Ētikas standartiem zinātnē jābūt augstākiem nekā citās jomās Vienu no Latvijas Universitātes balvām kategorijā Par oriģināla pētījuma rezultātiem saņems Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska. Ar viņu sarunājas Māris Zanders.
J
ūs 2020. gadā daudz strādājāt ar biobanku tēmu. Lasot jūsu un jūsu kolēģu tekstus par to, ienāca prātā, ka mēs dzīvojam agrāk nepieredzēti plašā, teiksim tā, biomateriālu ievākšanas laikā – miljoniem cilvēku nodod testus. Nedaudz vulgarizējot – vai es varu būt drošs, ka mans biomateriāls netiks izmantots man nezināmiem pētījumiem?
Nevienu biomateriālu bez atļaujas nedrīkst ievietot biobankā un pētīt. Tāda ir zinātnisko pētījumu juridiskā un ētiskā jēga mūsdienās. Tā šī situācija ir izveidojusies pēc tam, kad tika piedzīvoti dažādi skandāli. Piemēram, ap HeLa šūnu līniju – pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tika iegūtas Henrietas Laksas audzējšūnas, un viņai īsti nepaprasīja atļauju to tālākai izmantošanai, turklāt tās kļuva par komerciālu produktu. Laksas pēcnācēji tiesājās par to. Skaidrs. Es jau arī mazliet blēņojos ar šādu jautājumu. Tajā pašā laikā man liekas īpatni, ka, ja runa ir par mūsu privāto datu stāvokli, lietojot internetu, vairums no mums sevišķi neuztraucas par to. Savukārt biobanku gadījumā, cik saprotu, piesardzība ir lielāka.
Man šķiet, ka te jārunā par to, kā mēs vispār uztveram dažādus riskus. Piemēram, Covid-19 kontekstā daudz apspriestās vakcīnu blaknes. Es labprāt redzētu salīdzinājumu starp risku, ko indivīds uzņemas, iekāpjot auto un izbraucot ar to ielās, un risku, kas saistīts ar vakcīnām. Man ir aizdomas, ka vakcīnu gadījumā riski ir mazāki, tomēr daudzi to uztver citādi. Runājot par biobankām, vienmēr jāpatur prātā, ka zinātne ir tāda joma, kurā tās dalībniekiem, šajā gadījumā pētniekiem, jo īpaši svarīgi ir saglabāt sabiedrības uzticēšanos. Tāpēc standartiem zinātnē ir jābūt augstākiem nekā daudzās citās jomās. Te, starp citu, būtu interesanti salīdzināt žurnālistiku un zinātni. Žurnālisti pietiekami bieži izmanto slepeno novērojumu metodi, savukārt mūsdienu zinātnē slepeni novērojumi ir ļoti reti sastopami. Kas ir slepeni novērojumi? Piemēram, kad cilvēku pietiekami privātā situācijā neinformē par to, ka viņu novēro. Vai arī viņu neinformē par novērošanas (vai pētījuma) mērķi. Zinātnē to faktiski izskauda pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pēc nelāgās pieredzes ar Stenlija Milgrama eksperimentiem.
Ļoti augstu standartu pastāvēšana zinātnē ir ļoti svarīga, un šie standarti nozīmē, ka ir jāsaņem piekrišana par kaut vismazāko bioloģiskā materiāla gabaliņu – vai tas būtu mats, spļāviens, elpas paraugs. Jūs pieminējāt presi, un tas mani mudina jautāt par profesionālās ētikas jautājumiem pandēmijas laikā. Piemēram, no vienas puses, it kā skaidrs, ka sabiedrība ir jāinformē par koronavīrusa jaunām mutācijām. No otras puses, redzot, cik sakāpināti dažkārt pētnieku teiktais tiek interpretēts, rodas vēlme teikt, ka varbūt pētniekiem dažās situācijās labāk paklusēt. Kaut tādēļ, lai cilvēki vakcinētos, nevis teiktu – ā, pētnieki saka, ka ir mutācijas, tad jau nav vērts vakcinēties. Man liekas, ka tomēr ir jāizklāsta “pilna bilde”. Pēdējo gadu laikā sabiedrības interese par zinātniskām publikācijām ir palielinājusies. Ja jūs ieskatāties kādā no pretvakcinēšanās vietnēm internetā, jūs redzat, ka arī tur atsaucas uz kaut kādām zinātniskām publikācijām, protams, tās atbilstoši interpretējot. Problēma ir tā, ka cilvēks, kurš nav zinātnieks, bieži vien neredz konkrēto publikāciju kontekstā, vai arī no publikācijas tiek izrauti daži teikumi. Iespējams,
7
