai līdz makaroni ir sasnieguši tavu mīļāko mīkstuma pakāpi. Ja liekas, ka pannā ir par daudz šķidruma, noņem vāku un pāris minūtes pasautē uz augstas uguns, liekais šķidrums iztvaikos, atlikušais nedaudz sabiezēs un pārvērtīsies garšīgā mērcē. ● Sautējumam pievieno saldo krējumu, sāli, piparus un citas garšvielas, liek šķīvī un ēd ar gardu muti.
31
.
.
